Elizabete 

dibināšanas gads: 1896
Omskas apgabals 

       Latviešu diasporas izpēte kā pretpadomju darbība 
   Velobrauciens Rīga - Vladivostoka 1975.g. 6.- 7. jūlijs

6. jūlijs. Ļoti karsta diena. Pusceļā uz Elizabeti apstājamies Vesjolij Prival, un dzeram ledusaukstu ūdeni, kas nāk no urbuma.

Pēc Saltikovas Celma ieteikuma esam ieradušies pie viņa brāļa Elizabetes Celma. Šis Celms gan ir diezgan mazrunīgs. Viņam ir četri bērni un daudz mazbērnu. Viena meita dzīvo šeit, pārējie izbraukuši kur kurais, uz Latviju gan neviens. Celms ar sievu runā krieviski. Man tas, protams, nepatīk un es spriežu, ka viņš ļoti atšķiras no Saltikovas Celma. 

Viņš iesaukts karot 1941. gada 31. jūnijā, gadu pabijis Tālajos Austrumos, tad Ļeņingradas frontē zenītartilērijas daļās. Latvijā ienācis no Pleskavas puses caur Valmieru. Līdz kara beigām palicis Rīgā tiltu sardzē. Tad Lietuvā, tad atpakaļ uz mājām. 

Ienāk viena tante, kas, šķiet, pārzin ciema vēsturi. Viņa stāsta, ka bijuši tādi, kas 1937. gadā cilvēku pārdevuši par 100 rubļiem. Dzēruši un nestrādājuši. Savu vīru pēc viena gada dabūjusi mājās, rakstījusi Kaļiņinam, tad ticis vaļā.
- Jāņus svinēt jau ir atraduši. Tagad visvisādi sanākuši, dažādas tautības. Jaunie taisa to riteni. Tie, kam Jānis vārdā, ir tie, kas  ņemas un visu organizē. Bērnu bērni vairs nemāk, mani dēli arī nemāk.

Ienāk kundze ar bleķa zobiem, man viņa ir likusies tik saprātīga, ka tālāk esmu rakstījis - ar sudraba zobiem. Viņa stāsta, ka viņas māte ir latgaliete, bet tēvs - baltkrievs. Tēvs mājās aizliedzis runāt latviski, lai nekropļojot valodu. Viņas vīrs ir latvietis. Bērni prasa, lai iemācu viņus runāt latviski, bet nevaru, jo pati neprotu. 
Kundze ar sudraba zobiem arī zinot, ka Rīgā, ja neprotot latviski, veikalos neko nepārdodot. 

- Visi latvieši tūlīt sanāks Rīgu skatīties.

Ienāk pajauns cilvēks un iepazīstoties nosauc savu vārdu Toļus, nevis Toļiks

Agrāk Jāņos ņēma nost burtiņus. (izrādās, ka tā šeit sauc putnu būrīšus), tagad vairs ne. Negulēja līdz rītam, savāca burtiņus, nesa prom uz mežu un dedzināja. Mucas un solus apgāž, bet nededzina. Pagājušā gadā dzirdēju ka zāģē nost, kad pienācu, bija jau nozāģējuši.

Par burtiņiem nelamā un nesoda, par citām lietām lamājas, draud, bet neko vēl nav izdarījuši, tās ir tradīcijas, jāpiedod. Vakar vienam bija izgāzuši sētu.

Uguni ceļ augšā uz koku galotnēm. Agrāk ar ceļamkrānu cēla, šogad ceļamkrāna nav.  12 riteņus (tas nozīmē autoriepas). Jaunie tikai uzklaigā Līgo, līgo, vairāk neko nemāk. Vecie, kas prata dziedāt, ir nomiruši. Agrāk jaunie kāvās, tagad nav brīv. Ar pletīzeriem galvas pārsita. Kāvās arī latvieši ar latgaliešiem.

Šejienes kolhozam bijuši dažādi nosaukumi: Stučka, Edazi, igauniski un vēl visādi. Elizabetē agrāk bijušas kādas 150 saimes.

Šeit ir sovhoza nodaļa, centrs ir Zolotaja Ņivā, 8 kilometrus, tur puse igauņi. Ir arī viens otrs čehs. Ir arī ķirķi. (kirgīzi, kazahi) Piecas saimes.

Bijušas arī viensētas, bet maz. Agrāk mājas vairāk bijušas no kokiem, nevis kā tagad tās baltās. Būvēja no bērza un apses. Jumti bija vairāk no velēnām, mazāk no salmiem. Zedeņu žogi. Ir arī priedes koka mājas, bet reti. Priedi veda no urmana 

Ap pieciem ejam mazgāties. Man karstā laika dēļ uznācis milzīgs nogurums. Pirmo reizi tāds pēc diviem braukšanas mēnešiem. 

Ejot uz urbumu, kur ir mazgāšanās vieta, pie mums nobremzē automašīna un šoferis prasa kurp mēs dodamies, kur mums vajag braukt. Tad izvelk no kabatas milicijas vecākā leitnanta apliecību. Es jau taisos vilkt laukā savus papīrus, bet viņš saka - velna puikas un ņemas mūs slavēt. Tāds laikam te viņiem humors ar tādām apliecībām. Tad aizved mūs līdz urbumam. Mazliet neērti kļūst no tur esošajiem diviem zēniem, kurus viņš rupjā tonī izkomandē un  iztrenkā. No urbuma plūst silts un sārmains ūdens un mazgājoties ziepes nav vajadzīgas.

Jau kādi septiņi vakarā. Pie kādas mājas tantes ar jāņuzālēm, dzied līgo dziesmas. Ejam klāt fotografēt un runāties. Viena tante pēkšņi aizskrien pēc govīm. Nāk melnraibas govis.

Pa ielu braukā jaunieši ar motocikliem un saceļ putekļu mākoņus.

Redzam, ka vienā mājā pin Jāņu vainagus. Saimnieks ar mums runā latviski, ar sievu krieviski. Arī divi skuķi pin. Uz mums rej nejauks suns. Viņi griež piena seperatoru. Viņi izskatās it kā īgni, it kā izbijušies, laikam tomēr izbijušies. 

Meitas latviski runājušas, kad bijušas mazas, kad bijusi dzīva vecāmāte. Latviski saprotot, bet runāt negribot.

Klāra Purklava

Ozoli šeit neaug. Esot mēģinājuši audzēt puķupodā, bet pēc pārstādīšanas nokaltuši.

Kroni pin bez diegiem. Miežu nav, alu taisa no kviešiem. Mums šoreiz neiznāca, jo bija veci kvieši.

- Mēs jau tā švaki runājam latviski. Kad bijām Rīgā, runājām krieviski, jo kauns pat tādu sliktu valodu. Lasīt var iemācīties skolā no vācu burtiem. Radinieki no Latvijas vēstules tīši raksta latviski. Mēs jau tādi koka latvieši   Par pārcelšanos uz Latviju - pilsētā dzīvot negribu, hutoros arī nepatīk. Arī zeme Latvijā slikta.

Pirms 2 nedēļām esot par mūsu braucienu Seļskaja Žizņ lasījis.  Tā nu nebūs vis. Ar Seļskaja Žizņ mums nav bijuši nekādi kontakti.

No dažām mājām skan skaļa krievu popmuzika.

- Tagad vairs dziesmām vārdus nezina, tikai līgo, līgo. Agrāk gan visi dziedāja. 

Tēva māsa Frīda Jegorova strādājot Rīgā, radio.

 "Nekādas nacionālas pašapziņas viņam nav", tā man ierakstīts piezīmju kladē.

Par 1937. gadu šodien neviens vairs neko stāstīt negrib. Jā, jā, tā toreiz bija, bet neko konkrētāk.

Atkal dodamies tālāk skatīt Jāņu svinēšanu. Dažs nāk pa ielu ar vainagu rotājies. Daudzi kaut kur dodas, tērpušies goda kārtā. Daži uz motocikliem ar vaiņagu kaklā. No Zolotaja Ņiva pajūgā atbraukuši divi igauņi un sauc: "Privet, Latvija, gde pivo? (Sveiki, Latvija, kur ir alus?) Kāds ielas vidū ciema galā kaut ko aizdedzinājis. Tumsa jau klāt. Jāņotāja Līvija Stenge pastāsta, ka viņas bērni runā latviski un grib mācīties lasīt. Apsolu atsūtīt ābeces.. 

Divi lieli riepu ugunskuri, ap 300 metru viens no otra. Pie viena bērni un mazgadīgi pusaudži. Pie otra jaunieši man dod ģitāru un šņabi lielās glāzēs.

Šovakar ceļamkrāna nav, tāpēc arī nav bildes ar liesmojošām riepām koku galotnēs. Tādas es dabūšu 1978. gadā Augšbebros.

Otrā rītā, Celms saka, ka par mums esot interesējies Ansis Brūns. Kamēr Uldis remontē riteni, eju pie viņa. Kaimiņu mājas priekšā sēž trīs vīri. - Nāc, puis, iedzer alu, viņi aicina.

Ansis Brūns vēl nav mājās, jāpagaida. Kamēr gaidu, klausos, ka blakus sētā viens vīrs velnišķīgi lādās ar briesmīgiem krievu lamu vārdiem. Vai tikai tas neattiecas uz mums. Viss taču var gadīties tajā Krievijā. Bet nē. Viņš, rumulējoties apliets ar smirdīgu ūdeni. Viņš zvēr, ka piekakās pilnu spaini, samaisīs ar ūdeni un uzlies virsū saviem pāridarītājiem. Tas tiks izpildīts parīt.  

Ansis Brūns pirms 10 gadiem atbraucis šurp no Taras puses. Pastāsta par Augšbebriem - tās nu ir vērtīgas ziņas, jo turienes latviešu ciemi mūsu maršrutā nav iekļauti, tāpēc, ka to apmeklēšana prasītu 8 - 10 dienas laika, kura mums jau tā trūkst.

Viņš piekodina, lai mēs pastāstītu Latvijas latviešiem, ka šeit zeme nav jākopj tā kā to dara Latvijā. Stāsta, ka upravļajuščijs uzbūvējis savu garāžu viņa teritorijā. Lai par to uzrakstot. Ciemā nav ūdens. Ūdeni ved šurp ar traktoru. Tāpēc tās kannas pie katras mājas stāv. Lai es to noteikti atzīmējot. Un ar pašu sliktāko sovhoza traktoru to ūdeni vedot. Vēl pavēstī, ka vakar ciema ļaudis no mums baidījušies. Bet galvenais -  pastāsta tādu brīnumstāstu, ka ciema bibliotēkā esot latviešu grāmatas.

-

Ļubova Paulis

Kaut kas neiedomājams, Krievijas latviešu ciema bibliotēkā pienāk grāmatas no Latvijas! Steidzam meklēt bibliotekāri. Ļubova Paulis. Pati krieviete, vīrs latvietis. Šo lietu kārtojusi pati pēc savas iniciatīvas. Kaut kur izlasījusi, ka ir iespējams pasūtīt no Latvijas grāmatas. Par 60 rubļiem arī pasūtījusi. Gribējusi klasiķus, (laikam domāti šejieniešu vidū populārie Viļa Lāča romāni), bet atsūtījuši grāmatas ar dzejoļiem, ko neviens nesaprot.

Tajā grāmatu bāzē laikam būs domājuši, ka tie ir izsūtītie, kas tās grāmatas lasīs, spriežu, bet bibliotekārei to izskaidrot būtu pārāk sarežģīti. Saku viņai, ka dzejoļus jau retais lasa un saprot vēl mazāk, tas ir visur, Latvijā tāpat.

Šo enerģisko krievu sievieti īpaši atcerējos gadu vēlāk kādā citā latviešu ciemā. Tur, ieskatījies dziļāk bibliotēkas telpās, ieraudzīju tās grāmatas, kuras biju savācis, sapircis un pastā skaitīdams no saviem niecīgajiem muzikanta ienākumiem ietaupītās kapeikas, sūtījis uz turieni. Tās bija sakrautas kaudzē pie krāsns iekuram un bibliotekāre skaidrā latviešu valodā  teica, ka tām jau neesot lasītāju. 


21. gadsimtā. Nav zināms kā tur ir ar latviešiem un latviešu grāmatām, bet bibliotēka vēl ir: Elizavetinskaya sel'skaya biblioteka - klub 3 
Adres: 646942, Omskaya obl., Okoneshnikovskij r-on, s. Elizavetino, ul. Central'naya, 29. Bibliotekar'-kul'torganizator Pribyl' Irina Grigor'evna, chislo chitatelej - 169 chel., v t.ch. detej - 33 chel, chislo poseshchenij - 1 873,. chislo knigovydach - 3 365


Atpakaļ uz "Latviešu diasporas izpēte kā pretpadomju darbība"