Latvietības dzīvās formas Sibīrijā un pasaulē
Aigars Dāboliņš 

Kādreizējais Latvijas Republikas goda konsuls Losandželosā Aivars Jerumanis nesen ir atgriezies no ekspedīcijas pa Sibīriju, kur pētīja mūsu tautiešu stāvokli — kā viņi dzīvo, uz kuru pusi skatās un par ko domā. Runājām arī par latviskumu Latvijā un Rietumu trimdas sabiedrībā. Visas šīs tēmas ir latviskās pašapziņas atskaites punkti.

Jūs esat braucis uz Tobāgo un Gambiju, lai meklētu tur latvietības fosilus — savdabīgas un pasakainas latvietības pēdas tik eksotiskā vietā. Vai ekspedīcijai uz Sibīriju bija līdzīgs nolūks?

Tobāgo ceļojumu pamatā ir vēsturiska ievirze — meklējumi par to, kas mudināja latviešus un jo īpaši Kurzemes hercogu Jēkabu doties uz šīm salām. Savukārt Sibīrijas apmeklējumam bija cita motivācija: daudzi represētie ir atgriezušies Latvijā, un skumīgākais ir tas, ka šie cilvēki jūtas atstumti. Valdības iestādes pēdējo desmit gadu laikā ir maz rūpējušās par viņiem. Nopietnākais jautājums, ko esmu uzdevis sev, — kas ir uzturējis garīgumu cilvēkos, kuri no Sibīrijas atgriezās Latvijā? Ir cilvēki, kuri atbrauca mājās nesalauzti, un ir cilvēki, kuri garīgās vērtības — Latvijā gadsimtiem pastāvējušās kristīgās tradīcijas — ir aizmirsuši. Man gribējās redzēt, kāda ir šī Sibīrijas vide. Vēl jo vairāk tāpēc, ka līdz šim attieksme pret to ir bijusi — tā ir pekle, kas atrodas ļoti tālu, un cilvēki turp tiek sūtīti uz pazudināšanu. Biju dzirdējis par tādiem braucieniem uz Sibīriju no Ilmāra Knaģa, kurš sarakstījis skaistu atmiņu grāmatu par diviem izsūtījumiem uz Sibīriju. Viņš pirms kāda laika viesojās Losandželosā, kur par to noturēja priekšlasījumu un demonstrēja paša uzņemto filmu. Viņš aicināja pievienoties šai ekspedīcijai kopā ar Dzintru Geku, kura turpina veikt pētījumus par Sibīrijas bērniem, kas tika izsūtīti 1941. un 1949. gadā. Viņi uz Sibīriju devās kopā ar mātēm, jo tēvi tika nošķirti, izvietoti lēģeros un tur lielākoties pazudināti. Tagad šie bērni ir 70–80 gadu vecumā. Viņi liecina par tām šausmām savā dzīvē. Mums paveicās un šīs briesmas pagāja garām. Arī es piederu pie paaudzes, kurai 1941. gadā bija bērnība. Mans tēvs toreiz aizbrauca uz laukiem un paslēpās mežā. Bet mana tante un divi onkuļi 1941. gadā tika aizvesti. Es jūtu, ka arī man vajadzēja būt Sibīrijas skartam, bet mums paveicās, un Dieva žēlastības dēļ tas nenotika.

Tā ir tipiska latviešu biogrāfija — arī mana tēva dzimtas vēsturē. Vieniem neveicās, bet citi prata paslēpties mežos un izdzīvot. Kara beigās, kad boļševiki atkal tuvojās Latvijai, viņi zināja — ir jābēg pāri jūrai, citādi aizvedīs uz Jeņisejas baseinu. Vai jūsu brauciens veda tieši uz turieni?

Mēs lidojām no Rīgas uz Maskavu un turienes uz Krasnojarsku, tur tek slavenā Jeņiseja. Daudzi no izsūtītajiem tika nosūtīti uz Kansku, 100 kilometru uz austrumiem. Vissmagāk bija tiem, kuri nokļuva aiz polārā loka Igarkā. Arī tur mums bija izdevība nokļūt. Un tad ar kuteri vēl 100 kilometru iebraucām aizliegtajā joslā, kur bija izsūtīto nometnes. Cilvēkus tur izsēdināja 1941. gada jūlijā. Kaut arī daba skaista, apstākļi te ir diezgan nežēlīgi arī vasarā. Līdzko kāds sper kāju krastā, tā ir klāt mošķi — milzīgi daudz moskītu un dunduru. Mēs bijām tam sagatavojušies ar aizsardzības līdzekļiem, ziedēm. Bet cilvēki 1941. un 1949. gadā smagi cieta no šīs skarbās dabas.

Vai šajā skarbajā dabā atradāt arī cilvēkus no tiem laikiem vai viņu pēctečus?

Igarkā un visā attālajā polārajā nostūrī — nē. Tur jau 1990. gadā Ilmārs Knaģis bija uzstādījis lielu krustu. Ir saglabājusies kapsēta, par ko vietējie liecina, ka tur esot apglabāts vismaz kāds ducis latviešu. Mēs bridām pa garo zāli, nātrēm — ej nu sazini, kas tur viss tik aug — un tikām līdz tai kapsētai. Daudzi krustiņi ir nogāzti, daudzi sapuvuši.

Vai ir zināms, kad šie cilvēki ir miruši?

Lielākā daļa gāja bojā pirmajos divos gados pēc izsūtīšanas, daudzi nevarēja pārciest pirmo ziemu bez pajumtes. Latviešus mēs satikām tikai Kanskā. Tie bija cienījama gada gājuma cilvēki. Viena tantiņa runāja latviski. Bija arī kāds jau 80 gadu vecs vīrs, kurš precējies ar krievieti. Viņš teica — ja sieviņa nomirtu, tad viņš, iespējams, brauktu atpakaļ uz Latviju. Bet vispār nekādas īpašas vēlmes atgriezties, atstāt visu iedzīvi un doties uz svešu zemi viņiem nav. Tā viņi tur vēl joprojām mitinās.

Ko viņi vispār ir dzirdējuši par Latviju?

Tās ziņas sākuma gados ir bijušas ļoti niecīgas. Pēc Staļina nāves 1953. gadā vismaz bērniem bija dota iespēja atgriezties, vecākiem — galvenokārt mātēm — tādas atļaujas vēl nebija. Piemēram, Ilmārs Knaģis atgriezās, kad bija 16 gadu vecs. Te, Latvijā, neviens nebija dzirdējis par to, ka bērni var atgriezties vieni paši. Ilmārs tika aizsūtīts atpakaļ — izsūtīts otro reizi, viņam šī atgriešanās pieredze bija smaga.

Vai vietējiem tajā laikā bija kāda informācija par to, kas notiek viņiem līdzās?

Mēs to prasījām vecāka gada gājuma cilvēkiem. Viņi bija kaut ko dzirdējuši par lēģeriem, bet tikai aptuveni. Viņi negrib daudz atcerēties tos laikus. Arī mūsu gide — 25 gadus veca sieviete, kura mums izrādīja Kansku — par izsūtīšanām neko nezināja. Pašlepnums vietējiem par savu Sibīriju ir jūtams. Viņi ik pa laikam piebilda, lai pēc atgriešanās Amerikā es visiem stāstu, cik skaista ir Sibīrija. Nu, protams, daba tur ir bagāta un krāšņa, lauki plaši un auglīga zeme — tas ir nenoliedzami. Kāda sieviete vidējos gados man teica: mēs esam sibīrieši, nevis kaut kādi Maskavas krievi.

Dīvaini gan, ka šie jaukie sibīrieši neko nebija dzirdējuši par pekli politiski represētām personām no dažādām Eiropas tautām.

Par to tiešām ziņu ir maz. Tikai divos muzejos, kuros bijām, atradām liecības par izsūtītajiem, taču bez jebkāda novērtējuma, ka tas būtu bijis kaut kas baigs. Tikai formāla soda nometņu esamības pieminēšana. Kad apmeklējām Krasnojarsku un Jeņiseju, es gribēju redzēt divus cietumus, kuros ieslodzīts bijis katoļu bīskaps Sloskāns. Taču vēl tagad vietējiem ir bailes nonākt pārāk tuvu šiem cietumiem. Es prasīju šoferim, lai viņš mani aizved uz cietumu. Pirmo reizi viņš manu lūgumu noraidīja, bet, kad lūdzu otrreiz, teica, ka varot mani turp aizvest, ja reiz es gribot tur palikt. Beigās mēs viņu tomēr pielauzām, paņēmām busiņu un sasēdāmies visi iekšā. Kad tuvojāmies cietumam, es jau biju izņēmis fotoaparātu, bet pēkšņi šoferis uzdeva gāzi un lielā ātrumā aiztraucās garām cietumam. Jeņisejā bija līdzīgs gadījums, kaut gan cietums bija nomaļākā vietā. Kad varēja saskatīt cietuma sargtorņus un apsardzi, šoferis tūdaļ uzņēma ātrumu un zibenīgi nesās prom. Cerību, ka fotogrāfijas būs izdevušās, ir maz. Tātad cietumi aizvien tur ir...

Tas pats totalitārisma gars vēl ir jūtams gaisā?

Jā, un cilvēki ir iebaidīti. Arī mums atgādināja, ka valsts iestādes tomēr nevajadzētu fotografēt. Arī dzelzceļa stacijas, sliedes..,

Vai jūs vietējie vairāk uztvēra kā amerikāni vai kā latvieti?

Man maz sanāca ar viņiem iepazīties. Tikai tur, kur tikāmies ar latviešiem, pateica, ka esmu latvietis no Amerikas. Bet citādi visas sarunas notika krievu valodā, un es tajās daudz nevarēju iesaistīties. Man šo sarunu saturu pārtulkoja vai atstāstīja vēlāk.

Vai latviešiem Sibīrijā ir krieviskāka mentalitāte, krieviski drošāka pašapziņa?

Iespaids ir tāds — līdzko sarunas kļūst nopietnākas un emocionālākas, latvieši Sibīrijā pāriet uz krievu valodu. Bet tas ir gluži labi saprotams, arī salīdzinājumā ar situāciju Amerikā. Es pazīstu latviešus Amerikā, kuriem ir vieglāk sarunāties angliski. Ir arī tādi, kuri bez “Labrīt!” un “Labdien!” latviski neko vairāk nevar pateikt. Cilvēki gadiem ilgi ir ierauti vidē, tāpēc par to nav jābrīnās ne Amerikā, ne Sibīrijā. Mums bija iespēja dzīvot vidē, kur bija izveidotas dažādas latviešu organizācijas un notika kultūras sarīkojumi. Sibīrijā vēl ir jūtamas sekas no iepriekšējiem 50 gadiem. Sadrumstalotība ir liela. Latvieši tur nav centušies apzināt cits citu — satikt vai veidot attiecības. Es apsveicu Dzintru Geku, kura mēģina apzināt cilvēkus. Sibīrijā tādas organizācijas un struktūras kā Rietumos nav dibinātas. Tādi negribīgi latvieši, kas nevēlējās dzīvot kopībā, bija arī Amerikā. Taču bija arī tādi, kas centās saglabāt savu latviskumu, apzināja katru latvieti, kaut simtiem jūdžu attālumā. Taču tas nav noticis ne Krasnojarskā, kurā dzīvojot aptuveni divi tūkstoši latviešu, ne pilsētas tuvākajā apkārtnē, kur esot vēl 5–6 tūkstoši mūsu tautiešu.

Es tomēr gribētu mazliet pakavēties pie šīs īpatnējās vietējo sibīriešu neziņas par nāves nometnēm Sibīrijā. Vācieši arī neko daudz nezināja par nacistu zvērībām, kas notika viņiem līdzās. Kad Hitlera totalitārais režīms krita, viņiem ļoti intensīvi to izklāstīja. Turpretī Krievijā tā nav. Nevar taču būt, ka šī neziņa ir tumsonības dēļ, tai ir citi — slēptie politiskie, nacionālie, ideoloģiskie — iemesli?

Skatīsimies no Amerikas viedokļa, kas man labāk izprotams. Otrajā pasaules karā ASV un Padomju Savienība bija sabiedrotie. Līdz ar to neviens nevēlējās saskatīt sliktās puses. Amerikāņi deva krieviem ieročus, pārtiku un visu, ko vajadzēja, lai karš pret nacistisko režīmu tiktu uzvarēts. Tāpēc daudz kas nenonāca atklātībā. ASV prese neko nezināja par traģēdijām un neģēlībām Ukrainā. Jo ne Čērčils, ne vēlāk Trūmens negribēja parādīt Staļinu, kāds viņš patiesībā īstajā bija. Tagad, pēc 60 gadiem, vēsturnieki ir nodevuši atklātībai šausminošus faktus. Bet pēc tik ilga laika šie notikumi šķiet ļoti tāli un nereāli, un cilvēki tos vairs nepārdzīvo. Otrs ir psiholoģiskais aspekts — tiklīdz mēs sakām runāt par miljoniem upuru, tad cilvēka acis kļūst tādas glāžainas. Ja desmit cilvēki mirst kaut kur līdzās vai nogāžas lidmašīna, cilvēku reakcija ir ļoti emocionāla. Bet, tiklīdz mēs pasakām, ka runa ir par 10 miljoniem, 20 vai 50 miljoniem...

... lēš, ka staļinisma upuru skaits sasniedza 65 miljonus...

Jā, 60 miljonu upuru, tas izraisa vienaldzīgu konstatējumu: “Jā, jā — tas ir daudz...” Vēsturiski skatoties, šīs angļu un amerikāņu ieinteresētās klusēšanas dēļ atklātībā nenonāca un vēlāk tika aizmirstas milzīgas traģēdijas — arī latviešu iznīcināšana jau trīsdesmitajos gados. Tas ir zīmīgi: vai tad Latvijas valdība Kārļa Ulmaņa laikā 1937. gadā nezināja, kā plašajā Krievijā izrīkojas ar latviešiem? Par to lai spriež vēsturnieki, bet es uzskatu, ka šī informācija kaut kādu politisku apsvērumu dēļ netika izpausta.

Tas no globālās politikas viedokļa ir skaidrs. Bet no psiholoģiskā — kāpēc ir tā, ka viena tauta pārdzīvo par savu priekšgājēju noziegumiem, bet cita negrib nemaz dzirdēt runas par savu vainu vai atbildību?

Tas ir grūts un nopietns jautājums. Krievija grib atgūt savu pašapziņu. Daudziem cilvēkiem šajā zemē kopš bērnības tika mācīts un atgādināts, cik spēcīga un visai pasaulei vēlama ir komunistiskā sistēma, cik diža ir Padomju Savienība, ka viss ir iespējams, ka cilvēkam ir jāaizmirst Dievs un jākalpo... partijai. Šī pašapziņas izpausme valstiskā līmenī ir īpaši redzama starp krievu diplomātiem un valstsvīriem. Viņi grib tikt uztverti kā vienlīdzīgi ar citām pasaules lielajām demokrātijām, bet, tiklīdz viņiem kāds aizrāda, ka ir nepieciešams novērst uzkrītošus cilvēku tiesību pārkāpumus vai dot komentāru par to, ka grožu pievilkšana naftas vai degvielas piegādēm ir negodīga politiskās darbības metode, tad uzreiz atklājas: krievi nevēlas, ka viņiem aizrāda. Mums, latviešiem, ir jāapzinās, kas ir mūsu nacionālā īpatnība. Tas ir gluži kā pretstats, teiksim, ebreju tautai. Viņi pat tuvu draugu vidū jebkuru mirkli atgādinās par savas tautas ciešanām — par holokaustu. Mēs gribam būt pārāk delikāti un cenšamies to nostumt vai aizmirst. Vai tas ir loģiski pamatots, es nezinu, bet mēs allaž kaut kā tiecamies iet tālāk, aizvērt šo nepatīkamo vēstures lappusi.

Iemesls, kāpēc vaicāju par šīm tautu psiholoģiskās uztveres īpatnībām, īstenībā ir ļoti pragmatisks. Latvijā mūsu nākotne ļoti lielā mērā ir atkarīga no tā, kā mēs varēsim saprasties ar šeit dzīvojošajiem krieviem. Mums vajadzētu mobilizēt savu kulturālos un mentālos resursus, lai atrastu un piedāvātu krieviem saprašanos. Bet vispirms mums godīgi jāatzīst, ka mums ir aizspriedumi pret krieviem, un tas bieži traucē atrast reālu kopēju valodu.

Protams, ja Krievijas prezidents paustu nožēlu par latviešu upuriem padomju režīma laikā, tāds solis dziedētu daudzas brūces un mēs varētu lieliem soļiem iet uz priekšu. Bet mums jābūt reālistiem un jāatzīst, ka ir daudz iemeslu, kāpēc tas nenotiek. Mums jābūt pragmatiskiem: Krievija paliks mūsu Austrumu kaimiņš arī turpmāk. Mums ir jāsaprot, ka mēs nevaram uzcelt žogu tik augstu, lai viņus neredzētu vai dzīvotu tā, it kā viņu otrā pusē vairs nebūtu. Latvijas vēsturē attiecības ar Krieviju ir simtiem gadu vecas. Es nedomāju, ka problēma ir krieviskums. Galvenā aizture ir šīs komunistu jeb padomju varas radītās sekas cilvēku prātos. Cilvēku prāti ir tā sagrozīti, ka viņi nemaz nespēj domāt labi par tiem, kas runā citā valodā.

.......................................

Atgriezīsimies pie domas par latviskās pašapziņas izaugsmi — tai ir nepieciešams papildinājums no ārpuses. Piemēram, “Daugavas vanagu” Rietumos izstrādātā mentalitāte, viņu aktivitātes kopības kopšanā un stingrā konservatīvā stāja bija nozīmīgs fenomens ne tikai Atmodas laikā, bet mūsdienu latvietības virzībā vispār. Turpretī Sibīrijā vērojama drīzāk pretēja aina. Gandrīz vai rodas secinājums, ka Austrumi izārda latvietību.

Sibīrijā ir divas problēmas. Sibīrijas latvieši neprot latviešu valodu. Organizēt 3x3 nometnes, lai tajās varētu ierasties cilvēki no Sibīrijas un mācītos latviešu valodu, būtu iespējams. Tāds entuziasms Sibīrijā mītošajos latviešos bija jūtams. Otrs — Latvijas valdības neieinteresētā attieksme pret šādiem procesiem. Protams, Latvijā ir sabiedriskas organizācijas un projekti, piemērām, Sibīrijas bērni un citi, kas to dara, bet par interesi un kaut cik vērā ņemamu atbalstu valstiskā līmenī nevar runāt. Atlidot no Krasnojarskas uz Latviju ir ļoti dārgi. Valsts varētu atrast iespēju, kā palīdzēt šiem cilvēkiem uzturēt un veidot viņu latviskumu. Sabiedriskās organizācijas, protams, var censties, un tas ir aizkustinoši, ja Sibīrijā ar cēliem nodomiem uzrodas kultūras aktīvisti vai garīdznieki. Taču tas ir gaužām maz. Ja varētu organizēt kādu 3x3 nometni pašā Krasnojarskā, kur varētu savest kopā pārsimts jauniešu un viņus mācīt. Atlidot uz Rīgu viņiem ir daudz sarežģītāk. Es tikos ar kādu latviešu dāmu, kuras vecāki ir latvieši. Viņai ir ļoti atbildīgs darbs Krasnojarskā. Viņa gaida, kad 55 gadu vecumā varēs iet pensijā, tad viņa vēlas pārcelties uz Latviju. Kaut arī šī sieviete vēl neprot sarunāties latviešu valodā, viņa uzskata sevi par latvieti un vēlas dzīvot Latvijā.

Cik sveša Rietumu latviešiem Latvija ir tagad?

Lielākā daļa manu draugu tomēr ir centušies neatsvešināties un atbraukt — kā nu kurš to spēj un var atļauties. Internetam arī ir liela loma: mēs varam sekot līdzi Latvijas medijiem. Grūti ir saprast Latvijas politisko ainu — kā var vēl būt korupcija un līdzīgas nejēdzības, kāpēc valdība nespēj sevi noturēt rāmjos?

No vienas puses, Latvijas makroekonomiskie rādītāji ir augšupejoši — mēs šā gada pirmajā pusē ar savu IKP pieaugumu esam apsteiguši visas ES valstis. Bet, no otras puses, iekšpolitikā vērojama tā pati stagnācija. Kā ir iespējams tāds paradokss?

Tas ir grūti izprotams. Uz āru mēs allaž protam sakopties ļoti apzinīgi, bet iekšēji sakārtoties mums, latviešiem, ir grūtāk. Amerikas latvieši var daudz palīdzēt diplomātijas jomā, jo viņi pārzina tās attiecības, kādas valda šajā valstī. Bieži vien mēs to varam izkārtot daudz efektīvāk, un mums nevajag šim nolūkam simt vai divsimt līdzstrādnieku. Tas arī parādījās, organizējot NATO samitu Rīgā. Ir liela atšķirība, vai diplomātu centienu dēļ uz Latviju aiziet divi vai 12 miljoni dolāru militārām vajadzībām. Es nedomāju — patronām, bet sazināšanās ierīcēm, transportam un apģērbam. Mums pašiem savā vidū savākt desmitiem miljonu dolāru ir grūti un pat neiespējami, bet, ja mēs strādājam ar ASV valsts institūcijām un spējam to pierādīt, tad iznākums ir jūtams.

www.republika.lv