Latvieši Krievijā – saujiņa, kas sarūk
Edgars Liepiņš

Kad kārtējo reizi saasinās Latvijas un Krievijas attiecības, kad pasaules medijos lasāmas dažādas ziņas, ir liels vilinājums par to runāt ar kādu, kurš problēmas redz mazliet citā rakursā. Aktīva Krievijas sabiedriskā darbiniece Lauma Vlasova labi pazīst abas zemes.

Vienu, kas ir dzimtene. Otru, kurā dzīvo jau 40 gadu. Nupat viņa ar lekcijām uzstājās 3x3 nometnē Saldus rajona Nīgrandes Kalnos, nepilnas stundas braucienā no Kuldīgas.

Latvijas un Krievijas attiecības jau gadiem ir svārstīgas kā meteoroloģiskā prognoze pavasarī. Jums uz šo problēmu ir savs skatījums.

– Kad mūsu valsts atguva neatkarību, Latvija ļoti ātri pārgāja uz jaunu domāšanu. Mums bija pirmās brīvvalsts pieredze, tad pārtraukums, tad atkal neatkarīga valsts. Un cilvēki ātri pierada pie jaunajiem apstākļiem. Ne visi, protams, un ne tik ātri, taču tā notika.

Krievija turpretī cenšas turēties pie savas ideoloģijas, kāda bijusi 80 gadu, un tā ir padomju vara. Grūti tikt vaļā no tā, kas iepotēts vairākās paaudzēs. Klāt nāk arī lielkrievu šovinisms: krievu tauta ir varena, un tā ir kā lielākā māsa pārējo starpā. Daļa uzskata, ka tā arī ir, ka viņi ir labākie un gudrākie, bet citi ir jaunākās māsas, kas jāpamāca dzīvot. Un grūti samierināties ar domu, ka jaunākās izrāvušās un dzīvo patstāvīgi, turklāt nekādus sakarus ar vecāko uzturēt vis negrib, sakari palikuši tādā čau, čau līmenī. Un jūtama gaisotne: "Jūs tik un tā esat mūsējie. Paspēlējiet vien to demokrātiju, gan jau nāksiet atpakaļ!" Šāda nostāja ir attiecībās ar visām bijušām padomju republikām.

Man vienmēr šķitis interesanti – tā ir tikai politiķu uzturēta mitoloģija vēlētāju barošanai vai īsta pārliecība.

– Vienkāršajiem cilvēkiem jau nav citas informācijas. Daudzi joprojām nevar apjēgt, ka Latvija ir pilnīgi cita valsts, nevis republika Krievijas nomalē. Nu, un tālāk ir mūsu priekšstati par to, kādām jābūt attiecībām. Runājot par daudz diskutēto okupācijas jautājumu, Krievija tuvākajā nākotnē to neatzīs. Turklāt liela daļa iedzīvotāju šādu faktu lieliski saprot, taču atzīt to ir zem viņu goda. Pat domājoši cilvēki saka: "Nu jā, tā jau bija, bet kāpēc tādu vārdu vajag lietot?" Jā, pasaules dūži tur vienojās, un tā bija. Bet, ja citādi nevar, tad viņi saka: "Mēs visi bijām okupēti." Tur nu gan viņiem taisnība.

Vai no tā jāsecina, ka Abrenes jautājumu būtu gudrāk Latvijai necilāt?

– Tāds bijis mans uzskats no paša sākuma. Pirmais uzvirmojums bija 90. gados, tad kaislības jau norima un parādījās skaidrojumi, kādēļ labāk to lietu vairs necilāt, lai ir miers. Un jāizšķiras, vai patiesi mums Abreni vajag vai tās ir tikai ambīcijas. Manā uztverē nevajag, jo tas ir vismazākais, ko varētu ziedot, lai beidzot parakstītu robežlīgumu. Esmu bijusi Abrenē, ko viņpus robežas dēvē par Pitalovu, un domāju, ka mums to noteikti nevajag.

Daudzi Latvijas iedzīvotāji nepiekritīs, tiesa, viņi tur nav bijuši.

– Protams, nepiekritīs! Esmu lasījusi daudz komentāru. Bet mums vispirms jātiek galā ar Latgales problēmām. Vai mums vajag to aizlaisto zemes gabalu? Un kur paliks cilvēki, kas dzīvo Abrenes apriņķī? Tur daudz cilvēku ir absolūti nelojāli Latvijai. Vai mums šīs problēmas vajadzīgas? Cilvēki, kas pirms kara dzīvoja Abrenes rajonā, kompensācijas saņēma. Jā, ir emocijas, es tās saprotu, bet no prāta apsvērumiem es teiktu – Abrene nebija iemesls, lai neparakstītu robežlīgumu ar Krieviju. Man šķiet, ka vajadzēja ar mazākām šausmām tikt no pagātnes vaļā, nevis visu laiku skatīties atpakaļ. Reiz jāsaliek tie pagātnes punktiņi uz i, jānokārto attiecības un jādzīvo tālāk. Var jau būt, ka tā arī notiks, jo Latvija tomēr ir Eiropā.

Un vēl ir interesanta nianse: krieviem robežlīgumu vajag vairāk nekā latviešiem – viņiem grūti tikt uz Eiropas Savienību. Ja Baltijas valstis pievienosies Šengenas līgumam, būs vēl grūtāk. Un viņi to saprot. Kaļiņingradas apgabala situācija ir pilnīgi neapskaužama – viņi pat uz Krieviju normāli netiek! Taču jāsaprot, ka Krievija ir un būs mums kaimiņos, un jāmācās sadzīvot.

Jūs par sadzīvošanu varat spriest no otras puses.

– Visa tā nelaime, ka krieviem aizvien vajadzīga tā svētbilde. Vai tas ir cara tētiņš, Ļeņins, vai Staļins, vai ģenseki*, nav no svara. Interesanti, ka vienīgais Krievijas līderis, kas nepaspēja kļūt par svētbildi, bija Boriss Jeļcins. Lai kā mēs viņu vērtētu, tas mirklis Krievijas vēsturē ļāva cerēt – varbūt kaut kas mainīsies. Šis cilvēks neapšaubāmi bija vistuvāk demokrātijai. Jāatceras, ka vienīgā šīs valsts pieredze demokrātijā ir īsais pagaidu valdības posms 1917. gadā. Un viss.

Tas, ko Krievija palaikam uzskata par demokrātiju, tāda patiesībā nav. Jeļcina laikā sākās cerīgi procesi, taču daudziem tas nepatika, tas prasīja darbu, atbildību, atzīt kļūdas. Un to vairs neviens negribēja. Kas notika ar Jeļcinu, redzēja visa pasaule. Manā uztverē parodija par Jeļcinu radīta mākslīgi.

Bet skandalozie televīzijas kadri?

– Jā, bet tas bija tendenciozi. Šis cilvēks nav muļķis, taču nebija noslēpums, ka viņam patika iedzert, tas tika atbalstīts un tad palaists ēterā. Tā bija politika, nevis nejaušība. Pašlaik Jeļcins braukā uz ārzemēm, uzstājas, izskatās labi, ir formā, ne viņš piedzēries, nedz muļķīgi runā. Normāls cilvēks viņa gados.

Nu, lūk, un tas bija laiks, kad daudzi noticēja – Krievijā kaut kas mainīsies. Un tomēr tā nenotika. Kad pie varas nāca Vladimirs Putins, sākumā neviens neko daudz nesaprata. Ne tāds, ne šāds – nekāds. Un tad ļoti klusi pamazām notika tā, ka galvenos amatus ieņēma militāro un slepeno dienestu darbinieki, veidojās absolūtā vara. Un cilvēki, starp citu, uzskata – ir labi, ka kāds domā mūsu vietā.

Kā Krievijas iedzīvotāji izturas pret Latviju?

– Informācija ir ļoti negatīva, un šī ir tendence jau no 1991. gada. Ja cilvēkam nav svešvalodas zināšanu, viņš nelasa Times, neskatās BBC un CNN. Krievijas medijos pašlaik no vārda brīvības pāri palicis nav nekas. Vēl Jeļcina laikā mūs kāds apsveica ar neatkarības atgūšanu, barikāžu laikā Maskavas iedzīvotāji mūs atbalstīja un mums juta līdzi. Diemžēl tad viņi, iespējams, vēl nesaprata, ka vārti uz Jūrmalu tagad slēgti un ka ir jauna valsts robeža. Tagad informācija ir tik negatīva, tik ļoti cenzēta, ka, pamazām pilinot, tā sasniedz mērķi.

Man izglītoti cilvēki sacījuši: "Jūs esat tik labi cilvēki. Nu kādēļ jūs tos krievus aiztiekat?" Arī viņi šai propagandai noticējuši. Un tad es stāstu, ka krievi nemaz nebrauc no Latvijas prom. Jā, aizbrauc tie, kuri grib atgriezties pie radiem, vai ir citi motīvi, taču neviens normāls krievs, kurš Latvijā strādā, taču nebrauks uz Krieviju – nav jau iemesla! Viņi šeit dzīvo, strādā, runā latviski, un reizēm es domāju: varbūt viņi ir lielāki šīs zemes patrioti nekā paši latvieši. Šeit viņi dzīvo, un tā ir viņu valsts. Esmu runājusi ar diviem krievu skolniekiem piketā. Un izrādās – viņu sašutums par to latviešu valodu bija tādēļ, ka skolotāja tik slikti runā latviski, ka fiziku šādā sniegumā pilnīgi nav iespējams mācīties. Un zināšanu līmenis strauji krīt. Tur man pilnīgi jāpiekrīt. Latvijas valstij bija jāparūpējas, lai krievu jauniešiem būtu kvalificēti pedagogi.

Man vispār liekas, ka tā skolu reformas problēma ir uzpūsta abpusēji. Visu nosaka valodas likums. Tu dzīvo valstī, kurā latviešu valoda ir vienīgā valsts valoda. Punkts. Ja vari tādā nodzīvot, nerunājot latviski, dari to! Ja jārunā ar ārstu, ierēdni, jāuzraksta dokuments un tu nezini valodu, algo tulku, ja negribi mācīties! Man, piemēram, ir pilnīgi vienalga, vai cilvēks, kurš slauka ielu, runā latviski vai nerunā. Ja gribi iegūt augstāko izglītību Latvijā, atkal jāzina valoda. Negribi? Nu, tad jābrauc studēt uz Krieviju! Kur problēma? Man liekas: katram ierēdnim ir savas ambīcijas, grūti apsēsties pie galda un izrunāt savas lietas. Nu, nevar un nevajag iztaisīt krievus par latviešiem. Turklāt lielākā daļa ir integrējušies, viņi te dzīvojuši un dzīvos. Tā ir mākslīgi radīta problēma, kuru varētu atrisināt apsēžoties un runājot.

Ja es jautātu, kā klājas Krievijas latviešiem, tas būtu tas pats, kas jautāt, kāds tur laiks – no mūžīgā sasaluma līdz siltam kūrortam?

– Nu, tieši tā. Pirmais latviešu vilnis Krievijā nokļuva tūlīt pēc dzimtbūšanas atcelšanas, pēc 1861. gada. Senāko izceļotāju pēcteči Krieviju uzskata par dzimteni. Viņi mēdz sevi dēvēt par latviski runājošiem krieviem. Lai kā dzīvotu, viņi jūtas kā mājās. Pārējie – izsūtītie un viņu pēcteči – jūtas kā trimdinieki. Viņi emocionāli ir ļoti saistīti ar Latviju, viņiem svarīgi, kā Latvija pret tiem izturas. Viņi sāpīgi izjūt spiedienu no Krievijas politiķu puses un to pārdzīvo, un es redzu – šajos cilvēkos atdzimst baiļu sindroms. Varbūt viņi paši to neapzinās. Kādreiz, 90. gados, viņi bija daudz drošāki. Tā vairs nav.

Tie, kas uz Krieviju aizbraukuši brīvprātīgi padomju gados, jūtas trimdinieki Krievijā un svešinieki Latvijā. Jo arī šeit grūti iedzīvoties, dzīves uztvere ir citādāka, un nereti tie, kuri atgriežas Latvijā, jūtas lieki. Bet viņi noticējuši, ka Latvijai būs vajadzīgi. Taču Krievijā pietrūkst latviskuma, un šo situāciju nekādas biedrības neglābs. Un tu paliec viens. Lai cik laba būtu krieviskā ģimene, kurā tu dzīvo, viņi nesapratīs tavas nacionālās jūtas.

Tas nozīmē, ka latvietība Krievijā nākotnē ir mērāma vien dažos desmitos gadu?

– Nākotnes jau nav. Veclatviešu ciemos bērni vairs latviski nerunā. Jā, mēs cenšamies sūtīt skolotājus un situāciju glābt. Bet, ja raugāmies nākotnē, nez vai viņi latviskumu saglabās. Būs vien maza saujiņa, kas katru gadu kļūs aizvien mazāka un mazāka, līdz pazudīs pavisam.

* Ģenseki – (saīsināti no krievu val.) Komunistiskās partijas ģenerālsekretāri.

Kurzemnieks