GRĀMATAS PRIEKŠVĀRDS

Nododu jūsu rokās savu dienasgrāmatu, ko esmu rakstījusi Sibīrijas latviešu ciemā Lejas Bulānā un Krasnojarskā tajās piecās ziemās, kad strādāju tur par skolotāju un pētīju latviešu dzimtu likteņgaitas. Kādēļ sadūšojos šīs savas piezīmes publicēt? Un kādēļ turp braucu?

Kad devos turp pirmoreiz, viens otrs paziņa sacīja: "Labprātīgi uz Sibīriju! Uz to pasaules malu? Ko to tur meklē - romantiku vai? Šajos nemierīgajos laikos? Traks sievišķis!" Dažs nosauca mani par ideālisti, cits par karjeristi. Bija arī tāds jautājums: "tai tur labi maksā?"

Kāpēc biju viena no pirmajām skolotājām, kas atsaucās aicinājumam braukt mācīt dzimto valodu Sibīrijas latviešu bērniem, dažos vārdos paskaidrot nevaru. Vispirms būtu jāpastāsta par pašas dzīvi pirms tam. Un jāsāk ar tālo 1937. gadu, kad tēvs Maskavā mani, autiņos ietītu pāris mēnešu vecu zīdaini, pērkona laikā esot iznesis ārā uz lieveņa, teikdams: "Lai mācās nebīties, dzīvē būs daudz pērkonu!" Un darījis to ikreiz, kad ārā zibeņojis. To zinu no atstāstiem, protams. Tāpat kā to, ka tēvu - latvieti Jāni Šilbergu - 1938. gada februāri Maskavā arestēja, nošāva, ka mammai kā "tautas ienaidnieka" sievai aizliedza strādāt par pedagoģi. Manas atmiņas sākas no četru gadu vecuma, kopš mana pirmā brauciena uz austrumiem... Trauksmes sirēnas, uzlidojumi, evakuācijas drūzma. Pie mums atskrien tante Olga - viņa glābj no kara posta 15 000 galvu lielu ciltslopu ganāmpulku, daļu no tiem ved caur Maskavu, un tante aicina savu māsu, kas palikusi viena ar trim bērniem, doties viņai līdzi... Atceros šo braucienu, atceros arī bada un posta pilno atpakaļceļu atkal cauri Maskavai uz tantes Olgas dzīves un darba vietu Sičovku Smoļenskas apgabalā. Atceros, kā astoņu gadu vecumā kādudien nejauši izdzirdēju māti sarunājamies ar kādu svešinieci nekad nedzirdētā valodā. Cik negribīgi mamma pēc viešņas aiziešanas atzinās, ka tā bijusi latviete un viņas runājušas latviski...

Tas man bija atklājums - uzzināt, ka mamma, tante Olga, tante Natālija un tātad arī es, mēs visas esam latvietes! Ka it tāda zeme Latvija! Un es brīnījos, kāpēc mamma piekodina par šo atklājumu nevienam nekā neteikt...
Runāt par savu atklājumu nedrīkstēju, taču domāt varēju. Re, kāpēc mūsu uzvārdi atšķiras no citiem - mamma un tante Olga it Vendes, es Šilberga... Šī vāciskā uzvārda dēļ skolā mani kaitinot apsaukāja par "fašisteni", tāpēc gribējās tagad visiem paziņot, ka esmu latviete. Un es neliku mammu mierā ar saviem jautājumiem par Latviju, līdz viņa mani desmit gadu vecumā vienu palaida uz Rīgu ciemos pie tantes Natālijas, kura pēc kara tur bija norīkota darbā. No Latvijas atvestajiem skaistajiem āboliem pašu lielāko un skaistāko aiznesu uz skolu, un skolotāja to sadalīja četrdesmit daļās - hitleriskās okupācijas laikā izcirsto dārzu dēļ Sičovkas bērni ābolus 1947. gadā vēl nebija ne redzējuši, ne ēduši... Āboli bija arī viens no maniem "ieročiem" turpmākajā divus gadus ilgajā "cīņā" par pārcelšanos uz dzīvi Latvijā: tur aug āboli, tur it dārzi, tur runā latviski, un, galvenais, tur varbūt mūs gaida un meklē tēvs, kuru domājos karā pazudušu, kā man bija samelots... Mamma vilcinājās: kā daudziem Sibīrijas un Baškīrijas latviešu kolonijās dzimušiem, viņai Latvija šķita kaut kas nereāls - it kā sava, taču neaizsniedzama. Līdz beidzot tas notika - 1949. gadā braucām uz Latviju! Uz palikšanu!

Vēl vienu braucienu atļaušos pieminēt. No mājupceļa uz Latviju to šķir četrdesmit gadi, un tam atkal bija austrumu virziens: 1989. gadā Krievijas Latviešu biedrība organizēja braucienu pa kādreizējām latviešu apmešanās vietām Smoļenskas apkaimē, kur pirms 1937. gads represijām bijuši latviešu kolhozi, skola, teātris. Krievu večiņas mums stāstīja par latviešu stādītām rozēm pie cūku fermas, par grantētām taciņām parkā, ko ierīkojuši latvieši, par skaisti koptiem kapiem, dziedāja mums "Kur to teci" un "Aijā, žūžū", atcerēdamās skolas laikus, kad mācījušās vienā klasē ar latviešu bērniem... Klausījos un domāju par savu vecomāti Mariju Vendi - pie viņas mājeles Ufas apkaimē arī ziedējis liels rožu krūms - kā Latvijā, kā Dikļos, kur viņa un vectēvs Tenis Vende bija dzimuši. Domāju par sevi, brāli un māsu, kam bija jāaug bez latviešu valodā dziedātām šūpļa dziesmām, par visiem tiem, kas uzauga un aug, neiepazīdami savas tautas gara bagātības. Un it tikai dabiski, ka, izdzirdot aicinājumu braukt uz Sibīriju mācīt latviešu bērnus, es nevarēju neatsaukties. Turp mani veda līdzjūtība, vēlēšanās palīdzēt. Tur pavadīju sava mūža "zelta gadus", pārvedot mājās lielu bagātību - sapratni. Verot citu acīm savu dienasgrāmatu, ceru vairot sapratni pasaulē.

Dienasgrāmata netika rakstīta publicēšanai, tādēļ nācās to īsināt: Lejas Bulānā un Krasnojarskā pierakstītajās "kladu kladēs" daudz visādu tikai man un tobrīd svarīgu sīkumu, kas citus varētu garlaikot. Lai neatkārtotos, nācās atteikties arī no viena otra fakta, kas tolaik bija atklājums, bet tagad it plaši zināms - starplaikā klajā nākusi Vairas Strautnieces sakārtotā grāmata par Lejas Bulānu. Vajadzēja arī papildināt mani emocionālie "mājieni" bez papildinformācijas lasītājam varētu palikt nesaprotami. Iespraudumus - tie citādiem burtiem - esmu ņēmusi no sava pētījuma par Krasnojarskas novada luterāņu ciemu vēsturi, kā arī no mazbērniem domātā apraksta par manām bargu pērkonu pilnajām bērnu dienām.

Vēl jāteic, ka 1990. gadā, kad pirmoreiz ierados Lejas Bulānā, ceļš uz turieni jau bija iemīts: šo ciemu mums, Latvijas latviešiem, 1975. gadā atklāja Ingvars Leitis, viņam sekoja Andris Slapiņš un Vaira Strautniece, Juris Rubenis. Turp devās arī kompleksā Zinātņu akadēmijas ekspedīcija. Izveidojoties Latviskās izglītības misijai, kuras darbu koordinēja Vaira Strautniece, radās iespēja uzturēties Lejas Bulānā ilgstoši. 1989./1990. mācību gadā Lejas Bulānas skolā strādāja mans dēls Arnis un Juris Zalāns. Dēls mani bija apsteidzis, toties pēc gada es, kā Spīdolas fonda stipendiāte pie Sibīrijas latviešiem dodoties, savā "bagāžā" varēju ielikt arī viņa atziņu: "Turp var braukt tikai ar tīru sirdi."

GRĀMATA IZNĀK AR KULTURKAPITĀLA FONDA ATBALSTU
Autore un izdevēja sirsnīgi pateicas arī LATVIEŠU EVANĢĒLISKI LUTERISKAJAI BAZNĪCAI AMERIKĀ un AIVARAM G. ROŅA kungam personiski, kā arī ārstam AIVARAM SLUCIM ASV!