Noziegumi pret cilvēci

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Atpakaļ Back | Jaunumi News | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas || Prese |

 Sākumlapa Home

 

Interregnum. Upurlaiks 
Uldis LASMANIS, politiski represētais, nacionālās pretošanās kustības dalībnieks

Fragmenti no grāmatas Ko neparedzēja hercogs Jēkabs.

Kad komunisti bēga un fašisms ielauzās

Viens no asiņainākajiem latviešu tautas vēstures pagrieziena brīžiem pagājušajā gadsimtā bija varas maiņa 1941. gada vasarā, kad komunisti bēga un fašisms ielauzās. Mans četru gadu pētījums liecina, ka pirmajā padomjgadā dzimtais Jēkabpils apriņķis zaudēja 414 iedzīvotājus, bet 1941. gada jūlijā un augustā pēc vācu ienākšanas tika nošauti 306 vīri un sievas – t.s. padomju aktīvisti. Šajā skaitlī nav iekļauti holokausta upuri.

Kā rāda dokumenti un laikabiedru atmiņas, tas noticis bezvaras jeb neskaidras pārvaldes dienās, ko dēvē par interregnum periodu.

Neapstāšos pie vēsturnieku prātojumiem un strīdiem, cik ilgs šis laiks starp padomisko un fašistisko pārvaldi bijis – dienu, nedēļu, mēnesi… Pēc manām domām, nav ko unikalizēt 1941. gada vasaras notikumus. 20. gadsimta tecējumā šādu upurlaiku bijis vai cik.

Nu kā dēvēt 1905. gada revolūcijas laiku, kad no kaujinieku lodēm krita simti gorodovoju, muižnieku un citu, pēc tam šāva, pēra un dedzināja cariskās soda ekspedīcijas.

Vai daudz ko zinām par krievu armijas atkāpšanos 1915. gada vasarā un vācu straujo ienākšanu? Kā nosaukt Pētera Stučkas valdīšanas ziemu 1919. gada sākumā? Vācu izdarības Rīgā pēc sarkano patriekšanas tā paša gada pavasarī? Un Bermonta laiku Kurzemē…

Ko mēs šodien atceramies, zinām par šīm senajām, asiņainajām drāmām? Šķiet, ka vēl mazāk par 1941. gada vasaras notikumiem, lai gan tie ir stingri dokumentēti un visus padomjgadus diezin kādēļ atradās slēgtajos fondos. Laikam, lai nerastos paralēles starp vācu un padomju laika zvērībām.

Vai šiem padomju avotiem var ticēt? Vai tie nav falsificēti kā parasti daudz kas padomju laikā? Pēc četru gadu pētījumiem varu apliecināt, ka ne. Nevienā pagastā nekonstatēju nošauto sarakstos dzīvi palikušos, kļūdaini vai apzināti nepatiesi iekļautos. Vēl vairāk: Dignājas un Zasas novadpētnieces Aina Mikulāne un Gaida Svilpe bez visiem padomju aktiem atklājušas tādu pašu interregnum perioda vārdisku upuru skaitu.

Dzimtajā Sunākstē zinu personas, kuras nošautas, bet nav padomju sarakstos. Manai mātei viņu piederīgie stāstīja, ka nav uzdevuši 1941. gada jūlijā pazudušos, jo cerējuši, ka varbūt tomēr dzīvi, varbūt vācu koncentrācijas nometnē. Nav gribējuši rakt varbūtēji dzīvu vīru, dēlu…

Šajā sakarā nevar saprast bezvaras jeb starpvaras perioda pētnieku, doktorantu Juri Pauloviču, kurš savā 2003. gada 25. aprīļa intervijā Lauku Avīzei kā izziņu avotus nosauc pagastu arhīvus, cilvēku atmiņas, periodiku, privātās dienasgrāmatas. Šajā un manis uzietajās citās publikācijās viņš nekur neuzrāda Latvijas Valsts vēstures arhīva P-132. fondu, kas ir galvenais šīs informācijas glabātājs.

Mūsu vēstures patriarhs, Dr. emeritētais profesors Henrijs Strods, kurš turklāt pārstāv t.s. latviešu nacionālās vēstures virzienu, nav apgājis šo dokumentu faktus, bet to oriģinālus pētījis pat Maskavas arhīvos!

Kādēļ šāda trīs simtus liela upuru masa Jēkabpils apriņķī varu maiņas brīdī līdz tam it kā relatīvi politiski mierīgā Latvijas novadā?

Vispirms jau humānos, bez viena nāves soda ulmaņlaikus pēc smieklīgiem, visiem zināmiem un motivētiem cietumsodiem komunistiem par tiešu pretvalstisku rīcību, pēdējie, tikuši pie varas, savu gadu iezīmēja ar slepeniem, negaidītiem un nekur neizskaidrotiem arestiem. Ar 14. jūnija cilvēku masām vagonos, kuros agrāk pārvadāja lopus. Ar īpašumu un noguldījumu atņemšanu, padzīšanu no zemēm aerodromu un poligonu vietās.

Kas visu to organizēja, kas vainīgs? Neviens taču toreiz neko nezināja par t.s. Serova instrukciju, maz arī par padomijas asiņaino terora praksi... Tas gan ulmaņlaika cenzētajai presei pārmetums, ka tā gandrīz neko nerakstīja par padomju Krievijā, arī fašistiskajā Vācijā īstenībā notiekošo. Lai nebojātu attiecības ar stiprajiem, bīstamajiem kaimiņiem.

Šī sarkanā terora noslēpumainība, neziņa, arī atriebes dziņa tad nu bija galvenais iemesls, kādēļ pagastos aizdomas krita ne tikai uz komunistiem, kuri lielākoties bija aizbēguši, bet arī uz sociāldemokrātiem, citādi kreisajiem, vienkārši Ulmaņa un nacionālās Latvijas kritizētājiem.

Vācu komandantūru rosināti un nebremzēti, uz ātru roku saorganizējušies, t.s. pašaizsargi grāba un šāva. Ježova – Berijas – Serova mežonīgā terora apreibuši, pusaprakto Rīgas centrālcietuma, Baltezera, jā, arī Jēkabpils dīķos iemesto nošauto līķu apdullināti… Gandrīz visos gadījumos netaisni, katrā ziņā neadekvāti, bez izmeklēšanas, tiesas.

Ko pieredzējuši un pārdzīvojuši atriebes virpulī nogalināta latvieša piederīgie, lai stāsta bijušās Saukas iedzīvotājas Gerdas Dārziņas, dzimušas Lejietes, atmiņas par tālo 1941. gadu, par vācu un padomju gadiem un galvenais – par rūgto ikdienu šodien – brīvās, neatkarīgās Latvijas laikā. Jo viņa ir 1941. gada jūlijā bez izmeklēšanas un tiesas nošautā Pētera Lejieša meita. Gerda ir pirmais cilvēks manā četru gadu meklējumu virknē, kas piekrita runāt par traģēdijām, par kurām mēs kaunīgi, apzināti klusējam…

Zeme un krāsa

Mana tēva Pētera vecāki – Lejieši, 5 bērni un māte Dārte – dzīvoja Vilnīšos, kuru 11 hektāru lielo grunti viņi bija saņēmuši kā barona pērta kalpa pēcteči. Tēvam, laikam jau ģimenes lielās šaurības dēļ, 1932. gadā turpat Saukas ezera krastā no Jaunsaukas muižas piešķīra 9 hektārus ar pussabrukušu riju. Grūti, nabadzīgi dzīvoja, kad dzimām mēs ar māsu. Tēvs skaitījās laikam sarkans, par ko ar māti Alīdu bija pastāvīgi strīdi. Kad tā īsti padomā, nu kāds viņš varēja būt ar saviem 9 hektāriem!

Kad rudenī bija jālauza galva, kā apaut mūs – divas meitas – skolnieces…

Padomju varas gadā tēvs iestājās strādnieku gvardē, bija kaut kāds finanšu aģents – ar 2 klašu izglītību! Droši vien, piedzenot nodokļus, kādiem sarieba jau tad…

Piedalījās pašdarbībā, tēloja A. Upīša lugā 1905. kāda revolucionāra lomu. Kā likteņa pareģojums – uz skatuves varoni nošāva. Viņš gan sabiedriski aktīvs bija arī brīvvalsts gados.

Mamma un tēva māte viņa aktivitātes 1940./1941. gadā neatbalstīja, jo tas bija laiks, ko tēvs atņēma mājām un ģimenei. Vecāmāte Dārta, ieraudzījusi sarkano lenti ap augšdelmu un revolveri, sacīja: "Dēliņ, puisīt, tas labi nebeigsies!"

Līgo svētki nenotika

Bet tētis laikam ticēja jaunajam laikam un pārmaiņām uz labu. Būdams izskatīgs vīrs, veikls dejotājs un labs dziedātājs, viņš patika Saukā kantora ierēdnēm un pašdarbniecēm. Mēs, bērni, lepojāmies ar savu izskatīgo tēvu. Kā pasaules gala notikumu – traģēdiju – atceros, ka ilgi gaidītais 23. jūnija Līgo svētku sarīkojums, par ko vēstīja afiša, nenotika. Mājas sievietes gan slaucīja acis pēc jūnija vidus notikumiem, kas mūsu tuvākās mājas gan neskāra. Tēvs tur arī esot piedalījies – kā izvedamo apsargs…

Bija sācies karš!

Neatceros, cik dienu pēc Jāņiem tēvs uz velosipēda brauca prom. Atvadoties mātei solīja, ka, ja būtu iespējams, vairāk sevi veltītu mums. Ilgi noskatījāmies pakaļ…

Viņi kopā – arī P. Silcecers, A. Ribāks, Strautiņš esot devušies uz Jēkabpili, lai dotos uz austrumpusi. Tilts bijis jau uzspridzināts. It kā nosprieduši, ka neko sliktu neesot izdarījuši. Mājās bērni – man 8, Dzidrai 11 gadi, Silcecera dēliem arī 7 un 10…

Saukā tūlīt ielikti pagastmājas cietumā, pāris dienu laikā viss otrais stāvs bijis pilns ar ieslodzītajiem. Tur bija tēva brāļi Krišjānis un Vilis Lejieši, manas mātes brālis Konrāds Krievāns.

Atvadu logs

Kādu dienu atnāca Ribāka māte melnā lakatā – lai kāds aizejot pie tēva. Māte gan katru dienu nesa ēdamo, bet, tā kā tai brīdī es biju mājās, gāju…

Tētis ēdamo neņēma, laikam tikai pīpējamo. Palūdza, lai vecmāmiņa paceļ mani, es uzliku kājas uz fundamenta izciļņa, turējos restēs. Neko neatceros, par ko bija šī pēdējā saruna. Palikusi atmiņā tēva bārdas rugājiem apaugusī seja, tā bija tumša, jo arī mati bija gandrīz kraukļa melni. Steidzāmies prom, neviens mūs nemanīja, neaizturēja.

Vēlāk 14 gadus strādāju Saukas arodskolā. Katru dienu acis apstājās pie šī lodziņa, apmalītes, uz kuras stāvēju 1941. gada vasarā.

27. jūlijā pulksten 6 pēc asinspirts, kad ieslodzītos vairs neesot varēts atstāt dzīvus, pārāk viņus sakropļojuši piedzērušies pašaizsargi, mana māte slauca aplokā govis. Pāri ezeram, jo pagastmāja tieši pretī, izdzirdusi piecus šāvienus. Pie katra sarāvusies ļaunās priekšnojautās. Kuru šāva ar divām lodēm? Tā bija svētdiena. Tēvs mājās bieži dziedāja:

Neļāva redzēt man sauli,
Neļāva svētrītu nolikt…
Agri man jāiet bija kapā,
Nākotnē darba tik daudz…


Mamma devās uz Sauku ar kārtējo pārtikas un veļas grozu. Neko nepieņēma, esot aizsūtīti darbos. Vakarā līdz mums Jaunsaukā klāt bija runas, ka esot nošauti turpat pie Kroņkalna… Atradām svaigo rakumu. Mūs dzina prom. Esot aprakts nosprādzis zirgs. Prom dzinēji puķes iemeta kādā blakus bedrē. Bet mēs gājām katru dienu, nesām sīkas puķītes, tās slaucīja nost. Dedzinājām eglīti, arī to aizmeta prom.

Un tā līdz 1944. gada augusta pirmajām dienām, kad padzina vācu okupantus. Turpat netālu no šīs vietas parādījās jauns, svaigs rakums. To ātri atraka – sievu un vīru Banderus, viņu dēlu Imantu, manu klasesbiedru, citus…

Kurš tēmēja, kurš šāva...

Un tad sāka runāt par mana tēva un citu nošaušanu. G. esot tēmējis tieši tētim! Viņš kliedzis pretī: "Klapē, būs, kas tevi noklapē!" Vēl esot šāvuši K., K. Vīri ilgi vēl neaprakti svētdien tur gulējuši, līdz vaņģinieki aprakuši.

Viņu spīdzināšanā un pratināšanā piedalījies mācītājs S. Vēlāk leģionārs, it kā kritis, it kā līdz 80. gadiem dzīvojis Talsos. Nu jau miris. Viņš mani vienmēr acīm sameklēja skolā ticības mācības stundās, atgādināja: "Komunista Lejieša meita, jā, Dieva vārdu jau negribēsi mācīties." Ar katru nākamo ticības mācības stundu es, otrās klases skolniecīte, centos sarauties maza, mazītiņa, lai kļūtu neieraugāma…

Apsaukāja mani saimnieku dēli – komunistene. Es tomēr savā vīzē turējos pretī, arī apsaukājos.

Sākumā māte mūs ar Dzidru uz skolu nelaida. Bija taču pazuduši ebreju bērni. Kas zina, kā ar mums! Skolas pārzinis Arturs Švābe atnāca pie mums uz Mazvilnīšiem un aicināja nākt skolā, pats uzņēmās atbalstīt un aizstāvēt. Mamma piekrita.

Zaļš uz pelēka

1944. gada oktobrī plānoja rakt ārā 1941. gadā nošautos. Vispirms veica kontrolrakumus, lai pārliecinātos, ka tur ir cilvēki, ne zirgs. Tad izsludināja šo bēru dienu. Tā nejauši sakrita ar 13. oktobri – Rīgas atbrīvošanu no vāciem.

Pēc šīs dienas, kaut man jau bija 11 gadu, man bija grūti izprast, ka nāve ir kas likumsakarīgs, dabisks. Baigums saglabājies visu mūžu. Atraka. Neciešama smaka. Trūdi. Ne jau arheologi raka, bet centās ķermeņu apveidus saglabāt.

Lūdza kādu mēģināt atpazīt savu piederīgo. Kā? Tikai pēc auduma apģērba vīlītēs. Mamma kāpa bedrē, pat cimdus neuzvilka, un bikšu jozmeņa vīlē atrada pašas austās vadmalas musturu – pelēku pamatu ar zaļām rūtiņām… Piedodiet, ka to stāstu, bet ne jau visu – kā Pētera Lejieša galva atvēlās, kā ielikām palagā, pēc tam zārkā visu, kas palicis…

Tēva rīcību 1941. gadā nekad neesmu attaisnojusi. Man pat teorētiski nav bijis skaidrs, ka viņa statuss varētu būt – represētais. Bet kādēļ mans dēls Gaidis nes it kā tiesisku un mantisku atbildību par saviem vectēviem? Par Pēteri Lejieti jau stāstīju. Bet arī otrs – mans vīratēvs, saucietis Rūdolfs Dārziņš, nošauts 1941. gada 26. jūlijā Ķelderlejā, kādu laiku bijis ieslodzīts Valmieras cietumā. Nošauts par to, ka bija padomju varas gadā Mazsalacas vidusskolas direktors un, kā rakstīja žurnālists Alberts Paegle, "uzskatīja, ka izglītība nav pērkama par naudu".

Pirms tam viņš bija dziedāšanas skolotājs, aizsargu kora diriģents, pats nebūdams aizsargs, bet diriģējot tak jāvelk aizsargu forma! Pat tas neglāba no aizsargu lodēm! Ak, paradokss – pirms tam padomiski noskaņotie gribējuši izrēķināties par spožo fenci… Palika četri dēli, to skaitā mans vīrs Guntis Dārziņš. Cik sarežģīti.

Bet toreiz, 1944. gada 13. oktobrī, bēres svinējām Saukas zālē. Sanesa groziņus. Ko no traukiem, ko uz dzeltenām kļavu lapām. Atceros visas atraitnes, mātes, satumsušām, sausām, dīvaini spožām acīm. Varbūt no sveču liesmām…

Toreiz Saukā priekšsēdētājs bija Rūdolfs Rozenbergs. Viņš veda baltos zārciņus, pie pagastmājas stadulas apstājās ar vārdiem: "Atskatieties vēlreiz uz savu Golgātu!"

Neilgi pēc tam viņu pie Lones stacijas nacionālie partizāni nāvējoši ievainoja. Viņa sievu sašāva citā vietā, abi Jēkabpils slimnīcā mira. Blakus.

Braucām no bērēm mājās un domājām - varbūt šī nakts ir pēdējā arī mums, kaut kur atskanēs šāvieni… Bija ļoti baigi.

Vai tas vien! Pat padomju gados, tā kā mums nebija vīru un tēvu miršanas apliecību – neesot dokumentu, uz kuru pamata tās izdot – mēs neskaitījāmies cietušie, pabalstu nekādu. Labi, ka Latvijas Valsts Pedagoģiskais institūts mani atbrīvoja no mācību maksas.

Cietusī vai ienaidniece?

Bet šo pašu tēva Lejieša Pētera galēšanas dokumentu trūkuma, arī savas neuzņēmības un it kā senā kauna dēļ es savam dēlam esmu zaudējusi tos 9 hektārus Saukas pieezera zemes, kas taču ir mana – Dieva un taisnības vai netaisnības priekšā. Jo kas es īsti esmu – cietusī, represētā vai sarkanā tautas naidniece, ģenētiski kodēta komunisma virzienā, kā tagad mīl deklarēt modernā zinātne? Ne jau boļševiku sakarā.

Es negribu atcerēties, bet tomēr nevaru aizmirst visas netaisnības, pazemojumus un ierobežojumus, ko man nācās izciest par tēva nedokumentēto nāvi gan vācu, gan padomju, gan – nu jau pie sirmas galvas un mantiski – brīvās, manas Latvijas gados! Kurā latviešu traģikas, šausmu un nopelnu vai nosodījumu ailē es, Gerda Lejiete, laulībā Dārziņa, esmu ierakstāma? Un vai es vien – cik mūsu neatklātu likteņu un asaru glabā mocītās, mīdītās Latvijas nesenā pagātne, vēsture!

Gerdas Lejietes-Dārziņas Atmiņas par tēvu Pēteri Lejieti un radiem (rokraksts, nosūtīts U. Lasmanim un Latvijas Republikas prokuratūrai 2004. gada novembrī). Šeit iekļauti tikai fragmenti.

Piebilde par vainu

Kā lai nosaucam šo sāpju atmiņu kamolu? Grēksūdze, atzīšanās, pārmetums, brīdinājums, taisnošanās? Bez visa pārējā senās, ilggadīgās traģikas apraksts iesūtīts arī Latvijas Republikas prokuratūras reabilitācijas un specdienestu lietu nodaļai.

Jau 2004. gada oktobrī. Atbildes, slēdziena nav un laikam arī nebūs.

Var prokuratūru saprast. 1995. gada 12. aprīlī Saeimas pieņemtais likuma Par politiski represētās personas statusa noteikšanu komunistiskajā un nacistiskajā režīmā cietušajiem 2. nodaļas 3. paragrāfa 2. apakšpunkts paredz, ka "šī panta pirmās daļas noteikumi (statusa noteikšanai U. L.) neattiecas uz personām, kuras piedalījušās komunistiskā un nacistiskā režīma represijās". Pliks, aprauts pants. Kā to pielietot praksē? Kā noteiks, kas noteiks represijās piedalījušās personas vainas pakāpi? Kas, uz kāda pamata pilnvarots dot slēdzienu, ka Pēteris Lejietis nošauts pamatoti, pat tiesiski! Nav ko žēloties, raudāt, sūdzēties!

Bet cits juridiskais dokuments, t.s. ģenerālo atrunu klauzula, kas ierobežo reabilitāciju personām, kas noziegušās pret mieru, cilvēci, genocīda noziegumiem un noziegumiem pret nekombatantiem (Latvijas vēsture, 2001., N 3–80. lpp.), savukārt atteicis reabilitāciju personām, kas padomju tribunālu tiesātas par nekombatantu apšaušanu. Te nav vietas viņus uzskaitīt, bet šāvēji atzīti par vainīgiem. Tātad vainīgie apšāvuši ko – vainīgus vai nevainīgus?

Kā lai šīs juridiskās klauzulas un represēto noteikšanas likuma vismaz nejuristam šķietamo neatbilstību pieskaņo acīmredzamajam senajam linča tiesas faktam? Vai pati prokuratūra nav apjukusi aprakstītās problēmas priekšā? Šai iestādei par godu jāsaka, ka manis konspektētajās krimināllietās sarežģītais klauzulas princips lietots konsekventi, t.i., neviens tribunālos tiesātais, kam rokas asinīs, nav reabilitēts. Tādēļ jo ciešāk gribas tai uzdot jautājumu: kas īsti ir Gerda Lejiete, laulībā Dārziņa? Sarkanā briesmoņa meita vai netaisni nogalināta Latvijas pilsoņa pēctecis? Ja nebūtu viņas pašas vaļsirdīgās atklāsmes, kurš šodien, pēc pusgadsimta, noteiktu tēva vainu vai godīgumu?

Kādēļ viņai jācieš materiāli un morāli par mūsu, nu jau brīvvalsts, likumu nepilnībām, es teiktu, arī vienpusību. Vai viņai vien?

Cik tādu bezvaras – interregnum periodu upuru pēcnācēju mīt, cieš un klusē Latvijas otrajā brīvvalstī? Vai mēs, liekot roku uz sirds, varam apgalvot, ka esam pilnīgi vienādi savos vainas un pagātnes vērtējumos un analīzē? Vai visi Latvijas pilsoņi ir vienlīdzīgi tiesiskā, morālā, mantiskā, pat ģenētiskā jomā?

Vai tomēr mums ir vainīgie un upuri, ar un bez vainas vainīgie.

Neatkarīgā Rīta Avīze   30. jūlijs, 2005

  Atpakaļ Back  

 Sākumlapa Home