Noziegumi pret cilvēci

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Atpakaļ Back | Jaunumi News | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas || Prese |

 Sākumlapa Home

 
Sešstūru zīmogs
Aina Štrāle, sociālo zinātņu maģistre, Valsts kultūrkapitāla fonda stipendiāte, pēta bibliotēku vēsturi un cenzūru

Pirms piecpadsmit gadiem Latvijā tika likvidēta cenzūra. LPSR Ministru Padomes Galvenā pārvalde valsts noslēpumu aizsardzībai presē, kas LPSR īstenoja cenzūru, tika likvidēta ar Latvijas Republikas Ministru padomes 1990.gada 10.augusta lēmumu. 50 gadu ilgais informācijas slēpšanas un deformācijas laikmets Latvijā bija noslēdzies. Cenzori varēja nolikt savus darba rīkus — sešstūru zīmogus.

Kaut gan institucionālā cenzūra postkomunisma valstīs ir likvidēta, jēdziens "cenzūra" nebūt nav izgaisis pagātnē. Krievijā varas struktūras cenzūru īsteno ar administratīvām, ekonomiskām un citām metodēm.1 Latvijā un citviet diskutabla ir internet resursu, arī amorālo un bīstamo, absolūti brīva pieeja.

Sākotne

Viens no totalitārās PSRS galvenajiem balstiem bija cenzūra. Tās daudzo institūciju mērķis — slēpt informāciju, kas varētu kaitēt valsts pastāvēšanai.

Cenzūras būtību trāpīgi raksturojis krievu zinātnieks Arlēns Blūms: ".. pirmais, ko paveiks pie varas nācis autoritatīva vai kāda cita cietsirdīga režīma aizstāvis — jebkurā iespējamā veidā atjaunos cenzūras kontroli pār visiem plašsaziņas līdzekļiem." 1940.gada 17.jūnijs. Latvijā ienāk Sarkanā armija. 5.augustā Latvija tiek iekļauta PSRS sastāvā, un politiskā un sabiedriskā dzīve ir pakļauta vissavienības normām. Nekavējoties tiek dibināta cenzūras institūcija. 1940.gada 9.augustā LPSR Ministru Kabineta sēdē tiek pieņemts likums par Latvijas PSR Galveno literatūras pārvaldi (tautā dēvētu glavļits). Tā balstījās uz principiem, pēc kuriem jau kopš dibināšanas 1922.gadā darbojās PSRS cenzūra: glavļits aizliedz izdot un izplatīt izdevumus, kas a) satur aģitāciju pret padomju varu; b) izpauž republikas kara noslēpumus; c) naidīgi ietekmē sabiedrisko domu; d) rosina uz nacionālo un reliģiozo fanātismu; e) ir pornogrāfiski.

Kas bija Jānis Niedre?

Neatkarīgajā Latvijā ar cenzūras jautājumiem nodarbojās Preses un biedrību departaments. Tūlīt pēc Sarkanās armijas karaspēka ienākšanas Latvijas teritorijā Jānis Niedre tika iecelts par šā departamenta direktoru, viņa pārziņā bija arī cenzūra. Departaments tika likvidēts 1940.gada 9.augustā. Tajā pašā dienā tika pieņemts likums par LPSR Galveno literatūras pārvaldi. Īsu laiku — līdz 1940.gada 1.septembrim J.Niedre, kuram kā komunistam ar stāžu — boļševiku valdības periodā amatu piedāvājumu netrūka, bija LPSR glavļita vadītājs. Pēc tam viņš tika iecelts Valsts apgādniecību un poligrāfisko uzņēmumu pārvaldes priekšnieka, kā arī LPSR Rakstnieku savienības orgkomitejas priekšsēdētāja amatā.

Būtiskākā J.Niedres karjerai bija piederība Latvijas Komunistiskajai partijai, kurā viņš iestājies 1934.gadā. Tajā pašā gadā J.Niedre tika arestēts un notiesāts uz trim gadiem par pretvalstisku politisko darbību.

Pieminot J.Niedri, nevar neminēt šo personību raksturojošus publicētus faktus. Literatūras kritiķis Mārtiņš Poišs rakstā Provokācija (Literatūra un Māksla, 1989.gada 1.jūlijs) raksta: "Augstais amatvīrs, astoņkārtīgais priekšnieku priekšnieks [J.Niedre] "tiešām izlēma kolēģu likteņus", un ne tikai "iesaistot viņus atbildīgā darbā", bet arī vārda tiešā nozīmē ievilinot un pašrocīgi iegrūžot godīgus cilvēkus, turklāt pārliecinātus marksistus, Baigā gada visbaigākās mašinērijas riteņos — tur, no kurienes vairs nav atgriešanās." Runa ir par Staņislavu Belkovski (E.Ego), kas bija ievērojama personība latviešu literatūrā. Ir liecības, ka S.Belkovska, apcietināšanu izprovocēja J.Niedre. Niedres naidam pret S.Belkovski bijušas dziļas saknes. Piemēram, Niedres veidotajā lekciju sarakstā Tautas augstskolai — krievu rakstnieka A.Serafimoviča romānu Dzelzs straume, nezinot krievu valodu, viņš nodēvējis par Dzelteno straumi, J.Niedrem gadījušies arī citi kuriozi. S.Belkovskis bijis tas, kas publiski norādījis uz J.Niedres aplamībām, un J.Niedres naids audzis augumā. 1940.gadā, kad viņš bija respektējamos amatos, pienāca atriebības laiks. Atriebība skāra arī S.Belkovska draugus. Kas bija Jānis Niedre, literāts vai partijas funkcionārs un denunciants?

Grāmatas — makulatūrā

Jau 1940.gada rudenī LPSR Galvenā literatūras un izdevniecību pārvalde sāka darbu pie aizliegtās literatūras sarakstu veidošanas. Funkcijas, kas līdzās literāro un mākslas darbu cenzēšanai bija viena no būtiskākajām glavļita darbībā. Vadoties pēc sarakstiem, bibliotekāri un grāmatveikalu darbinieki izņēma no aprites padomju lasītājam kaitīgo literatūru. Ir apzināti trīs Baigajā gadā veidoti aizliegtās literatūras saraksti.

Domājams, ka pirmais rīkojums par literatūras izņemšanu dots jau 1940.gada 26.augustā, to parakstījuši iekšlietu ministrs V.Lācis un J.Niedre. Atbilstoši rīkojumam visiem tautas milicijas priekšniekiem, Komunistiskās partijas vietējām komitejām un Sarkanās armijas daļām 10 dienu laikā kopš rīkojuma publicēšanas bija jāizņem no apgrozības visas grāmatas, žurnāli, brošūras, atklātnes, dziesmas, attēli un cita poligrāfiskā produkcija, kuras saturs ir pretrunā ar padomju iekārtu, marksistisko pasaules uzskatu vai arī ir vērsts uz bijušā "plutokrātiskā" režīma slavēšanu, izņemami arī pornogrāfiska un lubu rakstura izdevumi.

Atbilstoši aizliegtās literatūras sarakstiem tika izņemti daudzu autoru darbi. Sarakstos bija iekļauti arī rakstnieki Aleksandrs Grīns, Leonīds Breikšs, Līgotņu Jēkabs, Andrievs Niedra, Jānis Sārts, Augusts Saulietis, Skuju Frīdis, Alberts Sprūdžs, Jānis Veselis, Edvarts Virza un citi. Piezīme par sarakstā minētā autora visu darbu izņemšanu parasti liecināja, ka autors emigrējis vai arī apcietināts.

1940./1941.gadā tika izņemts milzīgs apjoms grāmatu, to skaits pretrunīgo liecību dēļ, nav precīzi konstatējams. Daļa no tām tika iznīcinātas, nodotas pārstrādei (domājams) Slokas papīrfabrikai. Laikraksts Cēsu Vēstis nacistiskās okupācijas laikā rakstīja par boļševiku "izrēķināšanos" ar grāmatām: Cēsīs starp sacirstām un jau saiņos sasietām grāmatām atrastas arī veselas grāmatas, no tām dažas pat ar antikvāru vērtību.

Glavļita darbības atjaunošana Latvijā 1944.gadā

Nacistiskās Vācijas okupācijas beigu posmā padomju okupantu cenzūra Latvijā atgriezās līdz ar okupantu karaspēku. Latvijas Valsts arhīvs glabā dokumentu, kas liecina, ka latviešu literatūras cenzūra pastāvējusi Krievijā jau pirms karaspēka ienākšanas Latvijā: "LPSR glavļita atskaite: 1944.gada augusts—31.decembris."2 Dokuments informē, ka 1944.gada aprīlī—augustā viens glavļita darbinieks Maskavā cenzējis visu iespiedprodukciju latviešu valodā. Glavļita darbība Latvijā atsākas līdz ar tā ierašanos "atbrīvotās" Latvijas teritorijā (Ludzā) 1944.gada augustā. Cenzūras institūcijas darbinieki ar skubu ķērās pie "obligātajām" funkcijām: otrās padomju okupācijas periodā tika iespiesti (slepenām cenzūras vajadzībām) desmit aizliegtās literatūras saraksti. Pirmais no apgrozības izņemamo grāmatu un brošūru saraksts nāca klajā jau 1944.gada decembrī. Detalizēti 1944.—1974.gada cenzūru bibliotēkās pētījusi Dr.philol. Jana Dreimane, disertācijā Latvijas bibliotēkas otrās padomju okupācijas gados viņa raksta: "Īpaši daudz aizliegto grāmatu sarakstos bija "tautas nodevēju" — uz ārzemēm emigrējušo latviešu (A.Eglītis, K.Skalbe, J.Veselis, J.Klīdzējs, P.Ērmanis, A.Klīve, Ž.Unāms, A.Švābe, Z.Mauriņa, K.Raudive u.c.) — sacerējumi vai viņu apgādā klajā laisti izdevumi." 1944.gadā atdzima 1940./41.gadā aizsāktā sovetiskā informācijas vajāšana.

Trimdinieku sūtĪjumus iznĪcina LPSR Valsts drošības komiteja

Ar ticību, cerību un neatlaidību trimdas grāmatu, laikrakstu un žurnālu izdevēji atkārtoti sūtīja iestādēm un privātpersonām okupētajā Latvijā savu iespiedprodukciju, cerēdami, ka kaut niecīga daļa brīvās pasaules informācijas šeit sastaps lasītāju. Bet liela daļa adresātu sūtījumus nesaņēma. Darbs ar trimdinieku iesūtīto literatūru bija atbildīgs uzdevums, to veica LPSR glavļita pakļautībā strādājošais Rīgas pasta cenzūras iecirknis. LPSR glavļits PSRS priekšniekiem adresēja skrupulozas atskaites par no ārzemēm iesūtītās literatūras apjomu, tās izvērtēšanu, cenzēšanu un iznīcināšanu. 1975.gadā Rīgas pasta cenzūras iecirknī tika iesūtīti 55 maisi ar ārzemju literatūru latviešu valodā. Šeit bija nonākuši latviešu emigrantu izdoti piecu nosaukumu laikraksti un 14 nosaukumu žurnāli. No tiem tikai divu nosaukumu laikraksti Latvijas cenzoriem šķita "progresīvi" — nosūtāmi adresātiem. Par progresīvu tika uzskatīts sociālisma celtniecības panākumu propagandētājs — Amerikas Latvietis (laikraksts politikai, zinātnei, mākslai). Par ko tad rakstīja šis "progresīvais" laikraksts? Laikrakstā vairumā tika iespiesti pārpublicējumi no padomju Latvijas preses, it īpaši bieži no Padomju Latvijas Komunista, raksti, kas vēstīja par vispārēju labklājību un progresu LPSR, kā arī materiāli par nabadzību, bezdarbu un noziedzību kapitālistiskajās valstīs. Padomju Latvijas cenzoriem tīkams bija arī žurnāls Jaunā Balss (Latviešu Kultūras Veicināšanas Biļetens), kas iznāca Vācijas Federatīvajā Republikā un galvenokārt rakstīja par kultūras dzīvi Latvijā, par trimdinieku sakariem ar Latviju, publicēja LPSR rakstnieku darbu fragmentus, Padomju Latvijas dzejnieku dzejoļus. Visi pārējie trimdinieku iesūtītie laikraksti tika atzīti par reakcionāriem, ar izteiktu pretpadomju orientāciju, kā uzsvērts cenzoru lēmumos. No trimdinieku iesūtītās literatūras 1975.gadā Valsts drošības komitejai (čekai) iznīcināšanai tika nosūtītas 26 avīzes, 61 žurnāls, 45 grāmatas, 99 sīkiespieddarbi un 64 skaņuplates. 1974.gadā LPSR glavļitā notika skandāls, kas pasaules acīs kompromitēja PSRS informācijas politiku. Glavļita dokuments, kas vēstīja par trimdinieku iesūtītās literatūras, tajā skaitā Bībeles, paredzamo sadedzināšanu brīnumainā kārtā bija nonācis trimdinieku laikraksta Laiks rīcībā un tur tika publicēts. Trimdinieku sūtījumu iznīcināšana vairs netika uzticēta Rīgas pasta cenzūras iecirknim, un melno darbu — literatūras iznīcināšanu — turpmāk veica čeka.

Grāmatu cietumi

Elpo, tātad dzīvo, lasīta grāmata. Bet simtiem un desmitiem tūkstoši izdevumu LPSR laikā smaka grāmatu "cietumos", kur tās lasītājiem bija pieejamas tikai ar speciālām atļaujām. XX gadsimta 80.gadu beigās šādos grāmatu cietumos bija ieslodzīts milzums literatūras. Piemēram, toreizējās LPSR Zinātņu akadēmijas Fundamentālās bibliotēkas (tagad Latvijas Akadēmiskā bibliotēka) specfondā bija 203 000, bet V.Lāča LPSR Valsts bibliotēkas (tagad Latvijas Nacionālā bibliotēka) specfondā 88 684 glabājamo vienību.

Specfondu vēsture Padomju Latvijā sākās ar kādu Baigā gada glavļita pavēli, kurā norādīts, ka visa izņemamā literatūra, kurai ir vēsturiska, zinātniska, bibliogrāfiska, informatīva, mākslinieciska vai antikvāra vērtība, saglabājama. Nolemts LPSR glavļita rīcībā atstāt trīs eksemplārus no katra grāmatas vai brošūras nosaukuma. Pavēlē paredzēts atļaut Valsts — tagadējai Latvijas Nacionālajai bibliotēkai) un Misiņa — tagadējai Latvijas Akadēmiskajai bibliotēkai paturēt divus katras izņemamās grāmatas eksemplārus to glabāšanai un lietošanai saskaņā ar noteikumiem par speciālo grāmatu fondu. Specfondu ierīkošanas kārtība visā PSRS bija vienota, specfondu darba un lietošanas noteikumus noteica attiecīgo Maskavas iestāžu instrukcijas.

Specfondu literatūras krājumi veidojās no dažādiem avotiem — daļa literatūras te tika atsūtīta no glavļita, piemēram, Rīgas pasta cenzūras iecirknī (glavļita struktūrvienība) aizturētās, latviešu trimdinieku un citu ārzemnieku iesūtītās literatūras daži eksemplāri, kuru pieejamību lasītājam bibliotēku specfondos noteica glavļita cenzora atstātie sešstūru zīmogi. Specfondos iegūla arī Latvijas pirmās republikas laika periodisko izdevumu daži eksemplāri un atbilstoši aizliegtās literatūras sarakstiem lielajās bibliotēkās izņemtās grāmatas. Daļa literatūras specfondā nokļuva tā darbiniekiem pašiem šķirojot literatūru, kas bija konfiscēta deportēto dzīvokļos, specfondā atstāja divus katra izdevuma eksemplārus. Bija arī citi specfondu veidošanās avoti. 1940./1941.gadā visu izņemto literatūru bibliotekāri nepaspēja izšķirot, tā palika guļam, samesta kaudzēs.

Specfondu darbiniekiem bija stingri jāpilda glavļita cenzora lēmumi: divi zīmogi uz izdevuma nozīmēja, ka tā ir partijas darbiniekiem sevišķi naidīga, darbinieka personību aizskaroša literatūra, tātad gandrīz liegta lasītājiem. Ar diviem sešstūru zīmogiem apzīmogotā literatūra galvenokārt glabājās LPSR Zinātņu akadēmijas Fundamentālās bibliotēkas specfonda glabātavā, kur bija īpašs glabāšanas un lietošanas režīms, tā tika reģistrēta speciālā inventāra grāmatā. Savukārt viens zīmogs nozīmēja, ka literatūra ir pretpadomju un antikomunistiska, bet lasītājiem vieglāk pieejama.

Stāsta kādreizējā V.Lāča LPSR Valsts bibliotēkas specfonda darbiniece: "Strādāju specfondā 1953.— 1964.gadā, biju ierindas bibliotekāre. Specfonds bija bibliotēkas struktūrvienība, bet pienākumus veica stingrā glavļita uzraudzībā. Tolaik (50.gadu sākumā) fondā bija deportēto dzīvokļos konfiscētās literatūras sastrēgums. Darba bija daudz: juku jukām samesta literatūra, kas jāšķiro, grāmatu kaudzēs jāatrod padomju ļaužu prātiem kaitīga lasāmviela, kas papildināja specfonda krājumus. Specfondā palika divi "kaitīgā" izdevuma eksemplāri, pārējie bija jāpārplēš un jānodod iznīcināšanai. Sākumā specfondu bieži apmeklēja vīri ādas mēteļos — čekisti, pie lasīšanas viņi piekļuva bez grūtībām — vienkārši uzrādot darba apliecību, viņi drīkstēja šķirstīt jebkuru grāmatu. Vēlāk specfondu apmeklēja arī parastie tā lasītāji — dažādu iestāžu zinātniskie darbinieki, augstskolu pasniedzēji, diplomandi. Viņiem atbilstoši glavļita instrukcijai bija obligāti jāuzrāda darba vietas vai mācību iestādes vadītāja parakstīts specfonda apmeklējuma pamatojums, kurā precīzi norādīta pētnieku interesējošā tēma un datējums. Apmeklētājs saņēma tikai pamatojumā norādīto literatūru. Apliecinu, ka V.Lāča LPSR Valsts bibliotēkas specfondā neredzēju situāciju, kad stingri tiktu sekots, kuru lappusi apmeklētājs lasa, grāmatu lapas ar "lieko" informāciju netika aizklātas, un bibliotekārs lasītājam aiz muguras nestāvēja, informācija par šādām situācijām ir baumas."

Visvairāk pieprasīti bijuši LPSR Zinātņu akadēmijas Fundamentālās bibliotēkas specfondā slēptie izdevumi, piemēram, 1974.gadā te strādājuši 296 lasītāji, kas lasījuši 22 115 izdevumus.

Spēku izsīkums

1985.gads. Par PSKP CK ģenerālsekretāru kļuvušais Mihails Gorbačovs nāk klajā ar, kā šķiet, ar PSRS pastāvēšanai liktenīgajiem jēdzieniem — pārbūve un atklātums. Atklātums 1985.gada cenzūrā neko jaunu neienesa. Tā darbojās "ar pilnu jaudu". Tika lietots padomju cenzora ierastais darbarīks — sešstūru zīmogs. Ar diviem sešstūru zīmogiem specfondā iekļuva trimdinieku — politiķa Bruno Kalniņa, vēsturnieku Edgara Dunsdorfa un Edgara Andersona darbi, ko cenzūra bija atzinusi par sevišķi bīstamiem.

1986.gads. M.Gorbačovu par PSRS cenzūru iztaujā žurnālisti. Būtiski, ka viņš vairs nepiemin padomju cenzūrai raksturīgos jēdzienus: pretpadomju, antikomunistisks, ideoloģiski kaitīgs, politiski defektīvs. Viņš uzsver: PSRS ir cenzūra, bet tās uzdevumi ir valsts un kara noslēpumu aizsardzība, kara, cietsirdības, vardarbības propagandas aizliegums, personības neaizskaramības garantija — saistībā ar cenzūru šāds jēdziens vēl nebija izskanējis. 4.septembrī nāca klajā PSRS glavļita pavēle par konsekventu uzmanības koncentrēšanu tikai uz valsts un kara noslēpumu aizsardzību presē. Cenzūras kompetences loks tā tika sašaurināts. Presē parādījās brīvdomīgi raksti. Sekoja cenzūras reakcija. Mediji saņēma brīdinājumu par nepieļaujamām tēmām: tika aizliegtas publikācijas par personības kulta laika represijām pret latviešu komunistiem 1937.—1938.gadā un par 1949.gadā deportētajiem iedzīvotājiem, par nepieciešamību Latvijā dzīvojošajiem krieviem mācīties latviešu valodu, par divplūsmu skolu problēmām, Latvijas dabas bagātību saudzēšanu, cīņu pret Daugavas pārvēršanu par elektrostaciju ūdenskrātuvju sistēmu, par Daugavpils HES celtniecības lietderīgumu, PSRS pakļautības rūpniecības uzņēmumu celšanu republikā. Par nevēlamu tika uzskatīta latviešu emigrantu darbu publicēšana, bez kritiskas attieksmes pret tajos pausto pasaules uzskatu. Bet par šīm tēmām žurnālisti tomēr rakstīja, tādēļ LPSR glavļits izdarījis 11 ideoloģiska satura piezīmes.

1987.gads. Glavļita situācija kļuva kritiska, patiešām draudēja spēku izsīkums, gada atskaitē Maskavai ziņots, ka atklātuma apstākļos atbildība par publikāciju idejisko saturu gulstas uz redaktoru pleciem. Atklājies, ka ne visiem redaktoriem ir pietiekami stingra un skaidra politiskā pārliecība. Redaktori pieļauj publikācijas, kuras LKP CK atzīst par kaitīgām. Tas esot izpaudies nacionālistiski un pret padomju iekārtu noskaņotu elementu 14.jūnija, 23.augusta un 18.novembra aktivitātšu atspoguļojumā, kā arī apspriežot republikas ekoloģiskās problēmas. Būtisks notikums informācijas brīvības ceļā bija radikālas pārmaiņas specfondu situācijā. Atklātuma iespaidā tie nonāca sabiedrības uzmanības lokā, un 1987.gada 10.septembrī tika nodibināta komisija specfondu krājumu izskatīšanai. Tika izveidota darba grupa, kas pakāpeniski darbojās. Taču darbs ritēja lēni.

1988.gads. Šalca un mutuļoja dziesmotā revolūcija. Sabiedrība aizvien uzstājīgāk prasīja Latvijas patstāvību. Notika mītiņi, gājieni, piketi, arī pikets, kas prasīja likvidēt glavļitu, tas notika 1988.gada 26.oktobrī pie Preses nama, kur glavļits mājoja, te piedalījās arī bibliotekāri.

1989.gads. Notikumi aizvien straujāk veda pretī neatkarībai. Vēl aktīvāk nekā iepriekšējā gadā pret padomju cenzūru un specfondiem vērsās bibliotekāri. Piemēram, pēc Valsts bibliotēkas direktora Andra Vilka iniciatīvas tika sagatavots LPSR Valsts kultūras komitejas pavēles projekts, kas paredzēja nodot bibliotēkas direktora kompetencē latviešu izdevumu glabāšanas režīmu un izmantošanas kārtību, kā arī nodot viņa pārziņā specfonda vadību… Ar šo pavēli specfonds tika atvērts visiem lasītājiem. Stāvoklis plašsaziņas līdzekļos vairs nebija vadāms, un pamazām no ideoloģiskā uzrauga pozīcijām glavļits atkāpās.

Līdz ar atklātuma politiku PSRS vārda brīvība Latvijas informācijas telpā bija iespraukusies jau pāris gadus pirms oficiālās glavļita likvidācijas, pašu žurnālistu, bibliotekāru un visas sabiedrības rosināta. Tomēr ir vērts atzīmēt, ka pirms piecpadsmit gadiem ar institucionālās cenzūras likvidāciju Latvijā neatgriezeniski aizgāja nebūtībā laiks, kad gan autoram, gan redaktoram bija jāizvērtē katrs publicēšanai paredzēts vārds vai fakts, ikreiz respektējot cenzūras viedokli.

2) Latvijas Valsts arhīvs, 917.f., 1–a apr., 1.l., 2.lp.

3) Maulina, Anna. Librarianship within Latvian culture // Information Europe: EBLIDA Magazine: European Bureau of Library, Information and Documentation Associations. — 2001. — Vol. 06. — p. 21.

Diena, 2005. gada 6. augusts.

  Atpakaļ Back  

 Sākumlapa Home