Režīma sabrukums. Atmoda

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Atpakaļ Back | Jaunumi News | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas || Prese |

 Sākumlapa Home

 
Trīs dienu pučs palīdzēja atjaunot Latvijas Republiku
Elita Veidemane

Rūpīgi pārskatīju laikraksta «Atmoda» 1991. gada augusta numurus. Mēģināju atrast norādes — kaut vai nejaušas, kaut vai slēptas — par tuvojošos augusta puču. Nekā vai gandrīz nekā. Augustā laikraksta «Atmoda» korespondents Jānis Domburs bija aizbraucis komandējumā uz Igauniju. Tur viņš intervēja Igaunijas VDK priekšsēdētāja vietnieku Vladimiru Pūlu. Kā jau čekistam pienākas — neviena lieka vārda. Toties tajā pašā numurā (1991. gada 13.augustā) varējām lasīt: «Tiekoties ar LR ārlietu ministru J. Jurkānu un vietnieku M. Virsi, bijušais PSRS ārlietu resora vadītājs E. Ševardnadze teica, ka pastāvot dikatūras ieviešanas briesmas. Ārpolitiskās asociācijas vadītājs pieļāva iespēju, ka septembrī vai oktobrī iespējama situācijas destabilizācija PSRS un Baltijā.»

Gorbačovs slimos ilgi

15. augustā man piedāvāja doties nelielā ceļojumā ar prāmi pāri Baltijas jūrai — no Rīgas uz Norčēpingu. Nolēmām izmantot prāmīša pakalpojumus, lai nokļūtu Zviedrijā. Kopā ar mums brauca arī Kārlis Leiškalns, kas gan nestrādāja mūsu redakcijā, bet bija mūsu draugs.

Izbraucām no Rīgas 17. augustā, kopā ar mani bija mana meita Linda — trīspadsmitgadīga meitene. Nākamo dienu pavadījām Norčēpingas pilsētas svētkos. Pēkšņi paklīda satrauktas runas, ka Maskavā notiekot kaut kāda nesaprotama rosīšanās. Nu, labi, mazums, kāda rosīšanās notiek Maskavā... Kad prāmis jau bija gatavs doties uz Rīgu, man klāt pienāca kāds vīrietis un latviski piedāvāja palikt Zviedrijā: Padomju Savienībā briestot nepatikšanas. «Tās tur briest vienmēr,» es atteicu. Un novērsos no runātāja: man šķita, ka viņš ir provokators.

Nakts uz kuģīša šoreiz bija mierīga. Es gulšņāju lielā krēslā, meita bija kaut kur blakus. Agri no rīta — ap kādiem sešiem — tika ieslēgts televizors: jau varēja uztvert Rīgu. Tad beidzot iemigu. Pēkšņi jutu, ka mani kāds krata aiz pleca. Tas bija Kārlis.

— Celies! Krievijā pučs noticis! — viņš satraukti runāja.

— Ej taču tu... gulēt, — es noburkšķēju un pagriezos uz otru sānu.

— Celies taču! Tas ir baigi svarīgi! — Kārlis nerimās.

Es beidzot atvēru acis. Bija sācies 19. augusta rīts. Visi pasažieri kā sastinguši skatījās teleekrānā. Blakus man bija Anita, Kārļa sieva, un viņu bērni. Televīzijas ekrānā pelnu pelēka diktore satraukumā lūkojās uz mums un runāja kaut ko pilnīgi nesaprotamu. Fonā skanēja sērīga mūzika. Diktores teiktā jēga bija tāda: uztraukumam nav pamata, darbu ir sākusi valsts īpašā stāvokļa komiteja utt., utjpr. Tad ekrānā parādījās rindā sēdoši seši (septiņi? astoņi?) PSRS valdītāji, dažus no viņiem pazinu: tur bija Jazovs un Pugo. Pugo! Latvijas kompartijas centrālkomitejas pirmais sekretārs! Ideja bija tāda, ka šie visai nošņurkušie un nobijušies vīreļi uzņemas varu — kamēr Gorbačovs, tā sakot, ir slims. Un slims viņš būšot visai ilgi.

Pučs Maskavā, atbalsis Rīgā

Maskavā acīmredzami bija noticis pučs. Miegs mirklī izgaisa. Es sapratu, kāpēc man piedāvāja palikt Zviedrijā: Latvijā man varētu draudēt briesmas. Toreiz vēl nebija mobilo telefonu (vismaz mums ne!), uz prāmīša nebija itin nekādu iespēju kaut ko paziņot nedz uz redakciju, nedz uz mājām. Ar bažām skatījos uz krastu: vai tur nevarēja manīt kādu aizdomīgu kustību, nu, piemēram, bruņutransportierus? Es jautāju sev: vai es būtu palikusi Zviedrijā, ja šis pučs notiktu, piemēram, dienu agrāk? Nē, nekādā gadījumā. Vai lieka varonība un lielība? Nē, vienkārši es nespētu atrasties kaut kur citur, kad Latvijā notiek TĀDAS LIETAS. Man vajadzēja būt klāt šajā elles katlā.

Klusēdami mēs kāpām no prāmīša Rīgas pasažieru ostā. Muitā un robežkontrolē nekas nebija mainījies: mums tika pārbaudīti dokumenti un mantas. Bet visa osta bija kaut kāda... baismīgi klusa. Rīga izskatījās pelēka, it kā tai pāri būtu pārlikts svina vāks. Linda steigšus tika nosūtīta uz Limbažiem pie vīramātes Lūcijas — man šķita, ka tur viņa būs drošībā.

Redakcijā atradāmies mēs visi. Skaidrs bija tas, ka tuvākajā laikā ar avīzes drukāšanu diez kas vis nesanāks: ja pučs ir nopietns, tiks ieņemtas visas spiestuves, radio, TV, telegrāfs... Nu gluži kā pēc Ļeņina mācībgrāmatas. Kāds no mūsējiem teica: kamēr vēl nekas nav noticis, mūsu datorus vajag kaut kur noslēpt. Mēs tā arī izdarījām. Redakcijā vairs nepalika nekas. Tikai mēs.

Ap pusdienlaiku ieraudzījām pa Basteja bulvāri braucam bruņutransportierus. Daudzus. Tajos bija saspraudīti viļņotie Latvijas PSR karogi. Es ieteicos, ka nebūtu slikti saliet pudelēs degšķidrumu un mest lejā uz bruņutransportieriem. Fotogrāfs Ints Kalniņš gan piebremzēja manu cīņas kāri: tādas pudeles diez vai nodarīs kādus ievērojamus bojājumus krievu mašīnām, savukārt «mašīnītes» var atklāt atbildes uguni pa redakcijas logiem.

Aizliedz «Atmodu»

Pēkšņi atskanēja balss, kas nāca no skaļruņa: acīmredzot omonieši, aizdrasējuši līdz Doma laukumam, uzstādīja skaļruņus un sāka mūs mācīt dzīvot. Un kā mums tagad būs dzīvot? Nu, tā: realizējot ārkārtas stāvokli, tikšot kontrolēta iedzīvotāju iebraukšana un izbraukšana no Rīgas, tikšot ierobežota transporta kustība, bet mašīnas pakļaušot pārbaudēm, tikšot aizliegts rīkot piketus, ielu gājienus, demonstrācijas un mītiņus, cilvēku pulcēšanās vietās tikšot veiktas dokumentu pārbaudes, tikšot aizliegts tiražēt, vākt un izplatīt materiālus, skrejlapas, preses izdevumus, kuru saturs ir pretrunā ar PSRS konstitūciju... Re, kā. Tātad arī mūsu «skrejlapa» «Atmoda» tiks aizliegta.

To visu klausoties, laikam vajadzēja drebēt baisās nojautās. Tomēr izlēmām izdot avīzi: iznāca divi speciālizlaidumi — četru lappušu avīzes ar ļoti koncentrētu un vajadzīgu informāciju. Pamuļķie omonieši acīmredzot nespēja nofiksēt, kur mēs drukājam mazo, bet ņipro avīzīti.

Pulksten 19 omonieši un desantnieki, izmantojot bruņutransportierus un helikopterus, ieņēma Latvijas Televīziju. Viss notika 15 minūšu laikā. Raidījums tika pārtraukts pusvārdā. Pārtrauca arī citu programmu translāciju Latvijā. Deviņos vakarā OMON ieņēma Iekšlietu ministriju. Pēc desmit minūtēm ieņēma Rīgas policijas pārvaldi. Tajā pašā vakarā omonieši ielauzās LTF mītnē, izdemolēja to, paldies Dievam, cilvēkus neaiztika. LTF priekšsēdētāja vietnieks Ivars Redisons pēc tam apgalvoja, ka fronte turpinās strādāt, kamēr vien būs iespējams: svarīgi šobrīd bija organizēt vispārējo streiku, organizēt Liesmojošo Baltijas ceļu (23. augusts taču!), sakārtot frontes namu pēc omoniešu uzbrukuma.

LTF valde izplatīja paziņojumu, kurā tā vērsās pie visas Latvijas tautas: «Šodien katram Latvijas iedzīvotājam jāizvēlas: pretoties okupācijas režīmam vai locīt muguru apspiedēju priekšā. Katram Latvijas patriotam ir jāiesaistās streikā savā darbavietā. Kur vien tas iespējams, darbavietās jārīko protesta mītiņi, piketi pie uzņēmuma vārtiem. Jāizvairās no provokācijām un konfliktiem ar militārpersonām. Vardarbības vai represiju draudu situācijā ir jāsimulē darbs.»

Tajā pašā vakarā — 19. augustā — netālu no tikko ieņemtās Rīgas milicijas pārvaldes ēkas omonieši apšaudījuši mikroautobusu «Latvija». Šoferi Jāni Salmiņu nošāva, otru braucēju Jāni Verpakovski — ievainoja.

Omonieši ieņem Rīgu

Mūsu redakcija strādāja, brīžiem ieklausoties skaņās uz ielas: vai jau nebrauc pēc mums? Mēs pa drusciņai vācām ziņas, likām tās kopā un tomēr — tomēr! — drukājām avīzi. Pirmais speciālizlaidums dienas gaismu ieraudzīja 21. augustā — iepriekšējā vakarā, kad gatavojām avīzi, mēs, protams, nezinājām, ka pučs beigsies necerēti strauji — tieši 21. augustā. 20. augustā vēl nevarēja zināt, vai mums būs jādzīvo diktatūrā, vai arī...

20. augusts uzausa ar ziņu, ka puspiecos no rīta desantnieki ieņēmuši Rīgas telefona un telegrāfa centrāli. Līdz ar to sakari ar Latvijas rajoniem un ārvalstīm tika pārtraukti. Piecpadsmit minūtes bija nepieciešamas, lai ieņemtu Latvijas Radio. Vispirms radiomājā ielauzās desantnieki, pēc tam — omonieši. Par laimi, pirms tam bija sagatavots rezerves raidītājs, un Latvijas iedzīvotāji pēc divām stundām atkal sadzirdēja Latvijas Radio diktoru balsis. No Gulbenes un Madonas puses līdz Rīgai atnāca vēsts, ka pa ceļiem tiek pārvietots armijas transports, karavīri, tehnika.

Dienas vidū tika ieņemts brīvprātīgo kārtības sargu (BKS) štābs. Šajā laikā tur vajadzēja atrasties kārtības sargu vienību vadītājiem no visas Latvijas. Telpās ielauzušies privātās drēbēs ģērbušies cilvēki (acīmredzot OMON). Viņi piekāvuši un pārmeklējuši cilvēkus, kas tajā brīdī atradušies štābā. Iebrucēji atņēmuši personas dokumentus, autovadītāja apliecības, naudu. Pēc brīža pie štāba piebraukusi kravas automašīna, un gūstekņiem likts nest uz mašīnu štābam piederošās mantas: formas tērpus, dokumentus, mēbeles. Iebrucēji nolaupījuši arī divus autobusiņus «Latvija». Mēs secinājām, ka nozagtie formastērpi un atribūtika turpmāk tiks izmantoti ļaunprātīgos nolūkos — provokācijām.

Kādam no mūsu korespondentiem izdevās parunāt ar krievu armijas kareivi: «Lai cik tas būtu dīvaini, tomēr padomju kareivji, kas bloķē Rīgu, neatsakās aprunāties ar cilvēkiem. Lūk, ko viens no viņiem stāstīja: drīz viss būs kārtībā, vajag tikai paciesties, turklāt šis pasākums ir ārkārtējs. Šaut uz cilvēkiem mēs nedrīkstam, viņš teica. Toties varam lietot asaru gāzi un šaut gaisā, atvairīt uzbrukumu ar automāta laidni vai dunci. Tomēr pavēle šaut var tikt dota jebkurā brīdī. Es gan ļoti negribētu šaut uz pilnīgi nevainīgiem cilvēkiem.«

Vienmēr, atceroties augusta puča dienas, esmu brīnījusies, cik ļoti liela bija atšķirība, kad salīdzināju janvāri un augustu. Tieši emocionālā atšķirība. Janvāris, kaut arī neatsveramiem zaudējumiem pilns, tomēr bija kaut kāds... bērnišķīgs un gaiša revolucionārā romantisma piepildīts. Bet augusts... Par spīti karstajam un saulainajam laikam, es to atceros kā pelēki smagnēju un drūmu nojautu piesātinātu bezgalgaru laikposmu. Barikādes? Kādas barikādes! Neviens pat neiedomājās, ka būtu vērts stāties uz barikādēm. Kas tas bija? Barikāžu nogurums? Cilvēku neticība? Nezinu, varbūt viss kopā: nav iespējams cilvēkus turēt emocionālā sasprindzinājumā vairākas nedēļas, mēnešus, gadus...

Jādodas prom no Rīgas

Bez desmit minūtēm divpadsmitos tika atbruņota Latvijas Republikas Ministru padomes apsardze. Pirms atbruņošanas uz Ministru kabineta apsardze saņēma anonīmus telefona zvanus ar brīdinājumu: nepretojieties, citādi notiks asins izliešana! Tad ēku aplenca omonieši un desantnieki bruņutransportieros un pavēlēja ēkā esošajiem nolikt ieročus. Premjers Ivars Godmanis nolēma pakļauties prasībām, un visi nolika ieročus.

Gaiss biezēja. Jutāmies kā ienaidnieka teritorijā. Vairs neatceros, kurš man to ieteica, bet būtība bija tāda: man šonakt jādodas prom. Pēc iespējas tālāk. Kāpēc? Varot notikt aresti, jo apvērsums ieiet savā izšķirošajā fāzē — vai nu uzvar pučisti, vai arī demokrātiskie spēki ar Jeļcinu priekšgalā. Vēlā vakarā mani savā mašīnā iesēdināja Kārlis Leiškalns: mēs devāmies uz «Bļodām» — lauku mājām kilometrus desmit aiz Sabiles.

Ārpus Rīgas nonācām kādā satiksmes negadījumā. Pareizāk sakot, mēs kļuvām tā liecinieki. Uz Jūrmalas šosejas notika vieglās automašīnas un bruņutransportiera sadursme. Cietušais autovadītājs bija ievietots ātrās palīdzības mašīnā. Pie tās autoinspekcijas darbinieks mūs nepielaida, kaut arī uzrādījām preses apliecības. Viņš rupji mums uzkliedza, lai mēs nebāžam savus degunus tur, kur nevajag. «Mums ir savi uzdevumi,» viņš auroja, «un jums savi!» Es, protams, bāzos virsū ar savu žurnālistisko bezkaunību: kāpēc trases vidū miera laikā un pilnīgā tumsā stāv bruņutransportieris? Autoinspektors gandrīz vai pārplīsa aiz dusmām: «Te drīz būs ne tikai bruņutransportieri, bet arī tanki — un tad arī tiks ieviesta kārtība!"

Kārlis rāva mani aiz rokas atpakaļ uz mašīnu, teikdams: «Tu esi traka, vai?! Viņiem taču nav nekādu problēmu tevi nošaut!» Es negribīgi iekāpu Kārļa mašīnā. Garastāvoklis bija vienkārši baigs: zvērīgs niknums mijās ar galēju bezspēcīguma sajūtu. «Bļodās» visu nakti klausījāmies radio: visas «balsis», kuras vien varēja dzirdēt. Naktī vēl nebija nekādas skaidrības par notikumu virzību: Maskavā ar mainīgiem panākumiem «melnie» spēki cīnījās ar «gaišajiem». Drūmi jokodams, Kārlis teica, ka vajadzēšot man mežā rakt zemnīcu: tur varēšot labi paslēpties, bet ēdienu Anita atnesīs no «Bļodām». Taču uz rīta pusi mums jau bija skaidrs, ka pučisti neuzvarēs. Bija uzausis 21. augusta rīts. Es braucu atpakaļ uz Rīgu. Man šķita, ka briesmas vairs nedraud. Redakcijā mani sagaidīja kolēģi, kas nebija devušies uz mājām atpūsties.

Izdzimteņi ir prom

Tomēr bija vēl daudz «brīnumu». 21. augustā vienos dienā Vecrīgā iebrauca pieci bruņutransportieri. Bravūrīgi omonieši lamādamies un bļaudami dzenāja cilvēkus pa Doma laukumu, meta pūlī dūmu granātas. Izālējušies pie Latvijas Radio, omonieši braukšus devās uz Augstākās padomes ēku, taču tālāk par barikādēm viņi netika (visas janvāra barikādes tomēr nebija nojauktas). Deputāti ņēma vērā ēkas okupācijas draudus un pārtrauca debates par likumprojektu, tā vietā pieņemot konstitucionālo likumu un pasludinot Latviju par neatkarīgu valsti. Pa Basteja bulvāri — garām mūsu redakcijai — omonieši aizdrasēja, tupēdami uz saviem bruņutransportieriem. Noplīvoja sarkanie karogi, nosmirdēja izplūdes gāzes, un izdzimteņi bija prom.

Tostarp Maskavā PSRS ģenerālprokurors paziņoja, ka nelikumīgā valsts apvērsuma sakarā tikšot ierosināta krimināllieta. Pučs bija beidzies. Jā, stulbi un netalantīgi uzsākts, tikpat bezgaumīgi pabeigts. Kāds politiķis vēlāk izteica nozīmīgu domu: žēl, ka pučs ilga tikai trīs dienas — ja tas būtu bijis ilgāks, mēs visi uzzinātu, ko īstenībā pārstāv viens otrs cilvēks, par kuru mēs esam domājuši... nu, visu to labāko. Daudzi cilvēki atklātos gluži citā gaismā. Biju pārliecināta, ka viens otrs kā dēle pieplaktu jaunajai varai un aizmirstu, ka pirms tam kvēli iestājies par brīvu un neatkarīgu Latviju...

Svarīgākais tobrīd risinājās Krievijā: ja pučisti nebūtu iesēdušies peļķē ar savu «apvērsumu», diez vai mūsu Augstākās Padomes deputāti tik dramatiski ātri pieņemtu lēmumu par pilnīgas valstiskās neatkarības pasludināšanu. Paldies pučistiem par to, ka viņi uzsākuši apvērsumu, jo pretējā gadījumā muļļāšanās ap «galīgo neatkarību» būtu bezcerīgi ilga. Pučs bija savveida katalizators šim procesam.

Puča labais rezultāts bija Latvijas Republikas konstitucionālais likums «Par Latvijas Republikas valstisko statusu», ko 22. augustā (nākamajā dienā pēc tā pieņemšanas) nopublicējām «Atmodā» un kurā bija teikts, ka Latvija ir neatkarīga, demokrātiska republika, kurā Latvijas valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai un kuras starptautiski tiesisko statusu nosaka Latvijas Republikas 1922. gada 15. februāra Satversme.

Tika atjaunota Latvijas Republika. Tas bija 1991. gada 21. augusts. Šodiena pirms piecpadsmit gadiem.

«Vakara Ziņas» 21. augusts, 2006

  Atpakaļ   Back  

 Sākumlapa  Home