|
|
Stāsts nenoskārstai vajadzībai Anda Līce, rakstniece Daudzi no viņiem nekad mūžā nav nedz filmēti, nedz intervēti. Sistēmai bija svarīgi, lai viņi klusē un lai par viņiem neviens neko neuzzina. Tagad, mūža astotajā, pat devītajā gadu desmitā, viņi ļauj kinokameras acij ielūkoties savā dzīvē. Viņi stāsta gandrīz jau aizritējušo dzīvi. Stāsta to, kas dzīvi ir postījis un dedzinājis. To, ko savā laikā ir pūlējušies aizmirst. Par ko ar parakstu ir nobrīdināti klusēt. To, kas varēja ik brīdi atkārtoties. To, kam pasaule joprojām nespēj un arī negrib noticēt. Viņi stāsta, jo ir pārvarējuši bailes, gandrīz tikpat vecas kā paši. Toreiz, pirms 1941.gada 14.jūnija, daudzi Latvijas iedzīvotāji šādas bailes nepazina. Tās piedzima naktī no 13. uz 14.jūniju. Lai bailes augtu lielas, tās tāpat kā ikviens dzīvs organisms ir jābaro un jākopj. Lai nu ko, bet to gan padomju genocīda īstenotāji zināja un prata. Okupācijas muzeja Video un kinofonofotodokumentu krātuves līdzstrādnieki kopš 1996.gada aizgūtnēm vāc vācu un padomju okupācijās cietušo liecības. Ir ierakstīti 670 personu stāstījumi 1350 stundu garumā milzīgs faktu un cilvēciskas pieredzes materiāls. Pie liecību vākšanas strādā divas filmēšanas grupas, bet tik un tā nevar pagūt ierakstīt visus tos, kam būtu ko teikt nākamajām paaudzēm. Pats garākais ieraksts ir ildzis 11 stundas! Stāstītāja aizsardzību nodrošina videofilmējuma akts, kurā liecības sniedzējs un saņēmējs ar parakstu apstiprina materiāla tālākās izmantošanas noteikumus, jo runa ir par lietām, kas patvaļīgi interpretētas, var apgānīt mirušo piemiņu, dziļi ievainot dzīvos un sagrozīt patiesību, kā tas diemžēl ir noticis ar Skaidrītes Gailītes dokumentālo romānu un tad ienāca postītājs dramaturga Raimonda Staprāna lugā Postītājs. Viņi stāsta. Patiesībā sēj nenoskārstai vajadzībai. Neviens nezina, kas no sētā izaugs. Augu valstī vienas sugas sēklas dīgtspēju saglabā tikai dažus gadus, citas ilgāk. Bet sētais vārds var gadu desmitiem gaidīt savu laiku. To, kā aizejošās paaudzes dzīves patiesība pārtop mākslas patiesībā, rāda Laura Gundara uzrakstītā un TT teātra iestudētā luga Pieskaries baltajam lācim!. Pirms šīs režisora un aktieru radošās veiksmes ir bijis ilgs un rūpīgs darbs ar Okupācijas muzeja videokrājumiem un ar to laiku vispār. Radošie cilvēki pagātnei met līkumu vai tikai pieskaras, iespējams, tāpēc, ka baidās uzņemties atbildību vēl dzīvo liecinieku priekšā. Esmu redzējusi un dzirdējusi, kā top videoieraksti. Ne visi, kas gribētu liecināt, spēj to darīt tas ir smagi gan fiziski, gan psiholoģiski. Pierastā vidē savās mājās vai dārzā, mīļu lietu tuvumā, neviena nesteidzināti un nepārtraukti, cilvēki vēlreiz izstaigā dzīvi, apstājas pie likteņa samezglojumiem, pasmejas par absurdo un kuriozo. Šodien viņiem pašiem ir brīnums, ka spējuši visu to izciest un palikt dzīvi. Viņi runā ne jau tikai par savu dzīvi. Pienāks laiks, un asaras, ko viņi tagad dažbrīd norauš no vaiga, apdedzinās kāda sirdi. Diena, 2003. gada 14. jūnijs. |