Noziegumi pret cilvēci

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Atpakaļ Back | Jaunumi News | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas| | Prese |

 Sākumlapa Home

 

Andris Bergmanis: Četri pastāstēni par ‘uzvaru’
Andris Bergmanis,rakstnieks

Pirmais – nezināmais leģionārs

Vēl pirms Otrais pasaules karš - kā jebkurš no kariem - bezuzvarīgi beidzās, man jau bija vairāk nekā mīnus seši mēneši. Mans tētis un mamma uzdrošinājās ieņemt šo mazo puišeli (protams, viņi nezināja, ka būs puišelis!) un nolemt viņu laišanai šaipasaulē .Tas notika Kurzemes cietoksnī, kad vēl nebija nojausmas, ka karš kādreiz beigsies.

Es redzu, kā 1945. gada 9. maijā vācu karavīri, ietērpušies prādes drēbēs, no Saldus rajona Kalna Kunciem – manas ieņemšanas vietas - ar baltu karogu ierindas solī soļo uz Jaunmuižu padoties. Nekāda izmisuma – viņi ir karavīri, kuri četrus gadus vai nu spiesti, vai brīvprātīgi kalpojuši nežēlīgai, savu un citas tautas iznīcinošai varai, un nav spējuši tai pretoties. Tagad viņi iet padoties citam, tikpat totalitāram režīmam – ļeniniski staļiniskajam sociālkomunismam. Atotajā maijā Kalna Kuncos ievests latviešu puisis, kurš dienējis vācu armijā. Leģionārs. No viņa vēdera drasē zarnas. Viņš ir bāli asiņojošs. Ernestonkulis (mājas saimnieks) jūdz zirgu federratos. Viņš lūdz (nevis pavēl) manai mammai aizvest mirstošo CILVĒKU līdz Jaunmuižai, kur ir ārsts. Mana mamma - ar mani sevī - sēžas līnijdroškā. Zem leģionāra tiek paklāti salmi. Viņa saprot, ka nedrīkst skubināt zirgu, jo vājiniekam rikšošana bīstma.

Leģionārs stāsta, ka iepriešējā naktī kaimiņmājās Lejas Kuncos kopiski ar uzvarētājiem notikusi brāļošanās. Dzerts uz nebēdu. Puisis sācis dziedāt “Dievs svētī Latviju!” Kāds no uzvarētājiem jautājis, ko viņš dzied. Puisis atbildējis: “ Mūsu Latvijas himnu!” Vens no padomju armijas virsniekiem izvelk pistoli - un treji šāvieni vēderā: “Pogibaij svoloč s svojim gimnom!” (mirsti maita ar savu himnu!)

Krievnieku pusnoslepkavotais jūtas trūvīgi tajos federratos. Viņš manai topošajai mammai pastiepj labo roku, uz kuras viduspirksta ir laulības gredzens. Viņš lūdz to novilkt. Pusdzīvais leģionārs teic, lai to gredzenu aiznes un atdod viņa sievai Rīgā Miera ielā. To pateicis, jaunais puisis aiziet uz citiem kara laukiem. Mamma griež līnijdrošku atpakaļ uz Kalna Kunciem. Aizgājējs tiek apglabāts Angeru ģimenes kapos. Pa to laiku šajā pabagātīgajā Kurzemes mājā iebrukuši padarmijnieki.

Es tik tiešām dzirdu, kā viens no viņiem bauro: “Žraķ nado, piķ nado. salo nado! (Rīt vajag, dzert vajag, speķi vajag!). Otrs bļausteklis iebaurojas vēl skaļāk: “Smotri – živoj buržuj pered nami! Zastreļiķ! “(Skaties, dzīvs buržujs mums priekšā! Nošaut!) Tas, kuru gribēja nošaut, ir Augusts Krieviņš. Esmu redzējis tikai viņa fotogrāfijas, bet Augustonkulis patiešām izskatījās pēc buržuja – liels, amizants, ar patuklu punci. Tobrīd viņš nezkāpēc bijis ietērpies uzvalkā un baltkrekloti šlipsots..

Starp šaujamo un Augustonkuli iestāj mana vecmamma Minna Gailīte un bļauj krievu valodā: “Ja jūs šo cilvēku nošausiet, tad būsiet nošāvuši arī sievieti!” Uzvarētāji saskatās un, i ne speķi, i ne alkoholu nesadabūjuši, atstāj Kalna Kuncu virtuvi.

Anna Štelpa, Kalna Kuncu saimniece un Ernestonkuļa sieva, iet slaukt govis. Viena pazudusi. Arī divu aitu nav kūtī…

Nokļuvusi Rīgā, Alma Bergmane ar mīnus divus mēnešus vecu puišeli (mani, protams, ka mani!) vēderā sameklē leģionāra māju un dzīvokli Miera ielā. Ir rīta stunda. Viņas drebošajā rokā gredzens. Durvis atver piepampusi, bet tik un tā jauna un izskatīga sieviete rītakleitā. Mamma ierauga, ka priekšnamā uz pakaramā karājas padomju armijas virsnieka žakete. Mamma sievietei iedod gredzenu un zīmīti – tajā paskaidrots, kur apbed;its šīs sievietes vīrs.

Vismaz četrdesmit gadus Kalna Kuncu Angeru ģimenes kapos krievnieku nogalināto leģionāru neviens nav meklējis…

Kad esmu Kalna Kuncos, aizeju uz Angeru ģimenes kapsētu, kurā sakoptas tikai šīs dzimtas kapvietas. Pārējais sakrūmojies. Nolieku pa puķei pie Štelpiem un Angeriem, un nelielu pušķi iemetu krūmulājā – nezināmajam leģionāram, no mātes stāstītā atceroties, ka viņa uzvārds bija Zeltiņš…

Atbrīvotāji nāk! Bābas, – kājas plecu platumā!

It kā nejauši, tomēr likumsakarīgi kopš uzvaras gada sākuma man gadās lasīt grāmatas par padomju varas briesmonībām. Par briesmonībām ne tikai pret manu tautu, bet visu Eiropu. Minēšu tikia dažas, kuras iesaku arī citiem izlasīt, lai saprastu no kādas elles esam tikuši vaļā, un lai apjēgtu, ka tagadējā Krievija ar saviem liekulīgajiem meliem tā pati Padomju Savienība vien ir. Edvards Radzinskis “Staļins” (Zvaigzne ABC 2004.), Emija Naita “Berija Staļina labā roka”(Atēna, 2005.) Anna Apelbauma “GULAGS padomju nometņu vēsture”(Atēna, 2004.).Tomēr visvairāk mani šokēja un naidu pret padomju varu un tās ideoloģijas turpinātājiem mūsdienās pavairoja vēsturnieka Ādolfa Šildes pētījums “Pasaules revolūcijas vārdā”,kuru 1993. gadā izdevusi izdevniecība Elpa. Tā ir dokumentāla grāmata ar pustūkstoti atsauču uz pirmavotiem.

Atļaušos pagaru citātu bez komentāriem. Ir 1944. gada augusts. Līdz uzvaras parādei Sarkanajā laukumā Maskavā palicis mazāk par gadu. Uzvarētāji ienākuši Latvijā. Citāts no tā, kas noticis Tukuma rajonā. “5.augustā virsārsts Dr.A. atradis kādā elektrības piederumu veikala telpā bez dzīvības guļam četrus cilvēkus – 1 vīrieti un 4 sievietes. Jaunākai ap 16 gadus vecai sievietei, tāpat orajai, ap 30 gadus vecajai, bija šķietami ar varu norautas drēbes. Pēc vēlākas izmeklēšanas sievietes izrādījās izvarotas. Līķi bija pārklāti asiņainām brūcēm. kas ļāva secināt par rungas vai siksnas sitieniem.

Tai pašā 5. augustā divi instruktori atrada papīra veikalā, kas atrodas galvenajām ielām netālu no Tirgus laukuma, kādā toreiz vēl neizpostītajām mājām trīs līķus. No tiem varēts spriest, ka cilvēki drausmīgā kārtā nogalināti: vīrietim iedauzīts galvaskauss, bet sievietes, pie kurām bija skaidri redzamas izvarošanas pazīmes, sadurtas ar dunci. Arī vīrieša līķis sadurstīts līdz nepazīšanai. Sieviešu izvarošana un līķu sakropļošana, redzams, ietilpst boļševiku barbariskajā kara vešanas metodēs. Tie paši augšminētie instruktori, šķērsojot savā novērošanas gājienā caur Jelgavu kādu kapsētu, uzdūrušies tur kādam 55 – 60 gadus vecas sievietes līķim. kas bija šausmīgi sakropļots: acis izdurtas, ausis nogrieztas, krūtis un apakšējā daļa asīņainām brūcēm pārklāta.

Par līdzīgi sakropļotu sievietes līķi ziņo arī kāda karavīru grupa, kas pēc boļševiku padzīšanas pārmeklējusi mājas. 100 metru dienvidos no Jelgavas dārzniecības tie kādas mājas pagalmā atraduši 25 – 30 gadus vecas sievietes līķi. kas liecinājis par neaprakstāmu mežonību: acis bijušas izdurtas, mēle un ausis nogrieztas. Līķis bijis kails un apliets ar biezu kārtu mašīneļļas, kas, redzams, tikusi aizdedzināta, jo uz miesas vairākās vietās rēgojās deguma brūces.”

Trešais – no uzvaras arī kāds labums nāca. Personīgi man!

Man par negodu, manā biogrāfijā ir kāds traips treju gadu garumā – no 1965. līdz 1967. gadam dienēju padomju armijā un uzkalpojos līdz jefreitora pakāpei (nu gluži kā Hitlers!). Man bija tas gods piedalīties lielās uzvaras divdesmitajā gadadienā. Bija izdots PSRS augstākās padomes prezidija rīkojums, ka jebkurš, kurš dienējis vai arī dien padarmijā, apbalvojams ar medaļu par uzvaru Lielajā tēvijas karā. Arī man, Balkrievijas kara apgabala kara transporta apsardzes bataljona ierindniekam, tika tāds bļembaciņš. 8. maijā notika medaļu svinīga pasniegšana, bet 9. maija naktī mēs, četri medaļnieki, lopu vagonā devāmies komandējumā no Brestas uz Baku.

Kaut kur netālu no Rostovas pie Donas kādā polustankā pie mūsu lopvāģa atvērtajām durvīm piedrasē bars pusskrandušu ukraiņu puišeļu un bičo nozīmītes. Tolaik padomju puišeļi, it sevišķi Krievijā, Baltkrievijā un Ukrainā, bija pasisti uz dažādām zvaigznītēm, nozīmēm “voin – sportsmen”, “otļičņik bojevoj službi” un līdzīgām. Iespējams, ka jau tajā skarbajā spekulāciju apkarošajā laikā manī aizsākās līdz šim nerealizējies biznesmenis, tāpēc es savas sūri grūti nopelnītās nozīmītes dažādu tautu puišeļiem neizdāvāju par paldies vien. Gribi nozīmīti? atnes desmit kilogramus kartupeļu! var arī speķi, sīpolus, ābolus. Parasti šāda apmaiņa izdevās. Rostovā pie Donas man nevienas nozīmītes nav. Tikai tas bļembaks, kurš iepriekšējā dienā man pasniegts augstākās padomes prezidija vārdā. Piedāvāju to bļembakmedniekiem. Viņiem acis uz kātiņiem! “Dzīva medaļa!” viņi krievnieciski sajūsminās. “Ko tu par to gribi?” puikas taujā. Saskatos ar saviem komandējuma biedriem un tad armijiski pavēlošā balsī skaldu: “Divi litri kandžas, divi kilogrami speķa, divdesmit kilogrami kartupeļu!” Puikas pajūk katrs uz savu pusi un pēc pusstundas viss prasītais ir sagādāts. Kartupeļu un speķa bija vairāk par manis prasīto. Maiņas darījums notiek un mēs dzīrojam par godu uzvaras dienai pār fašistisko Vāciju.

Nākošajā dienā jau esam pie Baku un es kādā stacijā eju iepirkties cigaretes. Mūsu seržants, kurš pārvaldīja komandējuma finanses (1,05 rbļ. dienā uz purnu), iedevis man vienrublīgu monētu, kura izdota par godu dižajai jubilejai. Kioskniece, ilgi to pētījusi, teic, ka Padomju savienībā tādas naudas neesot, un cigaretes man neizsniedz. Aiz manis stāv melnīgsnējs vīrietis un paziņo, ka gribot to monētu pirkt. Viņš piedāvā sešas paciņas cigaretes Prima par 14 kap paciņā un pudeli (0,7 l.)vīna par 1,87 rbļ. gabalā. Akceptēju darījumu, pieprasot vēl četrus pončikus ar gaļu par 4 kap. gabalā. Mēs savā lopvāģī dzeram vīnu, sveilējam Prīmu, ēdam pončikus un pieminam dižo uzvaru…

Ceturtais – rezumējošais.

Nezināmais leģionārs… Atbrīvotāju izvarotās un nežēlīgi nogalinātās latviešu sievietes… divi litri kandžas, divdesmit kilogrami kartupeļu un pāris kilogrami speķa… tad vēl 0. 7 litri vīna, sešas paciņas Prīmas un četri pončiki ar gaļu… It kā maz, bet tomēr līdz asarai daudz - manā dzīvē, kura aizsākās piecus mēnešus pēc nevajadzīgās uzvaras karā, kur uzvarētāju joprojām nav.

9. maijs 2005

  Atpakaļ Back  

 Sākumlapa Home