|
Un tad viņš teica: «Abnehmen!» Viesturs Sprūde Vēl viena Rīgas Sv. Pētera baznīcas bojāejas versija Vecrīga jau vairākus gadu desmitus kā atguvusi savu dominanti Sv. Pētera baznīcas torni, taču nenoskaidrotais un diemžēl precīzi vairs nenoskaidrojamais jautājums, kurš padomju vai vācu puse Otrā pasaules kara sākumā bija vainojams pie Rīgas rotas iznīcināšanas, joprojām tirda ļaužu prātus. Par to pārliecinājos, kad pēc īsa 1941. gada 29. jūnija dramatiskajiem notikumiem veltīta atceres raksta saņēmu vairākas lasītāju vēstules, kurās bija pausta pārliecība, ka pie Pēterbaznīcas, Melngalvju nama un Rātsnama degšanas vainojama sarkanā armija, kura tolaik bija ieņēmusi aizsardzības pozīcijas Vecrīgā, Daugavas krastmalā. Taču es saņēmu arī telefona zvanu no Ogrē dzīvojošā Gunāra Sikatera, Rīgas ieņemšanas aculiecinieka. Sikatera kunga stāstītais ir agrāk nedzirdēta, interesanta detaļa to dienu dramatisko notikumu mozaīkā. Detaļa, kas runā par labu versijai, ka torni tomēr sašāvuši vācieši. Stāstītājs toreiz bija 13 gadus vecs Pārdaugavas puika. "Tas bija 29. jūnija rītā aptuveni ap plkst. 11. Vācu virsnieki sapulcējās Bauskas un Neretas ielas stūrī. Kāpēc tieši tur, to es nezinu. Pats es dzīvoju Neretas ielā 9. Tas runātājs bija pītiem uzplečiem, vērmahta formā. Ap viņu bija vēl kādi pieci seši ziņneši un mēs, puikas, arī. Virsnieki mums uzmanību nepievērsa. No sarunas es sapratu, ka trīs vācu tanki pārbraukuši pāri Dzelzs tiltam, bet sašauti un apkalpes iznīcinātas. Tas ar pītajiem uzplečiem pētīja ar binokli Rīgu un Pēterbaznīcu. Tad viņš palaida tādu sulīgu vācu vārdu straumīti un pateica apmēram tā: "Stulbenis! Binokļa stiklus nav aptumšojis." Bet pēc tam: "Abnehmen!" ("Noņemt!") Pēc kādām pāris stundām tornis sāka degt," atcerējās Gunārs Sikaters. Svešo mēli viņš sapratis labi, jo "mamma mani piespieda mācīties vācu valodu jau no septiņu astoņu gadu vecuma". Kas bijis pavēles devējs, to grūti teikt, taču pīti uzpleči vērmahta virsniekiem bija, sākot no majora. Sikatera kungs atceras, ka intensīvas artilērijas apšaudes tajā laikā nav bijis. Toties atmiņā palicis Jirgensona mājā Telts un Bauskas ielas stūrī ietriecies padomju tanks. Tas dedzis, bet pa lūku līdz pusei ārā gulējis tankista līķis. Minētās mājas mūsdienās gan vairs nav. Tur stiepjas K. Ulmaņa gatve. Vairāki tanki stāvējuši pamesti pie Torņakalna kapiem. Arī Ēbelmuižā bijis darba kārtībā pamests padomju tanks, bet Arkādijas parkā kravas auto "ZIS-5". Kura no svešajām varām nodedzinājusi Vecrīgas skaistākās būves, rīdzinieki toreiz tā arī nav tikuši skaidrībā. Skatīties, kāda izskatās sagruvusī Pēterbaznīca, Sikaters nav gājis, jo pieticis jau ar sāpīgo pērienu no tēva, ko 1940. gada 17. jūnijā saņēmis par skriešanu uz Stacijas laukumu skatīties ienākošos padomju tankus. Tēvam Gunārs bija samelojis, ka iet peldēties. Kas 1940. gadā redzēts? Redzēts, kā Rīgas kanālā iemet policistu un kā sarkanarmijas virsnieks iesit ar naganu pa galvu kādam pārlieku uzmācīgam ziedu sniedzējam. Pretēji virsnieka aizliegumam pēdējais gājis pie Stacijas laukumā stāvošā tanka vienreiz, otrreiz, līdz trešajā reizē dabūjis pa galvu. "Sarkanarmiešiem jau bija pateikts, ka te ienaidnieka zeme un var sagaidīt visu ko. Tā viņš tur palika guļam," atceras Sikatera kungs. Pulksten 15 un 10 minūtēs Cik pretrunīgas var būt liecības par vienu un to pašu notikumu, liecina Rolanda Kovtuņenko grāmata "Neatzītie karavīri". Bijušais leģionārs, atsaucoties uz sava tēva stāstīto, apgalvo, ka torņa pirmajā platformā bijušas sarkanarmijas ložmetēja pozīcijas un jau iepriekš tornī uznestas kannas ar benzīnu. Kad sākušās kaujas krastmalā, tās aizdedzinātas. Kara vēstures muzeja Otrā pasaules kara nodaļas vadītājs Valdis Kuzmins apstiprina, ka Pēterbaznīcā tiešām atradies 1. strādnieku gvardes bataljona štābs, taču versiju par laistīšanos baznīcā ar benzīnu uzskata par stipri apšaubāmu, jo grūti saskatīt jēgu kara apstākļos dārgā benzīna stiepšanai augstajā tornī, kura aizdedzināšana turklāt padomju pusei neko nedotu. Šī versija balstās uz baznīcas kalpotāju apgalvojumiem vēl vācu okupācijas laikā. Vācu laikos Pēterbaznīcas sagraušana nešaubīgi bija "uzticēta" sarkanajai armijai. "Baznīca un tornis iznīcināts, senas neatgūstamas kultūras vērtības kritušas par upuri bezjēdzīgajai boļševiku iznīcināšanas kārei," deklarē vācu okupācijas gados iznākusī propagandas grāmata "Trieciens līdz Somu līcim", kur aprakstīta Baltijas ieņemšana. Ja nu par kaut ko visi visos laikos bijuši vienisprātis, tad vienīgi par to, ka Pēterbaznīcas tornis sāka degt no vidus un 1941. gada 29. jūnija ugunsgrēks bijis postošākais no visiem, kas piemeklējuši Sv. Pētera baznīcu tās 700 gadu pastāvēšanas vēsturē. Bet to, kā noritējusi degšana, un par Vecrīgā valdošo gaisotni labi aprakstījis rakstnieks un grāmatizdevējs Atis Freināts. Pagājušā gada nogalē izdevniecībā "AKA Jūrmalā" iznāca viņa atmiņu pieraksti "Pēterbaznīca deg" rakstnieka Andra Kolberga sakārtojumā. Freināta piezīmes tapušas 1945. gada pavasarī. Tobrīd 62 gadus vecais Freināts varējis liecināt, jo dzīvojis turpat Grēcinieku ielā līdzās baznīcai tā sauktā Šenfelda nama augšstāvā un degšanu redzējis pa logu: "Es uzskrēju mūsu istabā, tās logs bija jumtā Pēterbaznīcai taisni pretī. Uguns un melni dūmi griezās gar pulksteni un zvaniem. (..) Pulkstenis rādīja divpadsmito stundu, bet gailis joprojām torņa galā lepni ar asti norādīja vēja virzienu." Aptuveni tajā pašā laikā artilērijas apšaudes gaitā aizdedzies arī Rātsnams: "No Mīlgrāvja puses šāva krievi, no Grīziņkalna arī krievi. No Pārdaugavas vācieši, un mēs tai vidū, kur šāviņi krīt." Pašu torņa sabrukšanas brīdi Atis Freināts gan nav redzējis, jo tajā laikā mājās saiņojis mantas bijis bail, ka ugunsgrēkā nams nodegs, taču vējš pūta uz Daugavas pusi, un aizdegās nami Grēcinieku ielas otrā pusē. Taču, "kas bija to momentu redzējuši, apgalvoja, ka tornis sabrucis pēcpusdienā taisni pulksten 3 un 10 minūtēs". Freināta atmiņas liecina, ka vairākums Rīgas ugunsdzēsēju auto tajā laikā jau bija konfiscējuši bēgošie sarkanarmieši, bet "viena ugunsdzēsēju mašīna, tiklīdz Pētera baznīca sākusi degt, atbraukusi līdz kanālam, taču tālāk čekisti nav laiduši revolverus turēdami šoferim pie pakauša, aplipuši visapkārt mašīnai un aizbraukuši pretējā virzienā". Tā ugunij pa vējam netraucēti izdevies aprīt māju pēc mājas uz Daugavas pusi. Degšana baznīcā un Vecrīgā turpinājusies arī naktī: "Ap pusnakti Pēterbaznīcas iekšienē kaut kas liels sabruka, laikam ērģeles. Liesmas šaudījās gar baznīcas iekšējām sienām, bet tūkstošreiz tūkstoš dzirksteles lēkāja un sprēgāja ap tām." Bet uz rīta pusi "varēja redzēt, kā Pētera baznīcas iekšpusē patlaban sprakšķēdama deg kancele". Pēterbaznīca degusi trīs dienas. Apmēram to pašu 1944. gadā iznākušajā grāmatā "Sv. Pētera baznīca Rīgā" raksta arhitekts Pēteris Ārends. Minēts, ka tornis sagāzies ap plkst. 15 dienā, bet gruveši kvēlojuši vairākas dienas, lai arī laistīti ar ūdeni. Pēc arhitekta atzinuma, ugunsgrēks tiešām bijis vispostošākais baznīcas vēsturē, jo augstās temperatūras dēļ iznīcinātas ne tikai koka daļas, bet arī no nedegošiem materiāliem (piemēram, bronzas) izgatavotais inventārs. Sakusa un sašķīda pat zvani. Dzelzs kalumi apdega un salocījās. Apmetums nobira un līdz ar to gāja zudumā profilējumi un citas detaļas. Marmora kancele ar ciļņiem karstuma ietekmē dažās dienās pēc ugunsgrēka sabirza sīkās drumslās. Torņa smaile nogāzās ziemeļrietumu virzienā, par ko liecināja smailes dzelzs stienis, kas gulēja M. Monētu ielas 25. nama drupās. Lai gan bija kara laiks un postījumu apmēri milzīgi, šaubu par nepieciešamību torni atjaunot nebija un jau tūlīt pēc nelaimes sākās drupu uzmērīšanas un dažādu būvdetaļu savākšanas darbi. Tie sākās 1941. gada 3. jūlijā un turpinājās līdz novembra beigām. Atrokot baznīcas grīdu un pārsijājot gruvešus, izdevās atrast torņa pulksteņa ciparnīcu un mehānisma daļas, torņa gaili un bumbu, kā arī lielāku daudzumu dzelzs un akmens būvdetaļu, jumta skārda profilējuma paraugus. Visus atradumus nodeva glabāšanai Vēstures muzejā. 1941. gada rudenī virs drupām izbūvēja pagaidu papes jumtu un ar dēļiem aizklāja Pēterbaznīcas priekšpusi, lai svēto tēli nesabojātos vēl vairāk. Tiesa, Ārends nepiemin to, ko norāda Freināts. Proti, vācieši tornī iekārtoja dēļu konstrukcijas "ar tādu aprēķinu, lai varētu uzkāpt galā un tur uzvilkt vai nu zenītartilērijas lielgabalu, vai prožektoru". Torņa augšdaļā tiešām uzstādīts zenītlielgabals, bet vēlāk prožektors un sardzes būda, kurā diennakti ar tālskati pie tālruņa dežurējuši vācu karavīri. Pie baznīcas drupām parādījies arī liels torņa foto ar aprakstu vācu un latviešu valodā, kura beigās piezīmēts: "Boļševiki to sagrāva 1941. gada 29. jūnijā." Lēti tikām cauri Andris Kolbergs Ata Freināta atmiņu grāmatā "Pēterbaznīca deg" piedāvā vēl vienu Pēterbaznīcas bojāejas versiju, kas balstās uz 43. gvardes latviešu strēlnieku divīzijas oficiālā vēsturnieka Jāņa Grīnvalda atmiņu pierakstiem. Proti: "Viena [padomju] artilērijas daļa ap 26. 27. jūniju nonākusi pie Rīgas. Tiltu sargātāji noturējuši tos par vāciešiem un atklājuši uguni. Artilēristi atklājuši pretī lielgabalu uguni, domādami, ka Rīgā jau vācieši. Viņi trāpījuši Pēterbaznīcas tornī. Sācies ugunsgrēks. Vēlāk artilēristi pārcēlušies pāri Daugavai pie Bolderājas." Tā kā atmiņas tika pierakstītas gadu vēlāk 1942. gadā , jāatzīst, ka Grīnvalds kļūdījies ar datumiem. Vēsturnieks Valdis Kuzmins uzskata, ka arī citā ziņā šis stāsts jāuztver kritiski. Tornis nevarēja tikt sašauts ar lauka artilēriju. Ja tas tornī arī trāpītu, seno koka būvi sarautu gabalos. Visticamāk, tie varēja būt zenītartilērijas šāviņi, kuriem ir aizdedzinošas īpašības. "Kaujas turpat vien notika. Tornis bija no koka, izžuvis. Vecrīgas dominante, kas paceļas pāri pilsētai. Ar iespēju novērot apkārtni. Ja kāds gribēja ieņemt Rīgu, kārdinājums bija pārāk liels, lai to nesašautu. Iespējams, kādā brīdī kāds ar binokli tur bija pakāpies. Tas ir ļoti ticami, bet sūtīt tur augšā artilērijas novērotāju būtu sūtīt viņu tiešā nāvē, jo bija skaidrs, ka pa torni šaus. Kurš kurā brīdī šāvis, kādas pavēles devis, to tagad ir ļoti grūti spriest," norāda Kara muzeja speciālists. Tātad vienīgo un īsto patiesību par Pēterbaznīcas bojāeju mums neuzzināt. Būs vien jāapmierinās ar versijām. Uz šo lietu var paskatīties arī no citas puses. Valdis Kuzmins spriež, ka Rīgai tomēr ļoti paveicās gan 1941., gan 1944. gadā. Ja vācieši nenolemtu Daugavu forsēt pie Jumpravmuižas un ieiet pilsētā no Latgales priekšpilsētas puses, Vecrīga būtu varējusi "nodegt pa tīro": "Tad Pēterbaznīcas torni neviens pat neatcerētos. Nodega tikai tornis, Rātsnams un Melngalvju nams. Varam uzskatīt, ka lēti tikām cauri. 1944. gadā fronte te varēja apstāties uz nedēļu, un tad būtu kā Jelgavai." 
13. janv., 2007
|