Noziegumi pret cilvēci

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Atpakaļ Back | Jaunumi News | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas || Prese |

 Sākumlapa Home

 
Abrenes un tās nozagšanas vēsture
Jānis Iesalnieks

Runājot par Latvijas morālajām tiesībām uz tai 1944. gadā atņemtajām zemēm – t.s. Abrenes apriņķi –, daudzi apgalvo, ka 1920. gada Latvijas – Krievijas Miera līgumā šīs zemes tika iekļautas Latvijas teritorijā tikai tāpēc, ka Latvijai bija nepieciešams tolaik svarīgais dzelzceļa mezgls, kas atradās Abrenes pilsētā. Tā gluži nav taisnība. 

Tiesa, dzelzceļa mezgls pavisam noteikti bija nozīmīgs faktors Latvijas vēlmē iegūt šo teritoriju, tomēr ļoti svarīgs arguments par labu Abrenes nonākšanai Latvijas teritorijā bija vēsturiskā šīs teritorijas piederība latviešu cilšu apdzīvotajām zemēm.

Abrene ir sena latgaļu apdzīvota teritorija – tā bija latgaļu valsts Adeles sastāvdaļa. Adele savukārt robežojās ar citu latgaļu valsti – Tālavu.1 Krievija Abreni nosaukusi par Pitalovu (kr. – Пыталово), kas visai skaidri norāda uz šī vārda latgalisko izcelsmi – latgaļi Adeles zemi sauca par „Pietālavu”, jo tā bija blakus latviešu valdnieku valstij Tālavai. Krievi sauca Tālavu par „Tolovo”, un „Pitalovo” ir vienīgi vārda „Pietālava” rusificēta forma. Krievi gan šo versiju neatzīst, apgalvojot, ka pilsētai nosaukums dots par godu kādam Pitalovam.1 Nepastāv šaubas, ka 13. gadsimta sākumā, kad Baltijas teritorijā sākās vācu ekspansija, Abrenes teritoriju apdzīvoja latgaļu ciltis. Ap šo laiku sākās arī regulāri senkrievu sirojumi Adeles teritorijā. 1218. gadā tika nodedzināta Abrenes senlatviešu pils un tie sāka nosliekties par labu vāciešu varas atzīšanai, 1224. gadā atdodoties Rīgas arhibīskapa aizbildniecībā.1 Rīgas arhibīskapam gan nebija pietiekama militāra un politiska spēka šīs teritorijas pilnvērtīgai un ilgstošai apsardzībai, turklāt 14. gadsimta sākumā sākās pretrunas starp bīskapu un ordeni, kā rezultātā Abrene kļuva par spēkā pieņemošās Krievzemes kņazistu interešu objektu.1 Vāciešiem gan izdevās noturēt Abreni savā kontrolē līdz pat 1431. gadam, kad krievi triecienā iebruka Kacēnu un Augšpils novados un uzbūvēja tur labi nocietinātu cietoksni, kuru tie nosauca par Višgorodu, krieviskojot Augšpils nosaukumu. 1481. gadā Maskavas, Pleskavas un Novgorodas apvienotie spēki iekaroja Abrenes apriņķa atlikušās daļas un piespieda vietējos iedzīvotājus pāriet no katoļticības pareizticībā. Ar šo brīdi uz ilgiem laikiem tiek novilkta robeža starp Abrenes teritoriju, kura pamazām tiek rusificēta, un pārējo Latviju. 1

Līdz pat 1920. gadam Abrene ietilpa Krievijas impērijas Pleskavas guberņā, kā rezultātā mūsdienās Krievijas presē izskanējuši pārmetumi, ka Ļeņins savulaik Latvijai ir atdevis (pakļaujoties Latvijas un Polijas armijas spiedienam) vēsturiski krievisku apgabalu. Kā jau autors iepriekš noskaidroja, tā nav taisnība. 1918. gadā Latvija veidojās nevis atšķeļoties no pārējās Krievijas noteiktām bijušās Krievijas impērijas guberņām, bet gan latviešu nācijai realizējot savas pašnoteikšanās tiesības.1 Ne velti 1918. gada 18. novembra Latvijas Republikas proklamēšanas aktā minēts “Latvija, apvienota etnogrāfiskās robežās (Kurzeme, Vidzeme un Latgale)”.2 Lai gan pārsvarā šīs robežas sakrita ar Krievijas impērijas guberņu un apriņķu robežām, tomēr vairākās vietās robeža nesakrita. Tā rezultātā notika robežu koriģēšana ar kaimiņvalstīm, piemēram, no Lietuvas apmaiņā pret pārsvarā lietuviešu apdzīvoto Palangu tika iegūts latviešu apdzīvotais Aknīstes novads.1 Tātad jaunās Latvijas valsts robežas noteica teritorija, kādā dzīvoja latviešu nācija.

1920. gada janvārī Latvijas armija, piepalīdzot arī Polijas armijai, uzsāka spēcīgu ofensīvu Latgalē, lai atbrīvotu to no lieliniekiem. Jau janvāra beigās tā nonāca līdz latviešu tautas etniskajām robežām austrumos un tika noslēgts pamiers. 1920. gada 11. augustā Rīgā starp Latviju un Krievijas Sociālistisko Federatīvo Padomju Republiku (KSFPR) tika noslēgts miera līgums (turpmāk tekstā – Miera līgums). Līguma 2. pantā bija noteikts, ka „Krievija bez ierunām atzīst Latvijas valsts neatkarību, patstāvību un suverenitāti un labprātīgi un uz mūžīgiem laikiem atsakās no visām suverēnām tiesībām, kuras piederēja Krievijai attiecībā uz Latvijas tautu un zemi kā uz bijušās valsts – tiesiskās iekārtas, tā arī uz starptautisko līgumu pamata, kuri še aprādītā nozīmē zaudē savu spēku uz nākošiem laikiem. No agrākās piederības pie Krievijas Latvijas tautai un zemei neizceļas nekādas saistības attiecībā uz Krieviju.”3 Mūsdienās šim pantam ir milzīga nozīme, uzturot Latvijas viedokli par PSRS 1940. gadā veikto Latvijas okupāciju. Līguma 3. pantā bija sīki noteikta Latvijas – Krievijas robežlīnija, kura pantam pievienotajā kartē tika attēlota arī vizuāli.

Robežas Miera līgums noteica visumā pēc etnogrāfiskā principa. Garākajā posmā Latvijas – KSFPR robeža sakrita ar Daugavpils, Rēzeknes un Ludzas apriņķu austrumu robežu, taču no Vitebskas guberņas Drisas apriņķa Latvijā tika ietilpināta teritorija uz ziemeļiem no Piedrujas Daugavas labajā krastā. Mūsdienās tur ir Krāslavas rajona Piedrujas, Indras un Robežnieku pagasti. Šīs teritorijas piederība Latvijai nekad nav apšaubīta.4 No Pleskavas guberņas Ostrovas apriņķa Latvijā tika ietilpināta Pitalovas (senās Abrenes) apkaime. Ir pamats domāt, ka liela daļa turienes iedzīvotāju bija pārkrievoti latvieši (latgalieši), kas gadsimtiem ilgi dzīvoja nošķirti no pārējās tautas. 19. gadsimtā un 20. gadsimta sākumā viņi atradās Pleskavas, nevis Vitebskas guberņā kā pārējie latgalieši un bija pareizticīgie, nevis katoļi. Par spīti asimilācijas spiedienam vismaz daļa no viņiem vēl 20. gadsimta sākumā mājās runāja īpatnējā latgaliešu valodas izloksnē. Par latvisko cilmi liecina arī sādžu senie nosaukumi – Brenci, Drīzuļi, Druviņi, Krauļi, Liniņi, Pureņi, Sīmaņi, Skordi, Smaiļi, Staši, Stupāni, Suneva, Umernieši, Žogova, Žuguri u.c.4

1925. gada 1. aprīlī no Ludzas apriņķa ziemeļu daļas izveidoja Jaunlatgales apriņķi ar centru Jaunlatgalē (bijušajā Pitalovā), kurai 1933. gadā piešķīra pilsētas tiesības. 1938. gada 1. aprīlī pilsētu un apriņķi pārsauca senlatviešu zemes vārdā par Abreni. Abrenes apriņķī ietilpstošos Kačanovas, Tolkovas un Višgorodas pagastus sadalīja un izveidoja Kacēnu, Upmalas, Linavas, Augšpils, Purvmalas un Gauru pagastus.4 Krievu valodas un tradīciju dominēšanas dēļ, pārkrievošanās process šajā teritorijā turpinājās arī tai esot Latvijas sastāvā. Stāvoklis mainījās tikai pēc Likuma par tautas izglītību pieņemšanu 1934. gadā, kad tika pastiprināta latviešu valodas mācīšana.4

Miera līgumam bija noteicoša loma Latvijas un Krievijas (vēlāk PSRS) savstarpējās attiecībās. Periodā līdz Otrajam pasaules karam PSRS un Latvija noslēdza vairākus līgumus, kuri tieši atsaucās uz Miera līgumu kā savstarpējo attiecību pamatu. To var teikt gan par abiem tirdzniecības līgumiem, kas tika noslēgti 1927. un 1933. gadā, gan arī par 1932. gada Neuzbrukšanas līgumu, kurā cita starpā līgumslēdzējas puses deklarēja, ka tās „cieši apņēmušās savstarpēji un neatlaidīgi ievērot viens otra .. teritoriālo integritāti …”.5

1939. gada 23. augusta Molotova–Ribentropa pakta slepenajā protokolā Vācija deva PSRS rīcības brīvību attiecībā uz Baltijas valstīm, kuru tā nekavējoties arī izmantoja – visām Baltijas valstīm tika uzspiesti „Savstarpējās palīdzības pakti” un ierīkotas padomju Sarkanās armijas karabāzes, kuru militārā kontingenta skaitliskais sastāvs pārsniedza pašu Baltijas valstu armiju skaitlisko sastāvu. Uzbrukums Latvijas robežsargiem Masļenkos naktī uz 1940. gada 15. jūniju iezvanīja Latvijas okupāciju. Dienu vēlāk PSRS iesniedza Latvijai ultimātu, pieprasot Latvijas valdības atkāpšanos un papildu padomju karaspēka izvietošanu Latvijā.

Spiediena un militārā iebrukuma draudu apstākļos (Latvijai draudēja fronte arī no Dienvidiem, jo Lietuva tika okupēta jau dienu iepriekš) Latvija pieņēma padomju ultimātu. 1940. gada 14/15. jūlijā īsti staļiniskā manierē notika „Tautas Saeimas vēlēšanas”, pēc kurām 21. jūlijā jaunais „parlaments” vienbalsīgi pasludināja Latviju par padomju republiku un lūdza PSRS to uzņemt savā sastāvā. „Lūgums” tika apmierināts un 1940. gada 5. augustā Latvijas PSR kļuva par PSRS republiku.

Līdz ar pirmajām okupācijas dienām sākās ne vien represijas, bet arī visa latviskā izskaušana, it sevišķi jau Abrenes apriņķī, piemēram, jaunieceltā apriņķa skolu valde 1940. gada augusta nogalē pārvērta par krievu skolām 21 latviešu un jaukto tautību skolu. Pierobeža kļuva par izmēģinājuma poligonu padomju dzīvesveida ieviešanai. Kamēr citur Latvijā par kolhoziem ieminējās reti, Augšpils pagasta Silivanu un Puņinas ciemā tādus organizēja jau 1941. gada jūnija sākumā.4

Pēc vācu okupācijas no 1941. līdz 1944. gadam padomju Sarkanās armijas spēki atkal ienāca Latvijas teritorijā 1944. gada augustā. 22. augustā atjaunotās LPSR Augstākās padomes Prezidijs pieņēma lēmumu, kurā „griezās ar lūgumu” pie PSRS, lai nodotu Abreni un dažus blakusesošos pagastus KPFSR.5 Dienu vēlāk, 23. augustā, tika izdots PSRS AP Prezidija dekrēts "Par Pleskavas apgabala izveidošanu KPFSR sastāvā", kurā noteikts "apstiprināt Latvijas PSR AP Prezidija un KPFSR AP Prezidija iesniegumus un iekļaut Pleskavas apgabala sastāvā Višgorodas, Kačanovas un Tolkovas pagastus, atdalot tos no Latvijas PSR". Dekrētā Abrene nav minēta, vien trīs pagasti ar agrākajiem nosaukumiem.4 Rezultātā Latvijai tika atņemta teritorija ar 1293,6 kvadrātkilometru lielu platību, kas sastāda aptuveni 2% no Latvijas 1940. gada teritorijas. Latvijai atrautos Kacēnu un Gauru pagastus ietilpināja KPFSR Pleskavas apgabala Kačanovas rajonā, bet no Gauru, Augšpils, Linavas, Purvmalas pagastiem izveidoja Pitalovas rajonu.

Abrenes pilsētai tika piešķirts tās krieviskais nosaukums – Pitalova. 1946. gada 5. oktobrī LPSR AP prezidijs pieņēma lēmumu "Par robežas noteikšanu starp Latvijas PSR un KPFSR", kas galīgi fiksēja jauno robežu.4 Jau kara laikā sākās strauja bijušās Abrenes rusifikācija – ja 1938. gadā no Abrenes apriņķa iedzīvotāju skaita 55% bija latviešu, 41,7% krievu un 3,3% citu tautību, tad 1945. gadā no attiecīgā apgabala iedzīvotāju skaita vairs tikai 12,5% bija latviešu un 2% citu tautību iedzīvotāji, toties 85,5% bija krievi.6 1990. gada 4. maija LPSR AP deklarācijā „Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu” (turpmāk tekstā – Neatkarības deklarācija) tika atjaunota Satversmes sapulces 1922. gada 15. februārī pieņemtās Latvijas Republikas Satversmes 1., 2., 3. un 6. pantu darbība.7 Tas nozīmēja, ka, atbilstoši Satversmes 3. pantam, Latvijas valsts teritoriju sastāda zemes „starptautiskos līgumos noteiktās robežās”. Turklāt deklarācijas 9. punkts noteica, ka Latvijas Republikas attiecības ar PSRS jāveido „saskaņā ar joprojām spēkā esošo 1920. gada 11. augusta miera līgumu starp Latviju un Krieviju”.7 Drīz pēc Neatkarības deklarācijas pieņemšanas 1990. gadā Latvijas valdība uzdeva noteikt valsts robežlīniju, nosakot izņēmumu attiecībā uz Abrenes apriņķa robežu. Šajā gadījumā Latvijas robeža bija jānosaka “uz laiku, kamēr jautājums tiks izlemts sarunās ar Krievijas Federāciju”.5 1991. gadā Latvija un Krievija parakstīja līgumu par starpvalstu attiecību pamatiem, kurā Latvijas delegācija mēģināja iekļaut atsauci uz 1920. gada Miera līgumu, bet Krievija tam iebilda. Tomēr līguma preambula atsaucās uz 1990. gada Neatkarības deklarāciju, kas, kā jau iepriekš minēts, noteica, ka Latvija veidos savas attiecības ar Krieviju saskaņā ar 1920. gada Miera līgumu. Galu galā Latvija Starpvalstu attiecību līgumu ratificēja, bet Krievija ne.5

1992. gada 22. janvārī Latvijas AP pieņēma lēmumu "Par Abrenes pilsētas un sešu Abrenes apriņķa pagastu aneksijas neatzīšanu", kurā 1944. gada 23. augusta PSRS AP Prezidija dekrēts "Par Pleskavas apgabala izveidošanu KPFSR sastāvā" atzīts par antikonstitucionālu, bet lēmumi, ar kuriem Latvijai atrauta tās likumīgā teritorija, par spēkā neesošiem kopš pieņemšanas brīža (ex tunc).4 Latvijas lēmums tomēr nepieprasīja strīdīgās teritorijas atgriešanu, bet vienkārši norādīja uz tās pārņemšanas nelikumību.5 Turklāt 1992. gadā Krievija piesavinājās vēl vienu Latvijas teritorijas daļu: Latvijas dzelzceļš ekonomisku apsvērumu dēļ dzelzceļa posmu Balvu rajona teritorijā nodeva Krievijas Oktobra dzelzceļam, un paviršās vietēja rakstura sarunās tika noteikts, ka robeža iet pa vidu dzelzceļa stigai. Tādējādi Krievijas pusē pēkšņi izrādījās Latvijai līdz tam piederējusī Punduru dzelzceļa stacija ar visiem stacijas ēkā dzīvojošajiem Latvijas pilsoņiem.8

90. gadu vidū Latvijai, lai virzītos uz savu stratēģisko mērķu sasniegšanu – dalību Eiropas Savienībā un NATO, bija nepieciešams demonstrēt progresu attiecībās ar Krieviju robežas jautājumā,9 tāpēc 1997. gada 7. augustā Latvijas valdības pārstāvji parafēja un 9. decembrī Ministru Kabinets apstiprināja Latvijas–Krievijas robežlīguma projektu, kurā tika apstiprinātas pašreiz de facto pastāvošās robežas. Taču Krievija bremzēja robežlīguma parakstīšanu, cerot no Latvijas par to izspiest kādus politiskus labumus, turklāt arī Latvijā sabiedrība un daudzi politiķi nebija gatavi akceptēt šādu robežlīgumu, kurā Latvija atteiktos no Abrenes. 2005. gada maijā, kad Latvijā atsākās diskusijas par iespējamo Latvijas–Krievijas robežlīguma parakstīšanu, Latvijas valdība paziņoja, ka pievienos tai savu vienpusējo deklarāciju, kurā bija atsauce uz 1920. gada Miera līgumu, taču ne uz Abrenes teritoriju kā tādu vai Latvijas pretenzijām uz to.10 Rezultātā Krievija atteicās līgumu parakstīt, savukārt Latvijā uzjundījās diskusijas par šī robežlīguma konstitucionalitāti un iespējamiem situācijas atrisinājuma variantiem. Šobrīd valdība izstrādājusi jaunu plānu, kā noslēgt 1997. gadā parafēto Latvijas–Krievijas robežlīgumu, par kuru esot saņēmusi arī „pozitīvus signālus” no Krievijas, līdz ar to diskusijas Latvijas sabiedrībā atsākušās ar jaunu sparu.

Izmantotās literatūras un juridisko aktu saraksts:

1. Pleps J. No Satversmes puses uz Abreni raugoties. Latvijas Vēstnesis, pielikums Jurista Vārds, 2005. 14. jūnijs, Nr. 22
2. Tautas Padomes un Pagaidu valdības uzsaukums tautai. 1918. 18. novembris, Latvijas vēstures datu krātuve,
3. Miera līgums starp Latviju un Krieviju: LR starptautiskais līgums. Likumu un noteikumu krājums, 1920. 18. septembris, Nr. 7
4. Pelkaus E. Latvijas robežas un 1920. gada miers. Latvijas Avīze, 2005. 15. februāris.
5. Lēbers (Loeber) D. A. Krievijas un Latvijas teritoriālais strīds Abrenes jautājumā. Latvijas Vēstnesis, pielikums Jurista Vārds, 2005. 24. maijs, Nr. 19
6. Benfelde S. Vai latvieši gatavojas noliegt okupāciju? Nedēļa, 2005. gada 9. aprīlis
7. Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu: LPSR AP deklarācija. Ziņotājs, 1990. 17. maijs, Nr. 20
8. Ūdris J. Latvijas un Krievijas robeža mūsu ārpolitikā. Latvijas Vēstnesis, 1995. 2. februāris, Nr. 17
9. Krasts G. Vēlreiz par Latvijas un Krievijas robežlīgumu. Atklāta vēstule Latvijas Republikas ārlietu ministram A. Pabrikam. Latvijas Vēstnesis, 2005. 19. aprīlis, Nr. 61
10. Par Latvijas Republikas un Krievijas Federācijas līgumu par Latvijas Republikas un Krievijas Federācijas valsts robežu: MK deklarācija. Latvijas Vēstnesis, 2005. 28. aprīlis, Nr. 67.
26. janvāris, 2007

  Atpakaļ  Back   

 Sākumlapa  Home