|
Abrenieši. Divreiz piesmietie
Ramons Ratseps
Strīds par vectēva īpašumu
turpinās
77 gadus vecā rīdziniece, bijusī Abrenes apriņķa Kacēnu pagasta
iedzīvotāja Gaida Cimmermane labi atceras pirmās neatkarīgās
Latvijas gadus.
"Maniem vecākiem Abrenes Kacēnu pagasta centrā piederēja divas
mājas un neliels zemes pleķītis. Tēvs bija veikalnieks, vienā no mājām
bija iekārtots modes un galantērijas preču veikals, izīrēta beķereja.
Otrā namā bija īres dzīvokļi. Mamma tirgojās veikalā, un bieži
vien vietējie cilvēki dažādas preces ņēma uz parāda. Man kā
mazai meitenei dzīve tolaik Kacēnos šķita kā jauks sapnis. Jau
1934. gadā vecāki, piepalīdzot arī vectēvam, nopirka jaunu automašīnu,
šujmašīnu, skaistas mēbeles, sudraba galda piederumus, kristālu."
Tagad sirmajai un sīkajai kundzei tolaik bija tikai desmit gadi, kad
Latviju okupēja Padomju Savienība. Visa viņas tālaika rožainā dzīve,
bērna prieki un bēdas dažās stundās sabruka kā kāršu namiņš.
"Okupanti uzvedās bravūrīgi. Viņi atņēma tēvam mašīnu un
slēdza veikalu. Kaut arī preču nodošanai vajadzēja notikt ar pārņemšanas
aktu, patiesībā īpašums tika izlaupīts. Bruņoti cilvēki nāca un
ņēma no veikala plauktiem, ko gribēja. Savukārt dzīvojamā mājā
"atbrīvotāji" norāva privāto telefonu, paņēma arī
radio. Tēvam no iebrucēju puses tika atņemtas pat tādas sīkas un
personīgas lietas kā rokaspulkstenis."
Gaidas kundze atceras, ka, lai izvairītos no krievu vardarbības, viņas
vecāki īpašumu Kacēnos pametuši un devušies pie radiem. Kad ienākuši
vācieši, ģimene atgriezusies Kacēnos pilnīgi izlaupītā un izdemolētā
īpašumā.
"To, kāda bija krievu iebrucēju atstātā māja, grūti aprakstīt!
Visas mēbeles bija salauztas, sadauzītas. Šķūnī noraktās
sudrablietas un kristāli atrakti un aizvesti. Bet vienā no istabām,
it kā mūsmājās nebūtu tualetes, bija viscaurēm piekakāts."
Arī otrreiz Latvijā ienākot padomju karaspēkam un pēc padomju režīma
nodibināšanas viņai ar ģimeni, tikai pateicoties vietējo krievu
lojalitātei, izdevies izvairīties no izsūtīšanas. Saprotot, ka atrašanās
Kacēnos vairs nav droša, turpmākos okupācijas gadus ģimene meklēja
patvērumu un darbu pilsētā.
Grūtais ceļš līdz kompensācijai
Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas 1991. gadā Gaidas kundze sāka
interesēties par sava tēva un vectēva īpašumiem Abrenes apriņķī.
Lai arī sirmajai kundzei tolaik bija jau 60 gadi, viņa nevēlējās saņemt
kompensāciju, bet gan atgūt atņemto īpašumu.
"Visur, kur es vērsos, valsts ierēdņi man paskaidroja, ka
Abrenes īpašumtiesību jautājums valstiski ir neskaidrs. Kad prasīju
savu vecāku īpašumam līdzvērtīgu zemi tagadējā Latvijā, man
Balvu rajona zemes ierīcības nodaļas darbiniece rakstiski atbildēja,
ka valsts zemes reformas likumdošanas aktos īpašniekiem vai
mantiniekiem nav paredzēts piešķirt līdzvērtīgu zemi tās vietā,
kas atrodas teritorijā, kura 1944. gada rudenī tika pievienota
Krievijai. Es varot saņemt tikai kompensācijas sertifikātus."
Kompensāciju par vecākiem atņemto īpašumu Gaidas kundzei izdevies
saņemt tikai gandrīz pēc 10 gadu ilgas cīņas, konflikta risināšanā
iesaistot ne tikai ar milzīgām pūlēm no Latvijas un Krievijas arhīviem
iegūtās izziņas (daļa no dokumentiem pēc Abrenes pievienošanas
Krievijai tika nogādāti pēc teritoriālās piederības Pleskavā),
bet arī tiesas un prokuratūru.
"Balvu rajona padomes nepatiesi represētu personu lietu izskatīšanas
komisija, kura lemj par kompensācijām arī Abrenes apriņķī, man
ilgus gadus atrada dažādus ieganstus, lai es kompensāciju nesaņemtu.
Savukārt Krievijas arhīvi nekādas atbildes uz maniem pieprasījumiem
pēc attiecīgiem dokumentiem nesniedza."
Lai pierādītu, ka viņas vecāki patiešām izvairījušies no
politiskām represijām, un saņemtu kompensāciju par Abrenē palikušo
mantu, Gaidas kundze valsts arhīvos pavadījusi daudzas dienas. Kā
pierādījumu savam stāstītajam viņa rāda Kacēnu pagastā apzināto
aptuveni 30 40 buržuāziski un nacionālistiski noskaņotu ģimeņu
sarakstus ar "tautas ienaidniekiem" krievu valodā, kurus bija
paredzēts izsūtīt no Latvijas. Tikai ar šā saraksta un liecinieku
palīdzību, vēršoties Rīgas pilsētas centra rajona tiesā, viņai
izdevies pierādīt, kāda manta viņas tēvam bijusi 1941. gadā. Taču
pat pēc tiesas sprieduma Balvu rajona padome atteikusies izmaksāt
kompensāciju, sakot, ka dokumentāri nav pierādītas pret viņas ģimeni
gatavotās represijas. "Mani tas ļoti izbrīnīja. Ko tad viņi
iedomājas? Ka mani vecāki paši labprātīgi izdāļāja mašīnu,
mantu, mājas? Tā es savos 76 gados, cīnoties par savu vecāku īpašumu,
tiku pazemota otrreiz."
Kā izsmieklu viņa rāda valsts izsniegto kompensāciju par īpašumu.
Pēc ilgas stīvēšanās Balvu rajona padome tomēr aprēķināja, ka
G. Cimmermanes kundzei par divām mājām pienākas 5500 latu, vēl 1300
latu par mantu. No šīs summas tikai 2500 Gaidas kundze saņēmusi naudā.
Par pārējo summu 4300 latiem valsts viņai iedevusi 153
sertifikātus. Tos Gaidas kundze pārdevusi par 6 latiem gabalā, tādējādi
saņemot vien 918 latus. Strīds par vectēva īpašumu turpinās.
Laikā, kad Latvijas valdība ar Ministru prezidentu Aivaru Kalvīti
priekšgalā tik viegli un pašpārliecināti spriež par jaunajām
valsts robežām, Gaida Cimmermane sastapusies ar jaunu izaicinājumu.
Kopš 2004. gada viņa kā vienīgā mantiniece cenšas saņemt kompensāciju
par viņas vectēvam Jānim Aplociņam piederējušo kustamo un
nekustamo īpašumu Abrenes apriņķa Kacēnu pagasta Jazvinas ciemā.
"Vectēva īpašumā bija gan mājas, gan 20 hektāri zemes ļoti
skaistā vietā upes krastā. Ar viņu kopā dzīvoja dēls manas mātes
brālis Ādolfs Aplociņš. 1944. gada 13. oktobrī viņu 14. gaisa
armijas kara tribunāls par dzimtenes nodevību un piedalīšanos
kontrrevulucionārā organizācijā notiesāja ar brīvības atņemšanu
uz desmit gadiem un mantas konfiskāciju.
Latvijas valsts vēstures arhīvā es atradu ziņas par vectēva
mantisko stāvokli 1939. gadā. Tur norādīts, ka vectēvam bija divas
koka dzīvojamās ēkas, divas jaukta materiāla dziļās kūtis, klēts,
divi koka šķūņi, rija, pirts, pagrabs un koka labības šķūnis. No
tā laika uzskates arī redzams, ka tolaik vectēva saimniecībā bijuši
divi zirgi, sešas govis, astoņas aitas, cūkas, mājputni un bišu
saimes. Viņam piederējušas arī trīs ecēšas, divi arkli, zāles pļaujmašīna,
dažādi rati, ragavas un kamanas. Taču atkal valsts visādi pretojas,
lai izmaksātu man kompensāciju. Balvu rajona padomes priekšsēdētāja
man visu laiku atrakstās, ka represētais esot nevis vectēvs, bet gan
viņa dēls, un tādēļ kompensācija man nepienākoties."
Liecinieces: Aplociņi tika represēti!
To, kas tad patiesībā notika ar Aplociņu ģimeni, pagaidām var vēl
pastāstīt divas līdz šodienai izdzīvojušas liecinieces. Lūk, ko
stāsta toreizējā saimniecībā strādājošā kalpone Vera Riekstiņa:
"1944. gada rudenī pēc Ādolfa Aplociņa notiesāšanas vecā
saimnieka mājās ar zaļu mašīnu iebrauca trīs krievi, viens bija
formas tērpā, divi privātā. Viņi bravūrīgi teica, ka tiesa nolēmusi
Aplociņam noņemt mantu, jo viņš ir fašists un dzimtenes nodevējs.
Saimnieks stingri noteica, ka nekādu mantu nedos, bet krievi sāka lamāties
un viņu grūstīt.
Atceras ganu meita Skaidrīte Caune:
"Kad pārdzinām ganāmpulku, sešas govis un divdesmit aitas, redzēju,
ka sveši cilvēki nesa ārā no mājas mantas un krāva kravas automašīnā.
Viņi visi bija krievi. Atminos, kā no mājas iznesa medus sviedi, ģērētas
aitādas, lielu sienas pulksteni, maisus ar vilnu, akordeonu, drēbju
skapi un medus kannas. Ratos tika iejūgti divi Aplociņiem piederošie
zirgi. Arī tie tika konfiscēti. Vienus ratus piekrāva ar labības
maisiem, otros salika no pagraba iznesto gaļas kubulu un saimniecības
mantas."
Kuļša: mēs izpildām likumu
Bet ko par bijušajiem abreniešiem represijās zaudēto īpašumu
kompensācijām un to saņemšanas kārtību domā Balvu rajona padomes
priekšsēdētāja Regīna Kuļša, kura pati regulāri piedalās represēto
personu kompensāciju lūgumu izskatīšanā?
"Ja jāsaka godīgi, mūsu rajonam kompensāciju izsniegšanai
pievienotā Abrene ir papildu slogs. Šo lietu izskatīšana no kopējā
budžeta prasa lielus līdzekļus un cilvēku resursus. Piemēram, pēdējos
sešos gados vien kompensācijās ne tikai Abrenes, bet arī Balvu rajonā
represētajiem kopumā esam nolēmuši izmaksāt 232 896 latus, no tiem
lielākā summa tika izmaksāta pērn 34 199 lati. Kādi dokumenti
vajadzīgi, lai saņemtu kompensāciju, nav mūsu izdomāti, to nosaka
likums, mēs tikai to pildām."
Savs viedoklis par kopējo situāciju ar un ap Abrenes īpašumiem ir arī
ilggadējam šīs komisijas loceklim Leonīdam Ikavniekam:
"Vispirms jāpasaka, ka sākumā Cimmermanes kundze no valsts
amatpersonu puses ir tikusi maldināta par iespējām saņemt līdzvērtīgu
zemi pašreizējā Latvijas teritorijā. Tas bija iespējams, izņemot
tos īpašumus, kuru zeme atradās Abrenes pilsētā. Cita lieta, ka šiem
cilvēkiem pašiem vajadzēja atrast brīvas zemes platības kaut kur
Latvijā."
R. Kuļšas kundze arī atzīst, ka izvairīties no konfliktiem šādās
lietās, kur, no vienas puses, vajadzīgi dokumenti, bet, no otras,
virmo viņai tīri saprotamas cilvēciskas emocijas, praktiski nav iespējams.
Taču kamēr nav visu dokumentu, nav arī lēmuma par kompensāciju.
Citādi Balvu rajona padomes lēmumus attiecīgas iestādes varētu
traktēt kā pretlikumīgus.
Kritiski valstī īstenoto kompensāciju sistēmu vērtē arī kāds
cits balvēnietis, represētais Donāts Laizāns: "Protams, kompensācijas,
kuras tika izmaksātas 90. gadu sākumā, nevar salīdzināt ar tām,
kas tiek maksātas tagad. Turklāt pirmajos gados lielākoties kompensācijas
saņēma tie, kuriem bija visi dokumenti. Tad arī es par astoņām govīm
saņēmu tik daudz naudiņas, ka nevarēju nopirkt pat velosipēdu!"
Bet tikmēr vecā kundze, kurai īpašuma atgūšanas kreņķu un
otrreiz piedzīvotās netaisnības dēļ krietni sašķobījusies veselība,
pēc vairākām tiesu instancēm un viņai nelabvēlīgiem lēmumiem vērsusies
Augstākās tiesas senātā. Ja nav iespējams atgūt savu īpašumu,
tad viņa vismaz vēlas kompensācijā saņemt to mazumiņu, ko sola
valsts.
"Citādi man kā bijušajai abrenietei liekas, ka esmu no dažādiem
režīmiem piesmieta divreiz. Vispirms to izdarīja krievi, tagad to pašu
saņemu no latviešiem," saka Gaidas kundze, un man kā šīs
valsts pilsonim nav ko viņai atbildēt.
***
UZZIŅA
Aprēķinātā kompensācija par nepamatotu represiju rezultātā zaudēto
īpašumu Balvu rajonā un Abrenes apriņķī (Ls)
2000. gads 33 641
2001. gads 10 300
2002. gads 2840
2003. gads 5000
2004. gads 18 046
2005. gads 101 100
2006. gads 61 969
Kopā pa 6 gadiem 323 896
***
UZZIŅA
Kompensējamās mājlopu un lauksaimniecības inventāra cenas
Mājlopa nosaukums Cena latos
Zirgs 300
Kumeļš 150
Govs (piena) 250 380
Telīte (audzējamā) 50 150
Bullis 250
Teļš 100 150
Cūka 110
Kaza 70 100
Aita 70 100
Vista 5
Pīle 10
Zoss 15
Bišu saime 80
Lauksaimniecības inventāra nosaukums Cena latos
Vienlemeša arkls, divjūgu 75
Divlemešu arkls, divjūgu 150
Spīļarkls, vienjūga 50
Ecēšas 60
Darba rati 120
Kamanas 150
Ragavas 120
Kuļmašīna 350
Separators 50
Sviesta kuļamā mašīna 80
Pļaujmašīna 200
Zirga grābeklis 180
Kartupeļu rokamā mašīna 250
Kultivators 150
Līnijdroška 250
Graudu sējmašīna, divjūgu 300
Zāles pļaujmašīna, divjūgu 180
Atsperecēšas 120
Koka ecēšas ar dzelzs tapām, divjūgu 100
Zirga aizjūgu piederumi (komplekts) 120
Labības sējmašīna, divjūgu 300
Kartupeļu rokamā mašīna, divjūgu 250
Linu stiebru laužamā mašīna, vienjūga 200
Automātiskā lopu dzirdināšanas iekārta 20 vienībām 300
Automātiskais dārza miglotājs 120
Zirga grābeklis, vienjūga 120
Vienlemešu arkls, vienjūga 50
29. janv., 2007
|