Agita Draguna

Simons Vīzentāls. Saulespuķe.  Jumava, 2000, 280 lpp. 

Satriecoša un interesanta grāmata. Tā veidota divās daļās - vienu veido pati Vīzentāla sakāpinātā dziļi personiskā atmiņu novele Gunta Dišlera tulkojumā ar patiesībā neatbildamu jautājumu centrā, bet otru - dažādu ļoti prominentu personību komentāri un mēģinājumi tomēr sniegt katram savu pretrunu plosītu atbildi.

Tātad - ebreju koncentrācijas nometnē novārdzinātajam Simonam, kas redzējis tik daudz zvērību pret savējiem, cik vien vispār var iedomāties, nākas uzklausīt mirstoša esesieša grēksūdzi par noziegumu, kurā viņš piedalījies, un dzirdēt no viņa šo neiespējamo lūgumu - piedot. Simons viņam neko neatbild un aiziet, bet domā par šo lūgumu visu mūžu.

Vai es varu piedot ļaunumu, kas nodarīts citiem, nevis man? Ko vispār nozīmē piedot? Ko iesākt ar paša dvēseles nepārvaramo tieksmi piedot, kad tā cīnās ar baisajām atmiņām un pat ar saprāta balsi? Uz šādiem jautājumiem atbildes nebeidzami meklē gan grāmatas autors, gan daudzie simpozija dalībnieki, gan grāmatas priekšvārdā mūsu prezidente Vaira Vīķe-Freiberga. 

Dalailama savās pārdomās simpozijā stāsta par kāda budistu mūka atbildi uz jautājumu, no kā viņš ķīniešu cietumā baidījies visvairāk: "Viņa atbilde mani satrieca. Tā bija neparasta un apskaidrota. Es gaidīju, ka viņš teiks kaut ko citu, taču mūks sacīja, ka visvairāk esot baidījies zaudēt žēlumu pret ķīniešiem."

Bet varbūt šīs lietas vispār nav saistītas, varbūt ir naivi cerēt, ka kāda sveša ebreja pateikts "piedodu" vainīgo glābs, varbūt nāves brīdī vienalga viņam neizbēgt no viņu vajājošās vīzijas, varbūt viņam tā vai tā mirstot būs jāskatās acīs tam, kura priekšā viņš jūtas vainīgs?

Grāmata ir nevis par holokaustu, bet par piedošanu

Noziegumi pret cilvēci