Noziegumi pret cilvēci

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Atpakaļ Back | Jaunumi News | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas || Prese |

 Sākumlapa Home

 
Kā agresors kļuva par uzbrukuma upuri
Inesis Feldmanis, LU prof., Dr. hab. hist., akadēmiķis, 

1941. gada 22. jūnijā noslēdzās gandrīz divus gadus ilgušais vācu fīrera Ādolfa Hitlera un padomju diktatora Josifa Staļina "draudzības posms" – nacistiskā Vācija sāka karu pret Padomju Savienību.

Izraudzītais datums bija visai zīmīgs. Tieši pirms 129 gadiem šajā dienā Napoleons I bija uzbrucis Krievijai. Vācijas propagandas ministrs Jozefs Gebelss gan šo sakritību nosauca tikai par "dumju vēstures nejaušību".

Lai gan kopš Vācijas uzbrukuma Padomju Savienībai pagājuši jau tieši sešdesmit pieci gadi, vēsturnieki joprojām dažādi vērtē vairākus šā notikuma aspektus. Jau ilgu laiku norisinās diskusijas par to, kas bija patiesais agresors padomju–vācu karā: Hitlers vai Staļins. Ja atzīst, ka PSRS neatkarīgi no vācu plāniem gatavojās iekarošanas karam un grasījās pirmā uzbrukt Vācijai, bet Hitlers to apsteidza, uzsākot preventīvu karu, tad galvenā atbildība par nežēlīgo karu gulstas uz Staļinu. Pretējā gadījumā agresora "lauri" pienākas Hitleram.

Jau vairākus gadu desmitus vēsturnieki nerimstas paust visplašāko viedokļu spektru par jautājumu, kāpēc Hitlers nolēma uzbrukt Padomju Savienībai. Ilgus gadus bija populāra pazīstamā vācu vēsturnieka Andreasa Hilgrūbera koncepcija, kuru viņš izvirzīja jau pagājušā gadsimta sešdesmito gadu vidū. Viņa skatījumā Austrumu kampaņai bija divi galvenie mērķi. Hitlers to iecerējis kā izšķirošo soli, lai īstenotu vācu senos plānus par "dzīves telpas" iekarošanu austrumos. Vienlaikus tā bijusi nepieciešama, lai Vācija varētu izlauzties no stratēģiskā strupceļa, kurā tā nonāca 1940. gada vasarā. (Stratēģiskā ziņā uzvara pār Franciju tai nenodrošināja nekādas priekšrocības. Lielbritānija palika nesakauta un nepieņēma vācu miera piedāvājumus. Vācijas stāvoklis joprojām bija atkarīgs no tai flangos atrodošos lielvalstu – Lielbritānijas un Padomju Savienības – rīcības.)

Ungāru izcelsmes amerikāņu vēsturnieks Džons Lukačs par vācu primāro mērķi tomēr uzskata fīrera vēlmi, sakaujot Padomju Savienību, atņemt britiem cerības uz iespējamo sabiedroto un piespiest viņus izlīgt ar Vāciju. Vācu autors Bernds Štegemans vispār apšauba jebkādu "dzīves telpas" idejas nozīmi lēmuma pieņemšanā, jo Hitlers vadījies vienīgi no stratēģiskiem apsvērumiem. Vācijai vajadzējis sakaut PSRS, lai rastos iespēja noslēgt mieru ar Lielbritāniju.

Interesantu versiju savos darbos aizstāv austriešu vēsturnieks un filozofs Ernsts Topičs. Viņš norāda, ka Staļins, plānojot karu pret Eiropu, par visizdevīgāko uzskatīja situāciju, ja Vācija uzbruktu Padomju Savienībai, jo tad pasaules sabiedriskās domas acīs tā būtu agresors, kas nodrošinātu Maskavai iespēju iecerēto karu iztēlot kā atbildi uz vācu iebrukumu un nodrošinātu tai daudzu tautu un valstu atbalstu. Tāpēc Kremlis esot mēģinājis tīši provocēt un izaicināt Berlīni uz karu.

Šim viedoklim sameklēt apstiprinājumu nav īpaši grūti. Vizītes laikā Berlīnē 1940. gada 12. – 14. novembrī padomju ārlietu tautas komisārs Vjačeslavs Molotovs centās panākt, lai Vācija "atdotu" Padomju Savienībai Somiju, Rumāniju, Bulgāriju un Turciju. Ja Berlīne tam piekristu, Eiropā sāktu dominēt PSRS, bet Vācijas rīcības brīvība būtu stipri ierobežota.

Preventīvā kara ideju mēģināts pamatot jau Vācijas Ārlietu ministrijas notā – kara pieteikumā – PSRS valdībai 1941. gada 21. jūnijā. Īpaši populāra šī ideja kļuva pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados, kad parādījās vairāku pazīstamu vēsturnieku un publicistu (Joahims Hofmans, Ernsts Topičs, Viktors Suvorovs) pētījumi.

Kopš 90. gadu sākuma Krievijā notiek diskusijas par slavenā pārbēdzēja Viktora Suvorova darbiem un preventīvā kara ideju. Krievu vēsturniekus šajā sakarā nosacīti var sadalīt trijās grupās. "Aizsardzībnieki" apgalvo, ka PSRS gatavojās tikai aizsardzības karam, "uzbrucēji" piekrīt Viktoram Suvorovam, ka Staļins plānoja uzbrukuma karu pret Vāciju un visu Eiropu, bet "neitrālie" ir pārliecināti, ka vēl ir par agru izdarīt galīgos secinājumus, jo daudzi dokumenti par Otro pasaules karu Krievijas arhīvos joprojām nav pieejami.

Preventīvā kara idejas piekritēji nešaubās par Padomju Savienības agresīvajiem nolūkiem pret Vāciju. Sarkanās armijas ģenerālštābs jau kopš 1939. gada rudens izstrādāja agresijas plānus. Rietumu pierobežā tika sakoncentrēta milzīga armija, kas bija gatava plašam uzbrukumam. Maskava pretendēja uz teritorijām, kuras vācieši uzskatīja par savu ietekmes sfēru. 1941. gada 5. maijā sarkanās armijas militāro akadēmiju klausītāju izlaidumā (šajos kursos sagatavoja padomju armijas augstākos virsniekus) Staļins atklāti teica: "... ir noslēdzies mierīgās politikas laikmets un iestājies sociālisma frontes vardarbīgas paplašināšanas laikmets. Tas, kurš neatzīst uzbrūkošas darbības nepieciešamību, ir mietpilsonis vai muļķis…. Padomju Savienības mierīgā politika ir beigusies. Tagad nepieciešams paplašināt Padomju Savienības teritoriju uz rietumiem ar ieroču spēka palīdzību. Lai dzīvo Padomju valsts uzbrūkošā politika. ... Tagad vai nekad ir iespēja likvidēt kapitālismu, bet galvenais pretinieks šajā ziņā būs Vācija."

Viens no intriģējošākajiem jautājumiem, kuru sev uzdod preventīvā kara idejas piekritēji: kad Staļins plānoja sākt uzbrukumu Hitleram? Saskaņā ar vienu no pieņēmumiem Padomju Savienība gatavojusies uzbrukt Vācijai jau 1940. gada vasarā. Šo nodomu tomēr izjaukusi Vācijas negaidīti ātrā un vieglā uzvara pār Franciju. Pēc tam Staļins gatavojies īstenot savus agresīvos plānus 1941. gada vasarā, bet Hitlers viņu apsteidzis. Padomju uzbrukumam bijis jāsākas 6. jūlijā. Pēc citas versijas, Staļins plānojis sākt karu pret Vāciju 1942. gada pavasarī.

Pēdējā laikā šā jautājuma noskaidrošanā sperts visai plats solis uz priekšu. Krievu vēsturnieks Boriss Sokolovs norāda, ka pētnieku rīcībā nonācis sarkanās armijas stratēģiskās izvēršanas plāns Rietumos (1941. gada 2. marts), uz kura lasāma ģenerālštāba priekšnieka vietnieka Nikolaja Vatutina rezolūcija: "Uzbrukumu sākt 12.6." Krieviem tomēr neizdevās līdz šim laikam pabeigt karaspēka un rezervju sakoncentrēšanu, jo valstī bija vāji attīstīts ceļu tīkls, bet daudzas vienības vajadzēja pārsviest no lieliem attālumiem. Nekas cits neatlika kā pārcelt uzbrukumu uz vēlāku laiku – iespējams, uz jūliju.

Turpretī cits krievu autors – Aleksandrs Šubins – ir pārliecināts: ja Vācija 1941. gada pavasarī būtu sakoncentrējusi pret PSRS tādu karaspēka daudzumu, kuru Staļins uzskatītu par bīstamu, nekavējoties sekotu sarkanās armijas iznīcinošs trieciens. Ja Hitlers būtu pārdomājis un atlicis karu uz 1942. gadu, tad jau 1941. gada augustā vai septembrī PSRS būtu uzbrukusi Vācijai.

Mūsdienu Krievijas vēsturnieku domas un spriedumi par Staļina uzbrukuma kara plāniem Hitleram ir ļoti dažādi un raibi. Mihails Meltjuhovs, piemēram, sludina atklāti agresīvas un impēriski šovinistiskas idejas. Viņš uzskata, ka Staļins 1941. gada pavasarī, atliekot uzbrukumu Vācijai vismaz uz mēnesi, pieļāva lielu vēsturisku kļūdu, jo palaida garām labvēlīgu iespēju "sagraut visvarenāko Eiropas lielvalsti un, sasniedzot Atlantijas okeāna piekrasti, atbrīvoties no gadsimtiem ilgušajiem Rietumu draudiem mūsu zemei".

Pēdējos gados Krievijā ir publicēti arī daudzi cita rakstura pētījumi, kuros mēģināts rekonstruēt patieso padomju–vācu kara priekšvēsturi, pārlieku neaizraujoties ar ideoloģiskiem pārspīlējumiem. Viens no tādiem ir nesen iznākusī Marka Soloņina grāmata "22. jūnijs vai kad sākās Lielais Tēvijas karš?".

Balstoties uz dokumentiem, Marks Soloņins parāda, ka Padomju Savienības bruņoto spēku slēptā mobilizācija un stratēģiskā izvēršana, lai iebruktu Eiropā, sākās neilgi pirms 1941. gada 22. jūnija. Tā norisinājās saskaņā ar kādu līdz pat šai dienai stingri slepenībā turētu "Lielo plānu", kura atsevišķas detaļas atspoguļojas daudzos jaunapzinātos dokumentos.

Lasot Marka Soloņina pētījumu, grūti atkauties no domas, ka patiesā Otrā pasaules kara vēsture, kad beidzot to uzrakstīs, acīmredzot būs pret krieviem reti nežēlīga. Neviļus nāk prātā krievu rakstnieka un publicista Viktora Astafjeva vārdi: "Krievi izturēja kara pārbaudi. Taču vai viņi izturēs visu patiesību par karu?"

***

1940. gada 18. decembris: Hitlers apstiprina uzbrukuma plānu Padomju Savienībai "Barbarosa".

1940. gada aprīlis: PSRS sāk karaspēka koncentrēšanu pie rietumu robežas; Vācija pie austrumu robežas – tikai 1940. gada jūlijā.

Staļins dislocēja pie rietumu robežas daudz vairāk karaspēka nekā vācieši pie austrumu robežas. 1941. gada 22. jūnijā padomju pusei bija vismaz pieckārtējs pārsvars tanku ziņā, seškārtējs – aviācijas un pat gandrīz desmitkārtējs – artilērijas ziņā.

Staļins uzskatīja, ka visizdevīgāk būtu uzbrukt Vācijai tad, kad sāksies britu–vācu kara pēdējais cēliens – vācu karaspēka iebrukums britu salās.

Majas Viesis  16.06.2006

  Atpakaļ  Back  

 Sākumlapa Home