Režīma sabrukums. Atmoda

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Atpakaļ Back | Jaunumi News | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas || Prese |

 Sākumlapa Home

 

KĀ AKLIE DUNDURI KARSTĀ LAIKĀ

Kas tā tāda - tā sauktā grupa «Helsinki-86»?

Vispirms reālas domāšanas ietvaros ļaušu vaļu nelielam brīvas fantāzijas lidojumam. Iztēlojos šādu ainu: Maskavas radio savos vācu valodas raidījumos vairākas nedēļas pēc kārtas pacietīgi un neatlaidīgi aicinājis, teiksim, Vīnes iedzīvotājus noteiktā dienā un stundā sarīkot protesta demonstrāciju krāšņajā laukumā, kas atrodas pie gotiskās arhitektūras šedevra Svētā Stefana doma. Nav grūti iedomāties, kas tādā gadījumā notiktu pasaulē. Saceltos īsta starptautiska sašutuma un protestu viesuļvētra, kas brāztos pāri ne tikai Eiropai, bet noteikti sasniegtu arī tālos aizokeāna krastus. Tādu rīcību Rietumu prese un politiķi kvalificētu kā šantāžu un klaju iejaukšanos otras suverēnas valsts iekšējās lietās.

Maskavas radio patiešām daudzās svešvalodās sniedz informāciju un komentārus plašai aizrobežu auditorijai. Krietni pieticīgākos apmēros to pašu dara ari Rīgas radio. Starptautiskajā praksē tas jau sen vairs nav nekāds jaunatklājums. Bet vai gadu desmitu laikā kāds var sameklēt pat vienu vienīgu piemēru, ka kādā PSRS radioraidījumā būtu izskanējusi kaut netieša norāde vai mājiens kādam kreisam grupējumam ārzemēs, nerunājot jau nemaz par kaut cik nozīmīgiem un ietekmīgiem politiskiem spēkiem, kas varētu tikt mudināti vērsties pret oficiālo un likumīgo valdību Vīnē, Bonnā, Parīzē, Vašingtonā? Cita lieta - mēs argumentēti kritizējam kādu šo vai citu valdību darbības aspektu. Bet nekad nesankcionējam rupju iejaukšanos šo zemju iekšējās lietās.

Taču radiostaciju «Amerikas balss» un «Brīvā Eiropa» latviešu raidījumu redakcijas to dara - atklāti, nekaunīgi, brutāli, naidīgi, neievērojot pat viselementārākās starptautisko attiecību normas. To apliecina arī mums visiem labi zināmie notikumi, kas 23. augustā risinājās pie Brīvības pieminekļa Rīgā. Par to jau ziņojusi republikas prese, radio un televīzija, tāpēc norises detalizētāks izklāsts vairs nav vajadzīgs. Taču šoreiz mēģināsim rast atbildi uz citu svarīgu un intriģējošu jautājumu - kas īsti ir tā sauktā grupa «Helsinki-86»? Lai to uzzinātu, devos pie Latvijas PSR prokurora palīga Aivara Zaķa.

Vispirms mani mocīja kāda būtiska pretruna. Šī grupējuma dalībnieki, kā zināms, sevi izreklamējuši par «īstiem latviešiem», «savas tautas un kultūras aizstāvjiem». Ja tā, tad kāpēc šie «nacionālie patrioti» savai kopai devuši tipiski importētu, bet nevis latvisku nosaukumu?

Jā, kāds sakars Helsinkiem ar Latviju?

Atbilde uz šo svarīgo jautājumu var būt tikai apstiprinoša: vistiešākais.

Kāpēc grupiņa nav tikusi iedēvēta, teiksim, par Rūsiņu, Laimu, Gaujavu, Viesturu, Saulvedi vai citā tipiskā latviskas cilmes vārdā? Gluži vienkārši tādēļ, ka laikam gan katrs amerikāņu senators, kad viņam priekšā noliktu kārtējo petīciju, kas sagatavota pārsūtīšanai uz Maskavu vai Rīgu, varētu sākt šaubīties, vai būtu ērti likt savu parakstu zem svešā un nesaprotamā Rūsiņa vai Laimas. Cita lieta ir Helsinki - skan fonētiski un politiski.

Kā liecina gada skaitlis, grupa «Helsinki-86» dibināta pērn. Pašreiz tajā ir kādi desmit dalībnieki. Trīs dzīvo ārzemēs. Šai «aizrobežu sekcijā» ietilpst tā sauktās Latvijas sūtniecības Vašingtonā sekretārs Džons Lūsis. Atcerēsimies, ka šo sūtniecību, kā arī raidstaciju «Brīvā Eiropa» finansē CIP. Vēl tajā iesaistījies sovjetologs un mācītājs Juris Cālītis. Un pavisam nesen viņiem piebiedrojās no Latvijas aizbraukušais Rolands Silaraups.

Sākumā tā saukto grupu vadīja 1950. gadā dzimušais liepājnieks Linards Grantiņš. Viņš beidzis astoņas klases. Pašreiz L. Grantiņš par apzinātu izvairīšanos no apmācībām armijā izcieš viņam piespriesto sodu. Tāpēc vadības grožus savās rokās pārņēmis Jānis Barkāns.

Viņš - odioza persona. Dzimis 1959. gadā. Dzīvo Rēzeknē, kur strādā par sargu maizes kombinātā. Neprecējies. Pēc tiesas medicīnas ekspertīzes atzinuma - infantīls. Pirmo reizi tiesāts 1977. gadā - par ļaunprātīgu huligānismu. 1981. un 1983. gadā tiesāts atkārtoti. Mācījies sanatorijas tipa internātskolā, beidzis deviņas klases. Kaut arī Jānis Barkāns skolas solu deldējis par vienu gadu vairāk nekā viņa priekšgājējs Linards Grantiņš, tomēr pašreizējais vadonis grupā izceļas ar izcilu «alfabētismu» un superzemu intelektu. Latvijas PSR Prokuratūrā, izvaicāts par 1939. gada 23. augustā noslēgto Padomju Savienības un Vācijas neuzbrukšanas līgumu, sākumā atbildējis, ka to divpusēji parakstījuši ... Hitlers ar Ribentropu. Laikam jau Jānis Barkāns apzinājās, ka ar savām vairāk nekā pieticīgajām zināšanām publiskā saietā var kļūt līdzīgs brāļu Kaudzīšu Ķencim, kas goda maltītes laikā tomēr tika uzbīdīts tribīnē, tāpēc, baidīdamies piedzīvot tādu pašu negodu, izteicās: «Es neesmu nekāds orators, tāpēc runu neteikšu.»

Krimināllietā iepazinos ar tā sauktās grupas «Helsinki-86» dalībnieku rakstītajiem «memorandiem» Apvienoto Nāciju Organizācijai, Romas pāvestam, dažādām ārzemju sabiedriskajām organizācijām. Kā redzams, korespondences ģeogrāfija patiešām globāla.

Sākumā biju naivi iztēlojies, ka redzēšu šos «starptautiskos dokumentus» labā noformējumā un tulkotus svešvalodās. Bet ko nu runāt par citzemju valodām, ja pat savas dzimtās valodas teksti, ko sacerējuši «īstie latviešu patrioti», čum un mudž no ortogrāfijas, interpunkcijas un stila kļūdām. Un ANO adresētais iesniegums izlikts uz pieticīgas papīra strēmelītes un ar tādiem burtiem, ar kādiem parasti vecs lauku onkulis driķē lūgumrakstu vietējās govju fermas vadītājai piešķirt viņam pāris vezumu kūtsmēslu mazdārziņa auglības stimulēšanai.

Labi, liksim mierā formu. Aplūkosim saturu. Ko petīciju autori Linards Grantiņš, Mārtiņš Bariss un Raimonds Bitenieks «latviešu tautas vārdā» vēlas ziņot ārzemju sabiedrībai? To, ka mūsu cilvēkiem atliekot tikai grauzt «kaulus, nagus un tesmeņus», ka krievi pret mazākām tautām izjūtot «cinismu un naidu». Latvieši, kas dzīvo ārzemēs, tiek aicināti «neieslēgties šaurā nacionālā lokā» un neaizmirst, ka «mūsu tautas stāvoklis ir kritisks». Un beigās lasāms īsts «jaunatklājums»: «vēsture pierāda, ka katras tautas neatkarībai pamati likti emigrācijā.» Šai sakarā gan derīgi atgādināt, ka buržuāziskā Latvija savā laikā tika dibināta pati savā teritorijā, protams, gan ar ārvalstu ieroču palīdzību.

Kompānija tā sauktajā grupā «Helsinki-86» patiešām izmeklēta. Taču latviešu valodā tādiem cilvēkiem atrodams ari kāds cits piemērots un raksturīgs apzīmējums - sabiedrības pabiras.

Raimonds Bitenieks astoņdesmito gadu sākumā tika sodīts par mēģinājumu kopā ar savu toreiz nepilngadīgo meitu Evu nelikumīgi motorlaivā šķērsot mūsu valsts robežu.

Sevišķi grūtas dilemmas priekšā pašreiz atrodas Rīgas rajona Babītes ciemā dzīvojošais un nekur nestrādājošais Ārijs Tomsons. Reliģiskā draudze, kuras loceklis viņš ir, uzstādījusi ultimātu - ja vēlas palikt draudzē, viņam jāizbeidz pretvalstiskā darbība grupā «Helsinki-86». Un Ārijs Tomsons pagaidām nevarot tikt skaidrībā pats ar sevi. Nespējot izlemt, kas viņam tuvāks - dievs vai...

Daļai grupas «Helsinki-86» dalībniekiem un viņu līdzgaitniekiem ir vēl kāda cita raksturīga iezīme - viņi nekur nestrādā. Taču vairākiem šiem cilvēkiem, pieder dārga ārzemju aparatūra. No kurienes tā? Man ienāca prātā: šiem te Latvijā taču daudz bagātu domubiedru ārzemēs...

Divu nepilngadīgu bērnu tēvs, 1949. gadā dzimušais Jānis Rožkalns oficiāli grupā «Helsinki-86» nav iesaistījies, bet ir aktīvs tās līdzjutējs. Uz prokuratūras darbinieku vaicājumu, kāpēc kopš februāra neiesaistās darbā, atbildējis: «Es skaitos slims.» Piezīmēsim, ka J. Rožkalns nupat saņēmis atļauju izceļot uz ārzemēm.

Ziedi, kā zināms, rotā gan pašu cilvēku, gan viņa māju. Un arī visai sabiedrībai dārgu un svētu vietu. Ar puķēm godājam aizsaulē aizgājušu draugu un tuvinieku piemiņu. Tā ir visiem zināma patiesība. Taču šoreiz man nācās secināt pretējo, ka ar ziediem var ne tikai godināt, bet arī apgānīt.

Lasu un neticu savām acīm. Un tomēr tā ir patiesība - vēl sīvāka par visrūgtāko vērmeli. Ārijs Tomsons ar savu parakstu apstiprinājis šādus paša teiktus vārdus, ka «ziedu nolikšanas mērķis ir atcerēties hitleriskās Vāciias pusē no latviešu vidus kritušo piemiņu otrajā pasaules karā». Vai tie nav vistiešākie zaimi? Tāpēc nav brīnums, ka 23. augustā dažs pie Brīvības pieminekļa gāja ar ziediem rokās, bet cits - ar nazi kabatā.

Un tomēr - salīdzinājumā ar bēdīgi slavenā Rolanda Silaraupa atklāto fašisma sludināšanu Ārija Tomsona uzskati ir tikai nevarīgi bērna šļupsti.

Šeit un turpmāk citēšu Rolanda Silaraupa izteikumus, kas apstiprināti ar viņa parakstu. Tekstā atstāts precīzs autora stils, tikai pareizi saliktas pieturzīmes.

1965. gadā 18. oktobrī Rīgā dzimušais Rolands Silaraups vaļsirdīgi atzīstas:

«Pēdējos gados sāku lasīt grāmatas, kuras izdotas buržuāziskās Latvijas laikā, kā arī fašistiskās Vācijas okupācijas laikā. Tāpat jau no bērnības man bija pieejama tēva bibliotēka mājās, kurā bija ari vācu fašistiskās okupācijas laikā Latvijā izdotie žurnāli «Laikmets». Šos žurnālus izšķirstīju jau mazotnē, vēlāk arī lasīju un fašistiskā ideoloģija man šķita pievilcīga, man radās pārliecība, ka fašisms ir labāks nekā padomju iekārta.

Vācu fašistiskās armijas karavīra siksnas sprādzi es atradu kaut kur laukos ļoti sen atpakaļ, kad vēl negāju skolā. Tā bija aprūsējusi, es to notīrīju un pēc tam glabāju, jo man tāda sprādze patika.»

Un tālāk: «Esmu pārliecināts, ka cilvēkiem vieglāk ir dzīvot kapitālismā. Tāpēc domāju, ka labāk būtu bijis, ja otrā pasaules karā būtu uzvarējis vācu fašisms.»

Rolands Silaraups ļoti gribēja nokļūt ārzemēs. Viņš atzīst: «Maskavā vēlējos nokļūt kādā ārvalstu vēstniecībā, vienalga, kāda tā būtu bijusi. Sākumā es vēlējos nokļūt ASV vēstniecībā, es būtu lūdzis politisku patvērumu, pēc tam izbrauktu uz ārzemēm - kapitālistisku valsti, bet vēlāk vēlējos turpmāk dzīvot ASV.»

Varētu domāt, ka nabaga censonis izjuta materiālas grūtības. Taču vidējā izpeļņa Rīgas ražošanas apvienībā VEF, kur Rolands Silaraups pēdējā laikā strādāja, dažādos mēnešos bija šāda: 230, 270, 225, 252 un 328 rubļi.

Šā gada pavasarī viņš lūdza izbraukšanas vīzu. Un vasarā šādu atļauju arī saņēma. Taču šajā brīdī Rietumos atskanēja balsis, ka Silaraups tiekot izraidīts no Padomju Savienības.

Psihologi un sociologi apgalvo, ka cilvēks visbiežāk esot spiests melot tādā brīdī, kad viņu piemeklē grūtības vai nepatikšanas. Rietumu speciālie dienesti šādu rūgtumu piedzīvoja brīdī, kad Rolands Silaraups saņēma izceļošanas atļauju. Nav noslēpums, ka šiem kungiem visizdevīgākais variants būtu šādas vīzas atteikšana. Tas dotu iemeslu kārtējai melu kampaņai par cilvēktiesību neievērošanu. Un vērtīgāka taču būtu bijusi par mocekli iztēlotā Rolanda Silaraupa palikšana Rīgā. Tad būtu vēl viens vairāk, kas 23. augustā ālējās pie Brīvības pieminekļa.

Manā rīcībā nav jaunāko faktu, ka Rolands Silaraups no Zviedrijas būtu pagodināts ar atļauju ierasties savā sapņu un ilgu zemē - ASV. Ja arī šis brauciens pagaidām nav noticis, iespējams, ka tas varētu īstenoties vēlāk. Tikai šajā gadījumā būtu jākonstatē rūgta likteņa ironija - Rolandam Silaraupam tad nāktos dzert no akas, kuru pats nesen piespļāvis. Proti, viņš apgalvo:

«ASV nepareizi darīja, otrā pasaules karā palīdzēdamas Padomju Savienībai.»

Gaužām pabālās Rolanda Silaraupa zināšanas vēsturē derētu atsvaidzināt ar vēl kādu citu viņam nepatīkamu faktu: otrajā pasaules karā ASV ne tikai palīdzēja Padomju Savienībai, bet arī pašas karoja pret Rolanda Silaraupa sirdij un prātam tuvo un dārgo fašismu. (Starp citu, ķengu rakstus par amerikāņu tautu R. Silaraups varēja izlasīt arī «Laikmetā».)

23. augusta notikumi pie Brīvības pieminekļa uzskatāmi parādīja, kas katrs ir. Ari to, ka aklais dundurs, pats būdams neredzīgs, tomēr karstā vasaras dienā prot atrast vietu, kur iekost. Bet tautā mēdz teikt, ka aklā dundura mūžs esot gaužām īss - to vai nu vienkārši govs nosit ar asti, vai arī pats nomirst dabīgā nāvē.

Skaidrības labad piebildīšu, ka par sišanu es šoreiz domāju nevis tiešajā, bet gan pārnestajā nozīmē. Iedomājos, ka pie Brīvības pieminekļa uz paaugstinājuma novietoti mikrofoni, un televīzijas kameras. Esmu pārliecināts, ka saruna ar tā sauktās grupas «Helsinki-86» «intelektuāļiem» būtu ļoti pamācoša. Pat ierindas propagandists viņus pūļa priekšā nostādītu neveiklā situācijā.

K. Pakalns

«Cīņa» 28. augusts, 1987

  Atpakaļ   Back  

 Sākumlapa  Home