|
|
Akmeņi
nekrīt uz augšu Anda Līce, rakstniece Ar baltu uz mūsu nokvēpušajām dvēselēm raksta vienīgi Dievs. Mēs, cilvēki, savus vēstījumus rakstām ar melnu uz balta un ne tikai uz papīra, kas pacieš visu. Atskārtai, ka rakstām cilvēku sirdīs, vajadzētu palīdzēt būt allaž nomodā. Ar rakstīšanu ir tāpat kā ar kalnos kāpšanu kāds neuzmanīgi izkustināts akmens var izraisīt veselu nogruvumu. Tā ir gadījies pērn, kad Amerikā dzīvojošais dramaturgs Raimonds Staprāns, rakstot lugu Postītājs, bez rakstnieces Skaidrītes Gailītes piekrišanas izmantojis viņas grāmatu un tad ienāca postītājs. Var jau būt, ka vētra nesaceltos, ja rakstniece būtu kāda bikla lauku sieviņa. Tas, ka sākās skandāls, kas šogad turpināsies ar tiesas darbiem, no vienas puses, ir ļoti nepatīkami, no otras, labi. Jo tiek aktualizēts jautājums ne tikai par autortiesību nospraustajām robežām Latvijā un citur pasaulē, bet visupirms par ētiskajām robežām un radoša cilvēka atbildību. «Viss man ir atļauts, bet ne viss der,» saka Bībele un arī paskaidro, kāpēc tomēr nav jādara viss un kādas sekas var piedzīvot darītāji. Mūsdienās valdošā ētiskā šķīdoņa apstākļos jebkuru rīcību var pamatot un attaisnot ar «tāda ir pasaules prakse», ar postmoderno laiku plurālismu, politkorektumu vai vēl sazin ko. Taču beigās tik un tā mēs apstājamies pie cilvēka un viņa brīvās gribas. Šajā gadījumā vispirms pie rakstnieces dokumentālā dzimtas romāna, kurā runa ir par reāliem cilvēkiem un viņu traģiskajiem likteņiem Grāmata ir viņas uzceltais piemineklis šiem cilvēkiem un viņu laikam. Tik tālu viss tā kā būtu skaidrs. Nav saprotams, kādēļ dramaturgs neuzskatīja par vajadzīgu satikties ar S.Gailīti, lai lūgtu viņas piekrišanu grāmatas izmantošanai un vienotos par darba izmantošanas noteikumiem. Ai, kā būtu derējis arī rūpīgāk izpētīt grāmatā tēloto laiku, tad lugā nebūtu ieviesušies būtiski nošķiebumi 1949.gada 25.marta izsūtīšanas un tā laika atmosfēras tēlojumā. Zelta vērts atradums dramaturgam varēja būt jau tas vien, ka rakstniece šo grāmatu rakstīja, pie dzīvības un nāves robežas stāvot. Es nespēju iedomāties cilvēku, kas klusētu pēc tam, kad viņa čekā nomocītais tēva brālis kādā citā literārā darbā būtu sācis darboties kā nodevējs. Nu, kad tas ir noticis, akmens veļas lejā un trāpa rakstniecei, grāmatā pieminēto cilvēku vēl dzīvajiem tuviniekiem, mirušo piemiņai un arī dramaturgam. Kaut kas ir sapostīts priekšstatos un attiecībās. Un var gadīties, ka tiesājoties nogruvums kļūst vēl lielāks, jo akmeņi nekrīt uz augšu. Pēc simt un divsimt gadiem mūsu patlaban vēl dzīvās un sāpīgās atmiņas būs tikpat viegli interpretējamas kā senās vēstures hronikas. Visi liecinieki būs aizgājuši mūžībā. Bet tas būs vēlāk. Pagaidām pagājušais gadsimts vēl ir tepat acu priekšā un sirds atmiņā. Mēs viņus, mirušos, atceramies pēc sejas un balss. Viņi ir pelnījuši cieņu. Bet viņi vairs nespēj sevi aizstāvēt un tas jādara dzīvajiem. Tas gan nenozīmē, ka par neseno vēsturi būtu simt gadu jāklusē. Gluži otrādi. Okupācijas muzeja video un kinofotofono krātuvē patlaban ir 622 represēto personu videoliecības 1206 stundu garumā. Ar šiem satriecošajiem dzīves stāstiem romānu rakstītāji, scenāristi un dramaturgi var sākt strādāt kaut vai tūlīt. Ikviens liecības sniedzējs ar parakstu ir apstiprinājis atmiņu turpmākās izmantošanas nosacījumus un tādējādi ir aizsargāts. Viņi jau tikai tādēļ piekrita liecināt, ka cer kādam tas būs vajadzīgs. Kāds pārkausēs šo neapstrādāto zeltu un radīs vērtības, ar kurām arī viņi būtu varējuši lepoties. Diena, 2003. gada 8. janvāris. |