Spāņu fotogrāfa DELMI ALVARESA iespaidi  muzejā - cietumā Viļņā

Spāņu fotogrāfa ceļojumā no Tallinas līdz Nikosijai trešā pietura ir Viļņa — pilsēta, kas iezīmē Eiropas ģeogrāfisko centru. Tas atrodas 25 kilometrus no galvaspilsētas 54ŗ 54’ N platuma un 20ŗ 19’ E garuma grādos, aplēsis Francijas Valsts ģeogrāfijas institūts

Kad 1940.gada jūnijā Lietuvu okupēja Padomju Savienības karaspēks, visus, kas neatbilda padomju politiskajai sistēmai, arestēja, noslepkavoja vai izsūtīja uz Sibīriju vai citiem attāliem Padomju Savienības reģioniem. Lai izsekotu un iznīcinātu iedzīvotājus, staļinieši izveidoja īpašus valsts drošības dienestus.

1940.gada rudenī NKVD Viļņas departaments tika izveidots vecajā Tiesas mājā, kuras pagrabus pārvērta par cietumiem ar vieninieka kamerām. Vācu okupācijas laikā ēku izmantoja vācu slepenpolicija, baisais gestapo.

No 1944. līdz 1991.gadam ēkā darbojās NKVD, NKGB, MGB, KGB. Tieši šeit tika plānotas lietuviešu tautas vajāšanas, šeit tika spīdzināti un nogalināti tie, kas nebija apmierināti ar pastāvošo iekārtu.

Šis lietuviešu tautas traģiskais periods vēl joprojām jūtams mājas veco pagrabu 1.kamerā. Tajā atrodas 300 spīdzināto un nogalēto mirstīgās atliekas. Kameru sienas pārkrāsotas vismaz 18 reižu. Šis ir vienīgais muzejs — cietums Baltijas valstīs.

Cietuma noteikumi bija ļoti nežēlīgi. Apcietinātie pilnībā bija norobežoti cits no cita, izņemot divnieku kamerās, un dzīvoja ārkārtīgos antisanitāros apstākļos: nebija nedz tualešu, nedz izlietņu, tikai spainis, kurā krājās urīns un ekskrementi.

No 1940. līdz 1958.gadam tika ieslodzīti vairāk nekā 200 000 Lietuvas iedzīvotāju. Vismaz 1277 tika mocīti līdz nāvei, vairāk nekā 1500 cilvēkiem tika izpildīts nāvessods.

Uz senās ēkas ārsienām ir uzrakstīti visi zināmo patriotu vārdi, ko aizturēja, spīdzināja un nogalināja valsts drošības dienesta aģenti okupācijas laikā Lietuvā. Viņu vārdi ir ar rokām izkalti tajās pašās sienās, kas neļāva izkļūt nevienai skaņai, nevienam to cilvēku kliedzienam, kas tika ievesti un īpašas veiksmes gadījumā tika laukā no šīs vietas.

Tā tas bija ar Jozu Aleksjunu, kas savos divdesmit piecos gados tika ievests šajā ēkā un mēnesi spīdzināts. Tagad viņš strādā par soda izpildes telpas gidu un uzraugu, dzīvo no algas, ko viņam maksā, un tūristu iedotajām dzeramnaudām. Lai sāktu sarunu, es viņam pastāstu par tām ciešanām, ko mani vecvecāki pārcieta Spānijas diktatora Franko laikos.

Šodien pagrabos vairs nesmird, nedzird arī ieslodzīto kliedzienus, taču viss ir gandrīz identiski tam, kāda šī vieta bija tajos laikos, un Vaidots Nikola, gids, kurš tulko apmeklējumu angliski, stāstījumā neizlaiž nevienu sīkumu. «Bija dienas,» Nikola stāsta, «un to arī pierāda izdzīvojušo liecības, kad cilvēki tika tā sakropļoti, līdz visi kauli bija salauzti un viņi palika guļam nevarīgi kā lelles.»

Gaitenim vienā galā atrodas liels mūris, kas ir noklāts ar dokumentālām fotogrāfijām, kurās redzamas izdarītās zvērības. «Viņus tā atstāja, līdz viņi nomira, un, ja arī atcerējās savākt, tad jau kā līķus. Viņiem izrāva acis, lai viņi neatpazītu savus bendes, ja gadījumā izdodas izdzīvot.»

1.kamerā tiek glabāti visu tur atrasto kauli. Šeit neļauj fotografēt.

Pie soda izpildes telpas ieejas Jozs Aleksjuns lasa avīzi. Uz telpas sienām ir asins traipi no šāvieniem galvā. Ložu šķembas ir ietriekušās sienā un tur palikušas līdz mūsdienām. Viens no cietuma apskates dalībniekiem ir Eli Pomerlo, kanādiešu jaunietis, kurš ceļo pa Baltijas valstīm un gaida vīzu uz Maskavu. Viņa iespaids par muzeju ir šāds: «Lai man nodemonstrētu, ko ar viņu darīja, 81 gadu vecais Jozs man lika apsēsties uz viena krēsla stūra neērtā pozā (tieši tāpat, kā lika sēdēt viņam) un izskaidroja, ka viņu tā turēja stundām ilgi, līdz izvilka meklēto informāciju. Ja viņi nedabūja, ko gribēja, ieslodzītos sita līdz bezsamaņai. Es redzēju, kā Jozs pacēla roku un ar žestu rādīja, ka viņš man sit pa galvu ar milzīgu spēku. Es pamanīju, kā niknums un atmiņas virmoja viņa prātā, nekas šajos žestos nelikās smieklīgs, tā bija viņa patiesība.»

Somieti Hannu Lukarilu muzejs ir ļoti aizkustinājis. «Es nevaru iedomāties, ka tas viss ir patiesi noticis. Kā somiete es maz zinu par to, kas šajā zemē toreiz norisinājies, taču šī apskatītā vieta mani šokēja. Mani aizkustina klausīties un redzēt Jozu. Es nezināju, ko teikt, varbūt to, ka viņš ir varonis, ka spējis pretoties saviem spīdzinātājiem, viņu noglāstīt vai apkampt.»

Tagad blakus muzeja — cilvēku kautuves mūriem jaunieši ļaudīm piedāvā karstu Nescafē.

Diena, 2003. gada 2. augusts.