Amatu ielas noslēpums
ULDIS NEIBURGS

Vecrīgā atrodas kāds nams, par kuru padomju okupācijas gados klīda runas, ka tie, kuri tajā ienāk, atpakaļ vairs neatgriežas. Tā ir 1903. gadā eklektiskās gotikas stilā būvētā ēka Amatu ielā 4, kur drīz pēc okupācijas varu maiņas Rīgā 1944. gada 13. oktobrī izvietojās sarkanās armijas pretizlūkošanas pārvalde SMERŠ, turpmākajos gados represējot simtiem nevainīgu cilvēku. Pieminot bojāgājušos, Latvijas Nacionālo partizānu apvienība šopavasar vēlas pie šā nama sienas atklāt piemiņas plāksni.

SMERŠ Latvijā

PSRS Valsts aizsardzības komiteja sarkanās armijas pretizlūkošanas pārvaldi SMERŠ izveidoja 1943. gada aprīlī. No pirmā acu uzmetiena dīvainā abreviatūra ir saīsinājums no krievu valodas vārdiem "Smertj špionam" (nāvi spiegiem). SMERŠ bija jānodarbojas ar cīņu pret spiegošanu, diversijām, ārzemju izlūkdienestiem un pretpadomju elementiem sarkanās armijas un Jūras kara flotes daļās un iestādēs, kā arī "jānovērš Dzimtenes nodevība un kaitniecība frontē". Līdz ar otrreizējo okupāciju 1944. – 1945. gadā Latvijā ieradās ar plašām pilnvarām apveltītas SMERŠ apakšvienības, kas darbojās paralēli Latvijas PSR drošības iestādēm. Pēc nacistiskās Vācijas kapitulācijas 1945. gada 8. maijā tās organizēja un vadīja arī visu 16 – 60 gadus veco vīriešu filtrāciju Kurzemē. Kopumā 1944. – 1946. gadā SMERŠ politiskajās represijās cieta simtiem nevainīgu cilvēku. 1946. gada maijā pretizlūkošanas institūcijas reorganizēja, SMERŠ struktūras padomju karaspēkā nododot PSRS Valsts drošības ministrijas pārziņā.

Totalitārisma seku dokumentēšanas centra darbinieki Indulis Zālīte un Ritvars Jansons ir izpētījuši, ka 1944. – 1946. gadā SMERŠ represijas vērsās galvenokārt pret sarkanās armijas dezer-tieriem, nacionālās pretošanās kustības dalībniekiem, vācu drošības iestāžu un militāro vienību dalībniekiem, vācu okupācijas režīma atbalstītājiem un personām, kas no Vācijas okupācijas zonām repatriējās atpakaļ uz Latviju, kā arī ārvalstu drošības dienestu spiegiem sarkanajā armijā.

"Apcietinātais – beztiesīgs, dzīvība – bezvērtīga"

1946. gadā SMERŠ pagrabos Amatu ielā nonāca nacionālais partizāns Kurts Grīnups (dzimis 1919. gadā). Kā liecina Baltijas kara apgabala pretizlūkošanas pārvaldes 1946. gada 16. februāra aresta lēmums, viņu apcietināja par to, ka viņš dzīvojis nelegāli un Talsu apriņķī darbojies Jāņa Bonzaka nacionālo partizānu grupā. Viņam inkriminēja arī fiktīvu dokumentu izgatavošanu, ar kuriem viņš apgādājis "bandītus" un personas, kas slēpjas no padomju varas ie-stādēm. Kurta Grīnupa krimināllietā kā lietiskie pierādījumi figurēja viņa beļģu brauniņa tipa pistole, ar rakstāmmašīnu pavairotie pretpadomju uzsaukumi, divi flakoni ar baltu ķīmisku šķidrumu, ar ko pasēs iznīcināt vecos ierakstus, kā arī no gumijas izgrieztie Talsu, Matkules un Laidzes izpildkomiteju zīmogi. Šodien zināms, ka Kurts Grīnups ar izgatavotajiem dokumentiem gandrīz simts cilvēkiem bija palīdzējis uz laiku legalizēties un izvairīties no apcietinājuma, bet vairāk nekā desmit no viņiem čekas represijas tā arī nekad neskāra.

Savu atrašanos Amatu ielas pagrabos Grīnupa kungs atceras šādi: "1946. gada maijā Ģildes pagrabos mani sāka sist – lai atzīstoties dažādās lietās. Es spītīgi atzinu tikai to, ko pierādīja. Sita pa naktīm: vienreiz, otrreiz, līdz mugura bija nodauzīta gluži jēla. Lūdzu Dievu, lai mani nenosit [..] Divi sitēji ar gumijas stekiem mani turpināja apstrādāt līdz 25. jūnijam, kad pamanījos izmukt no mašīnas, kas veda uz pirti. Taču man sašāva kāju un ātri notvēra. Izolatora caurvējā četras diennaktis pavadīju vienā apakšveļā, man lika 16 stundas no vietas stāvēt kājās [..] Krekls uz muguras bija sapuvis. Ēdiens daudzreiz nebija lietojams. Ar to visu bija jāsamierinās. Apcietinātais bija beztiesīgs, viņa dzīvība – bezvērtīga."

1946. gada 5. augustā viņu notiesāja uz desmit gadiem cietumā un uz pieciem gadiem nometinājumā, bez pilsoņa tiesībām un ar mantas konfiskāciju. Piespriesto sodu Kurts Grīnups izcieta dažādās padomju koncentrācijas nometnēs Komsomoļskā un Magadanā, Latvijā atgriežoties tikai 1957. gadā.

"Nācās izjust spēcīgu morālu spiedienu"

1947. gada 27. augustā padomju drošības iestādes aizturēja Imantu Grāvīti (dzimis 1927. gadā), kurš nepilnu divdesmit gadu vecumā jau bija paguvis dienēt vācu armijas gaisa spēku izpalīgos un izbaudīt Ventspils un Ņevskaja Dubrovka (pie Ladogas ezera) padomju filtrācijas nometņu režīmu. Pēdējā no tām bija īsta koncentrācijas nometne, kur cilvēki mira no bada, bet vēl dzīvie bija spiesti strādāt smagu vergu darbu. Pārdzīvojis šīs mocības, Imants Grāvītis bija atgriezies mājās, taču jau pēc gada viņu apcietināja otrreiz.

Čeka bija atradusi dokumentus par viņa piederību organizācijai "SS Jagdverband", kas nodarbojās ar padomju partizānu apkarošanu un izlūkgrupu nosūtīšanu pāri frontes līnijai. Imants Grāvītis nonāca Amatu ielas namā, kur pēc SMERŠ reorganizācijas tagad saimniekoja Baltijas kara apgabala pretizlūkošanas sevišķā daļa. Te viņam nācās pavadīt laiku no 1947. gada septembra līdz decembrim.

Grāvīša kungs atceras, ka Amatu ielas cietums bijis izvietots garos pagrabos pazemē zem Amatu ielas no Filharmonijas līdz pat mūzikas veikalam Kungu ielā. Kaut arī pratināšanu laikā viņš neesot fiziski smagi ietekmēts, ieslodzījuma laikā nācies izjust spēcīgu morālu spiedienu. Viņš ieslodzīts vieninieka kamerā, kur pastāvīgi trūcis gaisa un pat dabiskās vajadzības nebijis iespējams nokārtot kaut cik cilvēciskā veidā. Blakus kamerā esot atradusies kāda krievu tautības sieviete, kas naktīs sista un tāpēc šausmīgi kliegusi. Vēl sliktāki apstākļi bijuši karcerī – speciāli saldētā smacīgā telpā, kur uz galvas pilējis ūdens, bet no kāda bojāta dūmvada nepārtraukti nākuši dūmi.

1947. gada 1. decembrī Baltijas kara apgabala kara tribunāls Imantam Grāvītim piesprieda augstāko soda mēru nošaujot, pēdējā brīdī to nomainot pret 25 gadiem ieslodzījumā, pieciem gadiem izsūtījumā un uz pieciem gadiem atņemot visas pilsoņa tiesības.

Pēc sprieduma pasludināšanas Imantu Grāvīti pārveduši uz Rīgas Centrālcietumu, kur viņš uzreiz vēl neaptvēris piespriestā soda smagumu. Rīgas Centrālcietuma 2. korpusa 44. kamera, salīdzinot ar Amatu ielas pagrabiem, viņam likusies "brīnišķīga sausa telpa ar solu un galdu, uz kura stāvēja māla krūze ar dzeramo ūdeni, bet pa restoto logu šķirbu pat varēja redzēt zilas debesis"...

Patiesība un piemiņa mūsdienās

1973. gadā Amatu ielas nams nonāca Rīgas vēstures un kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas pārziņā. Te padomju laikā iekārtotās populārās kafejnīcas "Arhitekts" un 90. gados izveidotā mūzikas kluba "Slepenais eksperiments" daudzie apmeklētāji nemaz nezināja, ka nama pagrabi slēpj tik baisus noslēpumus...

Deviņdesmito gadu vidū ziņas par Amatu ielas 4. nama pagrabu iekārtojumu sniedza gan atsevišķi bijušie ieslodzītie, gan Rīgas vēstures un kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas darbinieki. Tad vēl bija saglabājusies skapim līdzīgā koka kaste ar apaļu sēdekli un slīpu lodziņu, kur apcietinātos pa vienam ievietoja tupus. Attaisot durtiņas, tie burtiski izvēlās ārā, jo nostāties kājās nebija iespējams.

Telpā, kurā šāva apcietinātos, bija saglabājusies smilšu čupa ar tumšiem sakaltuma plankumiem un ložu pēdām sienā. Kamerās, kuras izmantoja ieslodzīto īslaicīgai aizturēšanai, vēl atradās lāvas ar sapuvušiem salmiem.

Pastāv grūti pārbaudāmas liecības, ka cilvēkus šeit ne tikai spīdzināja un nošāva, bet pēc tam pat ķīmiski iznīcināja arī viņu mirstīgās atliekas. Katrā ziņā viņu kapa vietas tā arī ir palikušas nezināmas.

Pēc ēkas pārbūves 2000. gadā viens no oriģinālajiem metāla loga režģiem no Amatu ielas 4. nama pagalma nonāca Latvijas Okupācijas muzeja krājumā. Šodien muzeja videokrātuves darbinieki ir nofilmējuši arī vairāku vēl dzīvo šī cietuma iemītnieku atmiņu stāstījumus, šādi saglabājot liecības par viņu pārdzīvojumiem arī nākamajām paaudzēm.

Latvijas nacionālo partizānu apvienība ir ierosinājusi piestiprināt pie ēkas ārsienas piemiņas plāksni ar uzrakstu: "Šajā ēkā no 1944. līdz 1946. gadam PSRS pretizlūkošanas pārvalde SMERŠ un Baltijas kara apgabala sevišķā daļa ieslodzīja, pazemoja, spīdzināja un nogalināja daudzus Latvijas nacionālās pretošanās kustības dalībniekus." Pagaidām plāksnes uzstādīšanai gan vēl nav saņemta Rīgas domes pieminekļu padomes galīgā atļauja...

  9. febr., 2007