Noziegumi pret cilvēci

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Atpakaļ Back | Jaunumi News | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas || Prese |

 Sākumlapa Home

 

Par kādu svarīgu amnestiju
JĀNIS RIEKSTIŅŠ

Lai kādi arī būtu 1955. gada 17. septembra amnestijas patiesie mērķi, tā jāvērtē visai pozitīvi

1955. gada 17. septembrī, PSRS Augstākās padomes Prezidijs izdeva dekrētu "Par to padomju pilsoņu amnestiju, kuri Lielā tēvijas kara laikā 1941. – 1945. gadā sadarbojušies ar okupantiem". Šim dokumentam bija izšķiroši svarīga nozīme daudzu Latvijas iedzīvotāju likteņos.

Visā Staļina valdīšanas laikā tādu normatīvu aktu kā amnestija padomju valsts nebija atļāvusies. Bija atsevišķas juridiskas amnestijas, kas līdzinājās apžēlošanas aktiem, jo tika attiecinātas uz šauru personu loku. KPFSR 1926. gada Kriminālkodeksā jēdziena "amnestija" nebija vispār. Stāvoklis mainījās tikai 1953. gada martā, pēc Staļina nāves, kad PSRS iekšlietu ministra Berijas vadībā Iekšlietu ministrijas darbinieki 14 dienu laikā sagatavoja dekrētu par amnestiju. Šo dekrētu, kuru PSRS Augstākās padomes Prezidijs pieņēma 1953. gada 27. martā, Berija pamatoja ar lielo ieslodzīto skaitu gulaga nometnēs. Lielu daļu no tiem, pēc viņa domām, neesot nepieciešams turēt ieslodzījumā. Tajā laikā ar termiņu uz 5 gadiem bija notiesāti 590 000 cilvēku, uz 5 – 10 gadiem – 1 216 000 cilvēku, uz 10 – 20 gadiem – 573 000, bet uz termiņu vairāk par 20 gadiem – 188 000 cilvēku. Pavisam ieslodzījumā atradās 2 526 402 cilvēki.

Saskaņā ar Berijas dekrētu 3 – 4 mēnešu laikā vajadzēja atbrīvot tos, kuri par amata, saimnieciskiem un dažiem militāra rakstura noziegumiem bija notiesāti ar termiņu līdz 5 gadiem, grūtnieces, sievietes, kurām bija mazgadīgi bērni, gados vecas sievietes un vīrieši, kuri bija slimi vai cieta no nedziedināmām slimībām. Dekrēta 7. pants noteica, ka amnestiju nevar piemērot personām, kuras par kontrrevolucionāriem noziegumiem notiesātas ar termiņu vairāk par 5 gadiem. Tātad vairākums politieslodzīto palika cietumos un nometnēs, toties brīvībā nokļuva daudzi kriminālnoziedznieki, kas noveda pie straujas bandītisku uzbrukumu gadījumu palielināšanās pilsoņiem, veikaliem un iestādēm daudzās vietās, tostarp arī Rīgā. Tomēr jānorāda, ka 1953. gada 27. marta amnestijas likums visai pozitīvi ietekmēja to Latvijas iedzīvotāju likteņus, kuriem bija piespriests nosacīti neliels soda mērs. 1953. gada marta amnestijas steidzīgo sagatavošanu un pieņemšanu lielā mērā noteica PSRS varasvīru cīņa par varu, kura bija aizsākusies pēc Staļina nāves.

"Žmiegt neliešus"

1955. gada dekrēts "Par to padomju pilsoņu amnestiju, kuri Lielā tēvijas kara laikā 1941. – 1945. gadā sadarbojušies ar okupantiem" jau aptvēra daudz plašāku personu loku. Tas paredzēja: atbrīvot no ieslodzījuma vietām un citiem soda mēriem personas, kuras notiesātas ar brīvības atņemšanu līdz 10 gadiem par Lielā tēvijas kara laikā izdarītajiem noziegumiem, kuri paredzēti KPFSR Kriminālkodeksa 58.–1., 58.–3., 58.–4., 58.–6., 58.–10. un 58.–12. pantā; samazināt uz pusi tiesas noteikto sodu ar termiņu vairāk par 10 gadiem; atbrīvot no ieslodzījuma vietām neatkarīgi no soda termiņa personas, kuras notiesātas par dienestu vācu armijā, policijā un speciālajos vācu formējumos; atbrīvot no soda izciešanas personas, kuras par tādiem pašiem noziegumiem nosūtītas izsūtījuma nometinājumā.

1954. gada sākumā gulagā vēl atradās 1 360 303 ieslodzīto. No 1948. līdz 1953. gadam pēc soda izciešanas izsūtījuma nometinājumā bija nosūtīti 58 208 cilvēki, bet specnometinājumā atradās 2 819 776 cilvēki. Viņu vidū bija daudz par "sadarbību ar vācu okupantiem" gan kara beigās, gan pēc kara apsūdzētu latviešu. PSRS represīvo iestāžu attieksmi uzskatāmi raksturo sarkanās armijas galvenās pretizlūkošanas pārvaldes "Smerš" priekšnieka Abakumova 1943. gadā dotais norādījums: "Policisti un soda vienību dalībnieki no padomju pilsoņu vidus ir sliktāki par vācu fašistiem. Šos neliešus vajag sameklēt un žmiegt kā mēslus, bez jebkādas žēlastības, jo ar savu nelietīgās nodevības faktu viņi sevi ir nostādījuši ārpus likuma.""Smerša" darbinieki Latvijā 1944. – 1946. gadā šo norādījumu centīgi izpildīja: daudzi arestētie kā "dzimtenes nodevēji" tika nošauti (viņu ģimenes locekļus izsūtīja uz 5 gadiem), bet citi nosūtīti uz gulaga nometnēm. Pēc "Smerš" pārveidošanas par armijas sevišķajām daļām ar "okupantu atbalstītāju" lietām galvenokārt nodarbojās Iekšlietu ministrijas, Valsts drošības ministrijas, prokuratūras un kara tribunāla darbinieki. Arī viņi pret "vācu okupantu atbalstītājiem" žēlastību nepazina.

1955. gada 17. septembra amnestija deva pamatu pārskatīt "okupantu atbalstītāju" apsūdzības lietas, daudzos gadījumos atklāt "nozieguma sastāva trūkumu" un izmeklēšanas materiālu falsifikāciju. Tā sekmēja arī 1949. gada 25. martā izsūtīto "vācu okupantu atbalstītāju" ģimenes locekļu atbrīvošanu no specnometinājuma vietām Sibīrijā. Taču 1955. gada amnestija sākotnēji nebūt nebija iecerēta tikai kā līdzeklis gulaga un specnometinājuma pakāpeniskai likvidācijai. Tai bija "ārējais" aspekts.

Amnestija pārvilināšanai

Jau 1954. gada 14. decembrī PSRS Valsts drošības komitejas (VDK) priekšsēdētājs Serovs pilnīgi slepenajā ziņojumā PSRS kompartijas centrālkomitejai rakstīja: "Ziņoju, ka saskaņā ar VDK saņemtajām ziņām ASV Valsts departaments par tā saucamās "Amerikāņu komitejas atbrīvošanai no boļševisma" vadītāju ir iecēlis Serdžentu, atbrīvojot viņu no ASV valsts sekretāra Dallesa palīga darba. Šai komitejai ir izvirzīts uzdevums – aktivizēt pretpadomju propagandu, apvienot visas emigrantu organizācijas, lai koordinētu viņu darbību pret PSRS un tautas demokrātijas valstīm.

Izmantojot lielus līdzekļus, kurus piešķīrusi amerikāņu valdība, komiteja pieņem aktīvus mērus, lai iesaistītu emigrantu pretpadomju organizācijās tos padomju pilsoņus kapitālistiskajās valstīs, kuri atrodas "pārvietoto personu" stāvoklī. Pēc esošām ziņām, viņu skaits pārsniedz 400 tūkstošus. Emigrantu centri, kurus finansē ASV un Anglija, šo valstu izlūkdienestu uzdevumā reizē ar spiegu iesūtīšanu PSRS un tautas demokrātijas valstīs veic aktīvu darbu, lai ar speciāli izgatavotiem gaisa baloniem pārsūtītu pretpadomju literatūru un lapiņas, pastu ar importa kravām, izplatot to arī padomju okupācijas karaspēka militārpersonu vidū Vācijā un Austrijā (..). Lai radītu labvēlīgus apstākļus darbam (..), pretpadomju emigrācijas vadoņu dezorganizācijai un padomju pilsoņu repatriācijai no "pārvietoto personu" vidus būtu nepieciešams: ar PSRS Augstākās padomes Prezidija dekrētu pasludināt "pārvietoto personu" – padomju pilsoņu, kuri atrodas aiz robežas, amnestiju. Tajā skaitā:

Lielā tēvijas kara laikā vācu armijā un okupantu dažādos militārajos formējumos – KAA [Krievu atbrīvošanas armijā], "Donas karaspēkā", "nacionālajos leģionos" – dienējušajiem ierindniekiem, jaunākajam, vidējam un vecākajam komandējošajam sastāvam; administratīvajās, saimnieciskajās un citās iestādēs, kuras pastāvēja vācu fašistiskās okupācijas pakļautajās teritorijās, dienējušiem, tajā skaitā – [ciemu] vecākajiem un policistiem.

Pie tam, kā mums zināms no tiem emigrantiem, kuri atgriezušies PSRS, dekrētā par amnestiju obligāti vajag atrunāt, ka personas, kuras Tēvijas kara laikā okupantu administrācijā ieņēmušas komandējošus un atbildīgus amatus, tiks nosūtītas uz PSRS attāliem rajoniem, tajā skaitā – uz neskarto zemju rajoniem ar termiņu uz 5 gadiem, bez nodarbošanās, dzīves vietas un pārvietošanās ierobežojumiem šajā rajonā. Kā paziņo emigranti, bez šās atrunas "pārvietotās personas" dekrētu var uztvert ar neticību par viņu izdarīto noziegumu pilnīgu piedošanu, jo tās ilgu laiku atrodas melīgās amerikāņu propagandas stiprā ietekmē. Šīs kategorijas personu amnestiju var motivēt ar to, ka daudzus gadus ilgā atrašanās aiz robežas, atrautība no Dzimtenes, pati par sevi jau ir smags sods.(..)

Uzskatām, ka šie pasākumi būs atbilde amerikāņu melīgajai propagandai, atmaskos emigrantu vadoņus un veicinās padomju pilsoņu atgriešanos no kapitālistiskajām valstīm."

Ar pozitīvām sekām

Pēc deviņiem mēnešiem dekrētu par amnestiju pieņēma. Taču atsaucība no "pārvietoto personu" puses nebija liela. Tām labi bija zināms, cik bargi sodīti tie vācu armijā dienējušie, kuri Padomju Savienībā atgriezās iepriekšējos gados. Īpaši "stingru līniju" bija ieturējuši tā laika LPSR vadītāji. Padomju militārās administrācijas Vācijā Apvienoto nāciju pilsoņu meklēšanas un repatriācijas daļas priekšnieks ģenerālmajors Jurkins 1947. gada 25. septembrī Ukrainas, Baltkrievijas, Lietuvas un Latvijas ministru padomju repatriācijas daļu priekšniekiem rakstīja: "Pēdējā laikā biežāki kļuvuši gadījumi, kad vācu armijā kā kareivji un virsnieki dienējušie pilsoņi, kuri atrodas Vācijas okupācijas rietumu zonās, griežas pie mūsu virsniekiem, kuri kārto repatriācijas lietas, ar jautājumiem: "Kāds būs viņu liktenis, ja tie atgriezīsies dzimtenē?", "Vai varas iestādes viņus nevajās par to, ka tie kā kareivji un virsnieki ir dienējuši vācu karaspēka daļās?". Latvijas PSR, Lietuvas PSR un Ukrainas PSR valdības aicinājumos (domāti propagandas aicinājumi par atgriešanos. – J. R.), šis jautājums nav precīzi formulēts un stingri pārliecinātu atbildi nevar dot, kas ietekmē minēto pilsoņu repatriāciju uz dzimteni. Igaunijas PSR valdības aicinājumā ir skaidri norādīts: "Igauņu izcelsmes pilsoņi, kuri ir dienējuši vācu armijā kā ierindnieki un virsnieki, atgriežoties dzimtenē, par to pie atbildības netiek saukti. Viņi var atgriezties tur, kur dzīvoja līdz karam, strādāt un izmantot tādas pašas tiesības kā visi citi pilsoņi. Tas attiecas arī uz tiem, kuri dezertēja no padomju armijas." Es lūdzu izlemt šo jautājumu ar jūsu republiku valdībām un par rezultātiem paziņot man tālākai rīcībai, kārtojot jautājumus par jūsu republiku pilsoņu repatriāciju uz dzimteni."

LPSR Ministru padomes priekšsēdētāja vietnieks Ostrovs 1947. gada 3. novembrī Jurkinam atbildēja: "Latvijas republikas valdība patlaban neuzskata par lietderīgu mainīt savu aicinājumu atgriezties dzimtenē tiem pilsoņiem, kuri atrodas Amerikas, Anglijas, Francijas un Vācijas okupācijas zonās, kā arī dot pilnīgu garantiju par to, ka personas, kuras izdarījušas noziegumus pret Dzimteni (padomju armijas dezertieri, Dzimtenes nodevēji), pēc atgriešanās dzimtenē netiks sauktas pie atbildības par viņu izdarītajiem noziegumiem Padomju Latvijā vācu okupācijas laikā."

Tie nebija tukši apgalvojumi. 1949. gada 18. maijā Grodņas repatriantu nometnē karaspēka daļas "05610" pretizlūkošanas daļas darbinieki par "dzimtenes nodevību" arestēja Arnoldu Augustovski, kurš ar PSRS varasiestāžu atļauju no Beļģijas devās uz Latviju. 1949. gada 9. jūlijā Grodņas apgabala Iekšlietu ministrijas karaspēka kara tribunāls pēc KPFSR kriminālkodeksa 58.–1.a panta, piemērojot PSRS Augstākās padomes Prezidija 1947. gada 26. maija dekrētu "Par nāves soda atcelšanu", Arnoldam Augustovskim piesprieda 25 gadus. Par ko? Pats bijušais Baloža cirka cīkstonis 1955. gada 18. aprīļa sūdzībā PSRS Augstākajai tiesai norādīja: "Kad Latvijā tika pasludināta padomju vara, notika Baloža cirka nacionalizācija un man, tāpat kā citiem, nācās meklēt citu darbu. Es sāku strādāt par krāvēju 1. Rīgas celtniecības trestā un vakaros turpināju nodarboties kā cīkstonis. Pēc Latvijas okupācijas es trijus mēnešus nekur nestrādāju, jo nevarēju atrast darbu. Tā kā man jau bija 21 gads, tad mani iesaistīja militārajā apmācībā. Trīs mēnešus mani apmācīja apieties ar ieročiem kādā policijas bataljonā, bet pēc tam nosūtīja apsargāt veikalus un ostas noliktavas. Šis dienests man nepatika, bet no policijas mani neatlaida. Es biju spiests dezertēt, taču pēc kāda laika mani arestēja un kā dezertieri iesēdināja Rīgas Centrālcietumā. Cietumā es tik ļoti novājēju (biju 98 kilogrami, palika 53), ka atrados uz nāves sliekšņa. Es biju spiests piekrist dienēt policijā, lai tikai nenomirtu. Mani no cietuma izlaida. Taču tiklīdz es mazliet atguvos, tā atkal no policijas dezertēju. Taču mani atkal notvēra un iesēdināja Centrālcietumā. Kara beigas es sagaidīju Sudetijas ogļu šahtās."

To visu varēja viegli pārbaudīt, taču Valsts drošības ministrijas pretizlūkošanas daļas izmeklētāja leitnanta Kuzmina sastādītajā apsūdzības slēdzienā bija teikts, ka Augustovskis 1942. gada janvārī brīvprātīgi iestājies dienestā pirmajā policijas mācību bataljonā, kur devis zvērestu, izgājis triju mēnešu apmācību un nosūtīts uz 47. vācu sardzes bataljonu, kura sastāvā apsargājis vācu militāros objektus un padomju karagūstekņu nometni, bet pēc tam ar 18. policijas bataljonu izbraucis uz Baltkrieviju, lai cīnītos pret padomju partizāniem. Turklāt "pēc Lielā tēvijas kara dzīvojis Polijā un, nevēlēdamies atgriezties Padomju Savienībā, 1946. gada maijā bēdzis uz Vācijas angļu okupācijas zonu".

Augustovskis, protams, nebija vienīgais, kuram par "kalpošanu vācu okupantiem" kara tribunāls pēc falsificētiem izmeklēšanas materiāliem piesprieda 25 gadus "gulagā". Tamdēļ, lai kādi arī būtu 1955. gada 17. septembra amnestijas patiesie mērķi, tā jāvērtē visai pozitīvi, jo deva iespēju daudziem Latvijas pilsoņiem no nometnēm un izsūtījuma vietām atgriezties dzimtenē.

26. sept., 2005

  Atpakaļ Back  

 Sākumlapa Home