Noziegumi pret cilvēci

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Atpakaļ Back | Jaunumi News | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas | Prese |

 Sākumlapa Home

 

TICĪBA. CERĪBA. MĪLESTĪBA
Anda Līce

Ceļš ir tas pats - via dolorosa. Un gājējs tas pats - tauta. Laiki ir mainījušies. Bet vai visiem? Upuri joprojām nes savu krustu. Roku, kas pastiepās pēc taisnības, pat vēl 1990. gadā apdedzināja atbilde: "Jūsu reabilitācijai nav pamata." Kurš pēc kārtas bija šis pazemojums? Lai svētīta apdedzinājusies roka, kas ceļas liecināt. Lai svētīta mute, kas pārkāpj absolūtā ļaunuma pavēli - nekad un nekur nerunāt par to, kas bijis. Un lai svētītas mūsu acis un sirdis, to lasot. Šīm atmiņām vajadzētu būt uz katra mūsu valstsvīra galda, jo tās ir mūsu tautas Svētie Raksti. Arī otrajā "Via dolorosa" grāmatā ir galvenokārt lielajos represiju viļņos cietušo atmiņas un tikpat kā nekā nav no "jaunākajiem laikiem" - sešdesmitajiem, septiņdesmitajiem, astoņdesmitajiem gadiem- mūsu tautas vissvaigākajām brūcēm. Par tām nav viegli runāt - ne viens vien to gadu represiju aktīvists sēž ja nu ne gluži tajā pašā, tad pietiekoši augstā krēslā gan un pat darbojas tautas atmodas laukā. Bet par to visu ir jārunā, jo kas gan cits, ja ne dzīvi palikušie, uzturēs prasību pēc patiesības, viss viens, kā to sauc - par otro Nirnbergu vai sirdsapziņas tiesu.

Grāmata nepretendē uz vispusīgu notikumu izklāstu un analīzi. Tas ir vēsturnieku darbs. Šīs atmiņas var kalpot kā ne ar ko neaizstājams materiāls vēsturniekiem, filozofiem, rakstniekiem un kā brīdinājums mums visiem. Neprasīsim no moku ceļu gājušiem notikumu stingru secību un precizitāti. Viņu roku vadījis cits spēks. Būsim pateicīgi atmiņai, kas garus klusēšanas gadus spējusi saglabāt to, ko dvēsele kliedza tad, kad runāja lodes, dūres un bads. Nolieksim bijībā galvas- viņi izcieta to, kas iet pāri vienam cilvēka mūžam, un tomēr ticēja, ka tumsa nevar būt mūžīga. Laikā, kad vēl nekas neliecināja par pārmaiņām, viņi uzdrīkstējās apgalvot: "Lēni griežas nakts pret rītu." Viens no viņiem tagad saka: "Kad sāku atcerēties, izmainās rokraksts." Un kā pierādījumu atšķir vienā laikā rakstītu parastu vēstuli un atmiņu kladi. Nervozie, salauzītie burti kladē izkliedz patiesību un neviens nav aizmirsts, nekas nav aizmirsts, to pašu patiesību, ko tik ilgi un nelietīgi valkāja viena no visbriesmīgākajām varām pasaulē.

Laiki ir mainījušies. Bet vai visiem? Slepkavas joprojām ir uz brīvām kājām. Vēl neviens no viņiem nav savus grēkus nožēlojis vai izpircis. Vēl viņu vārdi un darbi ir neaizskarami, jo viņus sargā absolūtā ļaunuma pieņemtie likumi. Ļaunuma virszemes daļas tagad it kā ir atmirušas, bet saknes dzīvas un barojas ar tautas dzīvības sulām, ietiecas apziņā un indē ar aizdomām un bailēm. Vēl arhīvu tumsā tiek glabāts ļaunuma kods. Sabiedrībai vēl joprojām nav pieejamas pavēles, pēc kurām notika deportācijas. Bet tādas taču ir. Upuru un slepkavu fiziska eksistence noris vienā laikā un telpā. Viņi satiekas uz ielas, tramvajā, darbā, mājas viesībās, un tikai garīgais pārākums tādos brīžos ļauj stāvēt pāri ļaunumam, nepielīdzināties tam un neizlīdzināties ar to. "Redzi, es tavā priekšā esmu devis atvērtas durvis, ko neviens nevar aizslēgt - tev ir maz spēka, un tomēr manu mācību tu esi turējis un neaizliedzis manu vārdu," teikts citos, daudz senākos Svētajos Rakstos. Patiešām, salīdzinot ar ļaunā varu, upuriem bija maz spēka. Bet viņiem bija Ticība, Cerība, Mīlestība.

Ar vienkāršas lauku sievietes roku rakstītajā runā tūkstošu apklusušās mutes, un pārsteidz, cik spilgti spēj rakstīt šī roka. Daļai no autoriem neapšaubāmi ir literāras dotības, kas palikušas neizkoptas. Viņu personā Latvija ir zaudējusi rakstniekus, žurnālistus, skolotājus. Ar smagu sirdi nācās īsināt vairāku cilvēku atmiņas. Īsināt - šajā gadījumā nozīmē griezt dzīvu miesu. Bet gribējās, lai būtu dzirdams pēc iespējas vairāk balsu, lai būtu bagātāks notikumu un izjūtu spektrs un lai kaut daļēji izvairītos no atkārtošanās, kas tādā kopkrājumā ir neizbēgama.

Atmiņu straume meklē pie cilvēkiem ceļu. Grāmatā ir tikai neliela daļa no tā, kas jau saskāries ar papīru. Vai mēs esam gatavi saskarsmei ar to laikā, kad liekas - kas bijis, izbijis, kad notikumi mūs kā straume skaidas rauj pāri dažādiem aizsprostiem? Padomju Latvijai šie cilvēki bija nevēlami, un tas ir saprotams. Bet vai sevi par brīvu saucošai Latvijai viņi ir vajadzīgi? Pragmatisma pārņemti jaunie ierēdņi labāk redz viņus ejam nekā nākam. Vārdos visi ir par taisnīguma atjaunošanu. Bet tiem, kuru dzīves guļ drupās un atvēlētais laiks kūst kā sniegs, vārdi nedod neko. Viņiem neko neviens vairs nevar atlīdzināt - ne morāli, ne materiāli. Var tikai nolīdzināt atlikušā ceļa grambas un darīt tā, lai dvēselei salst mazāk viņas vientulībā, lai pierimst miesas sāpes un lai nākošās paaudzes ciešanu ceļu gājušo atmiņās atrod tās vērtības, kas visos laikos ir katra cilvēka un tautas dzīves pamats. Lai cik patētiskas būtu mūsu runas un solījumi skali, nākotne, tāpat kā jebkura ēka, nav uzceļama bez stipriem pamatiem. Lai Dievs mūs pasargā no kārdinājuma mūsu ēkai izvēlēties lētāko un vieglāk pieejamo. Lai mēs paliekam pie trim lietām - Ticības, Cerības, Mīlestības.

  Atpakaļ Back  

 Sākumlapa Home