Noziegumi pret cilvēci

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Atpakaļ Back | Jaunumi News | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas || Prese |

 Sākumlapa Home

 

«Angļi» Kurzemē – tikai ilūzijas
ANTONIJS ZUNDA

Pirmajos pēckara gados visai aktīvajā rietumvalstu diplomātiskā atbalsta politikā Latvijas, Lietuvas un Igaunijas tautu cīņā par neatkarības atjaunošanu zināma loma bija ASV, Lielbritānijas un Zviedrijas izlūkdienestiem. Tie atbalstīja nacionālo pretošanās kustību agrākajās Baltijas valstīs, organizēja tajās speciālas operācijas ar mērķi iegūt militāra, ekonomiska un politiska rakstura informāciju par PSRS.

Īpašu interesi par kontaktiem ar pretošanās kustībām Baltijā rietumu izlūkdienesti izrādīja laikā no 1946. līdz 1952. gadam. Aukstā kara sākums, attiecību pasliktināšanās ar PSRS un tās kodolieroču programmas izstrāde spieda rietumu valstis realizēt speciālās operācijas. Taču jāatzīmē lietuviešu pētnieka Alģirda Jakubčioņa ļoti kritiskais šo procesu vērtējums un atzinums, ka visa pamatā bija nevis vēlme sekmēt Baltijas valstu neatkarības atjaunošanu, bet gan pretdarboties PSRS.

Neveiksmīgs sākums

Britu izlūkdienests savu aģentu tīklu Baltijas valstīs sāka veidot drīz pēc Pirmā pasaules kara. Tolaik nekādas nopietnas operācijas pret PSRS no Baltijas valstīm gan netika īstenotas. Situācija mainījās, beidzoties Otrajam pasaules karam, kad Rietumi totalitāro padomju režīmu sāka uzskatīt par bīstamu. 1945. gadā angļu un amerikāņu izlūkdienesti sāka atjaunot kontaktus ar agrākajiem aģentiem un aktīvi vervēt aģentus baltiešu bēgļu un karagūstekņu nometnēs Vācijā un Beļģijā. Tie bieži bija agrākie latviešu leģiona virsnieki un karavīri.

Lielbritānijas izlūkdienesta (Secret Intelligence Service – SIS) slepenās operācijas Baltijā koordinēja Harijs Kars un Aleksandrs Makibins, bet par ASV Centrālās izlūkošanas pārvaldes aktivitātēm šeit bija atbildīgs Pols Hartmans. Arī Zviedrijas izlūkdienests bija iesaistīts šo abu valstu speciālo dienestu operāciju sagatavošanā. Ar britu un ASV izlūkdienestiem Zviedrijā sadarbojās bijušais Latvijas Republikas kara prokurors ģenerālis Verners Tepfers, Valsts vēstures muzeja direktors Valdis Ģinters, sūtnis Stokholmā Voldemārs Salnais.

Pirmā Lielbritānijas slepeno dienestu operācija pēc kara beigām Latvijā tika realizēta 1945. gada oktobrī. Naktī no 14. uz 15. oktobri četru vīru grupa – Artūrs Arnītis, Jānis Šmits, Laimonis Pētersons un Eduards Andersons – tika izsēdināta Kurzemes piekrastē. Apmēram 100 m no krasta grupas motorlaiva uzsēdās uz sēkļa un apgāzās. Aģenti gan izcēlās krastā, bet viss ekipējums tika pazaudēts. Dažas dienas vēlāk Latvijas PSR Valsts drošības ministrijas darbinieki Pētersonu un Andersonu apcietināja. Pēc spīdzināšanas viņi atklāja grupas vadītāja Arnīša atrašanās vietu, trīs nedēļas vēlāk Ventspilī apcietināja arī viņu.

Kaut Arnīša misija cieta neveiksmi, nacionālo partizānu vidū un pretpadomju pagrīdē Kurzemē sāka runāt par "angļu grupas" ierašanos. Sabiedrībā nostiprinājās ilūzija par kaut kādu britu klātbūtni Baltijā, bet tas sekmēja pārliecību, ka cīņa pret padomju režīmu jāturpina, ka Rietumi Latviju nav aizmirsuši un drīz gaidāms jauns karš.

1946. gada 6. augustā divi britu SIS aģenti – Rihards Zande un Ēriks Tomsons – ieradās no Zviedrijas zvejnieku motorlaivā un veiksmīgi izsēdās krastā Zvejniekciemā netālu no Skultes. Uzdevums bija noskaidrot Arnīša misijas likteni un nodibināt radiosakarus ar izlūkošanas centru Stokholmā, kā arī vākt izlūkošanas rakstura informāciju. Zande devās uz Rīgu un sāka veidot savu izlūkošanas informācijas vākšanas grupu. Visiem savervētajiem grupas dalībniekiem apmaiņā pret piegādāto informāciju tika solītas iespējas nokļūt Zviedrijā. Zande tomēr ilgu laiku nevarēja nodibināt radiosakarus ar centru Stokholmā. Tad SIS deva viņam norādījumu sazināties ar aģentu Augustu Bergmani, kurš bija labs radiosakaru speciālists. Taču šajā laikā padomju drošības orgāni Bergmani jau bija paspējuši arestēt un savervēt. Būdams dubultaģents, viņš deva iespēju PSRS Valsts drošības ministrijai sākt Rietumu izlūkdienestu operāciju kontroli Baltijā, ko tā arī izmantoja.

Zande, paklausot centra norādījumam, 1946. gada novembrī uzņēma kontaktus ar Bergmani, turklāt piekrita, ka savākto informāciju turpmāk SIS nosūtīs tieši Bergmanis. Tā dubultaģenta rīcībā nonāca SIS šifri, paroles kā arī atsevišķu aģentu vārdi un dzīvesvietas. Zandes grupa, kurā darbojās apmēram 20 cilvēku, nonāca pilnīgā padomju drošības iestāžu kontrolē. Operatīvu apsvērumu dēļ Zandi un viņa līdzgaitniekus apmēram gadu tomēr neapcietināja. Tikai tad, kad Zandem radās pamatotas aizdomas un viņš divas reizes mēģināja aizbēgt uz Zviedriju, čeka viņu arestēja.

Filbijs palīdzēs!?

1946. gada decembrī SIS bija sagatavojusi jau nākamo grupu iesūtīšanai Latvijā. Par tās vadītāju apstiprināja Elmāru Šķobi. Šķobe bija agrākais leģiona virsnieks, kas, karam beidzoties, izveidoja apmēram 30 partizānu lielu grupu, pēc tam kopā ar Alfrēdu Launagu un citiem domubiedriem aizbēga uz Zviedriju, kur to savervēja SIS. Šķobes grupa bija labi apmācīta un apgādāta. Tai bija vairākas rācijas, amerikāņu ieroči un diezgan liela padomju naudas summa (11 500 rubļu). 19. decembrī grupa ar ātrlaivu "Hagbard" devās jūrā, lai izceltos Skultē un uzņemtu sakarus ar Zandi. Tomēr pa ceļam uz Latviju Šķobem radās aizdomas par čekas sagatavotām lamatām un viņš atgriezās Zviedrijā.

Viens no britu slepeno operāciju vadītājiem Baltijā Makibins centās organizēt jaunu laivu, lai atvestu Zandes grupu uz Zviedriju, bet arī šī operācija beidzās neveiksmīgi. Zandi un Tomsonu tas ļoti satrauca un viņi paši centās atrast laivu, taču viņu aktivitātes kontrolēja čeka, kuras aģenti sabojāja laivas motoru. Tādējādi līdz 1947. gada martam Zande turpināja vākt informāciju un ar Bergmaņa palīdzību sūtīt to uz SIS centru. Par čekas uzsākto spēli ar britu izlūkdienestu viņš nekā nezināja. Kad Zande, Tomsons un viņu grupa tika apcietināti, SIS par to ziņoja Bergmanis. Viņš apgalvoja, ka pašam izdevies aizbēgt un izvairīties no aresta. Briti situāciju savā aģentūrā Baltijā jau vairs nekontrolēja. Rodoties aizdomām, Kars un Makibins meklēja palīdzību pie vadoša britu slepenā dienesta darbinieka Kima Filbija. Likteņa ironija – Filbijs pats bija padomju aģents, kas palīdzēja sagraut britu slepeno dienestu izveidoto aģentūru.

1947. gada oktobrī padomju drošības orgāni, izmantojot iespējas, ko deva SIS aģentūras kontrole, apcietināja 14 Kurzemes nacionālo partizānu grupu vadītājus. Viņus ievilināja lamatās, solot tikšanos ar "Anglijas izlūkdienesta emisāru". Tikmēr Makibins, lai precizētu Arnīša un Zandes grupu likteņus, 1947. gadā nosūtīja uz Latviju jaunu aģentu – Fēliksu Mūrnieku. Arī viņš nonāca pilnīgā čekas kontrolē, SIS tā arī neuzzināja lietas patieso būtību.

Līdzīga aina ar SIS operācijām bija vērojama Lietuvā. Padomju drošības orgāniem tur izdevās savervēt vienu no nacionālo partizānu līderiem – Jonu Deksni – un sašķelt lietuviešu organizācijas emigrācijā. SIS iesākumā sadarbojās ar Lietuvas atbrīvošanas augstāko komiteju, bet ar padomju aģenta pūlēm tika izveidota jauna organizācija, kas sāka konkurēt ar pirmo. Padomju drošības iestāžu aģents Albīns Markulis 1947. gada janvārī noorganizēja lietuviešu nacionālo partizānu vadītāju tikšanos, kuras laikā tika apcietināti atsevišķu vienību komandieri. Tā kā Makibinam trūka objektīvas informācijas, viņš turpināja uzturēt kontaktus ar savervēto Deksni. Situācija kļuva skaidrāka 1948. gadā, kad Rietumos cauri Polijai nonāca nacionālo partizānu komandieris Juozs Lukšis. Viņš pastāstīja par Dekšņa un Markuļa nodevību.

1946. – 1947. gadā Lietuvas pretošanās kustība uzņēma sakarus arī ar Zviedrijas un Francijas izlūkdienestiem. 1949. gada maijā zviedri sagatavoja aģentu grupa, kuru nosūtīja uz Lietuvu. Lukšis 1949. gadā pabeidza slepeno aģentu skolu ASV, bet 1952. gada oktobrī viņa vadītā trīs cilvēku grupa ar izpletņiem desantējās Lietuvā ar uzdevumu iegūt informāciju par situāciju pretošanās kustībā un apliecināt Rietumu atbalstu. Tāpat kā Latvijā arī Lietuvā Anglijas un ASV slepeno dienestu iesūtītās aģentu grupas tika apcietinātas uzreiz vai pēc laika. Ļoti liela loma tajā bija padomju spiegam Kimam Filbijam.

Zem "kupola"

Lai vēl efektīvāk kontrolētu rietumvalstu izlūkdienestu operācijas un paātrinātu nacionālās pretošanās kustību sagrāvi Baltijā, padomju drošības iestādes ar 1948. gadu sāka savu aģentu iefiltrēšanu Lielbritānijas SIS attiecīgās nodaļas aģentūrā. Padomju puse bija pārliecināta, ka tā iespējams vājināt t. s. Baltijas kārti, ko pēdējie izmantoja diplomātiskajā un politiskajā cīņā ar PSRS. Padomju laika dokumenti liecina, ka viena no pirmajām tāda veida padomju aģentu iefiltrēšanas operācijām saistībā ar Baltijas valstīm aizsākās 1948. gada oktobrī. Čekas aģents Vidvuds Šveics kā nacionālo pretošanās spēku pārstāvis tika nelegāli nosūtīts uz Zviedriju. Šveicam bija piemērota biogrāfija – latviešu leģiona virsnieks ar lomu Latvijas Centrālās padomes (LCP) organizētajā latviešu bēgļu pārvešanā uz Zviedriju. Kara beigās viņš ietilpa Latviešu Ziemeļkurzemes partizānu nacionālajā apvienībā, taču pēc padomju režīma izveidošanās Latvijā ieradās drošības orgānos, nožēloja savu iepriekšējo darbību un apstiprināja gatavību sadarboties. Zviedrijā Šveics ieradās ar LCP aktīvista Osvalda Bīleskalna rekomendācijas vēstuli, kuru uzrādīja ģenerālim Tepferam, kurš savukārt sadarbojās ar Lielbritānijas SIS operāciju vadītāju Baltijas valstīs Makibinu. Latvijas PSR drošības iestādes aģentam bija uzdevušas iegūt ģenerāļa uzticību un ar tā atbalstu uzņemt kontaktus ar britu izlūkdienesta pārstāvjiem. Šveicam bija jāpanāk, lai viņu kā britu izlūkdienesta aģentu vienu vai kopā ar grupu nosūta uz Latviju kāda uzdevuma veikšanai. Čeka bija iecerējusi ar Šveica palīdzību piespēlēt ārzemju izlūkdienestam viltus nacionālās pretošanās kustības aktīvistus, it kā uzticamus cilvēkus.

Ģenerālis Tepfers iekrita čekas izliktajās lamatās un atzina, ka Šveics noteikti jāizmanto britu izlūkdienesta operācijās Latvijā. Viņu iekļāva latviešu, igauņu un lietuviešu grupā, ko SIS plānoja nosūtīt uz Baltiju. Līdzās tradicionālajiem uzdevumiem – kontaktu dibināšana ar nacionālajiem partizāniem, ekonomiskās un politiskās informācijas vākšana – īpašu uzmanību sāka pievērst ziņu iegūšanai par padomju militārajām bāzēm, PSRS kodolieroču programmu.

1949. gada 20. aprīlī Šveics piecu aģentu grupā pāri jūrai devās uz Kurzemi, bet, izvērtējot konkrētos operācijas norises apstākļus, laiva tomēr atgriezās atpakaļ Zviedrijā. Otrreiz grupa uz Baltijas jūras austrumu piekrasti devās no Vācijas. Operāciju vadīja pats Makibins. 5. maijā britu sagatavotā baltiešu aģentu grupa ar vācu kara laika ātrgaitas kuteri "Lursens–S" izsēdās pie Palangas. Šveics uzreiz atdalījās no grupas un slepeni kontaktējās ar padomju drošības iestādēm. Tika organizēts uzbrukums aģentu grupai, kura laikā divi igauņi tika nogalināti, bet lietuviešiem izdevās aizbēgt. Tādējādi Šveicam radās laba leģenda kā uzticamam cīnītājam. Viena no britu SIS atbildīgajām amatpersonām – Harijs Kars – pat uzskatīja, ka operācija bijusi veiksmīga.

1950. gadā SIS izstrādāja operāciju ar kodētu nosaukumu "Džungļi", kas paredzēja jaunu aģentu nosūtīšanu uz Latviju, Lietuvu un Igauniju. Naktī no 31. oktobra uz 1. novembri Anglijā apmācītie aģenti Vitolds Berķis un Andrejs Galdiņš tika izsēdināti Jūrkalnē. Šī operācija tāpat bija nolemta neveiksmei, jo abi izmantoja Šveica piedāvātos cilvēkus un adreses. Čeka pat izveidoja viltus nacionālo partizānu grupu "Maksis", kurā iekļāva Berķi un Galdiņu.

1951. gada aprīļa beigās netālu no Ventspils pie Užavas tika desantēta kārtējā SIS aģentu grupa. Tās sastāvā bija trīs latvieši un viens igaunis. Bez izlūkošanas informācijas iegūšanas Makibins uzdeva veikt pārbaudi Berķa un Galdiņa nacionālo partizānu grupā "Maksis", jo angļiem bija radušās aizdomas. Arī šoreiz padomju izlūkdienests nostrādāja filigrāni. Lai novērstu aizdomas, slimo Berķi tika nolemts nosūtīt uz Rietumiem kopā ar "Makša" komandieri čekistu Arvīdu Gailīti. To izdarīja 1951. gada septembra beigās, kad Latvijā ieradās jauna SIS aģentu grupa – latvietis Boļeslavs Pitāns un igauņi Leo Audova un Marks Pedaks. Grupa bija ļoti labi ekipēta un bruņota.

Ar 1952. gadu Lielbritānijas SIS aizvien vairāk nostiprinājās aizdomas, ka viņu slepenās operācijas Baltijas valstīs kontrolē padomju drošības iestādes. Aizdomas pastiprināja neveiksmes ar visiem aģentiem, kuri bija kaut kādos kontaktos ar viltus partizānu grupām "Maksis" un "Roberts". SIS operācijas Baltijā vēl turpinājās līdz 1954. gadam, bet, apsīkstot nacionālo partizānu darbībai, tās pārtrauca.

Trimdā dzīvojošie latvieši, lietuvieši un igauņi bija gatavi strādāt Lielbritānijas izlūkdienesta labā, cerot sekmēt savu valstu neatkarības atjaunošanu, taču SIS slepenās operācijas Latvijā, Lietuvā un Igaunijā nebija sekmīgas, jo padomju izlūkdienests tās kontrolēja un neitralizēja. Tas noveda pie tā, ka daudzi iesūtītie baltiešu aģenti tika notverti un nogalināti.

Latvijas Avīze  19.09.2005

  Atpakaļ  Back  

 Sākumlapa Home