Iniciatīva nākusi no Igaunijas puses, par ko nebūtu īpaši jābrīnās. Igauņu politiķi nav vairījušies saukt lietas īstajos vārdos. Ja atceramies kaut vai bijušā premjera Sīma Kallasa atklāto vēstuli, kurā skaidri pasaka, ka Krievija joprojām "uztver Igauniju kā bezjēdzīgu, mazu valsti, kuras eksistence tai ir jāpacieš starptautiskā spiediena un sava vājuma dēļ". Igauņu politiķis Enns Tarto šovasar ierosināja pasludināt 14. jūniju par komunisma upuru piemiņas dienu visā Eiropā. Latvijas pārstāvji gan šo ideju tūlīt pat vīzdegunīgi atraidīja — ES jau par tādām lietām neviens neinteresējoties, diez vai gribēšot sērot kopā ar mums. Varbūt arī negribētu, bet ierosinājums bija ļoti labs. Kaut vai tāpēc, ka tas liktu daudziem eiropolitiķiem vairāk iedziļināties Baltijas valstu situācijā, izprast, no kurienes tad te radušās tādas dīvainas mazākumtautības kā "krievvalodīgie" (nevis krievi, ukraiņi, baltkrievi — kā tas bija pirms Otrā pasaules kara), kāpēc daļai iedzīvotāju nav pilsonības, kāpēc tik daudz iedzīvotāju neprot valsts valodu. Šīs lietas Eiropai jāskaidro vēl un vēl, izmantojot katru izdevību.

Protams, komunistiskā režīma nosodīšanai bija jānotiek daudz agrāk, nevis 12 gadus pēc Padomju Savienības sabrukuma. Taču labāk vēlāk nekā nekad — komunisma vārdā pastrādātajiem noziegumiem nevar būt noilguma.

Latvijas Politiski represēto apvienība komunismu aicināja nosodīt jau 1999. gadā, uzsverot, ka ir jāformulē attieksme pret totalitāro komunistisko režīmu ne tikai vārdos, bet konkrētos darbos. Līdzīgi aicinājumi izskanējuši arī ārpus Latvijas, kur dažādos līmeņos skanējuši izteikumi, ka kaut vai simboliski, bet būtu jāsarīko Nirnbergas tribunālam līdzīgs process arī par komunistu veiktajiem noziegumiem. Bijušais Polijas prezidents Lehs Valensa savulaik izteicies, ka komunisma upuru skaits pārsniedz abos pasaules karos reģistrēto upuru skaitu un būtu labi "vismaz parādīt cieņu šiem upuriem".

Līdz šim šie aicinājumi vairāk palikuši idejas līmenī, taču šobrīd, šķiet, Rietumi par šo tēmu beidzot ieinteresējušies. Vismaz par to liecina Eiropas Padomes Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas deputātu nesen parakstītais ierosinājums rezolūcijai par totalitārā komunisma nosodīšanu starptautiskā līmenī. Un lai gan, piemēram, Eiroparlamentā joprojām ir diezgan spēcīga komunistu frakcija (tā pati, kas sacēla pamatīgu troksni par novērotāja Martijana Bekasova atsaukšanu), tur varētu būt arī politiķi, kas pievienotos Baltijas valstu aicinājumam.

Komunisma nosodīšana, starp citu, nav tikai pagātnes lieta. Kā zināms, šīs idejas ir ļoti dzīvotspējīgas gan Krievijā, gan tepat Latvijā

Lauku Avīze, 2003. gada 29. novembris