Noziegumi pret cilvēci

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Atpakaļ Back | Jaunumi News | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas || Prese |

 Sākumlapa Home

 

Jauni fakti par gulagu
Juka Rislaki

Krievijas vēstures un literatūras pētniece, laikraksta "Washington Post" redaktore Anne Aplebauma ir paveikusi lielu un ļoti nozīmīgu darbu - sarakstījusi gulaga jeb Padomju Savienības nometņu vēsturi - "Gulag: a History of the Soviet Camps". Šī monogrāfija balstās uz dažādiem pētījumiem, gūstekņu atmiņām un intervijām, kā arī iespēju robežās - Krievijas arhīvu materiāliem.

Šis 600 lappušu lielais darbs ir interesants un satriecošs veselums. Autore tīši nešausmina un netēlo, bet ļauj runāt faktiem. Viņa apskata gandrīz visu iespējamo: spaidu darbus, mirstību, izdzīvošanas stratēģijas, sodus un apbalvošanu, sarežģītās maizes normas, politiskos un kriminālos gūstekņus, kolaboracionistus, sievietes un bērnus nometnēs, apžēlošanu, bēgšanu, streikus un sacelšanās…

Nav jābrīnās, ka viena no Aplebaumas lielākajām autoritātēm ir Aleksandrs Solžeņicins, kuru autore vairākkārt cildina un kura darbus citē. Gandrīz visi stāstītāji ir krievi vai ebreji. Bieži tiek minēti arī ukraiņi un poļi. No nometnēm visvairāk ir stāstīts par Kolimu, Noriļsku un Vorkutu.

Pētījuma alfabētiskajā rādītājā neatradīsim vārdus "Baltija" vai "baltieši", nav arī vārda "Latvija". A. Aplebauma neizmanto ne baltiešu, ne somu atmiņas par nometnēm. Varbūt tām nav lielas nozīmes no kopuma viedokļa, bet savu papildinājumu informācijas klāstā tās noteikti būtu sniegušas.

Neraugoties uz to, rūpīgs lasītājs daudzās lappusēs tomēr pamanīs baltiešu, arī latviešu, vārdus, un Aplebauma par viņiem stāsta to labāko. Lēģeros viņi turējušies kopā, palīdzējuši cits citam, bijuši labi organizēti un organizējuši pretestību. Baltieši pārplūdināja gulaga nometnes pēc Otrā pasaules kara un pārstāvēja "jauno paaudzi". Daudzi no viņiem bija bijušie karavīri un nacionālie partizāni - pretpadomiski noskaņoti, īsti opozicionāri. Vairākās nometnēs baltieši atņēma varu kriminālnoziedzniekiem.

Varam izlasīt arī par citādākiem latviešiem. Par Kolimas nometņu pirmo komandantu strādāja bijušais sarkanais strēlnieks Eduards Bērziņš. Viņš centies dot valstij pēc iespējas vairāk zelta, nevis nomērdēt gūstekņus badā. Daži no bijušajiem ieslodzītajiem atceras Bērziņu ar labu vārdu. Bērziņu apcietināja 1937. gadā un nošāva 1938. gadā - tātad parastais stāsts.

No citiem avotiem (S. Kurtisa u. c.: "Komunisma melnā grāmata", Parīze 1997) varam uzzināt, ka 1946. gada beigās seši procenti no visiem Padomju Savienības nometņu gūstekņiem bija baltieši. 1953. gadā, kad Staļins nomira, vairāk nekā 75 000 ieslodzīto bija no Baltijas republikām.

Zināms, ka Staļinu vienmēr ļoti interesēja nometnes. Viņš tās uzskatīja par nozīmīgāko tautsaimniecības faktoru un iespēju atdzīvināt milzu valsts nomales. A. Aplebauma pierāda, ka gulaga nometnes nekad saimnieciski neatmaksājās, nemaz nerunājot par to, ka tās būtu ko ienesušas valsts ekonomikā. To nav grūti saprast - runa taču ir par sistēmu, kurā izbadējušies vergstrādnieki visiem spēkiem centās darīt tik maz, cik vien varēja. Viņus uzraudzīja milzums sargu, kuriem bija jāmaksā alga.

Pētniece ir secinājusi, ka, piemēram, 1952. gadā gulags patērēja 16% no padomju valsts budžeta. Plānošana bija slikta un kļūdainās investīcijas milzīgas. Desmitiem tūkstošu strādnieku nomira, būvēdami nevajadzīgus un nepabeigtus kanālus un dzelzceļus.

Apstākļi nometnēs visu laiku tikai pasliktinājās. Vēlāk ieradušies nebūtu spējuši ticēt, ka sākumā padomju valsts pretinieki gulšņāja barakās bez darba un, pieprasīdami sev vairāk tiesību, lasīja avīzes un grāmatas.

A. Aplebaumas grāmatā attēlotas arī ieslodzīto sacelšanās, kas lēģeros uzliesmoja pēc Staļina nāves. Piemēram, Noriļskā reiz streikoja vairāk nekā 15 000 gūstekņu un arī Vorkutā - vairāk nekā 15 000. Streikus izbeidza vardarbīgā ceļā.

Pētījuma autore ir rūpīgi pārbaudījusi skaitļus un precizē līdz šim publicēto statistiku. Viņa, piemēram, raksta, ka 1950. gads bijis gulaga "labākais" gads. Šā gada 1. janvārī lēģeros pavisam atradās 2 561 351 gūsteknis. Daļēji tas izskaidrojams ar to, ka 40. gadu beigās sākās atbrīvoto gūstekņu atkārtoti aresti.

Nometināto Padomju Savienībā visvairāk bija 1953. gada sākumā - 2 753 356.

Visvairāk gulaga gūstekņu nomira 1942. gadā - vismaz 352 560 jeb apmēram 25 procenti no toreiz ieslodzīto kopējā skaita. Savukārt S. Kurtisa grāmatā "Komunisma melnā grāmata" minēts, ka visaugstākā ieslodzīto mirstība bijusi 1941. un arī 1945. gadā. Darba noslēgumā viņš raksta, ka 1953. gadā gulagā bijuši 2,75 miljoni gūstekņu. Saskaņā ar Annas Aplebaumas pētījumiem - 2 468 524.

A. Aplebauma neuzticas bieži atkārtotajai ziņai, ka cauri Padomju Savienības nometņu sistēmai laikā no 1929. līdz 1953. gadam būtu izgājuši 18 miljoni cilvēku, jo vairākas grupas ir aizmirstas. Jaunākajā pētījumā par gulagu dots cits skaits - 28,7 miljoni.

Pēc A. Aplebaumas domām, tāpat nevar uzticēties arī oficiālajām ziņām, kas vēsta, ka gulaga nometnēs kopumā nomira 2,75 miljoni cilvēku. Runa ir par lielu traģēdiju, un statistika nestāsta un arī nevar pastāstīt visu. Tas kļūst skaidrs, izlasot šo grāmatu.

Darba noslēgumā A. Aplebauma raksta, ka krievi nav noslēguši rēķinus ar pagātni, bet cenšas to aizmirst. Vainīgie nav sodīti - tieši otrādi, ņirgdami saviem upuriem sejā, viņi dzīvo labi. Autore uzskata, ka tas ir viens no iemesliem, kāpēc sabiedrībā sazēlušas dažādas pretlikumīgas darbības. "Gulaga ideoloģija tā vai citādi dzīvo jaunās krievu elites domāšanā un pasaules uztverē," viņa uzsver.

Latvijas Avīze,  2003. gada 12. decembris

Anne Applebaum saits par Gulagu

  Atpakaļ Back  

 Sākumlapa Home