Noziegumi pret cilvēci

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Atpakaļ Back | Jaunumi News | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas || Prese |

 Sākumlapa Home

 
Pirms 90 gadiem notikušo slaktiņu Turcija joprojām vērtē kā karadarbību
Māris KRŪMIŅŠ


Vakar simtiem tūkstoši cilvēku piedalījās atceres pasākumos Armēnijas galvaspilsētā Erevānā, pieminot 90. gadadienu, kopš sākās armēņu slaktiņi Osmaņu impērijā. Armēnija uzskata, ka aptuveni 1,5 miljonu viņu tautiešu nogalināšana ir klasificējama kā genocīds, savukārt Turcija, kas ir Osmaņu impērijas tiesību mantiniece, tam nepiekrīt.

1915. gada 24. aprīlī Turcijas valdība apcietināja simtiem armēņu inteliģences pārstāvju, no kuriem daudzi tika nekavējoties sodīti ar nāvi. Tam drīz sekoja pavēle masveidā pārvietot armēņus no Anatolijas cauri tuksnesim uz Mezopotāmiju, kur mūsu dienās atrodas Sīrija. Slimību, bada, bandītu uzbrukumu un pavadošo karavīru brutālās izturēšanās dēļ masveidā gāja bojā cilvēki, vēsta DPA. Vairākumā Rietumu avotu apgalvots, ka bojāgājušo skaits sasniedza vismaz vienu miljonu, turklāt armēņu slepkavošana turpinājās līdz pat 1923. gadam, vēsta Reuters. Armēnija apgalvo, ka laikā no 1915. līdz 1923. gadam pēc lēmuma, ko pieņēma tā laika politiskā vara Stambulā, tika nogalināti līdz 1,5 miljoniem armēņu. Armēnija uzskata, ka šīs slepkavības kvalificējamas kā genocīds.

Tā pieprasa starptautiski atzīt un nosodīt genocīda faktu, savukārt Turcija, atzīstot, ka bojā gājuši simtiem tūkstoši cilvēku, noliedz, ka tas būtu bijis valsts atbalstīts iznīcināšanas plāns. Ankara apgalvo, ka sadursmēs Pirmā pasaules kara laikā gāja bojā no 250 līdz 500 tūkstošiem armēņu un arī tūkstošiem turku. Turcija uzskata, ka lielākā daļa cilvēku gāja bojā armēņu masveida deportāciju laikā – pēc tam, kad viņi nostājās iebrūkošās Krievijas armijas pusē.

Vairākas valstis, arī Kanāda, Francija, Itālija, Zviedrija un Krievija, oficiāli atzīst genocīdu pret armēņiem. Francija, kurā iebildes pret Turcijas iestāšanos Eiropas Savienībā, ir diezgan lielas, paziņojusi, ka Ankāra var tikt uzņemta blokā, ja neatzīs genocīda faktu, tomēr jautājumi tai saglabāsies. Kā zināms, tieši Francijā dzīvo vislielākā armēņu emigrantu kopiena Eiropā – ap 400 000 cilvēku.

Turcijas premjerministrs Redžeps Tajips Erdoans aprīļa vidū aicinājis sākt "atklātas diskusijas" par apgalvojumiem, ka Turcijā dzīvojošie armēņi Pirmā pasaules kara laikā kļuvuši par genocīda upuriem. R. T. Erdoans savas Taisnīguma un attīstības partijas (AKP) locekļiem pavēstīja, ka Turcijai nav bail no savas vēstures.

Daudzi turki apšauba oficiālo nostāju, pat ja tas tiek uzskatīts par nepatriotisku rīcību. Visslavenākais Turcijas rakstnieks Orhans Pamuks saņēma nāves draudus, kad Šveices žurnālam pastāstīja, ka tika nogalināti miljons armēņu. Turcijas rietumu pilsētas Sučuleras amatpersona izdeva rīkojumu no veikaliem un bibliotēkām izņemt visas O. Pamuka grāmatas, vēsta DPA. Lai arī ultranacionālisti apsveica šādu soli, valdība ātri nostājās rakstnieka pusē, liekot amatpersonu atlaist no amata.

Jāatgādina, ka martā Armēnija noraidīja Turcijas ierosinājumu izveidot objektīvu vēsturnieku komisiju. "Vēsturnieki jau šajā lietā visu ir pateikuši, un tagad ir Turcijas kārta ieņemt savu nostāju," paziņoja Armēnijas ārlietu ministrs Vardans Oskanjans. "Tas nav vēsturnieku jautājums. Viņi jau savu darbu ir paveikuši. Bet, tā kā Turcija to noliedz, tas ir kļuvis par politisku jautājumu, un tam ir vajadzīgs politisks risinājums," viņš norādīja.

"Mēs esam atvēruši savus arhīvus tiem cilvēkiem, kuri apgalvo, ka toreiz bija genocīds. Ja viņi ir patiesi, arī viņiem jāatver savi arhīvi," savu viedokli argumentējis Turcijas premjers. "Šie arhīvi jāpēta abu pušu vēsturnieku grupām, jo mēs nevēlamies apgrūtināt turpmākām paaudzēm dzīvi ar naidu un aizvainojumu."

Kā zināms, starp Armēniju un Turciju pašlaik nepastāv diplomātiskās attiecības – Turcija tās sarāva 1993. gadā, solidarizējoties ar radniecīgo Azerbaidžānu, kurai piederošo Kalnu Karabahas teritoriju savā kontrolē bija pārņēmuši armēņi. Joprojām nav noregulēts arī šis konflikts, turklāt armēņi par savu svēto kalnu uzskata Araratu, kurš kopš Pirmā pasaules kara beigām atrodas Turcijas teritorijā. Un ne jau velti vakar demonstrācija savu kulmināciju sasniedza vienā no Erevānas pakalniem, no kura saskatāms Ararats un kurā jau kopš 1965. gada deg mūžīgā uguns, pieminot genocīda upurus.

Armēnijas prezidents Roberts Kočarjans, noliekot vainagu memoriālā Cicernakaberd, uzsvēris, ka pirms 90 gadiem izdarīts noziegums, kuram "neesot analoga un pat nosaukuma visas cilvēces vēsturē". R. Kočarjans izteicies, ka 1915. gads kļuvis par robežšķirtni armēņu likteņos, kardināli mainot tautas dabiskās attīstības vēsturi, un šīs traģēdijas sekas jūtamas vēl tagad. Pēc viņa domām, genocīds pret armēņiem bija dažādu apstākļu sakritības rezultāts, taču viens no svarīgākajiem tā iemesliem – fakts, ka armēņiem tobrīd nebija valstiskuma.

NRA, 25.04.2005


Ģenētiskā atmiņa
Viestarts Gailītis

Vartužs Karapetjans Melngalvju namā sarīkojis izstādi armēņu genocīda piemiņai

Kas šodien atceras armēņu iznīcināšanu? — šis jautājums piedēvēts nacistiskās Vācijas kancleram Ādolfam Hitleram. To interpretē kā viņa argumentu par labu genocīdam, ko Hitlers uzsāka 1939.gadā, uzbrūkot Polijai. Šogad aprit 90 gadu kopš melnākā perioda Armēnijas vēsturē — Osmaņu impērijas īstenotā armēņu genocīda, kas sākās 1915.gada aprīlī. Melngalvju namā 5.maijā tika atklāta šai traģēdijai veltīta izstāde ar nosaukumu, kas runā par pretējo, — Dzīvība. "Ar šo izstādi mēs nemēģinām uzspiest traģēdiju. Mēs vēlamies pierādīt, ka, neraugoties uz visu, dzīve turpinās. Mēs gribam uzsvērt dzīves brīnumu," skaidro Vartužs Karapetjans, izstādes organizētājs, Latvijā dzīvojošs armēņu mākslinieks. Uzaicināti piedalīties ir dažādi pazīstami Latvijas mākslinieki, galvenokārt gleznotāji un tēlnieki. Izstāde sakrīt ar brīdi, kad Saeima Ārlietu komisijai nodevusi izskatīšanai lēmuma projektu deklarācijai par armēņu genocīdu. Francijā un Argentīnā noliegt armēņu genocīdu jau ir sodāms akts. Pats Karapetjans ir gleznotājs, taču viens no viņa darbiem izstādē tapis kopā ar stikla mākslinieku — 90 stikla ziedu. "Tie ir 90 sastinguši gadi. Nedrīkst atkārtot kaut ko tādu, pietiks mums visu to… mēslu," saka mākslinieks.

Armēņu vajāšanu Rietumarmēnijā 1915.gadā sāka nacionāli radikālā partija Jaunie turki, kas bija gāzusi sultānu un mēģināja saglābt Pirmajā pasaules karā brūkošo Osmaņu impēriju, kurā dzīvoja arī divi miljoni armēņu. Metodes bija tās pašas, ko vēlāk izmantoja Staļins, — vispirms pa naktīm savāca sabiedriskus darbiniekus, tad sāka slepkavot vīriešus, pēc tam arī sievietes, bērnus un sirmgalvjus. Genocīda īstenošanā lielā skaitā piedalījās arī kurdi. Viņiem tika solītas zemes, ko atņems armēņiem. "Kurdi bieži bija nežēlīgāki nekā paši turki. Taču viņi bija dzīvs ierocis turku rokās. Pēc tam turki sāka nogalināt pašus kurdus," stāsta Karapetjans. "Armēņi un kurdi pēc tam nekaroja savā starpā, bija skaidrs, ka viņi bija skrūves politiskā sazvērestībā. Ja armēņiem piedāvātu līdzīgu darījumu, gan jau arī starp mums kretīni atrastos." Armēnijā joprojām dzīvo daudz kurdu.

Izglābās pārģērbjoties

Nebija daudz ģimeņu, kuras nezaudēja vai nu savu iztikas pelnītāju, vai dēlu, vai kuru meita nebija izvarota. Nogalināto un no bada un slimībām mirušo aplēses ir no miljona līdz pusotram. "Dažkārt rodas jautājums, kur tad skatījās kristīgā pasaule?" vaicā Karapetjans. "Žurnālisti, diplomāti ziņoja, Romas pāvests Benedikts XV uzrakstīja vēstuli, taču genocīdu nesadzirdēja. Risinājās Pirmais pasaules karš, tad revolūcija. Pēc tam armēņus apklusināja komunisti," saka Karapetjans. Genocīdā nogalināti arī viņa radinieki. Karapetjana vecvectēvs ir no Adanas, rietumu Armēnijas, kas bija genocīda centrs un tagad ir Turcijas teritorijā. Viņš tika nogalināts, bet vectēvu un brāli māte pārģērba par meitenēm un kopā ar meitu aizveda uz austrumu Armēniju, kur viņa ģimene apmetās Gumri (padomju laikā pazīstama kā Ļeņinakana — 1988.gada traģiskās zemestrīces centrs). Mātes ģimene, kas dzīvoja Mušā, arī bija spiesta bēgt uz austrumu Armēniju. Pēc genocīda armēņi pēkšņi bija izmētāti pa visu pasauli un arī tagad ārpus Armēnijas dzīvo vairāk armēņu nekā pašā Armēnijā.

Latvijā dzīvo tūkstotis, pusotrs armēņu. Sevišķi viņi kopā neturoties, taču tiekoties armēņu baznīcā. "Katrs armēnis sevi uzskata par karali un cits citu necieš. Taču mācītājam ir neapstrīdama autoritāte," smejot saka Karapatjans. Tas tādēļ, ka baznīca cauri gadsimtiem bijusi armēņu kultūras nesēja. "Es savus tautiešus atpazīstu ne pēc sejas vaibstiem vai ādas krāsas, bet acīm. Ja kāda tauta ir tā nīcināta un pazemota, kaut kādas pēdas dvēselē paliks," viņš saka.

Laimests Rīga

Rīgā Karapetjans nokļuva, izlozējot. Mācoties mākslas skolā Armēnijā, viņam un vēl vienam studentam tika piedāvāta iespējas turpināt mācības Rīgā vai Pēterburgā (toreiz Ļeņingradā). Kurš uz kurieni — izlēmuši, metot monētu. Karapetjans Rīgā ir beidzis Latvijas Mākslas akadēmiju, un arī viņa šeit dzimušais dēls jau studē Mākslas akadēmijas pēdējā kursā. Meita ir vijolniece un mācās Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolā. Karapetjana sieva, arī armēniete, ir psiholoģe. Latvijā Karapetjans ir mācījies tonālo glezniecību, kas ir raksturīgāka Eiropai, taču šeit trūkstot krāsu izjūtas. "Košas krāsas šeit tiek izmantotas, bet ne vienmēr tas izdodas," Karapetjans smaidot saka.

Bērniem vecāki ir mācījuši zināt savu vēsturi un cienīt sevi, pastāvēt par sevi. Taču, kad vecāki reizēm runā par nacionālajiem jautājumiem, bērni bieži skatās ar neizpratni, jo viņiem vecāki savu rūgtumu nav nodevuši.

Armēņu mākslinieks apgalvo, ka viņš nejūt naidu pret Turciju. "Taču, ja teiktu, ka manas jūtas ir pozitīvas, būtu liekulība. Bet, ja teiktu, ka tās ir negatīvas, tā arī nebūtu patiesība, jo es nevēlos, lai viņiem kas slikts notiktu. Ir palikusi kaut kāda ģenētiska atmiņa. Gribam vai negribam, bet genocīds mūsos raisa zināmas sajūtas. Kad skaties uz Araratu un zini, ka tā tagad ir Turcija, rodas pretrunīgas sajūtas…," viņš iesmejas. "Galvenais — mēs negribam, lai Turcija būtu Eiropas Savienībā. Mēs nevēlamies, lai turku valoda būtu viena no ES valsts valodām. Acis baidās no tā, ko redzējušas." Viņš arī negribētu, lai genocīda atzīšanu Turcijai izmanto kā ēsmu tās uzņemšanai ES.

Karapetjans runā par nožēlu. No atriebes vai soda pasaule labāka nekļūs, vēl sliktāk tikai būtu. Viņš saka: "Ja būs nožēla, tad visiem, arī pēctečiem, kļūs skaidrs, ka nogalināt nedrīkst. Jaunās paaudzes turki nezina, kas notika, jo to no viņiem slēpa. Viņi domā, ka no aizvēsturiskiem laikiem dzīvojuši tur, kur dzīvoja armēņi."

Šis tabu pamazām tiek lauzts. Izcilākais turku mūsdienu romānists Orhans Pamuks ir atklāti aicinājis atzīt genocīdu, par to tiekot iesūdzēts tiesā.

Diena, 2005. gada 6. maijs


Armēņi lūdz Turciju atzīties genocīdā
Sanita Upleja

Baismīgais notikums joprojām vieno pasaulē izkaisītos armēņus. Deviņdesmit gadi nav spējuši dziedēt genocīda pret armēņu tautu cirstās rētas, un šis laiks izrādījies arī par īsu, lai pasaule sauktu lietas īstajos vārdos un atzītu armēņu mērķtiecīgu iznīcināšanu par genocīdu.

Pāridarījums nav aizmirsts, un nav apklusuši arī aicinājumi Turcijai atzīt savu vainu armēņu tautas traģiskajā liktenī. Materiālas kompensācijas vietā tiek prasīts vien morāls gandarījums, taču arī tas šķiet par daudz pie Eiropas Savienības durvīm klauvējošajai Turcijai.

Tomēr armēņu lūgums pēc vēsturiskās patiesības atzīšanas pamazām rod arvien vairāk dzirdīgu ausu pasaulē, un Krievija ir pēdējā, kas pievienojusies genocīdu atzinušo 15 valstu pulciņam. Vislielākās cerības armēņi tagad saista ar ES, no kuras gaida stingru mājienu dalību kopienā kārojošai Turcijai atzīt vēsturisko pāridarījumu.

Ar oficiāliem pasākumiem, gājienu, dievkalpojumu, klusuma minūti un svecēm logos svētdien Armēnijā pieminēja pusotru miljonu armēņu, kas tika nogalināti vai deportēti organizētās akcijās 1915.—1917.gadā Osmaņu impērijā, mūsdienu Turcijas priekštecē.

Oficiālā Turcijas pozīcija gan vēsta, ka, Osmaņu impērijai brūkot, 300 tūkstoši armēņu un tūkstošiem turku tika nogalināti "civilā konfliktā".

AP ziņo, ka svētdien cilvēku pūļi ar ziediem un karogiem rokās plūda cauri Erevānai uz traģēdijas piemiņas vietu. Jau sestdien tūkstošiem armēņu devās piemiņas gājienā Erevānas ielās, un armēņu slaktiņa piemiņas pasākumi nedēļas nogalē norisinājušies daudzviet pasaulē, kur izkaisīta armēņu tauta. Ārpus savas vēsturiskās dzimtenes patlaban mīt gandrīz trīs reizes vairāk armēņu nekā pašā Armēnijā, kur mīt trīs miljoni.

Pasaules ziņu aģentūras vēsta, ka genocīda piemiņas pasākumi Armēnijā izvērtušies ne vien par skumīgu bojāgājušo atceri, bet arī par aicinājumu tikt skaidrībā ar pagātnes notikumiem, prasot Turcijai un pasaulei atzīt pirms 90 gadiem notikušo par genocīdu. Tomēr vienlaikus ar piemiņas gājienos skandētajiem saukļiem pēc patiesības atzīšanas Armēnijas prezidents Roberts Kočarjans spēris samierinošāku soli Turcijas virzienā, sakot, ka jautājums nav par materiālām kompensācijām, tas ir tikai morāls. Intervijā Krievijas televīzijai Armēnijas līderis atzinis: "Mēs saprotam, ka mums jā-skatās nākotnē, nevis pagātnē, lai gan tā nebūtu jāaizmirst. Mēs šodien nejūtam naidu, ir palikušas vien skumjas. Te nav runas par materiālām sekām." R.Kočarjans sola, ka Armēnija neprasīs finansiālu kompensāciju, ja vien Turcija atzītu šos notikumus par genocīdu. Genocīda starptautisku atzīšanu R.Kočarjans izvirzījis par savas ārpolitikas prioritāti.

Lāpu gājiena uz slaktiņa piemiņas vietu Erevānā dalībnieki sestdien skandējuši: "Armēnija! Atzīšana!" Viens no rīkotājiem Zinavors Megrijans AFP skaidrojis, ka "tas nav sēru maršs" un jaunieši vēlas, lai tiktu atzīti Turcijas cilvēktiesību pārkāpumi un genocīds. Uz pasākumu sabraukuši armēņu jaunieši no dažādām pasaules valstīm, un, kā aģentūrai teicis Dvins Pipizjans no Kanādas. "turkiem, kas izdarīja šo noziegumu, ir jāatbild par to ne vien armēņu, bet visas pasaules priekšā".

Gandrīz gadsimtu seno notikumu sekas reģionā ir jūtamas vēl šodien — kaimiņvalstīm Armēnijai un Turcijai ir slēgta robeža un starp valstīm nav nodibinātas pat diplomātiskās attiecības. Turcija sāpīgi reaģē uz katru centienu atgādināt par tās lomu traģiskajos notikumos. Pagājušajā nedēļā Polija, parlamentā pieņemot armēņu slaktiņu nosodošu rezolūciju, ir pievienojusies valstu pulciņam, kas oficiāli atzinušas šos notikumus par genocīdu. Polijas lēmumam tūlīt atbildējusi Turcija, nodēvējot to par bezatbildīgu un valstu attiecībām kaitējošu, ziņo AFP.

Taču, Turcijai gatavojoties oktobrī sākt sarunas par dalību ES, Armēnijas valdība cer, ka Eiropa piespiedīs Turciju mainīt savu nostāju, raida BBC. Jau pērnā gada nogalē, kad ES sprieda par Turcijas aicināšanu uz sarunām, Francijas ārlietu ministrs Mišels Barnjē pauda Francijas viedokli, ka Turcijai ir pienākums "atcerēties" un atzīt notikumus par "traģēdiju" un Francija šo jautājumu pieminēšot sarunu laikā. Arī Vācija devusi līdzīgus mājienus. Francijas parlaments to jau ir nodēvējis par genocīdu, tāpat kā Šveice, Krievija, Argentīna un citas valstis. Krievijas Valsts dome attiecīgu rezolūciju pieņēmusi gadadienas priekšvakarā, aicinot starptautisko sabiedrību atzīt vienus no "šausmīgākajiem" XX gadsimta notikumiem par genocīdu.

Kaut arī pati Turcija gadadienas priekšvakarā ierosinājusi izveidot kopīgu komisiju ar armēņiem šīs problēmas izvērtēšanai, mājieni liecina, ka tā negrasās mainīt savu līdzšinējo nostāju.

Diena, 2005. gada 25. aprīlis

  Atpakaļ Back   

 Sākumlapa Home