|
|
Ar zīdaini lopu
vagonā Jānis Trops Bērnu gados izvestie deportāciju gadadienā piemin tos, kas neatgriezās Zentai Stūrei ceļš uz Omskas apgabalu martā pirms 55 gadiem sācies Tārgales pagastā netālu no Ventspils, ar sešus mēnešus veco meitu Inesi lakatā un četrgadīgo Varitu pie rokas. Kad šineļotie atbraukuši pakaļ, viņas gan nav bijis mājās. Tāpēc pajūgā iesēdināta pie bērniem palikusī jaunākā māsa Mirdza, lai gan viņa nav bijusi represējamo sarakstos. Kad Zenta stacijā pieteikusies, lai paliktu ar mazuļiem, no lopu vagona vairs nav izlaista arī Mirdza. Tajā pašā ešelonā uz austrumiem vesti arī vīra Arvīda vecāki Jēkabs un Johanna, bet gala stacijā, kur kolhozu priekšsēdētāji viņus sašķirojuši kā vergus tirgū, katrs aizvests uz savu pusi. Zentas vīrs Arvīds tolaik jau racis padomijai ogles Karagandas šahtā. Tā arī nesaprazdams, par ko ticis apsūdzēts un izsūtīts, jo ar saviem 14 aramzemes hektāriem pat kārtīgos kulakos nav derējis. "Nezinu, ko viņš varai vai tās pakalpiņiem bija sariebis jau agrāk, taču uz Ventspils cietumu, pēc tam uz filtrācijas nometni Krievijā Arvīdu vienu reizi jau aizsūtīja tūlīt pēc kara. No turienes viņš pārradās tik vājš, ka nevarēja paiet un jāsēž bija uz spilvena, lai kauli nepārdurtu ādu," senos notikumus kā vakardienu atcerējās Zenta, kurai 28.martā aprit 80 gadu. Zentu un citus politiski represētos ventspilniekus 1949. gada traģisko deportāciju 55. gadadienas pieminēšanai pagājušajā nedēļā kopā sauca Latvijas Valsts arhīva vietējās nodaļas darbinieki. No komunistiskā terora toreiz skartajiem daudziem simtiem cilvēku atnākt vairs bija varējuši daži desmiti. Pārsvarā tie, kas baigajā 1941. un 1949.gadā bijuši vēl mazi bērni vai pusaudži. Daudzi no viņiem izsūtījumā izdzīvojuši tikai tāpēc, ka mātes savai mutei liegušas bada maizi, sasalušu kartupeli vai piena lāsi, lai tā tiktu mazulim. Lai bērni varētu atgriezties, mātēm bijis lemts palikt zem velēnām svešumā. "Mēs izdzīvojām" "Par izsūtījumā pieredzēto sarakstīts daudz grāmatu. Taču vārdi ir tikai vāja atblāzma no katra pārdzīvotajām bēdām, nelaimēm un pazemojumiem. Arī spīta un cerībām, kas mums, par neapkautajiem fašistiem apsaukātiem, neļāva salūzt," atcerējās Zentas un viņas meiteņu Sibīrijā iepazītā Biruta Sedliņa, kura septiņu gadu vecumā līdz ar vecākiem un vēl trim bērniem tajā pašā martā izsūtīta no Ēdoles pagasta. Viņas jaunākais brālītis vilcienā nosalis un zemei atdots tikai gala stacijā. "Citas iespējas nebija, tikām pieredzējuši, kā vecos mirušos cilvēkus no vagona izlika tieši mežā zvēru barībai, bet kādu no bēdām prātā aptumsušu vīrieti apsardze vienkārši nošāva, lai ar viņu nevajadzētu noņemties," atcerējās Biruta. Viņu ar Zentu, neskatoties uz prāvo gadu starpību, joprojām saista tā īpašā Sibīriju izcietušo draudzība, kas neprasa skaļu apliecinājumu, bet ir līdz mūža galam. "Mēs izdzīvojām," tik īsos vārdos viņas un daudzi likteņa biedri izsaka savu mūžu. Un savu nesalauzto lepnumu. Neizceptais kliņģeris Gada vecumā uz Sibīriju aizvestajai ventspilniecei Pārslai Skrebelei par to laiku atmiņā saglabājušies tikai atsevišķi uzplaiksnījumi, kurus vēlāk papildinājis pieaugušo stāstījums. Par to, kā 1941.gada 14.jūnijā viņas māte Emma Ances pagasta Rindā iejāvusi mīklu kliņģerim un kūlusi olas tortei, ko nākamajā rītā celt galdā savas vienīgās meitiņas pirmajā dzimšanas dienā. Bet vakarpusē pēc jaunās ģimenes atnākuši bruņoti vīri. Pārrūgušo mīklu otrā dienā ieraudzījis tēva brālis Vilis, kurš ar divriteni atskrējis no Ventspils, lai aizvestu tuviniekam uz staciju kādu apģērba gabalu, jo jaunais Rindas aizsargs paņemts, kā stāvējis, un tūlīt no ģimenes nošķirts. Pēc nostāstiem uzlasītās un pašas atmiņu drumslas no tāla ciemata Krasnojarskas apgabalā. Slimnīca, gulta ar pelēkiem palagiem. Tajā pavisam nesen gulējusi un no vēdertīfa mirusi Pārslas māte, bet tagad ar to pašu slimību sasirgusi viņa. Nekādu cerību uz izveseļošanos, ja ne vietējo ļaužu atbalsts ar ēdienu. Pēc tam jau viņu sauc nevis Pārsla Dzīle, bet audžumātes dotā vārdā un uzvārdā Ludmila Kņazevska. Kas licis šai labestīgajai krievu sievietei Irinai, kuras vīrs arī bijis represēts, piekrist vēlākai adoptētās meitas sūtīšanai pie radiem uz Latviju ar Sarkanā Krusta vilcienu, zina tikai viņa pati. Vārdu un dzimteni atguvusī Pārsla pie radiem mācījusies runāt latviski, augstās skolās nav gājusi, ilgus gadus nostrādājusi par šoferi. Kopā ar vīru dzelzceļnieku ar viņam pienākošos brīvbiļeti pirms 40 gadiem aizbraukusi līdz mātes kapa vietai, satikusi savu glābēju audžumāti. "Tagad prātam neaptverami, kādā bedrē bijām un kā no tās izkļuvām," atcerējās Pārsla. Viņas tēvs Viktors citā nāves nometnē izturējis tikai gadu, kapa vieta nav zināma. Diena, 2004. gada 25. marts. |