Gunāra Astras tiesas process 1983. gadā.

No M. Ruka grāmatas "Gunārs Astra"
R. 1998

8. nodaļa

 “Tiesājamais Astra! Kādas ir jūsu domas par buržuāziskās Latvijas fašistisko vadoni Kārli Ulmani?” jautā prokurors Batarags.
"Nesapratu jūsu jautājumu."
"Pasakiet savas domas par diktatoru Kārli Ulmani!"
"Precizējiet savu jautājumu.”
Batarags sakniebj lūpas, tad kā skaldīt noskalda: "Jūsu domas par Kārli Ulmani!"
"Vājš politiķis, bet ļoti labs saimnieks."
"Kas ir Sacharovs, un jūsu sakari ar Sacharovu."

Jautājumi bira naivi un absurdi. Tāpat kā visa PSRS tiesu sistēma - no malas raugoties. No iekšienes tā bija drūma reālitāte un milzīga vara, kas pakļāva un iznicināja personības, atņēma draugus, ticību, principus un, ja nu tas neizdevās, tad atņēma garus dzīves gadus. Mēs visi bijām šajā sistēmā, un sistēma nebija ļauns sapnis, bet reālitāte, kas noteica mūsu dzīve.
"Es lūdzu tiesas debates pārcelt uz rītdienu," monotoni zālē noskan prokurora balss.
Tiesnesis Krūmiņš pieceļas.
"Paziņoju pārtraukumu līdz pulksten 10.00 rīt, 13. decembrī."


Izgājis zāles priekšā, runā jauns, enerģisks cilvēks - prokurors Batarags. Gramatiski pareiza un literāra latviešu valoda viņam īsti nepadodas un brīžiem sametas pilnīgi šķērsām, taču tādi nieki nemazina viņa runas straujumu.

"Šajā lietā tiesājamiem Freimanim Gunāram Ernesta dēlam un Astram Gunāram Lariona dēlam celta apsūdzība par nozieguma izdarīšanu, paredzētu Latvijas PSR Kriminālkodeksa 65. panta 1. daļā, t.i. par pretpadomju aģitāciju un propagandu.

Uzskatu, ka tiesājamā Freimaņa vaina apsūdzības rakstā minēto darbību izdarīšanā ir pierādīta pilnībā ar krimināllietā savāktajiem materiāliem un liecinieku liecībām, un arī paša tiesājamā paskaidrojumiem. Freimaņa nodarījums pareizi kvalificēts pēc LPSR KK 65. panta 1. daļas un es lūdzu Freimani Gunāru atzīt par vainīgu minētā nozieguma izdarīšanā."

Zālē klusums, tiesas sekretāre čakli pieraksta katru prokurora vārdu.

"Tiesājamo atbildību pastiprina apstāklis, ka viņi tīši, sistemātiski izdarījuši sevišķi bīstamu valsts noziegumu. Viņu darbības rezultātā ar pretpadomju satura literatūru iepazinās liels, skaits iedzīvotāju vairākos mūsu republikas rajonos."

Tiesas priekšsēdētājs vērīgi klausās, abi piesēdētāji ir tādi kā samiegojušies.
Prokurors paceļ roku un rāda uz apsūdzēto solu.

"Tiesājamais Astra jau 1961. gadā tika notiesāts par pretpadomju aģitācijas un propagandas izdarīšanu... Arī pēc atbrīvošanas Astra saglabājis naidīgu nostāju pret padomju valdību.. 1979. gadā tika brīdināts par savām darbībām, taču nav to ņēmis vērā."

Apsūdzēto solam līdzās stāv divi bruņoti sargi. Gunāra skatiens ir mierīgs, viņš seko līdzi prokurora enerģiskajai runai. "Astru Gunāru Lariona dēlu lūdzu atzīt par vainīgu un sodīt pēc LPSR KK 65. panta 1. daļas ar brīvības atņemšanu uz 7. gadiem. Saskaņā ar LPSR KK 24. pantu atzīt Gunāru Astru par sevišķi bīstamu recidīvistu, un soda izciešanu viņam noteikt sevišķa režīma labošanas darbu kolonijā, piemērojot papildsodu - nometināšanu uz laiku līdz pieciem gadiem," prokurors ir beidzis.

Pirmajās rindās iečīkstas krēsli, un izdalās klusa murdoņa. Vairāki apmierināti māj ar galvu. Tiesas sēde rit nevainojami. Zālē vairs neredz videokameru un operatoru grupu kā pašā pirmajā dienā, un gandrīz visas sēdvietas aizņemtas. Lēni laižot skatienu apkārt pa glīto Latvijas brīvvalsts laika tiesas zāli, var redzēt Līviju un Ingrīdu, kas, pirkstos cieši saņēmusi pildspalvu, steidz fiksēt Bataraga teikto.

Vairums zālē sēdošo ir savādi cilvēki, kas gandrīz ne ar ko neatšķiras viens no otra - visiem ir savādi neizteiksmīgas sejas, civilais apģērbs liekas visiem vienāds. Kāds no viņiem kaut ko pieraksta, kāds pirmajās rindās pārmij pa vārdam ar prokuroru, bet lielākā daļa vienkārši sēž un klausās procesu.

Tiesas priekšsēdētājs Krūmiņš pieceļas un paziņo pārtraukumu līdz pulksten 14.00. Viņa vārdi skaļi atbalsojas zāles sienās. Telpai ir laba akustika.
Gaiteni piepilda balsu murdoņa.
"Gunārs man pirms brīža no sava sola pamāja ar galvu, viņš nav sašļucis it nemaz," Ingrīda saņem māsu pie rokas. "Par Gunāru Freimani es gan tā neteiktu."
"Vēl vārds būs aizstāvjiem," Līvija saka it kā pati sev.
"Nu, redzēs, Beljānis liekas kārtīgs vīrs. Savējais. Ar nacionāliem uzskatiem.
Līvijas sejā viesušās bažas neizzūd. Padomju politiskajās prāvās aizstāvjiem ir dekoratīva funkcija, ietekme - pilnīgi nekāda. Nezinu, vai paši aizstāvji, kuru maizes darbs bija kādā pilsētas juridiskajā konsultācijā, paši līdz galam izprata šo faktu. Kā gan citādi viņi būtu studējuši jurisprudenci, lai kļūtu par aizstāvjiem? Ja nu pati Temīda tev šūpulī ielikusi dažnedažādu tiesu aktu un likuma pantu apmātību un turklāt piesviedusi skaidru skatu un godīgumu, bet liktens tev ir lēmis piedzimt Padomju Savienībā, tad vienīgais, ko tu vari darīt - kļūsti par labu advokātu.

Pulksten 14.00 visi ir ieņēmuši savas vietas. Tiesas sēde turpinās.
Uz apsūdzēto sola ir abi Gunāri. Viens ir diezgan apātisks un liekas bezgala noguris, sirmot sācis vīrs. Otrs nopietni, pat ar zināmu interesi, aukstasinīgā mierā vēro notiekošo. Viņa skatiens ir nopietns, brīžiem tas kļūst mazliet skumjš, brīžiem aizdegas. Katram draugam viņš velta ilgāku skatienu un pamāj ar galvu.

Runā Gunāra Astras advokāts Beljānis.

"Tiesājamajam Astram Gunāram celta apsūdzība pēc LPSR KK 65. panta 2. daļas. Uzskatu, ka Astras nodarījums izmeklēšanā ir kvalificēts nepareizi. Astram jānes atbildība par nepatiesu, padomju valsti un sabiedrisko iekārtu diskreditējošu izdomājumu apzinātu un sistemātisku izplatīšanu. t.i., pēc Latvijas PSR KK 183 prim panta."

Advokāts liekas nervozs, viņam trūkst tās nesamērojamās pašpārliecinātības un enerģijas, kas piemīt prokuroram. To var saprast. Gan to, ka prokurora pozīcija tiesas procesā ir daudz stabilāka, gan to, ka, gribēdams labu savam aizstāvamajam, tu skaidri redzi, ka nekas no labajiem nodomiem neizdosies, lai arī kā tu censtos. Tā ir nervoza sajūta. Prokurora stāvs izstaro pilnīgu pašpārliecinātību. Klausoties advokāta teiktajā, viņa lūpas ir savādi sakniebtas. Viņš akli kalpo šai iekārtai, un viņam nav, par ko uztraukties. Viņu neinteresē jēdzieni "okupācijas vara" vai "starptautisko tiesību normas", atšķirība starp "legālo" - to, kas te pašlaik notiek - un "leģitīmo", to, ka viss šis process ir nelikumīgs, ka nevienam apvainojumam nav pamata, ka Latvija ir militāri okupēta valsts, un visi okupācijas varas likumi un spriedumi nav saistoši Latvijas Republikas pilsoņiem un to pēctečiem.. Tie visi ir tikai tādi teorētiski juridiski sīkumi. Galvenais ir tas, kas pašlaik notiek un kam ir jānotiek. Var jau gadīties, ka kādreiz - pēc daudziem gadiem - kāds parakņāsies, pameklēs un publiski paziņos, ka šos cilvēkus nemaz nedrīkstēja tiesāt, bet, ko tas dos, ja viņi savu sodu jau būs izcietuši? No pirmās līdz pēdējai dienai, par to prokurors bija drošs. Un varbūt arī savas dzīves būs beiguši.

Pārmijis pāris vārdu ar vienu no kaimiņiem, Batarags ledaini pasmaida. Prokuroru ar advokātu var salīdzināt kā divus kareivjus - viens, līdz zobiem bruņojies, stāv uz cietokšņa mūra, otrs ar kailām rokām tā pakājē.

"Bez tam tiesas izmeklēšanā nav apstiprinājusies celtā apsūdzība par to, ka Astra būtu devis Freimanim E. Zirnīša grāmatu "Andrejs Eglītis" un U. Ģērmaņa grāmatu "Latviešu tautas piedzīvojumi". Astra pats to nav atzinis un, izņemot Freimaņa paskaidrojumus, šeit citu pierādījumu nav. Šīs divas epizodes lūdzu izslēgt no Astram celtās apsūdzības," aiz katra teikuma ieturot neveiklas pauzes, turpina advokāts Beljānis.

Neuzkrītošie civīlisti klausās advokātu ar interesi un līdzjūtību. Tas viņiem ir kā aktieris, kas tēlo visjocīgāko un bezjēdzīgāko lomu. Taču advokāts ir apsūdzēto, viņu tuvinieku un atbalstītāju vienīgā cerība, kurai paši apsūdzētie, kā rādās, īsti netic. Viņi zina, ka sods ir jau piemērots pirms tiesas. Tiesnesis to tikai oficiāli paziņos.

"Nosakot sodu, lūdzu ņemt vērā, ka Astras ģimenē ir smagi slims bērns un arī Astram pašam nav laba veselība," saka advokāts Beljānis.
"Es lūdzu Astras nodarījumu pārkvalificēt no Latvijas PSR kriminālkodeksa 65. panta 2. daļas uz 183. prim pantu un atrast par iespējamu sodu mīkstināt."
Viņš ir beidzis. Prokurors Batarags omulīgi sarosās savā sēdvietā - nav slikts advokāts Beljānis. Redz, ko izdomājis, kādu pēdējo trumpi met galdā. Tikai ar viņu jau neviens nespēlē.
Tiesnesis paziņo pārtraukumu līdz pulksten 15.00 15. decembrī - tātad tieši pēc trim dienām. Tiesājamie tiek aizvesti, procesa klausītāji izklīst.

15. decembris ir pēdējā tiesas diena, pēc tās krimināllieta Nr. 26 iegulsies 17 biezos sējumos un brīnumainā kārtā saglabāsies kopā ar niecīgo daļu LPSR VDK archīva līdz pat mūsu dienām.
15. decembris ir diena, pēc kuras smagās dzelzs durvis aizcirtīs latviešu brīvības cīnītāju dzīves uz gariem ieslodzījuma gadiem un noslēgsies 1983. gads.
15. decembris ieies Latvijas vēsturē ar Gunāra Astras pēdējo vārdu.

Tiesas priekšsēdētājs uz mirkli izslejas visā augumā kā cienīgs sava tūkstošgadīgā aroda mantinieks, bet jau pēc mirkļa viņš atkal ir saliecies un tuvredzīgi šķirsta kaut kādus papīrus. Uz tiesājamo pēdējo vārdu zāle ir pārpildīta.

"Paziņoju, ka saskaņā ar LPSR KPK 272.pantu tiesas sēdes protokolu turpina sekretāre Polmane. Vai ir kādi iebildumi vai noraidījumi?"
Tiesas sēdes priekšsēdētājs Krūmiņš mirkli ietur pauzi, tad konstatē, ka noraidījumu nav.
"Saskaņā ar LPSR kriminālprocesa kodeksa 295. pantu tiesājamajiem tiek dots pēdējais vārds."

Pirmajam vārds tiek dots tiesājamajam Gunāram Freimanim. Visu skatieni pavēršas uz apsūdzēto solu.
Pieceļas noguris, sirmot sācis vīrs. Viņš runā īsi, pasaka tikai dažus teikumus.
"Mani mūža gadi ir bijuši darba gadi... Esmu rakstījis dzejoļus, daži no kuriem ir par latviešu tautas pagātni. Šī pagātne ir bijusi drūma, beztiesiska, ko es arī atainoju savos dzejoļos... Nožēloju, ka ar savu rīcību esmu nostādījis grūtā stāvoklī savus bērnus, kam nepieciešama mana palīdzība. Lūdzu tiesu objektīvi izskatīt manu lietu. Vēlos atgriezties darbā elektrifikācijas sistēmā. Viņš atkal smagi apsēžas.

"Pēdējais vārds tiek dots tiesājamajam Gunāram Astram." Tikko dzirdami zem galda noklikšķ paslēptās plastmasas kastītes, žurnālistu valodā "diktofoni". Rokās iegulstas pildspalvas. Ingrīda saspringst rakstīšanai - tikai neizlaist neviena vārda. Gunāram ir ko teikt - tas nu ir skaidri redzams, to viņa bija sen nojautusi, un tagad nojauta neviļ.

Gunārs ir piecēlies, viņa plecīgais stāvs mazliet saliecas uz priekšu. Seja it kā noskaidrojas, un viegli nodreb piezīmju lapiņa rokā.

""A kto takoj Ojar Vacietis?" ("Kas ir Ojārs Vācietis?") To man jautāja mans kameras biedrs pirmās tiesas dienas vakarā, kad es atgriezos 24. kamerā, kurā biju ievietots, un, izlasījis "Cīņā" ziņu par Ojāra Vācieša nāvi, darīju to zināmu savam kameras biedram,

Viņam ir 24 gadi. Dzimis un uzaudzis Latvijā. Latvietis?" Gunāra skatiens iegulst zālē.

"Maksimāli uzlabots latvietis. Viņu pie šīs zemes saista tikai robežsargi. Robežsargi viņu notvēra Kurzemes jūrmalā - ceļā uz Zviedriju. Tas nebija vienīgais šāds gadījums šā gada deviņos mēnešos Latvijas piekrastē."
Gunārs runā skaidri un nepārprotami. Tiesas priekšsēdētājs ar interesi uzlūko tiesājamo.

"Es esmu dzimis tai laikā, kad bērnība bija grūta, taču liktenīgu notikumu piesātināta. Tajā laikā es augu un pieradinājos analizēt, pretstatīt, salīdzināt un izdarīt attiecīgus secinājumus.

Esmu dzimis pietiekami agri, lai šos notikumus spētu saskatīt, un pietiekami vēlu, lai man personīgi paietu secen iespaidi un notikumi, kas daudzus cilvēkus uz mūžu sastindzināja, jo viņu domāšanu un jūtas nomāca dzīvnieciskas bailes."

Zālē valda pilnīgs klusums.

"Agri sāku strādāt. Jau 25 gadu vecumā es biju priekšnieka vietnieks VEF lielākajā cechā, kur strādāja ap 2000 cilvēku. Manu sociālo izcelšanos apliecina valsts apsūdzētāja izteikumi par manas sociālās bāzes "izpalikšanu" maniem "noziegumiem". Lieku šos vārdus pēdiņās. Mana sociālā bāze bija "pareiza".

Tāpēc mani centās izvirzīt, man uzticējās, un tāpēc nācās iepazīt administratīvās un ideoloģiskās vadīšanas organizācijas "virtuvi". Mani centās iesaistīt komūnistiskajā partijā, atklāti paskaidrojot, ka tālākai izvirzīšanai man vispirms "jānoformējas polītiski".

Man bija jāpiedalās kabinetu apspriedēs, kur par ļaudīm un notikumiem runāja atklāti, saucot lietas īstajos vārdos, iepriekš sadalot posteņus un izvirzot cilvēkus, kurus vēlāk it kā ievēlēja paši darbaļaudis. "Vot etih propustim čerez sobraņije.... Masterom pust budet Bunte, eto ņičego, čto on latišonok..." ("Šitos izpurināsim sapulcē... Meistars lai ir Bunte, tas nekas, ka viņš ir latvietelis...")

Pirmajās rindās iešvīkstas čuksti.

"Mans cechs un es Pēterburgas bruņotā apvērsuma 40. gadadienā kā labākie Operas un baleta teātrī tikām svinīgi apbalvoti. Bet 45. gadadienu es sagaidīju ne tik svinīgos apstākļos - Mordovijas APSR galvaspilsētas Saranskas čekas pagrabos..."
Gunāra skatiens ir aizmaldījies kaut kur tālumā - viņš skatās pāri zālei kā pagātnē lūkodamies. Pēc brīža viņa skatiens atkal kļūst ass un skaidrs.
"Kā norādīja mans aizstāvis, esmu latviešu cilvēks, es pat uzdrošinos teikt - latvietis. Un ne tikai rīdzinieks, par kādiem beidzamajā laikā mūs visus ļoti cenšas nokristīt centrālie padomju radio, preses un televīzijas ziņojumi. "Rižaņin" Balderis un tā tālāk...
Tas nav netīšām, un nav vienalga, ka mūsu skaistā, dzimtā un bagātā valoda tiek izspiesta no sapulcēm, kabinetiem, iestādēm, lozungiem, ka tā aizvien vairāk tiek noplicināta un izkropļota.
Man sāp, un es jūtos pazemots, kad redzu, ka aiz milzīgiem un spožiem burtiem augstu virs rūpnīcas "Straume", ražošanas apvienību VEF un RER fasādēm slēpjas viens vienīgs krieviskums: rīkojumi, pavēles, informējoši uzraksti, lozungi, techniskā dokumentācija - viss ir krieviski.
Man sāp, un es jūtos pazemots, kad man jākonstatē, ka manai dzimtajai valodai jāieraujas rezervātos - Brīvdabas mūzejā, uz dažu teātru skatuvēm, masu informācijas darbībā. Un arī tur to lēni un pārliecinoši atspiež "dižā" krievu mēle.

Prokurors pirmajā rindā atmet galvu un ātri sačukstas ar VDK kolēģiem.

"Man sāp, un es jūtos pazemots, kad man jākonstatē, ka lielum lielais vairākums Latvijā dzimušo un augušo krievu nemācās un negrib prast latviešu valodu, ka vidusskolas absolventam krievam latviešu valoda ir nievu un ņirgāšanās objekts un neviens eksaminators šīs valodas prašanu no krievu skolēna neprasa, bet latviešu skolēnam krievu valodas prašana ir pilnīgi obligāta.

Man ir skumji, ka bērnudārzos latviešu bērniem neiemāca latviešu tautasdziesmu zelta fondu, ka Rīgas Nameja un Aspazijas bulvāri, Valdemāra un Vaidavas ielas lielmanīgi pārdēvētas Majakovska, Gorkija, Jerjomenko, Sverdlova, Sergeja Ļuļina un daudzos citos vārdos, ka Rīgas galvenās ielas dažādie nosaukumi tik precīzi un padevīgi atspoguļo laikmeta griežus: Aleksandra, Brīvības, Ādolfa Hitlera, Ļeņina iela: Atmiņā uzpeld citi nosaukumi: Alfred Rozenberg Ring, Hermann Goering Ring, von der Golz Ring un tā tālāk," Gunāra skatiens brīdi it kā domīgi vēršas sevī un tad spēji sviežas uz zāli.

"Pavisam bēdīgs un nikns es kļūstu tad, kad man jākonstatē, ka vārdam "Latvija" tiek ierādīta reklāmas, dekorējoša loma: šūšanas firma "Latvija", ziepes "Latvija" u.c. (jāprecizē gan, ka visos šajos gadījumos lietots lielais "L", tātad nav runa par 15. vai 16. gadsimtu, bet gan par mūsu gadsimtu).

Dziļi apvainots un pazemots es jūtos tad, kad man veikalā, iestādē, transporta līdzeklī vai citā Latvijas sabiedriskajā vietā jāsaduras ik uz soļa ar augstprātīgu, šovinistisku attieksmi pret manu valodu. Labākajā gadījumā jādzird: "Čto? Čego? Po-russki!"" ("Kas? Ko? Krieviski!")

"Es protestēju pret atklātu pretpadomju propagandu! Pieprasu runu pārtraukt un izbeigt!" prokurors Batarags ir pielēcis kājās. Viga sašutusī balss līdzinās kliedzienam.

Zālē iestājas pilnīgs klusums. Visu skati vēsti uz tiesas priekšsēdētāju Krūmiņu. Tiesnesis paskatās prokurorā, brīdi, kā iekšēji sasprindzis, mirkli klusē, tad pavēršas pret apsūdzēto solu:

"Gunār Astra, lūdzu turpiniet." Protests ir noraidīts. Gunārs turpina.

"Lielu daļu savas dzīves esmu pavadījis krievu tautības pilsoņu un valodas vidē - gan ieslodzījumā, gan darbā. Ilggadējā pieredze apliecina, ka pietiekami ilgā krievu nācijas dominācija noved pie sekām, kuras es ilustrēšu ar dažiem piemēriem."

Tiesnesis nevilšus paloka galvu, it kā teikdams: "Lūdzu, ilustrējiet".

"- Mordovijā mordvieši kaunas lietot savu dzimto valodu, cenšas runāt krieviski, uzdoties par krieviem;
- Mordovijas galvaspilsētas radio ik rītu sniedz 30 minūtes ilgu ziņojumu erzju un mokšu valodās, visu pārējo laiku tiek raidīta Maskava;
- Mordovijā vienīgi nomaļākajās sādžās ir skolas ar mordviešu mācībvalodu, un arī tikai līdz 4. klasei;
- Saranskā izdotās avīzes "Mokšen Pravda" rakstu saturā ikviens krievu valodas pratējs var brīvi orientēties - lielākā da]a vārdu iespiesta valstī kultivētajā žargonā, kur krievu vārdiem piekabināta mokšu galotne (kā erzju, tā mokšu ir somugru valodas, un tādēļ pilnīgi svešas ir slāviskajai krievu valodai);
- mūsu kaimiņu - baltkrievu - asimilācijas process ir sasniedzis tādu stādiju, ka viņi nevēlas sevi atzīt par baltkrieviem, un vārds "belorus" ("baltkrievs") iemantojis nievu un pazemojuma jēgu;
- bijušā Ukrainas galvaspilsētā Harkovā no turienes divām ukraiņu skolām nesen vienu slēdza, bet otra knapi velk dzīvību skolotāji vervē skolēnus, vecāki grib saviem bērniem labu un vēlas, lai viņi mācās krievu skolās."

Zīmīgos faktus Gunārs skaita no galvas. Tos viņš pārzina lieliski. Runas pilns teksts ir publicēts daudzkārt un nav vairs nekādas nozīmes tam, ka viena uzmetuma lappuse, ātri runājot, Gunāram pāršķīrās pāri un dažus faktus par pārkrievošanu tiesas zāle nedzirdēja. Prokurors vairākas reizes nikni sarosās, zīmīgi skatās uz tiesnešiem. Tie viņa skatienu neievēro. Process turpinās.

"Es minēju tikai dažus, man skaidri zināmus un pārbaudāmus faktus no milzīgā faktu daudzuma, kas veido jēdzienu - vēsturiski jauna cilvēku kopība - padomju tauta.

Mūs visus sistemātiski un neatlaidīgi pieradina pie tā, ka ir pilnīgi dabiski rakstīt, runāt, dziedāt un domāt krievu valodā. Citēšu dažus masu informācijas līdzekļos figurējošus jēdzienus: russkij ]es, russkij ļen, russkij soldat, russkaja krasavica, russkaja , tehņika, russkaja zima, russkije uzori, russkoje poļe, russkij soldat svoju vernuju službu ņesjot " ("krievu mežs, krievu lini, krievu  karavīrs, krievu skaistule, krievu technika, krievu ziema, krievu rotājumi, krievu karavīrs savu cildeno dienestu pilda")

"Mani šeit ir atvedusi mīlestība un cieņa pret manu tautu, kā  arī varmācīgie pasākumi, kas vērsti uz manas tautas dvēseles no niecināšanu un noplicināšanu."

Mazliet noliecis galvu, Gunārs to atkal paceļ. Viņa skatiens ir gaišs un atklāts.

"Sen patiesības akās ūdens rūgts,
 
ar meliem sajaukts,
nedzisina slāpes,

viņš citē Vizmas Belševicas Livonijas Indriķa piezīmes.

"Apsūdzības raksta 21. lpp. teikts:
"1981. gadā Gunārs Astra savā dzīves vietā izplatīšanas nolūkā pārfotografējis ārzemēs izdotās Agņa Baloža pretpadomju satura ' grāmatas "Baltijas republikas Lielā tēvijas kapa priekšvakarā" tekstu un izgatavojis grāmatas teksta foto negatīvus."

Pievērsīšos dažiem dokumentiem, ko citēšu daļēji pēc atmiņas, daļēji pēc Maskavas laikraksta "Izvestija".

1. Padomju varas pirmajā dekrētā - "Dekrētā par mieru" konstatēts, ka jebkurās vēlēšanās citas valsts armijas klātbūtne ir nelikumīga, un to rezultāti nav vērā ņemami."
Viņš īpaši uzsver pēdējos vārdus.
2. Latvijas Satversme, kuru ir pieņēmusi Latvijas tauta, bet nav to atcēlusi vai izmainījusi, paredz, ka visus valsts dzīves jautājumus izlemj Saeima, izņemot vienu - jautājumu par atteikšanos no valsts suverenitātes. Šo jautājumu var izlemt vienīgi tautas nobalsošanas ceļā.
3. 1920. gada 1. augustā noslēgtā Krievijas - Latvijas miera līgumā teikts: "Ievērojot Latvijas tautas noteikti pausto gribu uz neatkarīgu pastāvēšanu, Krievija svinīgi paziņo, ka tā uz mūžīgiem laikiem atsakās no jebkurām suverēnām tiesībām uz Latvijas zemi un tautu. No Latvijas agrākās piederības Krievijas impērijai neizriet nekādas sekas.
4. Neuzbrukšanas un savstarpējās palīdzības līgums noslēgts starp PSRS un Vāciju 1939. gada 23. augustā. Šī līguma slepenie protokoli citēti dokumentā, adresētā PSRS, VFR, VDR un citiem adresātiem, un tā teksts atrodas krimināllietā Nr. 26. Slepeno protokolu fotokopijām ir jābūt Augstākās tiesas rīcībā.

Tālāk norādu uz šādiem notikumiem:

1. 1940. gada 17. jūnijā Sarkanās Armijas daļas šķērso minētajā miera līgumā saskaņoto un fiksēto Latvijas - PSRS robežu un ienāk Latvijas teritorijā.
2. 1940. gada 21. jūlijā Saeimas (jādomā, tās vienīgās Saeimas, kuras darbību pārtrauca 1934. gada 15. maija apvērsums) sēdē tiek pasludināta Padomju Latvijas nodibināšana.
3. 1940. gada 5. augustā PSRS Augstākā Padome pēc deputāta Ahumbajeva priekšlikuma apmierina Padomju Latvijas delegācijas lūgumu par uzņemšanu Padomju Savienībā.

Šajā sakarībā rodas jautājums: kāds bija tiesiskais pamats Sarkanās armijas ienākšanai Latvijā 17. jūnijā? Atbilde ir tikai viena: nekāds, ja par tādu neuzskata slepenos un noziedzīgos protokolus, kurus pievienoja PSRS - Vācijas līgumam."

Par tiem runāja visā brīvajā pasaulē, PSRS tos dedzīgi noliedza vai cieta klusu.

"Ņemot vērā jau pieminētos dokumentus - "Dekrētu par mieru", Latvijas Satversmi un Latvijas - PSRS miera līgumu, ir nepieciešams izdarīt šādus secinājumus:

1. 17. jūnija aktam nebija tiesiska pamata. 2. 21. jūlija aktam nebija tiesiska pamata.
Lūk, kādēļ) esmu izvēlējies Agņa Baloža sastādīto krājumu, kurā par šiem notikumiem ir konkrēti un argumentēti pastāstīts. Un no tiem izriet viss pārējais, ieskaitot šo tiesas procesu. Būdams Latvijas pilsonis ar nacionālu un demokrātisku pārliecību, nevaru ignorēt minētos apstākļus."

Mirkli Gunārs ietur pauzi, tad paskaidro:
"Ja 17. jūniju un 21. jūliju apmainītu vietām, tas ir, ja 17. jūnijā, saskaņā ar Latvijas Satversmi, paužot tautas brīvu gribu, Latvijā būtu nodibināta padomju republika, bet 21. jūlijā Latvijas padomju valdība lūgtu draudzīgās PSRS karaspēku jebkādu iemeslu dēļ ienākt Padomju Latvijā, es respektētu savas tautas gribu un mani nebūtu par ko vajāt.

Atļaušos citēt "Izvestiju".
Tur šī gada 10. decembra numurā 4. lappusē teikts: "Par agresiju tiek atzīta valsts bruņoto spēku iejaukšanās vai iebrukums citas valsts teritorijā, vai ari jebkura militāra operācija, lai arī tai būtu jebkāds pagaidu raksturs, kas ir šādas ielaušanās vai uzbrukuma rezultāts. Nekādi apsvērumi - politiska, ekonomiska, militāra vai cita rakstura - nevar kalpot par agresijas attaisnojumu. Agresijas definīcija, ANO, 1974.gads.""
Nezinātāji klausās ar interesi un brīnās. Fakti ir fakti. Gunāram Astram ir lieliska atmiņa un nevainojamas zināšanas. Pat miegainie piesēdētāji ir pamodušies.

"Tajā pašā dienā - 10. decembrī - pasaule atzīmēja Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas pieņemšanas 36. gadskārtu. Šajā Deklarācijā, starp citu, teikts: "Katram cilvēkam ir tiesības meklēt, saņemt un izplatīt informāciju neatkarīgi no valsts robežām.
Kā ir pasludinājusi padomju valdība, kuras vārdā mani apsūdz, PSRS ir pilnīgi izpildījusi minētās Deklarācijas prasības. Ja tas ir tā, tad par ko mani tiesā?"
Gunārs paskatās tienešos.
"Nekā cita es taču neesmu izdarījis, tikai izmantojis savas cilvēka tiesības.
Apsūdzībā figurē vārdi "apmelojoši izdomājumi", "apmelota PSRS politika", "no pretpadomju pozīcijām aprakstīts". Ko tas varētu nozīmēt?"

Viņa vārdos un skatienā ir tiešs jautājums, uz kuru šeit neviens neatbildēs. Viņš skaidro pats:
"Jebkuru apmelojumu var un vajag atspēkot, ja tas ir tā vērts. Ņemot vērā varas orgānu reakciju, tas ir to vērts. Tā vietā, lai pierādītu, ka kaut kāda informācija ir meli, t.i., nav informācija, bet dezinformācija, un tādējādi to neitralizētu, varas orgāni šo informāciju slēpj, tās glabātājus un izplatītājus vajā un tādējādi neizbēgami rada ap šo informāciju sensacionalitātes un pārmērīgas ziņkārības atmosfairu."

"Man ir teikts - "aizliegtās grāmatas". Kā lai to pasaku, kas ir aizliegts, kas ne? Vatikāns publicē un regulāri papildina savu index librorum prohibitorum - aizliegto grāmatu sarakstu. Varbūt daudzi cilvēki izvairīsies no situācijas, kurā esmu nonācis, ja kioskā nopirks un izlasīs šādu jaunākā izlaiduma sarakstu.

Tagad iznāk tā, ka katram jāapgūst papildu kvalifikācija pašcenzors. Bet - kur tādu apgūt? Man atliek spriest vienīgi pēc apsvēruma: ja informācija satur kaut ko tādu, par ko padomju avoti sniedz citas ziņas vai arī vispār klusē, tad informācija ir kaitīga un noziedzīga. Tas ir pilnīgs absurds. Kas tas ir vēl - noklusēšu. Tikai atgādināšu parunu: "Mucā audzis, pa spundi barots."

Gunāra vaibstos iezadzies drūms stingrums un piere ir saraukta.
"Informācijas bads cilvēku padara nespējīgu veidot pareizus spriedumus, nolemj viņa domāšanu atrofijai - ja domāšana vispār pagūst kaut cik attīstīties. Cilvēks ar atrofētu domāšanu ir nepilnvērtīgs, pazemots cilvēks, viņš ir manipulācijas objekts, rotaļlieta, vergs. Lai būtu par kaut ko pārliecināts, cilvēkam ir jāzina. Jāzina, ko par viņu, viņa sabiedrību saka ienaidnieks, viņam jāprot argumentēti apstrīdēt pretinieku - ja šādi argumenti ir. Pirms deviņām dienām, 6. decembrī, bija Somijas valsts svētki. Helsinkos notika svinīgs kongress, veltīts neatkarības svētkiem. Somijas valdība un somu tauta saņēma apsveikumus no visas pasaules, ari no Padomju Savienības. Šā gada 5. decembra "Izvestija" atzīmē: "PSRS un Somijas ilggadējās nemainīgi draudzīgās kaimiņattiecības var būt par piemēru mierīgas līdzāspastāvēšanas polītikai..." Savā laika vienādi svinīgi Krievija paziņoja, ka tā uz mūžīgiem
laikiem atsakās no jebkādām suverēnām tiesībām gan uz Somijas zemi un tautu, gan uz Latvijas zemi un tautu, ievērojot šo tautu noteikti pausto gribu uz neatkarīgu pastāvēšanu.

Kādēļ tad Rīgā 18. novembrī nesanāca svinīgais kongress? Kādēļ 18. novembris netiek atzīmēts? Kāpēc "Izvestija" neraksta: "PSRS un Latvijas ilggadējās nemainīgi draudzīgās kaimiņattiecības..."?
Lūk, tā iemesla dēļ, ka divi noziedznieki Ribentrops (tiesāts un pakārts Nirnbergā) un Vjačeslavs Molotovs (netiesāts un nepelnīti aizmirsts pabeidz savas dienas kā personālais pensionārs polītisko līķu rezervātā Piemaskavā) 1939. gada 23. augustā parakstīja slepeno vienošanos par "dzīves telpas" sadalīšanu Baltijā. Un ne tikai Baltija viņiem maisījās pa kājām."

Aiz tiesas zāles logiem spīd blāva ziemas saule, bet tās vājo gaismu aprij elektriskās spuldzes pie cilvēku pārpilnās zāles griestiem.
"Rezumēju," Gunārs ietur pēdējo pauzi.

"Mans noziegums: grāmatu fotografēšana, fotonegatīvu glabāšana un trīs negatīvu iedošana Freimanim, viena raksta pārtulkošana, vienas grāmatas parādīšana citam cilvēkam, vēl dažu grāmatu glabāšana, pilnīgi intīma satura sacerējuma sarakstīšana un glabāšana, radioraidījumu ierakstīšana lentē un šo lenšu glabāšana.

Par to es tikšu notiesāts, par to valsts apsūdzētājs ir pieprasījis atzīt mani par sevišķi bīstamu recidīvistu un ieslodzīt sevišķā režīmā uz septiņiem gadiem, bez tā - uz pieciem gadiem nometināt ne jau Krimā. Valsts apsūdzētājs ir pārcenties - manos gados un pie manas veselības septiņi gadi sevišķā režīmā ir vairāk nekā pietiekami, lai mani nogalinātu.

Kādēļ tāda bardzība? Vai tiešām šie mani noziegumi ir tik smagi? Nē. Es nedevu ne izsmeļošas, ne visaptverošas liecības. Es vispār nedevu liecības, un neviens cilvēks ar manu palīdzību nav nonācis izmeklētāja kabinetā. To nevar piedot. Un man nepiedod arī to, ka es jūsu priekšā nenoliedzu nedz savus draugus, nedz savu pārliecību."

Gunārs Astra paskatās prokurorā Bataragā.
"Apsūdzības uzturētājs norādīja, ka esmu bijis notiesāts par "noziegumu pret dzimteni". Šie zaimi neprasa nekādu atspēkojumu. Atgādināšu vienīgi - kā maizi ēd, tā dziesmu dziedi."

Gunārs skatās zālē.
"Es ticu, ka šis laiks izgaisīs kā ļauns murgs."
"Es ticu, ka šis laiks izgaisīs kā ļauns murgs," vibrē telpā un atskan sienās.

Tiesas sekretāre apmulsusi kā izbijusies, kā padomu meklēdama veras pēc kārtas tiesnešos, tad advokātos, visbeidzot piesarkušajā prokurorā. Vai to protokolēt? Prokurora seja viegli noraustās.

"Es ticu, ka viss, kas te notiek, izgaisīs kā ļauns murgs, raksta meitene.
"Tas dod man spēku šeit stāvēt un elpot." Gunāra dobjā balss skan cieti un pārliecināti..
"Mūsu tauta ir daudz cietusi un tādēļ iemācījusies un pārcietīs arī šo tumšo laiku."

Gunāra balss aizkrīt.

"Pateicos savai sievai un meitai, saviem tuviniekiem, draugiem un labvēļiem par uzticību un atbalstu."
Gunāra skatiens iemaldās starp solu rindām.
"Pateicos savam aizstāvim, advokātam Beljānim par labiem nodomiem.
Pateicos valsts apsūdzības uzturētājam, kas parādīja man godu, sacīdams, ka Andrejs Sacharovs ir mans domubiedrs, un spoži pierādīja savu nevarību.
Paldies par uzmanību."

Saskaņā ar LPSR KPK 296. pantu tiesas iet apspriesties, lai pēc trim dienām, 19. decembrī, paziņotu spriedumu.
Zāli atstāj interesenti un draugi, čekisti un tiesājamie. Gaitenī plūst balsu murdoņa. Pie pašām zāles durvīm Ingridu aiz elkoņa viegli saņem kāda roka.

"Sakiet, vai es nevarētu no jums pārrakstīt Gunāra Astras pēdējo vārdu, es redzēju, ka jūs cītīgi pierakstījāt," vecā vīra skatiens ir 1ūdzošs. Tas ir mācītājs Ceriņš.
Gunāra pēdējais vārds ir izskanējis un sāk dzīvot. Domu vairs nevar tā vienkārši sagūstīt, aizvest un ieslodzīt uz gariem gadiem.

"Šādus vārdus šīs sienas vēl nebija dzirdējušas," Ilgas Pūpolas seja ir viegli piesārtusi.
"Kā es priecātos, ja būtu ar viņu kādreiz saticies! Man būtu daudz, daudz, par ko ar viņu runāt. Ar tādu cilvēku." Tas ir Cirveļa kungs.
"Mums vajadzēja aplaudēt vai šļūkāt ar kājām, mums vajadzēja kaut ko darīt," Ingrīda steidzas uz izeju.
"Tad varbūt viņam būtu sliktāk," nobažījusies ir vienīgi Līvija. ,

Spriedumu Astras un Freimaņa lietā tiesa nolasa 1983. 19. decembrī.

"Līdztekus pamatsodam Krimināllietu tiesas kolēģija uzskata par nepieciešamu Freimanim un Astram piemērot papildsodu nometinājumu.
Ņemot vērā Astras izdarītā nozieguma raksturu, viņa personību, agrāko sodāmību par sevišķi bīstamu valsts noziegumu, Krimināllietu tiesas kolēģija uzskata par nepieciešamu viņu atzīt par sevišķi bīstamu recidīvistu.
Vadoties pēc Latvijas PSR KPK 299. un 300. pantiem Latvijas PSR Augstākās tiesas Krimināllietu tiesas kolēģija nosprieda: "Atzīt par vainīgu Freimani Gunāru Ernesta d. nozieguma izdarīšanā, kas paredzēts Latvijas PSR KK 65. panta 2.daļā, un sodīt viņu ar brīvības atņemšanu uz 4 gadiem ar nometinājumu uz diviem gadiem.
Atzīt par vainīgu Astru Gunāru Lariona d. nozieguma izdarīšanā, kas paredzēts Latvijas PSR KK 65. panta 2. daļā, un sodīt ar brīvības atņemšanu uz 7 gadiem ar nometinājumu uz 5 gadiem.
Saskaņā ar Latvijas PSR KK 24. panta 1. daļas l. punktu Astru Gunāru Lariona d. atzīt par sevišķi bīstamu recidīvistu. Soda izciešanu noteikt:
Freimanim Gunāram Ernesta d. Stingra režīma labošanas darbu kolonijā, bet Astram Gunāram Lariona d. sevišķa režīma labošanas darbu kolonijā."
19. decembrī pulksten 19.00 tiesas sēde tiek pasludināta par pabeigtu.
7 gadi - tiesas priekšsēdētāja pēdējie vārdi noskan kā dzelzs restes, kas uz visiem laikiem aizcērtas tuneļa galā.

Tādos brīžos pārņem dīvaina sajūta - tu it kā nevilšus gribi redzēt savu dzīvi uz priekšu, acīm tvert nezināmos nākamos gadus. Vai pašā tuneļa galā no kaut kurienes neblāvoja gaisma? Bāla, bāla, tikko jaušama kā smilšu putekļi saulē. Jā, nebija šaubu, tā bija gaisma.

Gunārs cēlās un sargu pavadībā lēni atstāja zāli. Un tobrīd šķita, ka liels, plecīgs vīrs sirmot sākušiem matiem un rūdīta jūras vilka vaigu bārdu, uz saviem platajiem pleciem no tiesas zāles nes visas latviešu tautas likteņa smagumu. Viņa acu skatiens nebija mainījies - tas bija tikpat gaišs un nosvērts kā jaunībā - varbūt tikai kļuvis vēl nosvērtāks, dziļāks un rāmāks.

Gunārs Astra tiesas zāli atstāja droši, ar paceltu galvu.

Viņu pavadīja atzinības un cieņas pilni skatieni. Šis vīrs nebija saliekts. Nemaz. Tāpat šķita uzmanīgi pētošajiem acu pāriem. Šis vīrs neprot liekties. Viņš tiešām ir bīstams.

* * *

Gunāra Astras runu neskaitāmas reizes pārraidīja radio "Brīvā Eiropa" un "Amerikas balss", to iespieda trimdas laikraksti, to tulkoja, mācījās, atstāstīja. Doma pārvērtās vārdā un sāka dzīvot savu dzīvi.

Pēc septiņiem gadiem, nē, pēc pieciem gadiem Rīgas pils Svētā gara tornī plīvos sarkanbalti sarkanais karogs. Uzvilkts uz visiem laikiem. Pēc septiņiem gadiem Mežaparka estrādē tūkstošbalsīgi skanēs "Dievs, svētī Latviju", ar savu spēku pārraujot pēdējās bailes.  

Pēc septiņiem gadiem latviešu valoda kļūs par valsts valodu.  Ar likumu. Bet ar likumu, diemžēl, nevarēs atdot latviešu tautai ilgajos gados pamazām zaudēto pašapziņu. Un negribēs. Kā dot to, kā pašiem nav? Ortogrāfiski sakropļotā, krievu valodas pareizrakstības normām pielāgotā padomju latviešu valoda dzīvos rakstos, afišās un apziņā. Tāpat kā svešas domas. Mēs domāsim tās, bet mums liksies, ka tās ir mūsējās.

"Un kas par to, ka piesmird jūra, un kas par to, ka upes smird. Un kas par to, ka mūsu mēli, starp citu, arvien retāk dzird, 1979. gadā rakstīja izaicinošais Egils Zirnis.

"Mēs jāņuguņu liesmās paiesim cits citam garām, Bet zināsim, ka sirds tos pašus pukstus sit..." rakstīs tolaik jaunais dzejnieks Māris Melgalvs.

1987. gada 5. februāra skaidrā ziemas naktī pa Dubultu jaunrades nama 10. stāva logu Maskavas jaunie literāti izgrūdīs Klāvu Elsbergu.

"Tauta nav lielgabals, tauta ir pils! Kas tad ir lielgabals - izšauj un viss."

Kas ir latviešu tauta? Tie nav tikai cilvēki, kas pašreiz latviski runā.

Vēlāk traģiski ies bojā pasaulslavenais režisors Juris Podnieks. Viņš kādreiz, agrā jaunībā, filmēja svecīšu vakarus. Krievu snaiperi nošaus Andri Slapiņu, nošaus Gvido.  Tas viss būs vēlāk.

Noziegumi pret cilvēci Grāmatas