Noziegumi pret cilvēci

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Atpakaļ Back | Jaunumi News | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas || Prese |

 Sākumlapa Home

 

Arī šodien būtu opozīcijā
INETA LIPŠA
.......
Šī saruna ir mēģinājums izprast. Kā gan tas notika? Vai Gunārs Astra – ar 4070 balsīm un 59. kārtas numuru ievēlēts aptaujas "100 Latvijas personību" sarakstā – piedzima kā varonis? Tāpat kā pelēko zvirbuļu barā pēkšņi parādās viens balts? Renārs Kaupers
atbildi uz "kāpēc" nenodungo – Astru karā nesauca ķeizars. Bija pretēji. Astra vienatnē izgāja karā ar ķeizaru.

Un tomēr vieta skolas programmās viņam ir nodrošināta.

Par Gunāra Astras dzīvi 1998. gadā izdotas divas grāmatas – Birutas Eglītes "Kas jūs bijāt, Gunār Astra?" un Māra Ruka "Gunārs Astra", kurās abi autori pēc savām iespējām centušies analizēt šīs sarežģītās personības dzīvi un tās traģisko noslēgumu. Kas ir tas, ko mēs par Astru vēl nezinām? Kas vēl nav uzrakstīts? – Uzrakstīts ir maz. Faktiski nav faktu materiāla, jo tās drumstalas, ko var izvilkt no ģimenes hronikas, draugu un paziņu liecībām, neveido pilnu ainu. Ceru, ka ar laiku būs pieejami Krievijas arhīvu dokumenti, kas liecina par Gunāra izsūtījumā pavadītajiem gadiem. Pagaidām tas nav noticis, – stāsta Leons Astra. Tāpēc nezināmās liecības par Gunāra Astras dzīvi ceļam gaismā no viņa privātā arhīva.

Lūk, pēdējā vēstule, ko Astra rakstīja brālim Leonam no pirmā – piecpadsmit gadus ilgā – ieslodzījuma, pastāstīs vairāk. Small (latviskojot – Mazais) – tā divus metrus un trīs centimetrus slaidais Gunārs mēdza parakstīt vēstules desmit gadus jaunākajam brālim Leonam. Viņš stāsta, ka brāli labi raksturo izteiksmes stils sarakstē. Tajā abu lietotie izteiksmes līdzekļi un pašveidots žargons, kas vēstuļu nelegālajiem lasītājiem ievērojami sarežģījis viņu darba dzīvi.

"Uz redzi. Small"

"Šādu ziņu patreiz laižu arī Harijam. Ekspresī Jaroslavļa – Spburga 1976. g. 23. janv. ap 14.00. Manu zēn, cerēdams, ka šī vēsts nonāks Tavās ķepās laicīgi, ziņoju – kopš 19. 1. manis vairs Čupumiestā (Kučino) nav:

– esmu ceļā uz Hansastadt Riga;
– no a. minētā izriet, ka nedz tērpjams, nedz savācams es TUR 23. februārī nebūšu;
– šajā dienā es, visticamāk, pārkāpšu pasauļu robežu, Lielā nama ārslieksnī miesotu (es šeit domāju Rīgas Lielo namu 1, pretī Beķeres ģimnāzijai, kurā mūsu māma (ne)mācījās;
– Tevis izstrādātais moteļotais 2 maršruts 5…? tūkst. km garumā var būt sarucināms apmēram tūkstoškārtīgi, t. i., es ceru, ka neliegsiet (Harijs un Tu) paķert mani uz asīti3 zināmajā dienā (apm. 10.30 orientējoši), lai pārsviestu uz kameru (dekompresijas vai dzīvokļa aresttelpām, kā tīk)4;
– ziņa, kuru laidu Tev decembrī un kura, kā liecina PPI5, sasniegusi Tevi 31. 12., ar mēģinājumu norunāt randezvous Lielajā Sādžā 25. vai 26. februārī, ar šo tiek anihilēta;
– vākt līdz kautkādus civilizācijas atribūtus uz a. minēto namu man domāt, neir nepieciešams – esmu gatavs pamest to tādā izskatā, kādā esmu uzturējies šai pasaulē pēdējos 15 gadus;
– es būtu makten kustināts, ja man būtu ļauts tuvākajās pāris nedēļās apmeklēt kādas no zemākminētajām iestādēm –

Kamermūzikas zāli
Filharmoniju
Doma baznīcu
Drāmas teātri
Dailes teātri
Komēdiju teātri u. tml.

Tas arī pagaidām viss. Lūdzu pasveicināt Regīnu. Spiežu roku – uz redzi – Small

Koferītis, kuru domājos Tavā namā esam kopš nov. – dec., ir pie manas kreisās rokas + 1 kof. + 1 maiss."

1970. gada augustā Leons nolēma apciemot Gunāru, viņu nebrīdinot. Ceļā devās ar motociklu. Nobrauca teju 3000 kilometrus vienā virzienā un gala mērķi sasniedza sekmīgi, tomēr ar brāli formāla iemesla – karantīnas – dēļ tikties neizdevās. Abi vien sakliegušies, stāvot dzeloņstiepļu sētas abās pusēs. Sarūgtinājums milzīgs. Kā jutās Gunārs?

Lai runā viņš pats ar 1970. gada 7. septembrī rakstītas vēstules starpniecību. "Manu zēn, līdz šīvakara sestajai stundai, kad man pasniedza Tavu Rjazaņas brīfi6, svārstījos starp pārliecību, ka man sākuši rādīties sapņi dienas laikā un nožēlojamu izjūtu kokteili – niknums, kauns, žēlabas, prieks, skumjas un lepnums ir tikai aptuveni vārdi tā apzīmēšanai. Man patiešām trūkst piemērotu vārdu. Un ko lai saka, par provi, NASA's džeki, kad būvējuši Venēras kuģi 10 gadus, sekmīgi palaiduši to, pusgadu viņš veiksmīgi ceļojis un, ieejot Venēras atmosfairā, tas pēkšņi saduras ar meteoru, ja pie tam zināms, ka saduršanās varbūtība ir 1:1013 !!?!!! Mans izmisīgais mēģinājums izspiest ārkārtēju satikšanos caur logu (lai Tu man oder es Tev neuzlaistu EL – TOR vibrionu7) acīmredzot vienīgi paātrināja Tavu padzīšanu un apdraudēšanu ar MP8. Tas viss ir bleķis – ja Tev būtu laiks, vēlēšanās un nebūtu fīstes9, Tu, kā pamatoti izsacījās viens iedzimtais, varētu izmest Ezermiestā enkuru uz mēnešiem – dabīgi, nemēģinot uzturēt pretlikumīgus kontaktus ar zekiem. Šite ļoti daudz kas dibināts uz to pašu principu, kāds pastāv sacīkstēs uz highway – divas mašiņas rullē max ātrumā viena otrai pretī – zaudē tas, kas pirmais nogriežas… Vārdu sakot – kam resnāki nervi, tas paņem banku. [..] Apraksti man, lūdzu, visu savu trasi – kur brauci cauri, ko pieredzējis, kādos moteļos nakšņojis. Es tajā pat dienā aiz dvēseles satricinājuma pieteicos par krāšņu mūrētāju un jau ap pusdienlaiku gāzu nost vienu dūmeni no savas vergotavas jumta. Tava pozīcija no rīta izraisīja neviltotu sajūsmu un apbrīnu. Starp citu mans mašiņš10 ir tagad pie pirmā loga un es ik ~10'11 paraugos uz smilšu jūru mūsu (tfu!) viņu vārtu priekšā – možka parādies Tu! Apraksti savu zubjektīvo paskatījumu minētajā sakarā. Sveiciens Mirdzai un Alvilam. Uz redzēšanos – Small".
..........

– Pirmajā izsūtījumā 1961. gadā viņš nonāca ne gluži aiz pārpratuma, bet aiz pārprastas brīvdomības, pārliekas uzticēšanās cilvēkiem, bet es neteiktu, ka muļķības dēļ. Gunāru iegāza zinātkāre. Tik vien viņam bija, kā milzīgā vēlēšanās zināt un saprast, – prāto Leons Astra. – Piekārt viņam kādu viennozīmīgu titulu nav iespējams, jo Gunārs bija ārkārtīgi dažāds. Bet tās dažādās rakstura šķautnes riņķoja ap vienu ideju – par Latvijas neatkarību, vēlēšanās atvērt citiem acis un tad likt paskatīties, kas notiek apkārt. Saprast, kas mēs esam, no kurienes nākam un kurp varētu iet.

– Kā es viņu tolaik vērtēju? – pārvaicā Leons Astra. – Viņš par mani aizkustinoši rūpējās. Mēģināja virzīt uz lasīšanu, laika lietderīgu izmantošanu. Cienīju to, ar ko brālis nodarbojās, un ļoti centos viņu saprast. Tieši centos, jo līdz galam man tas neizdevās, ko nav grūti izskaidrot. Gunārs, dzimis 1931. gadā, piedzīvoja arī Latvijas pirmās brīvvalsts laiku. Dabiski, ka tas nospēlēja savu lomu. Ne velti mūsu vecākais brālis Harijs par mani, 1941. gadā dzimušo, teica, ka esmu sava laika – sociālisma – produkts. Tomēr Gunāru es, ja ne gluži dievināju, tad turēju ļoti augstā plauktā.

Dzimšanas laika nozīmi ir uzsvēris arī pats Gunārs Astra – "Es esmu dzimis tai laikā, kad bērnība bija grūta, taču liktenīgu notikumu piesātināta. Tajā laikā es augu un pieradinājos analizēt, pretstatīt, salīdzināt un izdarīt attiecīgus secinājumus. Esmu dzimis pietiekami agri, lai šos notikumus spētu saskatīt, un pietiekami vēlu, lai man personīgi paietu secen iespaidi un notikumi, kas daudzus cilvēkus uz mūžu sastindzinās, jo viņu domāšanu un jūtas nomāca dzīvnieciskas bailes."

Vai viņš piedzima varonis? Nepavisam. Par Gunāra Astras dzīves stāsta centrālo asi jeb atskaites punktu kļuvis 1961. gads. Tobrīd Gunāram ir teju 30 gadi. Līdz apcietinājumam 1961. gadā viņu raksturo arī augstprātība, neiecietība, lecīgums, patika pavilkt uz zoba. Bet pēc 1976. gada no ieslodzījuma mājās pārnāk pavisam cits Gunārs. Nobriedusi, par saviem uzskatiem pārliecināta personība. – Fakti, ko viņš sevī uzkrāja, sublimējās ciešā pārliecībā, no kuras viņš nekad neatkāpās, – atceras Leons Astra. Taču varoņa vārdu viņam sāka piemērot pēc 1983. gada 15. decembrī LPSR Augstākajā tiesā teiktā pēdējā vārda. "Es ticu, ka šis laiks izgaisīs kā ļauns murgs. Tas dod man spēku šeit stāvēt un elpot. Mūsu tauta ir daudz cietusi un tādēļ iemācījusies un pārcietīs arī šo tumšo laiku." Šie par hrestomātiskiem kļuvušie teikumi ir tikai neliela daļa no toreiz nolasītajām deviņām lappusēm (izlasāms interneta portālā: www.historia.lv). Pateicoties tiesas zālē ienestajiem diviem magnetofoniem, šī runa ar mediju starpniecību tapa zināma ārzemēs. No šā brīža par Gunāru Astru sāka runāt un domāt kā par varoni.

"Gunāram vēl dzīvam esot, bija sākusies viņa glorificēšana. Ārzemju raidstacijas tik jūsmīgi par viņu runāja. Laikam jau bija nepieciešami varoņi, un Gunārs atbilda šiem kritērijiem. Viņam pašam tas patika. [..] Bija piepildījies Gunāra sapnis par slavu," Birutai Eglītei grāmatā "Kas jūs bijāt, Gunār Astra?" stāsta Gunāra pirmā dzīvesbiedre Guna. Ko par to saka Leons Astra? Viņaprāt, nav bijis brālim tāds sapnis. Par to, ka viņa pēdējais vārds tik plaši pasaulē aizgājis, viņš uzzinājis krietni pēc tam un uztvēris kā pašu par sevi saprotamu lietu. Apspriežot šo notikumu ar Leonu, vien zūdījies, ka tajā tiesas dienā pazaudējis vienu lapu runas – visu iepriekšējā dienā uzrakstīto tātad nenolasīja. – Reiz viņam vaicāju: "Klausies, savā ziņā tev taču ir kaut kāda attieksme pret tiem, kuru dēļ nokļuvi 15 gadu ieslodzījumā." Kā zināms, vieta, no kuras viņš startēja uz Sibīriju, bija Skaņu laboratorija Latvijas Valsts universitātes Filoloģijas fakultātē. Viņš teica: "Miers ar viņiem. Lai katrs dzīvo, kā grib. Beigās katrs saņems, ko pelnījis." Apmēram tā, – stāsta Leons Astra.

"Viņa uzspodrināto tēlu, kāds pašreiz tiek veidots sabiedrībā, es nespēju pieņemt," atzina Astras pirmā dzīvesbiedre. "Manuprāt, daudzi akcenti ir pārlieku sabiezināti, citi noklusēti – gluži tāpat kā komunistu laikos, kad par katru cenu kādu vajadzēja pataisīt par varoni. Gunārs nodzīvoja mocekļa mūžu, nespēdams rast saskaņu starp sevi un apkārtējo pasauli, manuprāt, vispirms sava spītīgā, pielāgoties nespējīgā rakstura dēļ. Ideja? Protams, taču arī pašlaik viņš būtu stingrā opozīcijā, tāds ir ideālistu liktenis visos laikos." Vai Astra uzskatāms par varoni? Viņš taču neaicināja kaujā vai atbrīvošanas cīņās. Viņš noraidīja piedāvājumus parakstīt kādus dokumentus un noraidīja priekšlikumus piedalīties kādās akcijās. Viņš augstu nevērtēja karoga izkāršanu un skrejlapiņu izplatīšanu. – Viņš nekādā veidā neuztiepa savu ideju. Vienkārši centās ļaudīs, ar kuriem runāja, provocēt interesi un likt viņiem domāt. Kad sarunu biedrs bija sācis saprast, kļuvis ieinteresēts, tad Gunārs par šīm lietām varēja runāt perfekti – viņam bija fenomenāla atmiņa, un viņš varēja dot papildinformāciju vairāk un vairāk. Gunārs nebija par agresīvu attieksmi, par milzīgām akcijām – nepavisam ne. Viņš vēlējās informēt. Viņam nebija svarīgs iespējamo atbalstītāju kvantums, bet kvalitāte. Jā, viņš bija individuālists, kam svarīgākais bija gars, – teic Leons Astra. – Vai viņš bija varonis? Viss atkarīgs no atskaites sistēmas. Ja cilvēks dara savu lietu, ir par to pārliecināts un cenšas idejai piesaistīt citus, viņš pats sevi neuzskata par varoni. Bet citam, kurš no malas noskatās uz notiekošo, šķiet, ka notiekošais ir kaut kas pārāks – īpaši tajos laikos, – skaidro Leons Astra. Tomēr viņš piekrīt tam, ka arī šodien neatkarīgajā Latvijas Republikā Gunārs Astra parasti atrastos opozīcijā.

1 Iekšlietu ministrijas nams, Čekas mītne, tautā saukts par "Stūra namu".
2 Leons Astra plānoja Gunāru sagaidīt iznākam no nometnes, sameklējot netālu kādu gultasvietu.
3 sagaidīt ar auto pie "Stūra mājas".
4 aizvestu uz mājām.
5 no krievu "počtovo posiločnoje izveščeņije" – paziņojums par vēstules saņemšanu, ko brāļi Astras izmantoja, lai nodrošinātos pret vēstules pazušanu.
6 vēstuli.
7 domāta infekcija, karantīnas iemesls nometnē.
8 nometnes apsardzes dienests, ko Gunārs Astra dēvēja par "militārpoliciju".
9 bailes.
10 šujmašīna, pie kuras tajā laikā Gunārs Astra bija norīkots strādāt.
11 apmēram 10 minūtes.


***

Gunārs Astra (1931 – 1988) – cilvēktiesību aizstāvis. Beidzis Rīgas elektromehānisko tehnikumu (1949). Strādājis rūpnīcā VEF un Latvijas Valsts universitātē. 1961. gada 23. februārī un 1983. gada 15. septembrī arestēts, tiesāts par latviešu trimdas literatūras, Dž. Orvela un A. Solžeņicina grāmatu un ārzemju raidstaciju raidījumu ierakstu glabāšanu. 1961. – 1976. gadā un 1983. – 1988. gadā atradies ieslodzījumā. Drīz pēc atbrīvošanas un atgriešanās Latvijā smagi saslimis. Miris 1988. gada 6. aprīlī Ļeņingradā.

Majas Viesis 15.09.2006

  Atpakaļ  Back   

 Sākumlapa  Home