Caur ērkšķiem uz zvaigznēm - Per aspera ad astra
22. oktobrī Gunāram Astram būtu 65 gadi

Dzimis 1931. gada 22. oktobrī, Rīgā. Mācījies tehnikumā un strādājis VEF un Popova radiorūpnīcā. Nodarbojies ar sportu: trenējies basketbolā ASK klubā, vēlāk aizrāvies ar burāšanu. Mācījies svešvalodas, sevišķi angļu, universitātes neklātienes kursos. Tajā laikā ticies ar amerikāņu diplomātiem, kas uzdāvinājuši grāmatas angļu valodā. Šo sakaru dēļ Astru 1961. gadā apsūdzēja spiegošanā. Lai gan tiesā nekādu spiegošanu nevarēja pierādīt, viņu uz 59. un 67. panta pamata notiesāja uz 15 gadiem padomju soda nometnē. Pēc atbrīvošanas 1976. gadā viņš atgriezās Rīgā, kur 1977. gadā apprecējās ar Līviju Hertu Vagali. Piedzima dēls Kaspars. Atkal apcietināja 1983. gada septembrī un uz 65. panta pamata notiesāja uz 7 gadiem sevišķi stingra režīma nometnē un pēc tam uz 5 gadiem izsūtījumā, jo viņš bija tulkojis 45 baltiešu 1979. gadā parakstīto memorandu, kurā prasīja atcelt Staļina - Hitlera paktu, un izplatījis Džordža Orvela grāmatu "1984. gads". Astru atbrīvoja 1988. gada 1. februārī. Martā ar dzīvesbiedri viesojušies pie draugiem Ļeņingradā, kur pēkšņi saslimis un nogādāts Botkina slimnīcā. Stāvoklis uzlabojies. Pārvietots uz ķirurģijas hospitāli, kur izdarīta ilga sirds operācija. Stāvoklis attīstījies kritisks. Krīze iestājusies 5. aprīļa naktī, un slimnīcas personāla klātbūtnē 6. aprīlī miris.

"1988. gada 19. aprīlī II Meža kapos notika bēres, kas pieteica, iezvanīja un iesāpēja otro posmu tautas atmodā, - zemes klēpī tika guldīts Latvijas sirdsapziņas cietumnieks Gunārs Astra. (..) okupētās Latvijas teritorijā pirmo reizi aizgājēja mūža mājai pāri klāja sarkanbaltsarkano karogu, un pirmo reizi čekistu simti, kas slampstījās starp pavadītāju tūkstošiem, tomēr neriskēja mesties tam klāt, lai rautu nost. Pirmo reizi pret debesīm cēlās "Dievs, svētī Latviju" skaņas. Pirmo reizi pie kapa, kuru tauta aizbēra ar rokām, svētrunu sacīja trīs mācītāji," šādus vārdus tolaik varējām lasīt "Atmodā".

Viktors Kalniņš rakstījis: "Gunāram Astram starp 60., 70. un 80. gadu politieslodzītajiem bija ļoti ievērojama vieta un ne tikai sava auguma dēļ. Līdzīgs augumam bija viņa dvēseliskais spēks, sāpe par pazemoto un apspiesto dzimteni un latviešu tautu, tai pašā laikā ticība gaišākai nākotnei." Gunārs Freimanis 1989. gadā uzsvēris: "Faktiski 45 baltiešu memorands 1979. gadā ir pirmais svarīgākais iezvanījums Baltijas valstu rītam. Astra bija šī dokumenta tulkotājs un izplatītājs draugu vidū..." Lietuviešu nacionālais cīnītājs Balis Gajauska: "Gunāru Astru satiku Mordvijā un vēlāk divās citās nometnēs. Viņš bija interesants cilvēks, labi runāja angliski..." Arī minētā gadā Radio Brīvā Eiropa intervijā Ukrainas Helsinku grupas loceklis Vitālijs Kaļiņičenko teica: "Traģiskais Gunāra Astras gals ir mērķtiecīgas KGB politikas rezultāts. Politikas, kas vērsta pret labāko cilvēku, labāko savas tautas pārstāvju iznīcināšanu."

Par slaveno pēdējo vārdu 1983. g. decembra tiesā Alfrēds Stinkuls "Brīvajā Latvijā" rakstījis: "Gunārs izturējās aukstasinīgi. Viņš ātri pārvarēja saviļņojumu un turpināja izteikt savas domas. To pārtrauca valsts apsūdzētājs prokurors Batarags. Sarkans kā biete un nosvīdis tas pielēca kājās un bļāva, ka viņš kā padomju prokurors protestējot; lai aizliedzot šim nacionālistam turpināt apmelot Padomju savienību un tās iekārtu. Tad sekoja nozīmīgākais, kam grūti atrast izskaidrojumu: zālē iestājās kapa klusums, un visi skatieni bija vērsti uz galveno tiesnesi, kurš teica: "Gunār Astra, turpiniet, lūdzu." Un Gunārs pateica visu, ko bija iecerējis sacīt: kā sprediķi, kā atklāsmes vēstījumu. Tik drosmīgi runājam kādu Padomju savienībā redzēju un dzirdēju pirmo reizi. Piepildījās sirdsapziņas cietumnieka Lucavsalas siltumnīcā pirms gada sacītais: "Es ziedotu vēl 15 savas dzīves gadus, savu brīvību, pat dzīvību, ja man būtu iespēja Latvijas televīzijā 15 - 20 minūtes uzrunāt latviešu tautu.""

Šogad aprīlī "Laikā" publicētā rakstā "Vai sarkanie teroristi turpina darīt ļaunu" Dr. hab. his. Indulis Ronis rakstījis: "Tiesas sprieduma analītiskā daļa beidzas ar citātu no Gunāra Astras 70. gadu beigu apcerējuma: "Krievijā tagad ir uzplaukums. Un mans secinājums - tai jānoriet. Un tā norietēs. Tautas, ko tā savā laikā kājām mīdījusi, sacelsies un parūpēsies par šo norietu. Latvija pacelsies no jūga, un zinu, ka par to jācīnās... To veiksim mēs - vecā paaudze palīdzēs. Mums noteikti jāuzvar. Un mēs uzvarēsim..." Dr. J. Labsvīrs rakstā "23. augusta līgums", kas publicēts "Latvijā - Amerikā" 1989. g. septembrī: "Gunārs Astra ir tautas varonis un pielīdzināms mūsu leģendārajam strēlnieku laiku varonim pulkv. Fridriham Briedim..." Andrejs Siņavskis, kurš soda nometnē bijis kopā ar G. Astru, Parīzē iznākošajā žurnālā "Syntaksis" tai pašā gadā rakstījis: "Valsts drošības komiteja uzskatīja Gunāru Astru par nestandarta pretinieku. Pavadījis nebrīvē, turklāt krieviskā vidē, vairākus gadus, viņš joprojām vienkārši un dabiski reprezentēja eiropeiska cilvēka tipu. Astras eiropeiskums caurstāvo viņa tiesā teikto pēdējo vārdu. To raksturo godprātība un cieņas pilns miers, kas piemīt ļoti stipriem un vīrišķīgiem cilvēkiem, tāda cilvēka rāmums un savaldība, kurš apzinās, ka viņa tiesībām un viņa pienākumam būt godīgam ir reāls pamats..."

Notikumiem tēvzemes pusē sekoja latvju politiskās trimdas vadība. Pasaules brīvo latviešu apvienības (PBLA) valde 1986. gadu izsludināja par Latvijas Brīvības cīnītāju gadu, publicēja Gunāra Astras cīnītāja un cietēja liktenim veltītu plakātu, tā tekstā ietilpinot vēsturisko tiesas pēdējā vārdā teikto: "Es ticu, ka šis laiks izgaisīs kā ļauns murgs - tas dod man spēku šeit stāvēt un elpot. Mūsu tauta ir daudz cietusi un tādēļ mācījusies, un pārcietīs arī šo tumšo laiku." Tai pašā laikā Daugavas Vanagu (DV) centrālā valde mūsu nacionālajiem cīnītājiem veltītajā pastmarku sērijā ar tekstu angļu valodā ietilpināja arī Gunāru Astru, un viņa liktenis daudzos desmitos tūkstošu izgāja pasaulē. DV centrālā valde 1988. gadā nodibināja "Gunāra Astras piemiņas fondu", kura mērķis: godināt mūžībā aizgājušā Latvijas brīvības un latviešu tautas tiesību cīnītāja Gunāra Astras piemiņu; sagādāt līdzekļus rīcībai un pasākumiem, kas kalpo Latvijas valsts un tautas nacionāli politisko mērķu īstenošanai un minētā mērķa ietvaros atbalstīt Latvijas bruņotos spēkus. Gunārs Rode, Astras līdzgaitnieks, 1988. g. augustā ar rakstu ierosināja domu: panākt PBLA Tautas balvas piešķiršanu Gunāram Astram. To atbalstīja arī dzejnieks Andrejs Eglītis. Latvijas valsts dibināšanas 71 gada atcerē, 1989. gada 18. novembrī, PBLA valde publicēja paziņojumu par PBLA Tautas balvas piešķiršanu Gunāram Astram "in memoriam", tā godinot viņa piemiņu un apliecinot cieņu viņa darbam, kas veltīts Latvijas atbrīvošanai un latviešu tautas pastāvēšanai. Valdes paziņojumā bija teikts: "Lai šo mērķi sasniegtu, Gunārs Astra bija ziedojis visu savu dzīvi, nevairīdamies padomju varas bardzības. Pat tiesas prāvā bezbailīgi iestājās par latviešu valodu, kultūru un tautas tiesībām. Nemaldīgi ticēja taisnības uzvarai un mudināja latviešu tautu cīnīties par brīvu un neatkarīgu Latvijas valsti... Pēc vairāk nekā 19 gadu pavadīšanas padomju ieslodzījumā, Gunārs Astra mira 1988. gada 6. aprīlī - fiziski, bet ne garīgi salauzts. Mūsu brāļi un māsas Latvijā smeļas spēkus viņa priekšzīmē un ar līdzīgu pārliecību turpina viņa iesākto cīņu..."

1991. gada 22. oktobrī, kad aizgājējam būtu palikuši 60 mūža gadi, atdusas vietā Meža kapos atklāja Gunāram Astram divus metrus augsto pieminekli, kuru iesvētīja prāvests Augusts Ālers. Pēc arhitekta Pētera Štokmaņa meta to veidojis mākslinieks akmeņkalis Raimonds Muzikants. Atklāšanas notikums gan pulcējis vairs tikai kādu simtu: tuviniekus, Latvijas Daugavas Vanagus, Represēto kluba pārstāvjus, arī toreizējās Augstākās padomes deputātu Intu Cālīti, Astras ciešanu un cīņu biedru.

Pēc DV priekšnieka ierosinājuma un ar PBLA palīdzību Latvijas valsts dibināšanas 75 gadu dienā, 1993. gada 18. novembrī, Rīgā pie Tieslietu ministrijas nama, Brīvības ielā 34 tika uzstādīta Gunāram Astram veltīta piemiņas plāksne. Izdevumi segti no PBLA valdes Gunāram Astram "in memoriam" piešķirtās Tautas balvas līdzekļiem, bet balvas atlikušo daļu PBLA pārstāvniecība izmaksājusi aizgājēja atraitnei Līvijai Astrai.

Jānis FRIŠVALDS,

Daugavas Vanagu priekšnieks
1996. gada 26. septembrī.
35 Slaidburn Ave., Wilford,
Nottingham, NG11 7ft, England

"Rīgas Balss" 1996. g. oktobris