Noziegumi pret cilvēci

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Atpakaļ Back | Jaunumi News | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas || Prese |

 Sākumlapa Home

 
Atkusnis, kas Latviju neaizsniedza
Ināra Mūrniece

Vai tautas antikomunistiskās sacelšanās, kas 1956. gadā notika Ungārijā un Polijā, vājināja vai, gluži otrādi, stiprināja komunistisko režīmu Eiropā? Lai meklētu atbildes uz šo jautājumu, vēsturnieki pulcējās Varšavā starptautiskā konferencē "Komunistiskās sistēmas krīzes 1953 – 1981". Uz to bija ieradušies vēstures pētnieki no Polijas, Ungārijas, Rumānijas, Čehijas, ASV, Vācijas un citām valstīm.

Sacelšanās, kas satricināja bloku

Vairākums vēstures pētnieku ir vienisprātis: 1956. gada "atkusnis" nez vai būtu iedomājams bez Ņikitas Hruščova "slepenās runas" PSKP 20. kongresā un viņa pasludinātā destaļinizācijas kursa, lai arī tam kompartijā atradās daudz pretinieku.

20. partijas kongresa atziņas Polijas sabiedrības apziņā radīja grūdienu vērtību pārvērtēšanas virzienā. Otrs iemesls, kas Polijā veicināja tautas sacelšanos, bija neapmierinošā ekonomiskā situācija: antisanitārie, neveselīgie strādnieku darba apstākļi, jo sevišķi rūpniecībā, un ārkārtīgi zemās algas. 1956. gada jūlijā Poznaņā strādnieku vidū spēkā pieņēmās antistaļinistiskas un pretkomunistiskas noskaņas. Oktobra vidū Polijas kompartijas priekšgalā stājās Vladislavs Gomulka, kurš šajā vēstures posmā savu tautasbrāļu acīs kļuva par pretošanās simbolu padomju režīmam. Viņa vadībā tika meklēts "poļu īpašais ceļš uz sociālismu". Tas savukārt apdraudēja padomju intereses. Ar nodomu poļus vest pie prāta, 19. oktobrī Polijā bez uzaicinājuma ieradās PSRS valstsvīri – Ņ. Hruščovs, V. Molotovs, A. Mikojans un N. Bulgaņins. Neko nepanākuši sarunās ar vietējiem līderiem, PSRS vadoņi pavēlēja Varšavas virzienā doties padomju tanku daļām, taču vēlāk pārdomāja un nolēma meklēt iespēju vienoties ar Poliju. Galu galā padomju līderi ar sakostiem zobiem tomēr pieņēma Polijas izvirzītās prasības. PSRS padomnieku korpuss no Polijas atgriezās atpakaļ PSRS.

Daudz dramatiskāk un asāk 1956. gada revolūcijas notikumi izvērsās Ungārijā. Poļu piemēra iedvesmoti, ungāri izgāja ielās 22. – 24. oktobrī. Atšķirībā no Polijas, kur sacelšanos sāka strādnieki, Ungārijas tautas kustības priekšgalā nostājās jaunatne un inteliģence. Turklāt Ungārija Padomju Savienībai izvirzīja daudz tālejošākas, plašākas prasības: demokrātiska režīma izveidošanu, uz reformām orientētā komunistu līdera Imres Naģa atgriešanos, brīvas vēlēšanas un padomju armijas izvešanu no Ungārijas. Jau 24. oktobrī Budapeštā un ārpus galvaspilsētas sākās sadursmes starp padomju armiju un nemierniekiem. Pēc valdības krišanas par valdības galvu kļuva I. Naģs, kurš paziņoja par Ungārijas izstāšanos no Varšavas pakta un pasludināja Ungārijas neitralitāti. Pēc šiem notikumiem padomju armija atgriezās Budapeštā un apšaudēs tika nogalināti simtiem nemiernieku. I. Naģs tika apcietināts un viņam, kā arī virknei sacelšanās dalībnieku, divus gadus vēlāk izpildīja nāvessodu pakarot. Sacelšanās Ungārijā ilga divas nedēļas, un tajā tika nogalināti 2800 cilvēki, ap 12 000 ievainoti, bet vairāk nekā 200 000 iedzīvotāju devās bēgļu gaitās prom no Ungārijas.

Lāslo Borhi, Ungārijas Zinātņu akadēmijas Vēstures institūta zinātnieks, arī ASV atzīts vēsturnieks, vairāk pievērsās tautas sacelšanās starptautiskajiem aspektiem. Šīs sacelšanās, kas "satricināja pašus padomju bloka pamatus", notika uz aukstā kara un kodolieroču izmantošanas draudu fona. Rietumu lielvaru reakcija, pareizāk sakot, tās trūkums, liecināja, ka tās patiesībā priekšroku dod savām politiskajām interesēm un "mieram kontinentā", nevis brīvības, progresa un demokrātijas veicināšanai pasaulē... ASV iejaukšanās Ungārijas notikumos, viņaprāt, kļuva neiespējama padomju pieaugošā kodolpotenciāla dēļ.

Vai asinspirti varēja novērst?

Pēc asiņainās Ungārijas revolūcijas apspiešanas N. Hruščovs Ungārijā tika pie iesaukas "Budapeštas miesnieks". Bet vai, ņemot vērā gan PSRS, gan Ungārijas intereses, pastāvēja jelkāda iespēja šos slaktiņus novērst? Daļa vēsturnieku uzskata, ka jā, taču šo iespēju padomju puse neizmantoja. No šodienas skatpunkta ir redzams, ka marksisma-ļeņinisma ideoloģijas brilles, caur kurām padomju līderi raudzījās uz pasauli, viņiem traucēja adekvāti reaģēt uz notikumiem Ungārijā, apgalvo L. Borhi. Šķiet, Hruščovs no tiesas uzskatījis, ka Poznaņas notikumus Polijā izraisīja "imperiālistu pretdarbība" ar mērķi "izjaukt padomju bloka vienotību un graut sociālistiskās valstis"... Un, kad nākuši brīdinājumi par pretpadomju noskaņu pieaugšanu L. Borhi uzskata: ja I. Naģs, nevis plaši ienīstais staļinists E. Gero būtu iecelts Matjaša Rākoši vietā, tad Ungārijas krīzi, iespējams, varētu novērst.

Aleksandrs Stikaļins, Krievijas Zinātņu akadēmijas Slāvu un Balkānu studiju institūta darbinieks, savus secinājumus par 1956. gadu galvenokārt balstījis uz PSRS kompartijas un Ārlietu ministrijas arhīvu dokumentiem, kas kļuvuši pieejami Krievijā. Taču uz konferenci Varšavā viņš neieradās, kā tika apgalvots, "vīzu problēmas dēļ". Tomēr viņa sagatavotais referāts tika nolasīts un guva vispārēju ievērību. A. Stikaļins apgalvo: 1956. gada 23. oktobrī PSKP CK locekļi, salīdzinot situāciju Polijā un Ungārijā, secinājuši, ka, pretēji gaidītajam, "notikumi Ungārijā padomju intereses apdraud daudz nopietnāk nekā notikumi Polijā". Polija, pretēji Ungārijas līderiem, nerunāja par izstāšanos no Varšavas pakta. Galu galā Maskavā lēmuši, ka Gomulkas vadītais "neuzvedīgais, bet toties tautā populārais komunistiskais režīms" ilgākā perspektīvā būtu labāka izvēle nekā jaunas marionešu valdības sastādīšana...

Kompromisa noskaņas dominējušas arī PSKP CK prezidija 30. oktobra sēdē. A. Stikaļins, analizējot PSKP CK biedru izteikumus, secinājis, ka viņi Ungārijas jautājumā sākotnēji domājuši par "miera stratēģiju un pat attiecību pārvērtēšanu ar padomju bloka valstīm". Taču, kā vēlāk izrādījies, padomju līderi šādām pārmaiņām "ne politiski, ne psiholoģiski nav gatavi" un beigās izšķīrušies "par labu tradicionālajai spēka lietošanas politikai". Hruščovs tā izlēmis, jo Ungārijas izstāšanos no Varšavas bloka kompartijas biedri uztvertu kā Padomju Savienības lomas pavājināšanos pēc Staļina nāves, kā arī jūtami kristos Hruščova un viņa komandas autoritāte.

Čārlzs Gati, Džona Hopkinsa (ASV) universitātes profesors, kas aptuveni 22 gadu vecumā pats bijis Ungārijas revolūcijas liecinieks, apgalvoja: ASV, neraugoties uz gadiem ilgo retoriku par austrumvalstu atbrīvošanu, ne Nacionālās drošības padome, ne Valsts departaments nebija izstrādājis plānus, kā to panākt ar diplomātiskiem vai citiem līdzekļiem. Pēc viņa teiktā, 1956. gadā pat ASV slepenie dienesti darbam Ungārijā nebija gatavi. Iepazīstoties ar to arhīviem, vēsturnieks bija pārsteigts, ka CIP 1956. gadā esot bijis tikai viens darbinieks, kas strādājis Ungārijā. Pēc Č. Gati teiktā, šo dienestu "nekompetence un bezatbildība" sasniegusi patiesi fantastiskus apmērus. Kad sākās sacelšanās Ungārijā un Polijā, ASV slepenie dienesti atcerējušies, ka "kaut kur Eiropā" savulaik ir noslēpti ieroči, ko nu varētu likt lietā. Bet neviens neesot spējis atcerējies vai noteikt slēptuves vietu... "Man ir aizdomas, ka slēptuve bija izveidota Vācijā," sacīja Č. Gati.

Kāpēc ne Čehoslovākijā?

Kas 1956. gada tautas sacelšanos laikā notika vai, pareizāk sakot, nenotika Ungārijas un Polijas kaimiņvalstī Čehoslovākijā? Šā pasākuma aizkulisēs man izstāstīja anekdoti: "Poļi, 1956. gadā izejot ielās, rīkojās kā jau poļi. Ungāri, skatījās uz poļiem, kas bija izgājuši ielās, un arī rīkojās kā poļi. Čehi skatījās uz poļiem un ungāriem, kas bija izgājuši ielās, un rīkojās kā... cūkas."

Mjuriela Bleiva, kas pārstāvēja L. Boltsmana institūtu Austrijā, pētījusi Čehoslovākijas slepeno dienestu ziņojumus, kas liecināja par iedzīvotāju noskaņojumu. Lai arī Čehoslovākijā bija atsevišķi mēģinājumi kritizēt partijas nostādnes, tomēr tautā tiem nebija pietiekami plaša atbalsta. Skaidrojot, kāpēc 1956. gadā Čehoslovākijā neizgāja ielās, bieži vien izskan, ka "čehi un slovāki pēc savas dabas nespēj rīkoties vardarbīgi".

Kā uzsvēra M. Bleiva, Čehoslovākijā tomēr vairākums iedzīvotāju cerējuši, ka režīmam pienāks gals – "piecu dienu", "nākamās nedēļas" laikā vai "vismaz līdz šā gada beigām". Ir ziņas, ka 1956. gada 28. oktobrī demonstrācija plānota arī Čehoslovākijā. Bet, tā kā "laiks apmācās un sāka līt", demonstrācijā neizgāja pat paši tās rīkotāji. Lai arī iedzīvotāji sevi šaustījuši ar atziņām, ka esot "pārāk gļēvi", lai rīkotos kā ungāri, un "vecas tantes" pretstatā ungāru "brašajiem zēniem", čehi un slovāki tikai raudzījušies cits uz citu un cerējuši, ka pirmā sāks rīkoties "tā otrā puse".

Slepeno dienestu ziņojumi liecina, ka komunistiskais režīms tautā nebija populārs. Cilvēki izteicās, kā, viņuprāt, vajadzētu rīkoties ar komunistiem, kad režīms kritīs. Piemēram, kāds ungāru izcelsmes strādnieks Čehoslovākijā gatavojies "netīros komunistus" kārt akāciju zaros. Vēl kāds ar domubiedru grupu jau bija sagatavojis sodāmo komunistu sarakstu... Citviet iedzīvotāji sprieduši, ka vispirms būtu jāpakar pilsētiņas mērs, vietējās kompartijas organizācijas līderis un kolhoza priekšsēdētājs. Pavīd arī izteikumi, ka pirms mešanas ūdenī vajadzētu sasiet kopā prezidentu Antoņinu Zapotočki un kompartijas pirmo sekretāru. Kāds iereibis pilsonis pat kompartijas biedru sapulces laikā izteicies, ka kapsētās vajadzētu sarakt vismaz četrus metrus dziļas bedres, kurās mest komunistus. Rīkles griešanas perspektīva daudzsološāka šķitusi iedzīvotājiem Slovākijas bijušajā teritorijā, stāsta M. Bleiva. Pat kāda zemniece biešu talkas laikā sacījusi, ka viņas radinieks – miesnieks jau nolūkojis āķus, kuros kārt komunistus, lai tiem grieztu rīkles.

Bet kāpēc tomēr Čehoslovākijā protestu nebija? M. Bleiva uzskata: režīms Čehoslovākijā iedzīvotājiem neradīja īstus iemeslus kļūt vardarbīgiem. Dzīves līmenis, salīdzinot ar Poliju un Ungāriju, bija daudzkārt augstāks, bet kompartijas biedru skaits Čehoslovākijā bija divkārt lielāks nekā Ungārijā un četrkārt lielāks nekā Polijā. Kopumā sabiedrība bija drīzāk gatava pielāgoties komunismam, nevis ar to atklāti konfrontēt.

Ko nesa 1956. gads

L. Borhi uzskata: pēc 1956. gada notikumiem Hruščovs sāka sadarbību ar tā sauktajām PSRS satelītvalstīm veidot uz līdzvērtīgākiem pamatiem. Arī ekonomiskās attiecības PSRS un satelītvalstu starpā kļuva līdzsvarotākas, lēnām tika samazināta resursu plūsma no satelītvalstīm Maskavas virzienā. Šīs politiskās, ekonomiskās un sociālās reformas neplānoti, bet nenovēršami veicināja komunistiskā režīma sabrukumu Austrumeiropā, un visbeidzot arī PSRS. Arī A. Stikaļins uzskata, ka 1956. gadā PSRS pēc būtības palaidusi garām iespēju pārveidot attiecības ar padomju bloka valstīm. Līdz ar to padomju sistēmas krīze turpināja padziļināties.

Uz konferenci Varšavā bija devušies arī vairāki Latvijas vēsturnieki. Ko viņu vērtējumā 1956. gada notikumi nesa Baltijai? Totalitārisma seku dokumentēšanas centra (TSDC) darbinieks Ritvars Jansons: "Kā liecina Krievijas arhīvu dokumenti, Ungārijas un Polijas notikumu atbalsis 1956. gadā Padomju Savienībā visvairāk skāra Baltijas republikas, taču Latvijā atbalsts 1956. gada notikumiem bija vismazākais. PSKP CK nopietni bija uztraukusies par nacionālisma uzplūdiem Lietuvā un Igaunijā. Lietuvā aicinājums sekot Ungārijas piemēram izskanēja ap 4000 iedzīvotāju gājienā Kauņā. Pieauga mēģinājumi pārcelties uz dzīvi Polijā, kur tika likvidēti saimniekot nespējīgi kolhozi. Ungārijas sacelšanos atbalstīja arī ievērojama daļa Igaunijas studentu, kuri centās izveidot alternatīvu organizāciju komjaunatnei. Latvijā atklātu atbalstu Ungārijas streikojošajiem strādniekiem bija izteikuši tikai daži Rīgas fabriku strādnieki. Toties, salīdzinot ar abām pārējām Baltijas republikām, PSKP CK tūlīt pēc Ungārijas notikumiem īpaši vērsās pret Latvijas kompartijas atsevišķu vadītāju centieniem stiprināt latviešu valodas statusu."

Latvijas Avize  28. oktobris, 2006

  Atpakaļ  Back  

 Sākumlapa Home