Nekāda ievada nebūs. Jo dokumenti un represēto aptaujas lapās ierakstītais runā pats par sevi. Cik viss bija vienkārši! Atnāca, lika sakravāt mantiņas un aizveda...
Vienkārši?

Rīga (pilnīgi slepeni)
"Par kulaku ģimeņu izsūtīšanu ārpus Latvijas PSR"
Pamatojoties uz PSR Savienības Ministru Padomes 1949.gada 29.janvāra lēmumu Nr.390-138.p.s., Latvijas PSR Ministru Padome nolemj:
1.Izsūtīt ārpus Latvijas PSR uz specnometinājumu PSRS attālās vietās 10 000 kulaku ģimenes.
2.Apstiprināt apriņķu darbaļaužu deputātu padomju izpildkomiteju iesniegtos kulaku ģimeņu sarakstus, kuras ir paredzētas izsūtīšanai.
3.Kulaku ģimeņu izsūtīšanu uzdot izdarīt Latvijas PSR Valsts drošības ministrijai.
Latvijas PSR Ministru Padomes priekšsēdētājs V.Lācis.
Latvijas PSR Ministru Padomes lietu pārvaldnieks I.Bastins

(pilnīgi slepeni)
Papildus Latvijas PSR Ministru Padomes 1949.gada 17.marta lēmumam Nr.282 p.s. un saskaņā ar PSR Savienības Ministru Padomes 1949.gada 29.janvāra lēmumu Nr.390-138.p.s., Latvijas PSR Ministru Padome nolemj:

1.Izsūtāmo īpašumu, izņemot to īpašumu, kuru izsūtāmie ņem līdzi, un lopus konfiscēt.
Izsūtāmo konfiscēto īpašumu nodot valsts saistību parādu un tekošo maksājumu dzēšanai; pēc parādu un tekošo maksājumu dzēšanas atlikušo īpašuma daļu (dzīvojamās un saimniecības ēkas, ražošanas uzņēmumus, lauksaimniecības un amatniecības inventāru, kā arī lopus) nodot bez atlīdzības kolhoziem tās ieskaitīšanai nedalāmajā fondā.
Pārējo īpašumu un kartupeļus nodot realizācijai finansu orgāniem.
Pārtikas graudus, lopbarības graudus un tehniskās kultūras nodot valstij (Graudu sagādes kantoriem).

2. Konfiscētā īpašuma aprakstīšanu, saglabāšanu un realizāciju uzdot apriņķu un pagastu izpildkomitejām.

Lai izdarītu konfiscētā īpašuma aprakstīšanu un nodrošinātu tā saglabāšanu, apriņķu un pagastu darbaļaužu deputātu padomju izpildkomitejas nozīmē atbildīgos pilnvarotos un izdala viņiem palīgā nepieciešamo cilvēku daudzumu no aktīva vidus.

3.Izsūtāmajiem konfiscētā īpašuma aprakstīšanas, realizācijas un saglabāšanas darbam nozīmēt Latvijas PSR Ministru Padomes pilnvarotos apriņķos saskaņā ar pielikumu.

Latvijas PSR Ministru Padomes priekšsēdētājs V.Lācis
Latvijas PSR Ministru Padomes lietu pārvaldnieks I.Bastins

Slepeni.
Informācija
Pēc Latvijas PSR Sabiedriskās kārtības apsargāšanas ministrijas datiem no republikas teritorijas 1941., 1945. un 1949. gadā izsūtītas 19 409 ģimenes vai 60 469 cilvēki.
Tai skaitā:

1.1941.gadā izsūtīti tirgotāji, aizsargi un citi sociāli bīstami elementi:
5521 ģimenes ­ 16 563 cilvēki.

2.1945.gadā izsūtītas vācu tautības personas un bezpavalstnieki:
384 ģimenes ­ 675 cilvēki.
3.1949.gadā izsūtīti kulaki:
9250 ģimenes ­ 30 469 cilvēki.
(..)
1962.gada 7.decembrī
VDK pie Latvijas PSR MP priekšsēdētājs ģenerālmajors Vēvers
(paraksts) 

Biruta Šēriņa (Armale), toreiz skolniece

Manam tēvam Šēriņam Jānim Kriša dēlam un viņa brālim tēvs atstāja mantojumā mājas ­ Tāšu pagasta Viesturus, ar kopējo zemes platību 36 ha (..)

1945.gadā, it kā par sodu, par to, ka tēvs bija pagasta vecākā vietnieks Tāšu pagastā, viņu nosūtīja uz Karēliju pie Baltās un Baltijas jūras kanāla rakšanas darbiem.

Zemi mūsu ģimenei atsavināja, atstājot tikai 8 ha. Pārējo zemi nodeva Liepājas Apavu fabrikai kā palīgsaimniecību.

No Karēlijas tēvs atgriezās 1947.gadā un turpināja strādāt savās mājās Tāšu pagasta Viesturos uz atvēlētajiem 8 hektāriem. Kolhozā mūsu ģimene nestājās.

1949.gada 25.marta rītā mūsu mājās ieradās vairāki bruņoti vīri un vietējais partorgs Misaks. Tēvs ar māti bija aizbraukuši uz Liepāju. Krievu virsnieks sāka mani bargi pratināt, kur esot vecāki. Kad atbildēju, ka vecāki aizbraukuši uz Liepāju, neticēja. Virsnieks sūtīja karavīrus pārbaudīt, vai zirgi ir stallī, vai nav. Bet pats turpināja man uzdot vienu un to pašu jautājumu ­ kur vecāki? Partorgs Misaks teica virsniekam: "Tad ņemsim meiteni!" Virsnieks nepiekrita, un tā viņi tajā reizē aizgāja.

Vakarā no Liepājas pārbrauca vecāki un pastāstīja, ka no Liepājas tehnikuma paņemts un apcietināts mans 1931.gadā dzimušais brālis Ilmārs.

27.marta rītā Viesturos atkal ieradās bruņoti vīri un lika sakravāt mantas prombraukšanai. Ar mums piederošo pajūgu mūs visus trīs ­ tēvu, māti un mani aizveda uz kaimiņu mājām "Akmeņkrogs", kur bija domāts pagaidīt, līdz atvedīs vēl arī citas izsūtāmās ģimenes. Taču todien uz Akmeņkrogu mājām neviena cita ģimene, izņemot mūsējo, netika atvesta. Mūsu trijotne tika aizvesta uz Liepāju un iebāzta lopu vagonā. Šajā vienā lopu vagonā sagadījāmies 63 cilvēki.

Mantas novietojām uz grīdas, bet paši gulējām uz plauktiem, kas bija pierīkoti visai tuvu griestiem.

Kad satumsa, vilciens sāka kustēties. Sievietes un bērni raudāja. Vīri dziedāja "Paliec sveika, baltā bērzu birze?"

Otrajā rītā jau kaut cik bijām samierinājušies ar piespiedu kārtā uzsākto ceļu pretim nezināmajam. Iekams nebijām pārbraukuši Latvijas robežu, mūs no vagoniem neizlaida. Savas neatliekamās darīšanas visi kārtojām pa caurumu vagona grīdā. Aiz Latvijas robežas dažās stacijās mūs izlaida uz 10­15 minūtēm turpat uz perona. Tur tad arī visi satupām un kārtojām savas darīšanas. Dzelzceļa strādnieki mūs visādi lamāja, jo viņi vēl nebija paspējuši savākt un satīrīt 25.martā deportēto atstātos izkārnījumus.

Dažreiz mums izsniedza arī siltu ēdienu, bet, tā kā tādu ēst mēs nebijām pieraduši, tad iztikām no saviem līdzpaņemtiem produktiem.

Pēc divu nedēļu brauciena nokļuvām Omskas stacijā. Tur mūs sagaidīja to kolhozu pārstāvji, kuriem bija vajadzīgi strādnieki. Mūs aizveda 25 km no Omskas, Ustjzaostrovskas ciema atpalikušā kolhozā. Pavisam bijām 70 latviešu ģimenes.

Mūs novietoja pie tādas krievu ģimenes, kam bija tikai viena istaba un virtuve. Istabā dzīvoja paši saimnieki, bet virtuvē ­ teļš, sivēns un mēs trīs. Dažas dienas vēlāk tēvs aizgāja pie kolhoza priekšsēdētāja un pateica, ka mēs neesam tā pieraduši dzīvot. Priekšsēdētājs mums atļāva pārcelties dzīvot pie viņa tādā kā saimniecības ēkā, kur bija viena istaba ar klona grīdu un krievu krāsns. Tur mitām tikai cilvēki, bez teļiem un sivēniem, tikai izgadījās atkal cita nelaime ­ mūsu līdzpaņemtais cukura maiss īsā laikā bija tukšs, jo saimnieki varēja mūsu istabā netraucēti iekļūt. Kad nekādu produktu mums vairs nebija, tad priekšsēdētājs mūs pārvietoja uz baraku, kurā dzīvoja daudzas latviešu ģimenes. Mēs dzīvojām vienā istabā ar 5 cilvēku lielo Reinfeldu ģimeni. Mūsu barakā dzīvojošo latviešu bērni bija jaunāki par mani. Daži pat vēl nebija sākuši skolas gaitas. Es jau biju iesākusi mācības 6.klasē, kad vēl dzīvojām Latvijā, tāpēc varēju mācīt citiem bērniem rakstīt un lasīt. Bet jau aprīlī tēvs mani sūtīja uz trimdas skolu, kaut gan krievu valodu vēl nepratu gandrīz nemaz. Ja nu varbūt 1.klases līmenī. Tādēļ tos divus atlikušos mēnešus 6.klasē trimdas skolā nosēdēju kā brīvklausītāja. Rudenī atakal sāku mācīties 6.klasē. Krievu valodā cik necik biju ielauzusies, tādēļ uz 7.klasi mani pārcēla.

Kolhozs bija viens no atpalikušākajiem rajonā. Tēvs kolhozā nestājās un arī citiem latviešiem to neieteica darīt, jo no kolhoza ārā tikt bija gandrīz neiespējami. Tā arī mūsu sādžā latvieši, kuri bija izsūtīti, kolhozā neiestājās.

Tiem, kuri gāja darbā, kolhoza klētniece izsniedza maizi (cik, precīzi neatceros), taču tā bija tik rūgta, ka es to ēst nevarēju. Tēvs gan ēda. Pēc nostrādāta pilna gada mani vecāki saņēma 160 kg kviešu, kuri tāpat bija pilni ar vērmelēm. Radi no Latvijas sūtīja paciņas. Kaut kā iztikām.

Brālis Ilmārs bija aizvests uz sovhozu citā rajonā, tur vismaz maksāja algu, ne tā kā kolhozā. Tēvs jau pašā sākumā rakstīja uz Maskavu, lai mūs laiž pie brāļa uz sovhozu, taču viņam atteica. Tā kā tēvs pārvaldīja krievu valodu, tad daudzi izsūtītie latvieši nāca pie viņa, lai uzraksta krieviski nepieciešamās sūdzības. Tādā kārtā tēva rokraksts trimdas iestādēm kļuva pazīstams. 1950.gada jūnijā mums pēkšņi lika sakravāt mantiņas un aizveda uz Omsku. Tur tika atvests arī mans brālis Ilmārs un mūs visus pārsūtīja uz Novoomskas sovhozu (10 km no Omskas) Uļjanovskas rajonā. Tur es pabeidzu 7.klasi 1951.gadā. Tēvu aretēja. Bija safabricēta sūdzība par viņu, ka viņš it kā sadarbojies ar fašistiem Lielā Tēvijas kara laikā. To bija parakstījuši mūsu kaimiņi Jānis Robežnieks un Jānis Paipa. Arī Jānis Paipa bija izsūtīts uz Omskas apgabalu. Taču, kad tēvs ar viņu kara tribunāla norises laikā satikās vaigu vaigā, Paipa no savas iepriekšējās liecības atteicās tāpēc, ka pirmo liecību bija devis melīgu. Tribunāla sēde tika atlikta uz vēlāku laiku. Pēc kāda laika Paipas liecība izrādījās no apsūdzības dokumentiem "pazudusi" (runa ir par liecību, kuru Paipa deva kā liecinieks tribunāla laikā). Un atkal, pamatojoties uz pirmo liecību, notika kara tribunāls, kurš tēvam piesprieda 25 gadus. Pēc tribunāla sēdes rajona Drošības komitejas darbinieks tēvam tā arī pateica: "Nu tu zināsi, kā rakstīt uz Maskavu sūdzības!" Tēvu nosūtīja uz Irkutskas apgabala zelta raktuvēm.

Mans brālis strādāja par traktoristu sovhozā, es par uzskaitvedi. Algas bija niecīgas. Liels atbalsts bija no Latvijas izsūtītās paciņas.

Mūsu sādžā bija tikai septiņu klašu pamatskola. To pabeigusi, iestājos Omskas neklātienes vidusskolā. Tur pabeidzu 8. un 9. klasi.

1956.gadā tēvs atkal tika iesniedzis pārsūdzību ar prasību attaisnot kā nepatiesi notiesātu. Tēvu attaisnoja un viņš atgriezās pie mums Novoomskas sovhozā. No šejienes tēvs savukārt rakstīja un nosūtīja iesniegumu uz Maskavu, atļaut atgriezties dzimtenē. 1957.gadā šādu atļauju saņēmām un jūlijā atgriezāmies Latvijā. Mūsu mājās "Viesturi" dzīvoja kāda lietuviešu ģimene. Daļa ēku pa mūsu trimdas gadiem bija nolaistas tiktāl, ka tās bija noderējušas vienīgi kā kurināmais.

Kolhoza priekšsēdētājs tēvam piedāvāja brigadiera vietu kolhozā, bet tēvs atteicās. "Nevaru skatīties, kā nolaista manis labi iekoptā zeme un sagruvušas mana tēva mājas," teica tēvs.

Tēvs aizgāja strādāt meliorācijā un viņam ierādīja dzīvokli melioratoriem uzceltajā mājā Tāšos.

Es īrēju istabiņu Liepājā, iestājos darbā, bet vakaros apmeklēju un arī pabeidzu Liepājas vakara krievu vidusskolu.

Rūdolfs Rudzroga,
toreiz Kazdangas Lauksaimniecības tehnikuma audzēknis

Pirms 1949.gada 25.marta klīda runas, ka būs cilvēku izvešana. Mūsu ģimenē valdīja nojauta, ka šoreiz tā skars arī mūs. Brālis Ernests strādāja Aizputes 7.CBR par šoferi. 24.marta vakarā brālis pateica, ka pašiem šoferiem nezināmām vajadzībām esot mobilizētas automašīnas. Tas deva pamatu domāt, ka būs izvešana. Tā kā 1941.gada 14.jūnijā izvešana tika organizēta naktī un rīta stundās, laikā, kad visi cilvēki būtībā ir pie mājas, nospriedām, ka reglaments tiks kopēts. Tāpēc nakti no 24. uz 25. martu mēs ar mammu pārlaidām birzī, kas atradās kādu kilometru no mājām. Jaunākais brālis Nikolajs mācījās Dzērves-Cīravas pamatskolā un dzīvoja internātā. Mājās naktī palika tante, tēva māsa. Ar viņu bija norunāts, ka gadījumā, ja mūs neviens nebūs meklējis, viņa izkārs mājas galā baltu lupatu. Nakts bija auksta, un līdz rītam bijām diezgan nosaluši. Un, tā kā tante baltu lupatu izkārusi nebija, devāmies uz mājām. Visapkārt bija kluss un mierīgs rīts. Nospriedām, ka es braukšu ar velosipēdu uz Aizputi kaut ko uzzināt, bet mamma jau sāka gatavot brokastis. Paņēmu bārdas skujamo un devos uz virtuvi, kur vaigu vaigā sastapos ar apbruņotu kareivi. Kopā ar kareivi bija arī divi vietējie ­ Goldbergs un Petrēvics. Mums tika paziņots, ka esam arestēti un būšot jāpārvietojas uz jaunu dzīves vietu tālumā. (..)

Man pakošanās neveicās nemaz. Mamma bija atveicīgāka. Viņa pat palūdza Goldbergu nokaut vienu aitu līdzņemšanai. Paņēmām arī drusciņ kartupeļu. Nebija jau ko ņemt, jo viss pārdodamais jau bija pārdots, lai dzēstu uzliktos nodokļus. Aitas jau faktiski bija aprakstītas. Daļa no mūsu zemes un mājas jau bija atdota kādam jaunajam darba zemniekam, atvaļinātam sarkanarmijas virsniekam un kareivim, kurš atvaļinājies bija ar visu ieroci. Šis mūsu līdzsamnieks Kuļiķenko steidzīgi jūdza zirgu, mēs ar mammu tikām iesēdināti ratos un viņa apsardzībā vesti uz Dzērves dzelzceļa staciju. (..) Posmā cauri mežiņam tā kā gribēju bēgt, bet nevarēju izšķirties. Domāju, kas notiks ar mammu, jaucās vēl citas domas? Un tā piebraucām pie Dzērves stacijas. Priekšā mums jau bija kaimiņš Zonbergs no Sauleskalniem. Zonbergiem bija zīdainītis. Pa visiem izgudrojām, ka jaunā māte prasīsies bērnu pārtīt pie stacijas priekšnieka, kur mēģinās sarunāt to atstāt, lai priekšnieka ģimene bērniņu atdotu dzimtenē palikušiem radiem. Tā arī tika izdarīts. Māte tālākā ceļā devās ar lupatu vīstokli.

No skolas atveda jaunāko brāli Nikolaju. Vakara pusē pie stacijas piebrauca kravas automašīna. Mūs visus sasēdināja iekšā un bruņotu vīru pavadībā veda cauri Aizputei uz Kalvenes staciju, kur stāvēja garš vilciena sastāvs no sarkaniem lopu vagoniem. Dzirdamas bija tikai raudas. Vagonus pielādēja stāvgrūdām. Stacijas laukums atgādināja elles katlu. Nākamās dienas pēcpusdienā atvērās vagonu durvis un tika nosaukts tās mātes uzvārds, kura Dzērves stacijā bija atstājusi zīdainīti. Bērniņš bija atvests uz Kalvenes staciju un tika atdots mātei. Pati māte tika pamatīgi nolamāta. Otrās dienas vakara pusē piekabināja lokomotīvi un mūsu ešelons atstāja Kalvenes staciju. Mūsu vagonā dziedāja dziesmu "Jēzu, pavadi ceļā žēlīgi?" Apsardze ārpusē dauzīja pa vagonu un kliedza, lai nedziedam. Dziedāja arī citos vagonos, tikai nevarēja saprast ko. Rakstījām zīmītes un metām laukā pa mazo lodziņu un šķirbām. Pie Rudbāržu stacijas malkas laukumā mūs pavadīja pūtēju orķestris. Kādu dziesmu spēlēja, nesadzirdējām, jo vilciens klaudzēdams strauji paskrēja stacijai garām. Kad šķērsojām Latvijas robežu, tad bija tāda sajūta, ka atraujamies no zemes un karājamies virs bezdibeņa. Pa retam mūs izlaida no vagoniem nokārtot vajadzības. Darījām to turpat vagonu priekšā, jo tālāk nelaida. Iepriekš aizvestie jau tur bija "nomīnējuši". Citi sākumā kautrējās, bet vēlāk pierada. Apstākļu spiesti. Šajās pieturās varējām aiziet arī pēc ūdens. Reizi dienā vagonā iedeva spaini ar zupu vai biezputru. Kur mūs ved, nezinājām. Staciju nosaukumi mums neko neizteica, jo tās nezinājām. Mēģinājām noskaidrot lielāko pilsētu nosaukumus, kas gadījās ceļā. Vienurīt ievērojām, ka ir nosarmojušas sienās un jumtā sadzītās naglas. Jutām vēsumu. Paskatījāmies pa lodziņu un ieraudzījām sniegotu klajumu, vietumis kupenas. Mūsu vagonā bija nomiris viens vecs onkulītis. Piederīgie viņu rūpīgi iešuva palagā. Pateicām pavadoņiem. Kādā lielākā stacijā mums pašiem vajadzēja viņu iznest un nolikt blakus tur jau esošajiem līķiem.

Pēc divām nedēļām bijām sasnieguši galapunktu ­ Kalačinskas pilsētu Omskas apgabalā. Parādījās arī tā saucamie vergu pircēji. Katrs no viņiem centās atlasīt pēc iespējas vairāk darba spējīgu vīriešu. Piebrauca traktors pie vagona, lai pārlādētu mūs uz piekabi, kas bija sameistarota no diviem bērza baļķēniem, savstarpēji sastiprinātiem un pārklātiem ar žagariem. Dažas ģimenes aizveda lepnāk ­ ar kravas automobili. Veda mūs uz tuvākajiem sovhoziem un kolhoziem. Laukā bija dziļa ziema. Aizveda mūs līdz mājelei, kura bija zemāka par traktoru, un pateica, ka tur mēs nakšņosim. Bez mums bija ar traktoriem atvestas vēl arī citas ģimenes. Mājelē mēs visi satilpām, tikai kājās stāvot. Nakts bija grūta. Gaiss pieelpots un slikts. Slāpa. Ūdens nebija. Nebija kur izkausēt sniegu.

Nakts vidū atradām upi, kas tek cauri Kalačinskai. Taču nebija, ar ko izcirst āliņģi. Pēc ilgas meklēšanas uzgājām jau izcirstu āliņģi. Dzerot upes ūdeni, mums piemetās caureja, kas nepārgāja ilgi. Nākamajā dienā ceļu turpinājām.

Pašā vakarā iebraucām kādā sādžā, kas sastāvēja no nedaudzām no apaļkokiem būvētām mājelēm. Mūs ielenca vietējo bērnu bariņš ar nūjām rokās un sāka izbakstīt mūsu līdzpaņemtos saiņus. Kā vēlāk izrādījās, vietējiem ticis stāstīts, ka tikšot atvesti visādi bandīti un fašisti. Latviešu ģimenes pa vairākām kopā neatstāja, bet izdalīja pa vietējo krievu ģimenēm. Kamēr dienā strādājām, mūsu mantas tika izrevidētas un daudz no līdzpaņemtajiem produktiem nozagts. Mūsu ģimeni novietoja pie traktorista ģimenes, kur dzīvojām vienā istabā ar teļu un sivēnu. Gultu, protams, nebija. Sūdzēties nebija kam un arī nedrīkstēja. Visaugstākā priekšniecība uz vietas bija tā saucamais komandants, bruņota karavīra izskatā, kurš mums atļāva atrasties ne vairāk par trim kilometrus no mājām. Tur bija arī ukraiņu ģimenes. Mazgājāmies pirtī, kas bija ierīkota zemē ieraktā bedrē. Viss bija ārkārtīgi prasti un neērti. Visām ģimenēm spieda būvēt mājas. Bija trīs būvju varianti. Pirmais: pusi istabas augstuma ierok zemē. Tā saucamo būvbedri apjož ar žagaru žogu, kuru apmet ar izrakto zemi. Māja izskatās tāda kā Latvijā visparastākais pagrabs. Otrais variants: ierok zemē stabus. Piesit pie tiem kārtis (laktas), bet izveidoto spraugu pieblietē ar mēslu un mālu maisījumu. Gan iekšpusi, gan ārpusi noziež ar mālu javu un nogludina. Ar šo pašu javu noziež arī klona grīdu, bet, kad java izžūst, izkrāso ar govs mēsliem. Tas pasargā klonu no drupšanas. Trešais variants: saliek apmēram metru biezas sienas no vēlēnām.

Jumtus jumj šādi: uzliek spāres, noklāj tās ar žagariem, virsū uzliek velēnas. Velēnas noziež ar beļaku (baltas krāsas ūdens necaurlaidīgs māls). Ar šo pašu beļaku noziež arī griestus. Šāds jumts bija ūdens necaurlaidīgs. Lietus tur lija reti un neilgi.

Vienai latviešu ģimenei bija izdevies pietikt pie savas mājeles, kas sastāvēja no vienas istabas. Tā tad arī kļuva par tādu kā latviešu kopienas mājeli. Uz turieni pārvācās tik daudz latviešu, cik bija iespējams sagulēt uz grīdas, guļot cilvēkam pie cilvēka.

Līdz zemes sagatavošanai un sējai strādājām dažādus darbus. Kad sākās sēja, dzīvojām un gulējām būdās turpat stepē. Kad pienāca algas diena, izrādījās, ka esam vairāk apēduši nekā nopelnījuši.

Kādu vakaru, kad visi jau gulējām, ienāca komandants un pavēstīja, ka mūsu ģimenei esot jākravā mantas un jāpārceļas uz citu dzīves vietu. Šim komandantam es šad tad šo to biju iebildis. Visā mājelē valdīja satraukums. Citas ģimenes bija ar mieru solidarizēties un braukt kopā ar mums. Svešumā latvieši ļoti centās būt vienoti.

Mūsu ģimeni pārcēla uz rajona centru, tā saucamo rūpkombinātu. Strādājām dažādus darbus. Vēlāk mūs ar brāli pielika pie krievu galdnieka par mācekļiem. Galdnieks mūs galīgi apkrāpa. Mēs ar brāli uztaisījām ragavas, bet tās piesavinājās galdnieks, motivējot, ka mēs esam tikai mācekļi un ka mums nekas nepienākoties. Nonācām tādā trūkumā, ka mums nebija par ko nopirkt maizi. Brālis aizgāja pie viena krievu darbabiedra lūgt, lai aizdod pūru kartupeļu. Krieva sieva bija ar visām četrām pretī. Šitādiem fašistiem nedošot, un viss! Beidzot krievs tomēr apžēlojās un iedeva. Kad nāca stādāmais laiks, izgriezām kartupeļiem acītes un tās iestādījām. Vietējie mūs izsmēja, ka nekas neizaugšot. Rudenī, kad mums kartupeļi tomēr izauga, visi nāca brīnīties.

Nonākuši nabadzībā un izmisumā, sākām meklēt kādu izeju, kur nopelnīt iztikai. Rūpkombināta grāmatvedis mums piedāvāja, lai mēs sazāģējam, saskaldām un sakraujam viņam malku. Piekritām. Darījām to naktīs. Arī mamma nāca palīgā. Kad malka bija sastrādāta, grāmatvedis no maksāšanas visādi izvairījās. Beidzot viņa sieva mums samaksāja.

Vēlāk abi ar brāli Nikolaju apguvām kalēja māku. Pa pusdienas laiku, pa brīviem brīžiem trenējāmies smēdē. Blakus sādžā Astirovkā par kalēju strādāja no Cīravas izsūtītais kalējs Šnipkis. Gājām pie viņa pēc amata prasmes, taču tautietis mums atteica. Acīmredzot baidījās no iespējamās konkurences. Arī cilvēki kļūst par necilvēkiem, kad rodas jautājums par izdzīvošanu. Kalēja mākā ielauzāmies paši. Kalām nažus, dakšas, ratu daļas, zārku naglas u.c. Kad jau bijām kalēja darbu apguvuši, priekšniecība gribēja mūs atkal pārcelt uz citu vietu. Uz ķieģeļu cepli Irtišas krastā. Atteicāmies. Priekšnieks mūs nosūdzēja prokuroram par nepakļaušanos. Prokurors sākumā bija ļoti nikns un atbalstīja mūsu priekšniecību. Taču ar varu mūs tomēr nepārvietoja, bet pēc šā incidenta sastrādāties ar priekšniecību kļuva grūti.(..)

Aizgāju strādāt par elektriķi rajona slimnīcā. Slimnīcai arī bija sava vietējā elektrostacija. Slimnīca bija mana pēdējā darba vieta Sibīrijā un arī viscilvēcīgākā. Kolektīvs bija labs. Kad braucām jau atpakaļ uz Latviju, slimnīcas ārste man sacīja, ka gadījumā, ja Latvijā man klāšoties slikti, lai braucu atpakaļ.

1960.gada sākumā mēs visi trīs ­ es, brālis Nikolajs un mamma atgriezāmies dzimtenē.

Anna Steda (Leja),
toreiz Liepājas Pedagoģiskās skolas audzēkne

Represēšanas brīdī, 1949.gada 25.martā, dzīvoju kopmītnē Liepājā, Baseina ielā 9. Pulksten 3.30 mani uzmodināja skolotāja Freija, kura turpat kopmītnē dzīvoja. Istabiņa bija pilna ar jūrniekiem un viens cilvēks privātā, kurš nolasīja dekrētu par pārvietošanu. No kopmītnes paņēma vēl vienu otrā kursa meiteni ­ Strautiņu. Mūs ļoti steidzināja. Iesēdināja vaļējā kravas mašīnā, un braucām pa visu Liepāju, jo savāca arī citus skolēnus no tehnikuma un vidusskolas. Kad mašīna bija pilna, aizveda uz Tores staciju. Ielādēja mūs mazajā vagonā, kurā bijām tikai visi nepilngadīgie, arī no citām skolām. Pret vakaru ieraudzīju, ka pie ešelona tiek pievesti arī mani vecāki un māsa no Dunikas pagasta.

Aizveda uz Omskas apgabala Kalačinskas staciju, kur mūs sagaidīja vēršu pajūgi un traktori ar piekabinātām ragavām. Kolhozu priekšsēdētāji un sovhozu direktori izvēlējās spēcīgākās ģimenes, kurās nav veci cilvēki un mazi bērni (līdzīgi kā vairākus gadsimtus atpakaļ vergu tirgū). Aizveda uz Novoivanovkas sovhozu, apmēram kādas 30 ģimenes. Izvietoja mūs no māliem celtā mājiņā, ar dzelzs krāsniņu vidū. Mājiņa bija būvēta vēlu rudenī un tāpēc sienas vēl nebija izžuvušas. Kad sākām kurināt, sienas tecēja. Guļvietas vajadzēja izvietot divos stāvos. Fermas pārzinis atveda maizi un mazliet piena. No rīta visus norīkoja pa darba vietām. Pēc atbraukšanas, tajā pašā vakarā ieradās komandants un izrakstīja mums katram uzskaites lapu, kas glabājās pie viņa un uz kuras mēs katru nedēļu bijām spiesti iet parakstīties. Mūs brīdināja, ka bez atļaujas nedrīkstam aiziet uz citu sādžu, pat pēc iepirkumiem (šī atļauja pirmos divus gadus mums nekad netika dota). Par šī likuma pārkāpumu draudēja sods ­ 15 diennaktis cietumā.

1949.gada vasarā centāmies salipināt savu mājiņu no māliem un govs mēsliem, jo citāda būvmateriāla nebija.

Jāstrādā bija lauku darbos no pulksten astoņiem rītā līdz desmitiem vakarā. Siena vākšanas laikā mūs vakaros uz sādžu centās nelaist. Nakšņojām uz lauka zaru būdās, kuras bija apliktas ar sienu. Rudenī par vasarā nopelnīto naudu vairākas ģimenes kopā iegādājāmies govi, un tad jau mūsu pārtikas problēmas sāka pamazām risināties.

Mirdza Tauriņa,
tolaik dzīvoja "kulaku saimniecībā" Durbes pagasta Vidiņos

Izsūtīja mūs 1949.gada 25.martā no Durbes. Agri no rīta, pulksten četros, aizveda uz Tores staciju, kur gaidīja ešelons. Mūsu represēšanas brīdī klāt bija partorgi Baltacis un Ķipsts.

Strādājām sovhozā dažādos saimniecības darbos. Bija jāpārcieš daudz grūtību, jo man bija astoņus mēnešus vecs bērniņš. Ļoti grūti bija ar ēdienu, jo apstākļi bija trūcīgi.

Bija jādzīvo zemnīcā, mazā istabiņā sarūmējās vienpadsmit cilvēki. Apstākļi bija drausmīgi, domājām, ka neizdzīvosim. Pēc dažiem gadiem nomira vecāmāte, kura pieskatīja mazo meitiņu, tad bija bērns jāņem līdzi darbos. Vīrs strādāja pie būvēm, cēla kūtis. Tāpat strādāja visi pārējie.

Dzīvojām nometinājumā Omskas apgabalā, Ņižņijomskas rajona Pantovskas sovhozā, otrajā fermā.

1955.gadā mūs atbrīvoja, atgriezāmies Liepājā.

Bijām kopā vienā fermā ar šādiem cilvēkiem: Miezīši no Liepājas (četri cilvēki), Putiki no Bārtas (pieci cilvēki), Beķeri no Liepājas (divi cilvēki), Zeime no Liepājas, Balode no Liepājas, Gipsles no Gaviezes (divi cilvēki), Poliki no Gaviezes (pieci cilvēki), Grīnhāgeni no Liepājas (trīs cilvēki), Ļebideki no Liepājas (divi cilvēki), Klaipi no Liepājas (pieci cilvēki), Kārkliņi no Liepājas (divi cilvēki), Pūris no Liepājas.

Irma Grīnhāgena (Būda),
toreiz Tuberkulozes dispansera slimniece

1949.gada 25.marta agrā rītā bruņoti jūrnieki, kā arī privātā ģērbti ļaudis paziņoja, ka tiekam pārvietoti uz tālākiem Krievijas apgabaliem. Un tā mūs (Irmu, viņas tēvu, māti un brāli. ­ S.P.) aizveda uz Tores staciju. Līdzi paņēmām tik, cik divdesmit minūšu laikā satraukti paķērām.

Aizveda uz Omskas rajona Pantovskas sovhozu, fermu Nr.2. Dzīvojām šausmīgi. Vienpadsmit cilvēki mazā zemnīcas istabiņā. Strādājām visādos saimniecības darbos. Tēvs strādāja par namdari un brauca ar vīriešiem mežā, māte sovhoza saimniecībā graudu tīrīšanas, velēnu vešanas un citos darbos. Bet es strādāju pie lopiem.

Tad kādu dienu atbrauca komandants un nolasīja katram savu soda pantu. Mūsu ģimenei ­ politiski neuzticami un nomitināti uz mūžu. Tad divas reizes mēnesī reģistrācija. Kad brālis (viņu apcietināja 1947.gadā par sastāvēšanu pretvalstiskā organizācijā "Daugavas vanagi", nosūtīja uz Džezkazganas rūdas raktuvēm, bet 1954.gadā atbrīvoja un aizsūtīja pie vecākiem izsūtījumā. ­ S.P.) atbrauca pie mums, viņš strādāja par traktoristu, līdz mūsu atbrīvošanai 1957.gadā.

Kurzemes Vārds