Ne represijas, bet
genocids tas bija!
Turpat divus mēnešus šopavasar
Latvijā uzturējās 78 gadus vecā pensionāre Hilda Smekis no Kanādas,
vācot izsūtīto tautiešu atmiņu stāstus par sāpju ceļos piedzīvoto.
Pirms atceļā došanās viņa «Ogres Vēstīm» pastāstīja par gūtajiem
iespaidiem.
Pārrunas uz
desmit gadiem
10. decembris ir Pasaules cilvēktiesību
diena, kad piemin visus par vārda un domas brīvību vajātos. Uldis
Ofkants par politiskajiem uzskatiem desmit sava mūža gadus pavadījis
Gulagā Mordovijā un citās padomju režīma nometnēs. Viņā nav rūgtuma
vai žēluma par savu likteni, tikai viegla ironija par to, kā šodien
tiek izprastas cilvēktiesības.
Kā es braucu lopu
vagonā
Okupācijas muzejs videoliecībās
iemūžina no padomju režīma cietušo cilvēku dzīvesstāstus
Kara šausmas
pēc kara
Pagājuši 60 gadi, kopš Zviedrija
PSRS izdeva latviešu leģionārus, arī Jāni Šteinbergu..
"Man ir jāiet
uz priekšu!"
Lai arī Birutas Rodovičas
seju visu laiku rotāja smaids, mūsu saruna lielākoties bija par sāpēm.
Par pārdzīvoto pēc tam, kad tika sagrauta Īles nacionālo partizānu
vienība, kurā viņa, toreiz pusaudzes gados, bija sakarniece.
Neticēja, ka būs
kas ļauns
Rozmarijas Barsdeles atmiņu
pierakstos neatrast vietu, kur viņa atzītos, ka izsūtījumā Sibīrijā
bijis smagi. "manā dzīvē ir gadījušies tādi brīži, ka nezini,
ko vairs darīt, izmisums klāt. Bet es nekad neraudu." Arī savu
jaunības sapni par tēlniecību viņa piepildīja zīmējot...
Stāsts
nenoskārstai vajadzībai
Daudzi no viņiem nekad mūžā nav
nedz filmēti, nedz intervēti. Sistēmai bija svarīgi, lai viņi klusē
un lai par viņiem neviens neko neuzzina. Tagad, mūža astotajā, pat devītajā
gadu desmitā, viņi ļauj kinokameras acij ielūkoties savā dzīvē..
Eduarda
Berklāva pēdējā intervija KABINETAM
Ar
zīdaini lopu vagonā
TRAĢISKĀ
DUMPINIECE
Par
Dundagas baznīcas tornī 18.novembra naktī pirms 46 gadiem pacelto
sarkanbaltsarkano karogu toreiz, attīstītā sociālisma spelgonī, runāja
pusčukstus. Tikai daži vien jau arī to rītausmā bija redzējuši,
pirms čeka nokomandēja novākt. Pie visām varām ar dumpīgumu pazīstamie
dundadznieki klusībā smīkņāja ar visu okšķerēšanu drošībniekiem
tā arī nebija izdevies sadzīt pēdas, kas Latvijas Republikas proklamēšanas
50.gadadienā baznīcas tornī uzvilcis karogu.
Atmiņas,
ko pierakstījis viens no vecākajiem Latvijas iedzīvotājiem
Tukumnieks
Arnolds Hofmanis ir viens no vecākajiem Latvijas iedzīvotājiem. Atsevišķi
fragmenti un pārstāsti no tās atmiņu daļas, kas attiecas uz 1940.
1948. gadu un varētu būt interesanta plašākam vēstures interesentu
lokam.
Un
tomēr: lai vienmēr ir vieta gaišumam
Ausma Fridrihsone par septiņu izsūtījuma
gadu rētām un mācībām/ Ausmu izveda 1949. gadā. Tēvam piederošais
apģērbu, audumu un galantērijas veikals bija nacionalizēts jau četrdesmitajā
gadā
Un galīgā
bezizejā iedegās cerības stariņš
Nesen ar pazīstamās
kinodokumentālistes Dzintras Gekas gādību Latvijā viesojās astoņdesmit
gadus vecais Eižens Doreds no Kalifornijas viens no pārsimt tūkstošiem
latviešu, kura likteni savērpa divu totalitāro režīmu konfrontācija
Otrā pasaules kara laikā Latvijā. Viens no pēdējiem latviešiem, kam
bija lemts tikties ar leģendāro latviešu antikomunistu un antifašistu
Konstantīnu Čaksti...
Tāpēc, ka esmu latvietis
Leģionāra un represētā Nikolaja Veņģes
atmiņas
Pārdzīvoto
aizmirst nevar
Pļaviņietei Ausmai Platkojai gan
14. jūnijs, gan 25. marts ir melnu atmiņu dienas, jo komunistiskā režīma
represijas skarbi skārušas viņas dzimtu.
Nav
stāsta bēdīgāka par Aleksandras dzīvi
Pirmais pasaules
karš Tālmaņu ģimeni aizveda uz Krieviju. Tur tālajā Vitebskā
piedzima arī mazā Aleksandra. Taču tolaik padomijā bez iemesla vajāja
latviešus, baidīdamies par savu varu. Aleksandras māti un tēvu arestēja
darbā 1937. gadā...
Pirmsokupācijas
notikumi Saldū
"Ja
nu man ir lemts palikt..."
Kā klājās tiem izsūtīto ģimeņu piederīgajiem, kuri palika dzimtenē.
Okupācijas muzeja videoliecības
Mana
bērnības zeme ir Sibīrija
Maijai Skustai patīk cilvēkos. Nonākusi
pensijas gados, viņa darbojas Jelgavas Latviešu biedrībā un ir
Jelgavas politiski represēto kluba «Staburadze» valdes locekle. 1941.
gada jūnijā, kad viņas ģimenes ligzda Penkules pagasta Biķos tika
izpostīta, Maijai bija tikai pieci gadi...
Divi
no Ugāles ešelona
1949. gada
25. marts osteniecei Guntai Šteinei un muņeniekam Jānim Rebokam iesākās
vienādi. Tumsa, rīts, apjukums, sveši karavīri un savējo pakalpiņi.
Kājām gaisā sagriezta māja un visa dzīve. Ugāles stacijā Gunta nonāca
32. vagonā, Jānis - 44. Pavisam ešelonā bija 65 vagoni. Ugāles ešelonu
izmitināja Omskas apgabala sādžās...
Ko mēs ēdām, lai izdzīvotu.
Vladislavs
Urtāns.
"Mums visiem gribējās dzīvot un
izdzīvot. Darījām, kā pratām. Nāve ātrāk pienāca tiem, kuri dzīvojuši
labos apstākļos, kuri neatmeta pīpēšanu, un, man liekas, arī tiem,
kuri vairījās no darba, kaut arī tas bija vissmagākais..."
Jelgavas
puiku drosmīgais solis
Nu jau vairākus gadus 18. novembra svētku salūts
Jelgavas centrā izgaismo karā nopostītās Svētās Trīsvienības baznīcas
torni. Iespējams, kādam no daudzajiem salūta skatītājiem, vecajiem
jelgavniekiem, tādā brīdī nāk atmiņā 1952. gada 12. oktobra svētdiena,
kad šajā tornī pēkšņi plīvoja Latvijas valsts karogs
Drūmākajā
staļinisma laikā tas, protams, bija ārkārtējs notikums...
Grāvju
Vernera atmaksa
Runājot ar
jauniešiem par 1941. gada deportācijām, nereti tiek vaicāts vai
tiešām neviens nekur nepretojās varmākām ar spēku?! Tādi gadījumi
bija, taču saprotamu iemeslu dēļ tos neafišēja. Par vienu no tiem
zinu stāstīt...
Lāča mednieks
1948. gada martā Baltijas Kara apgabala Kara tribunāls pēc kriminālkodeksa
58. panta par politisku darbību pret padomju varu notiesāja 22 personas
tā saukto Lāča mednieku grupu, mobilu partizānu vienību,
kas terorizēja padomju amatpersonas un partijas darbiniekus dažādās
vietās Latvijā, bet par savu svarīgāko uzdevumu uzskatīja LPSR valdības
vadītāja Viļa Lāča nogalināšanu...
Sibīrijā dzimusī
Viss sākas ģimenē: ko vecāki
iedod, tas paliek mantojumā, arī atmiņas par tautas ciešanām. Bet
nevar vainot tos, kuri nezina, jo neviens nav pastāstījis, saka Tamāra
Rudovska (Vilerte). Viņa dzimusi Omskas apgabala Kalačinskas rajona Kuļikovas
ciemā, kad vecāki izsūtījumā bija nodzīvojuši piecus gadus.
Kad
atgriezīsimies mājās, ik dzimto akmeni slacīsim asarām
Anatolijs Krilovs 1941. gada 14. jūnijā, četrpadsmit gadu vecumā,
kopā ar tūkstošiem citu cilvēku no Latvijas uz Sibīriju tika deportēts
Bruno Salenieks, kurš tagad dzīvo Daugavpils rajona Vecsalienas pagasta
"Grantskalnos". Būdams cienījamā vecumā, bijušais
politrepresētais vairs netur ļaunu prātu uz aizgājušo laiku varu.
Vienīgi kremt pāridarījums un nedod miera atmiņas...
Tai
sestdienā tēvam vajadzēja pārbraukt mājās, bet viņš nepārbrauca
Šajās dienās
Latvijā pēc 10 gadu prombūtnes Rīgā no Maskavas ieradās izsūtītais
Ventas Līces (Grāvītes) brālis Ilmārs Sničerevs (Grāvītis).
Neraugoties uz to, ka abi audzināti pretējās nometnēs, cilvēciskās
attiecības viņu starpā tas nav spējis ietekmēt
Kā
ziedi zem kāpurķēdēm
1941.gada 14.jūnijs. Vēl tikai trīs
dienas trūka līdz apaļam gadam kopš dienas, kad Latvijas baltos lielceļus
bija uzaruši Sarkanās armijas tanki, bet liela daļa mūsu zemītes cilvēku
jau saguma zem to atnestās "brīvības". Kā ceļmalas ziedi pirms
gada zem smagajām kāpurķēdēm. Garu garie ešeloni ar lopu vagoniem, kuros,
kareivju apsargāti, bija ieslodzīti Latvijas cilvēki, devās uz Austrumiem.
Pretī iznīcībai. No tiem laikiem palikušas simtiem liecību, simtiem atmiņu
stāstu, kas liecina par komunistiskā terora briesmu darbiem. Šoreiz piedāvājam
ieskatam fragmentus no tagadējās liepājnieces, bijušās izsūtītās Smaidas
Vecvagares atmiņām...
Šķiet, ka
tas viss noticis vakar
Būdams zemnieks no daudzbērnu ģimenes
ar 11 ha zemes lielu saimniecību, arī politiski represētais Konstantīns
Pontaks no Krāslavas bija iekļauts izsūtāmo sarakstā.
Tas bija
nesen.
Šodien atkal pie Latvijas mājām plīvo
karogi ar sēru lentēm. Ir viena no tām melnajām dienām, kas pēdējā
gadsimta gaitā tautas dzīvajā miesā plēsa vislielākās brūces. Tie, kuri
paši bijuši izsūtījumā, un viņu radinieki šodien atkal ies pie Piemiņas
akmens Centrālkapos, brauks uz Tori, apstāsies pie Zilā brīnuma. Lai
atcerētos, ko pārdzīvojuši paši, ko 1941.gada 14.jūnijs nozīmēja
Latvijai, lai godinātu upuru piemiņu. Sniedzam nelielu ieskatu to cilvēku
atmiņu pierakstos, kuri todien kļuva par komunistiskā genocīda upuriem...
Harija Lieģa
atmiņas
Lieģu
ģimenei Skrundā piederēja neliels apģērbu veikals, un droši vien tas bija
par pamatu, lai šo ģimeni ar četriem bērniem 1941.gada 14.jūnijā deportētu
uz Sibīriju. Vecākajam dēlam Harijam tajā laikā vēl nebija pat desmit
gadu, dzimšanas diena bija 7.jūlijā. Brālim Imantam 10.februārī palika seši
gadi, māsai Zentai augustā bija jābūt četriem gadiem, bet mazākajam brālim
Jānim 23.maijā bija apritējuši divi gadiņi...
Atmiņas 1949.gada 25.martā
...Nekāda ievada nebūs. Jo dokumenti
un represēto aptaujas lapās ierakstītais runā pats par sevi. Cik viss bija
vienkārši! Atnāca, lika sakravāt mantiņas un aizveda... Vienkārši?...
Kengiras
traģēdija. Šis Arņa
Otrupa atmiņu stāstījums būs
par komunisma ēras viduspunktu, par Kengiras sacelšanos no 1954. gada 16.
maija līdz tās sagrāvei 26. jūnijā, par kritušajiem un dzīvajiem cilvēkiem,
kam nācās pieredzēt šo traģēdiju.
Lai
atmiņās dokumentējam okupācijas laiku
Padomju okupācijas
laikā no 1944. līdz 1991. gadam Latvijas iedzīvotāji nebija tikai un vienīgi
daudzējādo spaidu cietēji vai pakļāvīgi rīkojumu izpildītāji. Daudzi jo
daudzi no mums glabā atmiņas ne vien par mežabrāļu vai jaunatnes grupu
organizēto pretošanos tā laika varai, kas jau tiek pētīti pēc arhīvu
dokumentiem, bet arī par neskaitāmiem nevardarbīgas pretestības gadījumiem
uzspiestajai ideoloģijai, vides un saimniecības nesaprātīgai pārveidei,
latviešu valodas lietojuma un tautisko ieražu ierobežojumiem...
Kam
vajadzīga atmiņa?
Un
atkal ir jūnija vidus, un atkal klāt laiks, kad daudzās mājās iedegs
sveces, kad daudzos kapos, pie krustiem, pie pieminekļiem saguls ziedi, lai
pieminētu šausmu vasaru, kas no Latvijas zemes ar varu atrāva un uz Sibīriju,
uz svešas zemes ziemeļiem, aizveda tūkstošiem cilvēku. Nolemtus mokām,
badam, iznīcībai. No viņiem tikai daļa atgriezās dzimtenē, atvezdami līdzi
atmiņas. Taču Laiks, iedams savu gaitu, arī dara savu. Tie, kuriem Baigais
gads salauza dzīvi, jau dzimtenes kapu kalniņos. Pat tie, kuri šo ceļu uz
Sibīriju vēroja vēl neko nesaprotošām bērna acīm, nu jau mūža novakarē.
Ko viņi šodien jūt? Ko domā?
Sarkanais
un melnais
Var rīkot konferences
komunistiskā terora upuru piemiņai, var būvēt vai nebūvēt memoriālus, daļai
cilvēku var piešķirt atlaides braukšanai sabiedriskajā transportā, kaut tādējādi
viņiem atlīdzinot kādreiz izciestās pārestības, var rīkot vai nerīkot
uguņošanu valsts svētkos. Svarīgi, lai šie svētki vispār būtu. Vienalga,
vai ar sarkanu vai melnu krāsu atzīmēti kalendārā. Jo mazās robežvalstiņas
Latvijas raibā sabiedrība reiz nu ir tāda, ka daļa cilvēku sarkano redz
melnu, bet daļa melnajā redz sarkanu.
«Zemgales Ziņas» jau vairākkārt
rakstījušas par koliešiem Kaujas organizācijas Latvijas atbrīvošanai
biedriem. Tie bija vecāko klašu ģimnāzisti un augstskolu studenti, kas 1940.
gada padomju okupāciju saskatīja nevis sarkanā, bet melnā krāsā. Jaunieši intuitīvi nespēja
pieņemt jauno kārtību...
Par kādu dokumentu ar
brīvlaišanas spēku
Vilis
Krūmiņš par 700 ieslodzīto atbrīvošanu 1956. gadā "Šis
dokuments ir pazīstamā politiķa un kultūras darbinieka Viļa Krūmiņa
personīgā relikvija. Kādreiz tas bijis "stiprs" dokuments ar
visaugstākās varas dotu juridisku spēku, lai atbrīvotu no padomju
koncentrācijas nometnēm un cietumiem nepatiesi notiesātus cilvēkus"...
Tēvzemes dzejnieks arī
nebrīvē. Leonīds Breikšs Izmeklēšanas
cietumā pavadītās dienas kopā ar Leonīdu Breikšu bija gaišākais
posms visā manā nebrīves laikā. Viņa garaspēks un rūpes par
biedriem bija apbrīnas vērtas. Gandrīz ik rītu pēc celšanās signāla
Leonīds kameras biedriem norunāja naktī sacerētu dzejoli. Bieži tie
bija gari dzejojumi. Tajos nebija pesimisma, tikai neizsakāma dzimtenes mīlestība,
ticība Dieva visvarenībai, Latvijas nākotnei, uzticība savai ceļos
nospiestajai tautai. Visu sacerēto viņš uzkrājot atmiņā kā medu
šūnās....
Tais dienās, kad mākoņi
aizklāja sauli
Dokumentos, atmiņās,
dienasgrāmatās latviešu jaunatnes patriotiskā kustība "Nacionālā
sardze"Par jauniešu kustību
"Nacionālā sardze" Latvijā zināms visai maz. Pirmo reizi
šīs organizācijas nosaukums presē parādījās 1995. gada vasarā, kad
Liepājas Centrālajos kapos tika atrasta kartotēka par 1940. un 1941.
gadā represētajiem Latvijas iedzīvotājiem un kļuva zināms, ka šos
sarakstus Otrā pasaules kara beigu posmā rūpīgi iesaiņojuši un
aprakuši jaunieši no Rīgas, dodoties bēgļu gaitās uz Vāciju.
Latviešu
Golgātā Ziemeļu tundrā, Ziemeļu bada zemē
Valentīns Silamiķelis par
vienu no pirmajiem Baigā gada upuru draudzē
- Jelgavas lidotāju Frici Lāmu.
Pēdēja diena, pēdēja nakts
Melānija
Vanaga "Veļupes krastā". No lappuses, kas datēta ar 14.jūniju,
kad autore kopā ar deviņgadīgo dēlu Alni uzsāka savu moku ceļu...
Tā nomira arī
mans tēvs, čekas terora upuris
Gunāra
Preinberga raksts. ... Bija 1945. gada 27.
janvāris. Mūsu ģimene gatavojās sestdienas nakts mieram. Pēkšņi
dzirdējām šauteņu laidņu triecienus pa dzīvokļa durvīm. Ko tas nozīmē?
Vai tiešām Rīgā atkal notiek cilvēku medības? Bēgt vairs nebija
iespējams. Un kāpēc gan būtu jābēg? Okupācijas laikā tēvs ar vāciešiem
nebija sadarbojies...
Kad
Māte Latvija raudāja par saviem bērniem
Mārtiņu
Saulīti un viņa likteņbiedrus pieminot, Visvaldis Pirksts ...Man
nebija pat deviņi gadi, taču tās dienas notikumus es atceros labāk nekā
tos, kas risinājušies pirms nedēļas.
Mani pamodināja automašīnas motora troksnis mūsu mājas pagalmā. Kas
noticis?...
Kad ir tikai maza un tāla cerība.
Septiņas vēstules no elles priekškambara, ko autors dēvējis pat par paradīzi.
Protams,
daudz vairāk šajās vēstulēs no padomju koncentrācijas nometnes
pateikts Ezopa valodā, starp vārdiem. Bet arī tāpēc šīs 1946. un
1947. gadā rakstītās Oskara Koha vēstules ir saistošas. Skaidrs, ka
šo vēstuļu bijis daudz vairāk, autors tās numurējis. Saglabājušās
septiņas. Laikmeta liecība un dokuments.
Mūžs
dzīvots ar tautas ienaidnieka birku
Laimonis KOPS, politiski represētais,
inženierzinātņu doktors. 18. novembrī sanācām Okupācijas muzeja telpās. Uz šo saietu
ieradās kopēja likteņa cilvēki, kas spējuši pārvarēt pārciesto
pazemojumu, diskrimināciju, saglabājot veselīgu dzīves uztveri, un iekļauties
brīvās Latvijas sabiedriskajā dzīvē...
Saruna ar Eduardu Berklavu 2000.gada 7.aprīlī
Pēc manām domām, Latvijā nav bijis
tāda laika, kad tautā nebūtu pastāvējusi zināma pretestība. Varbūt
tie bija atsevišķi cilvēki, kāda neliela grupiņa, bet atbilstoši
iespējām un atbilstoši apstākļiem pretošanās ir bijusi vienmēr.
Attiecībā uz to jauno, lielo uzliesmojumu, ko tagad saucam par Trešo
atmodu, es vienmēr, lai kur arī runātu, ar cieņu atzīmēju tās
masveidīgās organizācijas, kuras radās jau pirms Nacionālās
neatkarības kustības, ko uzskata par vienu no pirmajām
organizācijām...
Ieva Lase
Ievas Lases balsī latviešu lasītājus
uzrunā gan Sent-Ekziperī Mazais princis, Pjēra Gamarā dabas tēlojumi
un Gustava Flobēra Felisita.... To apliecina arī
Francijas augstais apbalvojums Literatūras un mākslas ordenis. Bet
varbūt vēl vairāk laba viņa savai zemei un tautai darījusi ar drosmi
nezaudēt godaprātu un pašcieņu ne koncentrācijas nometnēs, ne
garajos okupācijas gados...
Likteņbiedru vidū
Savas pastāvēšanas desmito
gadadienu atzīmē Liepājas Politisko represēto klubs...
Nevalstiskās
organizācijas: Mēs necietām stukačus
Arī mums tādas bija un kā
vecenītes aizkrāsnē čubinājās, čabinājās, piktojās un buldurēja,
bet dzīve ritēja savu gaitu. Lielvalsti vadīja prātu izkūkojušu večuku
politbirojs, tauta zaga darba laiku un materiālās vērtības...
Baigais
Gads
fotoattēlu un dokumentu krājums par boļševiku
valdīšanas laiku Latvijā no 1940. gada 17. jūnija līdz 1941. gada 1.
jūlijam
Ieslodzīto
un deportēto dziesmas
Songs of Russian prisoners. Krievijas cietumnieku dziesmas
(krievu un angļu val.)
uz: Noziegumi pret cilvēci