Noziegumi pret cilvēci   Crimes against Humanity


Atmiņas
Liecības

 

 

 

 

 

    Ne represijas, bet genocids tas bija!
    Turpat divus mēnešus šopavasar Latvijā uzturējās 78 gadus vecā pensionāre Hilda Smekis no Kanādas, vācot izsūtīto tautiešu atmiņu stāstus par sāpju ceļos piedzīvoto. Pirms atceļā došanās viņa «Ogres Vēstīm» pastāstīja par gūtajiem iespaidiem.

    Pārrunas uz desmit gadiem
    10. decembris ir Pasaules cilvēktiesību diena, kad piemin visus par vārda un domas brīvību vajātos. Uldis Ofkants par politiskajiem uzskatiem desmit sava mūža gadus pavadījis Gulagā Mordovijā un citās padomju režīma nometnēs. Viņā nav rūgtuma vai žēluma par savu likteni, tikai viegla ironija par to, kā šodien tiek izprastas cilvēktiesības.

    Kā es braucu lopu vagonā
    Okupācijas muzejs videoliecībās iemūžina no padomju režīma cietušo cilvēku dzīvesstāstus

    Kara šausmas pēc kara
    Pagājuši 60 gadi, kopš Zviedrija PSRS izdeva latviešu leģionārus, arī Jāni Šteinbergu..

    "Man ir jāiet uz priekšu!"
    Lai arī Birutas Rodovičas seju visu laiku rotāja smaids, mūsu saruna lielākoties bija par sāpēm. Par pārdzīvoto pēc tam, kad tika sagrauta Īles nacionālo partizānu vienība, kurā viņa, toreiz pusaudzes gados, bija sakarniece.

    Neticēja, ka būs kas ļauns
    Rozmarijas Barsdeles atmiņu pierakstos neatrast vietu, kur viņa atzītos, ka izsūtījumā Sibīrijā bijis smagi. "manā dzīvē ir gadījušies tādi brīži, ka nezini, ko vairs darīt, izmisums klāt. Bet es nekad neraudu." Arī savu jaunības sapni par tēlniecību viņa piepildīja zīmējot...

    Stāsts nenoskārstai vajadzībai 
    Daudzi no viņiem nekad mūžā nav nedz filmēti, nedz intervēti. Sistēmai bija svarīgi, lai viņi klusē un lai par viņiem neviens neko neuzzina. Tagad, mūža astotajā, pat devītajā gadu desmitā, viņi ļauj kinokameras acij ielūkoties savā dzīvē..

    Eduarda Berklāva pēdējā intervija KABINETAM

    Ar zīdaini lopu vagonā

    TRAĢISKĀ DUMPINIECE
    Par Dundagas baznīcas tornī 18.novembra naktī pirms 46 gadiem pacelto sarkanbaltsarkano karogu toreiz, attīstītā sociālisma spelgonī, runāja pusčukstus. Tikai daži vien jau arī to rītausmā bija redzējuši, pirms čeka nokomandēja novākt. Pie visām varām ar dumpīgumu pazīstamie dundadznieki klusībā smīkņāja — ar visu okšķerēšanu drošībniekiem tā arī nebija izdevies sadzīt pēdas, kas Latvijas Republikas proklamēšanas 50.gadadienā baznīcas tornī uzvilcis karogu.

    Atmiņas, ko pierakstījis viens no vecākajiem Latvijas iedzīvotājiem
    Tukumnieks Arnolds Hofmanis ir viens no vecākajiem Latvijas iedzīvotājiem. Atsevišķi fragmenti un pārstāsti no tās atmiņu daļas, kas attiecas uz 1940. –1948. gadu un varētu būt interesanta plašākam vēstures interesentu lokam.

    Un tomēr: lai vienmēr ir vieta gaišumam
    Ausma Fridrihsone par septiņu izsūtījuma gadu rētām un mācībām/ Ausmu izveda 1949. gadā. Tēvam piederošais apģērbu, audumu un galantērijas veikals bija nacionalizēts jau četrdesmitajā gadā

    Un galīgā bezizejā iedegās cerības stariņš
    Nesen ar pazīstamās kinodokumentālistes Dzintras Gekas gādību Latvijā viesojās astoņdesmit gadus vecais Eižens Doreds no Kalifornijas – viens no pārsimt tūkstošiem latviešu, kura likteni savērpa divu totalitāro režīmu konfrontācija Otrā pasaules kara laikā Latvijā. Viens no pēdējiem latviešiem, kam bija lemts tikties ar leģendāro latviešu antikomunistu un antifašistu Konstantīnu Čaksti...

    Tāpēc, ka esmu latvietis
    Leģionāra un represētā Nikolaja Veņģes atmiņas

    Pārdzīvoto aizmirst nevar
    Pļaviņietei Ausmai Platkojai gan 14. jūnijs, gan 25. marts ir melnu atmiņu dienas, jo komunistiskā režīma represijas skarbi skārušas viņas dzimtu.

    Nav stāsta bēdīgāka par Aleksandras dzīvi
    Pirmais pasaules karš Tālmaņu ģimeni aizveda uz Krieviju. Tur tālajā Vitebskā piedzima arī mazā Aleksandra. Taču tolaik padomijā bez iemesla vajāja latviešus, baidīdamies par savu varu. Aleksandras māti un tēvu arestēja darbā 1937. gadā...

    Pirmsokupācijas notikumi Saldū

    "Ja nu man ir lemts palikt..."
    Kā klājās tiem izsūtīto ģimeņu piederīgajiem, kuri palika dzimtenē. Okupācijas muzeja videoliecības

    Mana bērnības zeme ir Sibīrija
    Maijai Skustai patīk cilvēkos. Nonākusi pensijas gados, viņa darbojas Jelgavas Latviešu biedrībā un ir Jelgavas politiski represēto kluba «Staburadze» valdes locekle. 1941. gada jūnijā, kad viņas ģimenes ligzda Penkules pagasta Biķos tika izpostīta, Maijai bija tikai pieci gadi...

    Divi no Ugāles ešelona
    1949. gada 25. marts osteniecei Guntai Šteinei un muņeniekam Jānim Rebokam iesākās vienādi. Tumsa, rīts, apjukums, sveši karavīri un savējo pakalpiņi. Kājām gaisā sagriezta māja un visa dzīve. Ugāles stacijā Gunta nonāca 32. vagonā, Jānis - 44. Pavisam ešelonā bija 65 vagoni. Ugāles ešelonu izmitināja Omskas apgabala sādžās...

    Ko mēs ēdām, lai izdzīvotu. Vladislavs Urtāns. "Mums visiem gribējās dzīvot un izdzīvot. Darījām, kā pratām. Nāve ātrāk pienāca tiem, kuri dzīvojuši labos apstākļos, kuri neatmeta pīpēšanu, un, man liekas, arī tiem, kuri vairījās no darba, kaut arī tas bija vissmagākais..."

    Jelgavas puiku drosmīgais solis
    Nu jau vairākus gadus 18. novembra svētku salūts Jelgavas centrā izgaismo karā nopostītās Svētās Trīsvienības baznīcas torni. Iespējams, kādam no daudzajiem salūta skatītājiem, vecajiem jelgavniekiem, tādā brīdī nāk atmiņā 1952. gada 12. oktobra svētdiena, kad šajā tornī pēkšņi plīvoja Latvijas valsts karogs… Drūmākajā staļinisma laikā tas, protams, bija ārkārtējs notikums...

    Grāvju Vernera atmaksa
    Runājot ar jauniešiem par 1941. gada deportācijām, nereti tiek vaicāts – vai tiešām neviens nekur nepretojās varmākām ar spēku?! Tādi gadījumi bija, taču saprotamu iemeslu dēļ tos neafišēja. Par vienu no tiem zinu stāstīt...

    Lāča mednieks
    1948. gada martā Baltijas Kara apgabala Kara tribunāls pēc kriminālkodeksa 58. panta par politisku darbību pret padomju varu notiesāja 22 personas – tā saukto „Lāča mednieku” grupu, mobilu partizānu vienību, kas terorizēja padomju amatpersonas un partijas darbiniekus dažādās vietās Latvijā, bet par savu svarīgāko uzdevumu uzskatīja LPSR valdības vadītāja Viļa Lāča nogalināšanu...

    Sibīrijā dzimusī
    „Viss sākas ģimenē: ko vecāki iedod, tas paliek mantojumā, arī atmiņas par tautas ciešanām. Bet nevar vainot tos, kuri nezina, jo neviens nav pastāstījis,” saka Tamāra Rudovska (Vilerte). Viņa dzimusi Omskas apgabala Kalačinskas rajona Kuļikovas ciemā, kad vecāki izsūtījumā bija nodzīvojuši piecus gadus.

    Kad atgriezīsimies mājās, ik dzimto akmeni slacīsim asarām

    Anatolijs Krilovs 1941. gada 14. jūnijā, četrpadsmit gadu vecumā, kopā ar tūkstošiem citu cilvēku no Latvijas uz Sibīriju tika deportēts Bruno Salenieks, kurš tagad dzīvo Daugavpils rajona Vecsalienas pagasta "Grantskalnos". Būdams cienījamā vecumā, bijušais politrepresētais vairs netur ļaunu prātu uz aizgājušo laiku varu. Vienīgi kremt pāridarījums un nedod miera atmiņas...

    Tai sestdienā tēvam vajadzēja pārbraukt mājās, bet viņš nepārbrauca
    Šajās dienās Latvijā pēc 10 gadu prombūtnes Rīgā no Maskavas ieradās izsūtītais Ventas Līces (Grāvītes) brālis Ilmārs Sničerevs (Grāvītis). Neraugoties uz to, ka abi audzināti pretējās nometnēs, cilvēciskās attiecības viņu starpā tas nav spējis ietekmēt

    Kā ziedi zem kāpurķēdēm
    1941.gada 14.jūnijs. Vēl tikai trīs dienas trūka līdz apaļam gadam kopš dienas, kad Latvijas baltos lielceļus bija uzaruši Sarkanās armijas tanki, bet liela daļa mūsu zemītes cilvēku jau saguma zem to atnestās "brīvības". Kā ceļmalas ziedi pirms gada zem smagajām kāpurķēdēm. Garu garie ešeloni ar lopu vagoniem, kuros, kareivju apsargāti, bija ieslodzīti Latvijas cilvēki, devās uz Austrumiem. Pretī iznīcībai. No tiem laikiem palikušas simtiem liecību, simtiem atmiņu stāstu, kas liecina par komunistiskā terora briesmu darbiem. Šoreiz piedāvājam ieskatam fragmentus no tagadējās liepājnieces, bijušās izsūtītās Smaidas Vecvagares atmiņām...

    Šķiet, ka tas viss noticis vakar
    Būdams zemnieks no daudzbērnu ģimenes ar 11 ha zemes lielu saimniecību, arī politiski represētais Konstantīns Pontaks no Krāslavas bija iekļauts izsūtāmo sarakstā.

    Tas bija nesen.
    Šodien atkal pie Latvijas mājām plīvo karogi ar sēru lentēm. Ir viena no tām melnajām dienām, kas pēdējā gadsimta gaitā tautas dzīvajā miesā plēsa vislielākās brūces. Tie, kuri paši bijuši izsūtījumā, un viņu radinieki šodien atkal ies pie Piemiņas akmens Centrālkapos, brauks uz Tori, apstāsies pie Zilā brīnuma. Lai atcerētos, ko pārdzīvojuši paši, ko 1941.gada 14.jūnijs nozīmēja Latvijai, lai godinātu upuru piemiņu. Sniedzam nelielu ieskatu to cilvēku atmiņu pierakstos, kuri todien kļuva par komunistiskā genocīda upuriem...

    Harija Lieģa atmiņas
    Lieģu ģimenei Skrundā piederēja neliels apģērbu veikals, un droši vien tas bija par pamatu, lai šo ģimeni ar četriem bērniem 1941.gada 14.jūnijā deportētu uz Sibīriju. Vecākajam dēlam Harijam tajā laikā vēl nebija pat desmit gadu, dzimšanas diena bija 7.jūlijā. Brālim Imantam 10.februārī palika seši gadi, māsai Zentai augustā bija jābūt četriem gadiem, bet mazākajam brālim Jānim 23.maijā bija apritējuši divi gadiņi...

    Atmiņas 1949.gada 25.martā
    ...
    Nekāda ievada nebūs. Jo dokumenti un represēto aptaujas lapās ierakstītais runā pats par sevi. Cik viss bija vienkārši! Atnāca, lika sakravāt mantiņas un aizveda... Vienkārši?...

    Kengiras traģēdija. Šis Arņa Otrupa atmiņu stāstījums būs par komunisma ēras viduspunktu, par Kengiras sacelšanos no 1954. gada 16. maija līdz tās sagrāvei 26. jūnijā, par kritušajiem un dzīvajiem cilvēkiem, kam nācās pieredzēt šo traģēdiju.

    Lai atmiņās dokumentējam okupācijas laiku
    Padomju okupācijas laikā no 1944. līdz 1991. gadam Latvijas iedzīvotāji nebija tikai un vienīgi daudzējādo spaidu cietēji vai pakļāvīgi rīkojumu izpildītāji. Daudzi jo daudzi no mums glabā atmiņas ne vien par mežabrāļu vai jaunatnes grupu organizēto pretošanos tā laika varai, kas jau tiek pētīti pēc arhīvu dokumentiem, bet arī par neskaitāmiem nevardarbīgas pretestības gadījumiem uzspiestajai ideoloģijai, vides un saimniecības nesaprātīgai pārveidei, latviešu valodas lietojuma un tautisko ieražu ierobežojumiem...

    Kam vajadzīga atmiņa?  
    Un atkal ir jūnija vidus, un atkal klāt laiks, kad daudzās mājās iedegs sveces, kad daudzos kapos, pie krustiem, pie pieminekļiem saguls ziedi, lai pieminētu šausmu vasaru, kas no Latvijas zemes ar varu atrāva un uz Sibīriju, uz svešas zemes ziemeļiem, aizveda tūkstošiem cilvēku. Nolemtus mokām, badam, iznīcībai. No viņiem tikai daļa atgriezās dzimtenē, atvezdami līdzi atmiņas. Taču Laiks, iedams savu gaitu, arī dara savu. Tie, kuriem Baigais gads salauza dzīvi, jau dzimtenes kapu kalniņos. Pat tie, kuri šo ceļu uz Sibīriju vēroja vēl neko nesaprotošām bērna acīm, nu jau mūža novakarē. Ko viņi šodien jūt? Ko domā?

    Sarkanais un melnais
    Var rīkot konferences komunistiskā terora upuru piemiņai, var būvēt vai nebūvēt memoriālus, daļai cilvēku var piešķirt atlaides braukšanai sabiedriskajā transportā, kaut tādējādi viņiem atlīdzinot kādreiz izciestās pārestības, var rīkot vai nerīkot uguņošanu valsts svētkos. Svarīgi, lai šie svētki vispār būtu. Vienalga, vai ar sarkanu vai melnu krāsu atzīmēti kalendārā. Jo mazās robežvalstiņas Latvijas raibā sabiedrība reiz nu ir tāda, ka daļa cilvēku sarkano redz melnu, bet daļa melnajā redz sarkanu. 
    «Zemgales Ziņas» jau vairākkārt rakstījušas par koliešiem – Kaujas organizācijas Latvijas atbrīvošanai biedriem. Tie bija vecāko klašu ģimnāzisti un augstskolu studenti, kas 1940. gada padomju okupāciju saskatīja nevis sarkanā, bet melnā krāsā. Jaunieši intuitīvi nespēja pieņemt jauno kārtību...

    Par kādu dokumentu ar brīvlaišanas spēku  Vilis Krūmiņš par 700 ieslodzīto atbrīvošanu 1956. gadā  "Šis dokuments ir pazīstamā politiķa un kultūras darbinieka Viļa Krūmiņa personīgā relikvija. Kādreiz tas bijis "stiprs" dokuments ar visaugstākās varas dotu juridisku spēku, lai atbrīvotu no padomju koncentrācijas nometnēm un cietumiem nepatiesi notiesātus cilvēkus"...

    Tēvzemes dzejnieks — arī nebrīvē. Leonīds Breikšs
      
    Izmeklēšanas cietumā pavadītās dienas kopā ar Leonīdu Breikšu bija gaišākais posms visā manā nebrīves laikā. Viņa garaspēks un rūpes par biedriem bija apbrīnas vērtas. Gandrīz ik rītu pēc celšanās signāla Leonīds kameras biedriem norunāja naktī sacerētu dzejoli. Bieži tie bija gari dzejojumi. Tajos nebija pesimisma, tikai neizsakāma dzimtenes mīlestība, ticība Dieva visvarenībai, Latvijas nākotnei, uzticība savai ceļos nospiestajai tautai. Visu sacerēto viņš uzkrājot atmiņā kā medu šūnās....

    Tais dienās, kad mākoņi aizklāja sauli

    Dokumentos, atmiņās, dienasgrāmatās — latviešu jaunatnes patriotiskā kustība "Nacionālā sardze"Par jauniešu kustību "Nacionālā sardze" Latvijā zināms visai maz. Pirmo reizi šīs organizācijas nosaukums presē parādījās 1995. gada vasarā, kad Liepājas Centrālajos kapos tika atrasta kartotēka par 1940. un 1941. gadā represētajiem Latvijas iedzīvotājiem un kļuva zināms, ka šos sarakstus Otrā pasaules kara beigu posmā rūpīgi iesaiņojuši un aprakuši jaunieši no Rīgas, dodoties bēgļu gaitās uz Vāciju.


    Latviešu Golgātā — Ziemeļu tundrā, Ziemeļu bada zemē

    Valentīns Silamiķelis par vienu no pirmajiem Baigā gada upuru draudzē - Jelgavas lidotāju Frici Lāmu.

    Pēdēja diena, pēdēja nakts
    Melānija Vanaga "Veļupes krastā". No lappuses, kas datēta ar 14.jūniju, kad autore kopā ar deviņgadīgo dēlu Alni uzsāka savu moku ceļu... 

    Tā nomira arī mans tēvs, čekas terora upuris
    Gunāra Preinberga raksts. ... Bija 1945. gada 27. janvāris. Mūsu ģimene gatavojās sestdienas nakts mieram. Pēkšņi dzirdējām šauteņu laidņu triecienus pa dzīvokļa durvīm. Ko tas nozīmē? Vai tiešām Rīgā atkal notiek cilvēku medības? Bēgt vairs nebija iespējams. Un kāpēc gan būtu jābēg? Okupācijas laikā tēvs ar vāciešiem nebija sadarbojies...

    Kad Māte Latvija raudāja par saviem bērniem
    Mārtiņu Saulīti un viņa likteņbiedrus pieminot, — Visvaldis Pirksts ...Man nebija pat deviņi gadi, taču tās dienas notikumus es atceros labāk nekā tos, kas risinājušies pirms nedēļas. Mani pamodināja automašīnas motora troksnis mūsu mājas pagalmā. Kas noticis?...

    Kad ir tikai maza un tāla cerība
    .
    Septiņas vēstules no elles priekškambara, ko autors dēvējis pat par paradīzi. Protams, daudz vairāk šajās vēstulēs no padomju koncentrācijas nometnes pateikts Ezopa valodā, starp vārdiem. Bet arī tāpēc šīs 1946. un 1947. gadā rakstītās Oskara Koha vēstules ir saistošas. Skaidrs, ka šo vēstuļu bijis daudz vairāk, autors tās numurējis. Saglabājušās septiņas. Laikmeta liecība un dokuments.

    Mūžs dzīvots ar tautas ienaidnieka birku
    Laimonis KOPS, politiski represētais, inženierzinātņu doktors. 18. novembrī sanācām Okupācijas muzeja telpās. Uz šo saietu ieradās kopēja likteņa cilvēki, kas spējuši pārvarēt pārciesto pazemojumu, diskrimināciju, saglabājot veselīgu dzīves uztveri, un iekļauties brīvās Latvijas sabiedriskajā dzīvē...

    Saruna ar Eduardu Berklavu 2000.gada 7.aprīlī 
    Pēc manām domām, Latvijā nav bijis tāda laika, kad tautā nebūtu pastāvējusi zināma pretestība. Varbūt tie bija atsevišķi cilvēki, kāda neliela grupiņa, bet atbilstoši iespējām un atbilstoši apstākļiem pretošanās ir bijusi vienmēr. Attiecībā uz to jauno, lielo uzliesmojumu, ko tagad saucam par Trešo atmodu, es vienmēr, lai kur arī runātu, ar cieņu atzīmēju tās masveidīgās organizācijas, kuras radās jau pirms Nacionālās neatkarības kustības, ko uzskata par vienu no pirmajām organizācijām...

    Ieva Lase

    Ievas Lases balsī latviešu lasītājus uzrunā gan Sent-Ekziperī Mazais princis, Pjēra Gamarā dabas tēlojumi un Gustava Flobēra Felisita.... To apliecina arī Francijas augstais apbalvojums — Literatūras un mākslas ordenis. Bet varbūt vēl vairāk laba viņa savai zemei un tautai darījusi ar drosmi nezaudēt godaprātu un pašcieņu ne koncentrācijas nometnēs, ne garajos okupācijas gados...

    Likteņbiedru vidū Savas pastāvēšanas desmito gadadienu atzīmē Liepājas Politisko represēto klubs...

    Nevalstiskās organizācijas: Mēs necietām stukačus 
    Arī mums tādas bija un kā vecenītes aizkrāsnē čubinājās, čabinājās, piktojās un buldurēja, bet dzīve ritēja savu gaitu. Lielvalsti vadīja prātu izkūkojušu večuku politbirojs, tauta zaga darba laiku un materiālās vērtības...

    Baigais Gads

    fotoattēlu un dokumentu krājums par boļševiku valdīšanas laiku Latvijā no 1940. gada 17. jūnija līdz 1941. gada 1. jūlijam

    Ieslodzīto un deportēto dziesmas

    Songs of Russian prisoners. Krievijas cietumnieku dziesmas (krievu un angļu val.)

    uz: Noziegumi pret cilvēci