Šogad aprit 55 gadi kopš 1949. gada 25. marta deportācijām. Būdams zemnieks no daudzbērnu ģimenes ar 11 ha zemes lielu saimniecību, arī politiski represētais Konstantīns Pontaks no Krāslavas bija iekļauts izsūtāmo sarakstā.

Tas bija melnākais un traģiskākais gads Latvijas tautai -- deportācijas bija genocīds pret latviešu tautu, dažu dienu laikā uz Krievijas tālākajiem ziemeļu rajoniem tika izsūtīti vairāk nekā 43 000 Latvijas pilsoņu, nešķirojot viņus ne pēc tautības, ne reliģiskās piederības. Vēsturiskajos dokumentos atspoguļots tūkstošiem plūsmu, kas devās no Latvijas uz Sibīriju, kā arī to, kas devās izsūtījumā pretējā virzienā -- no Novgorodas, Pleskavas reģioniem un citiem apgabaliem uz Latvijas rajoniem. Varas vīri Maskavā stingri noteica, kas, kad, cik un no kurienes uz kurieni jāizsūta. Latvijas PSR Ministru kabinets ar Vili Lāci priekšgalā to nodublēja ar 1949. gada 17. marta lēmumu. Izsūtīšanai bija arī otrs iemesls -- zemnieku iebaidīšana, lai viņi labprātīgi iestātos kolhozos, jo 1949. gads bija masveidīgas kolhozu dibināšanas gads. K.Pontakam ir savs dramatiskais dzīvesstāsts, kuru iespaidoja izsūtīšana 1949.gadā.

Abi ar māsu Antoņinu toreiz mācījāmies Ezernieku vidusskolā, bet dzīvojām pie tantes Ezerniekos. Pēc mums un citiem jauniešiem uz skolu ieradās trīs bruņoti vīri. Tika noteikts savākt visas mantas un ierasties direktora kabinetā. Tur mūs jau gaidīja, lai tālāk dotos uz pagasta māju, kur jau pulcējās vairāki cilvēki no apkārtējām sādžām. Viņu vidū bija arī mana tēva brālis Pāvels Pontaks. Tā kā viņš tika aizvests tieši no savām mājām, onkulis bija paguvis reizē ar mantām paķert līdzi arī nelielu krājumu pārtikas produktu, un dalījās tajos ar mums. Tikai pateicoties viņam, mēs ar māsu necietām badu. Visiem izsūtāmajiem ēst deva tikai trešajā dienā pēc izbraukšanas, kad jau bijām aiz Urālu kalniem.

Pēc četrpadsmit dienu garā brauciena mēs nokļuvām Omskas apgabala Poltavas rajonā, kur tikām izmitināti dzīvokļos pie saimniekiem un jau trešajā dienā sākām strādāt kolhozā. Mēs ar māsu bijām norīkoti liellopu fermā par apkopējiem, taču nepalikām tur ilgi, jo tā paša gada rudenī mūs pārvietoja tālāk uz ziemeļiem Taigā, kur strādājām meža darbos. Liktenis mums izrādījās labvēlīgs, jo 1950. gada pavasarī tikām pārvietoti uz rajona centru celtniecības darbos, kurus vadīja kāds no Rīgas izsūtīts students. Tieši viņš pamudināja mani mācīties celtnieka amatu, un es neilgā laikā pašmācības ceļā apguvu mūrnieka un citus celtniecības darbus. Divus gadus nostrādājis, sāku domāt par izglītības iegūšanu šajā jomā, kas patiesi bija iepatikusies. Tā kā darba mīlestība man bija ieaudzināta no bērnības, darbi ritēja raiti. Rajona priekšniecība bija ievērojusi manu centību, un, kad bija vajadzīgi speciālisti rajonā, ieteica braukt uz Omsku mācīties celtniecības tehnikumā. Ar likumu izsūtītajiem nebija liegts mācīties, taču bija nepieciešama apgabala komandanta atļauja, kuru es dabūju ar lielām grūtībām un neatlaidību. Jau 1957. gada rudenī pēc sekmīgas eksāmenu nokārtošanas sāku mācīties Omskas celtniecības tehnikumā, kur teicami apguvu mācību programmu un tiku nosūtīts atpakaļ uz Znamenskas rajona izpildkomiteju darbā par celtnieku tehniķi.

Pēc triju gadu darba sāku interesēties par iespēju atgriezties dzimtenē, jo Latvijā bija palikusi mana sirmā un slimā māmuļa. Rakstīju uz Maskavu un Rīgu, lai mūs atbrīvo. Pirmās divas atbildes bija negatīvas un tikai ar trešo piegājienu saņēmu atbildi, ka esmu izsūtīts nepamatoti. Ar Latvijas Augstākās Tiesu krimināllietu kolēģijas 1955. gada 18. jūnija lēmumu mūsu ģimene tika reabilitēta un mēs ar māsu varējām atgriezties dzimtenē, ko pēc sešu gadu prombūtnes arī izdarījām.

Lai arī pagājis krietns laika sprīdis, atliek aizvērt acis un šķiet, ka tas viss noticis vakar.

Latgales Laiks, 23.03.2004