Noziegumi pret cilvēci

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Atpakaļ Back | Jaunumi News | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas || Prese |

 Sākumlapa Home

 
Baltijas ceļš piepildīts
Sandra Kalniete

Pirms 15 gadiem Latvija, Lietuva un Igaunija sadevās rokās un atstāja neizdzēšamu iespaidu pasaules apziņā

Jau pirmie atmodas soļi parādīja, ka Latvijas Tautas fronte tikai kopā ar Lietuvas Sajudis un Igaunijas Rahvarinne var iegūt īstu politisku spēku un ietekmēt politiskos procesus Padomju Savienībā. 1988.gada 8.novembrī pirmo reizi tikās Baltijas tautas kustību vadība un vienojās uzsāk plašu protesta kampaņu pret M.Gorbačova piedāvātajiem PSRS konstitūcijas labojumiem. Piedāvātie pamatlikuma labojumi, pretēji cerētajam, bija vērsti uz režīma nostiprināšanu. Tiekoties arī vienojāmies par PSRS "sadalīšanu ietekmes zonās", lai iesaistītu protesta akcijās demokrātiskās kustības citās padomijas daļās. PSRS konstitūcijas kampaņa kļuva par tādu kā detonatoru, kas uzspridzināja septiņdesmit totalitārisma gados nostiprināto padevību. 1988.gada beigās un 1989.gada sākumā sākās plaša tautas kustību veidošanās PSRS. Šim lēmumam bija tālejoša stratēģiska nozīme. Daudzos šodien Rietumos izdotajos pētījumos par PSRS sabrukšanas procesu tiek uzsvērta Baltijas tautas kustību loma demokrātiskās kustības atmodināšanā PSRS. Šo "revolūcijas eksportu" Mihails Gorbačovs nekad baltiešiem nepiedeva. Tie bija trīs sprīdīši, kas paklupināja grīļīgo milzi Lutausi.

Baltieši vienojas kopējam mērķim

Trīs tautas kustības prata īstenot Latvijas pirmā ārlietu ministra Zigfrīda Meierovica Baltijas Antantes ideju. Turpmāk ikviena nozīmīga rīcība vai lēmums tika saskaņoti. Par šīs saskaņas augstāko izpausmi kļuva Baltijas asambleja, kas pirmoreiz sanāca Tallinā 1989.gada 14. un 15. maijā. Asambleja pieņēma Deklarāciju par Baltijas nāciju tiesībām, Deklarāciju par Igaunijas, Latvijas un Lietuvas ekonomisko neatkarību, Rezolūciju par staļinisma noziegumiem un Aicinājumu Eiropas drošības un sadarbības konferences valstu vadītājiem, ANO ģenerālsekretāram un PSRS Augstākās Padomes prezidija priekšsēdētājam.

Asambleja piesaistīja lielu starptautisko uzmanību, jo tajā akreditētie žurnālisti plaši informēja par notiekošo un citēja būtiskākos dokumentus. Tā raidīja spēcīgu signālu Rietumu politiķiem, ka līdzās sākotnējiem demokrātiskajiem mērķiem turpmāk tautas kustības izvirza politiskas prasības un sagaida starptautisku iesaisti Baltijas jautājuma risināšanā.

Asamblejā aizsāktā sadarbība tautas pārstāvniecības formā vēlāk turpinājās PSRS Tautas deputātu kongresā Maskavā. Tieši asamblejas laikā pirmo reizi sapulcējās Baltijas tautas kustību PSRS tautas deputāti, lai sagatavotos Tautas deputātu kongresam, kas sākās 25.maijā.

Formāli Baltijas deputātu reģionālo grupu nodibināja 30.septembrī Krimuldā. Viens no svarīgākajiem uzdevumiem, kuru deputāti izvirzīja, bija panākt Ribentropa—Molotova pakta slepeno papildprotokolu atzīšanu "par juridiski nepamatotiem un spēkā neesošiem kopš to parakstīšanas brīža". Pēc milzīga Baltijas deputātu izpētes un skaidrošanas darba 1989. gada 24.decembrī PSRS TDK pēc dramatiska atkārtota balsojuma beidzot tādu lēmumu pieņēma. Tā bija liela uzvara, jo Maskava bija zaudējusi tiesības apgalvot, ka Baltijas jautājums ir PSRS iekšējā lieta. Baltijas jautājums bija atguvis savu starptautiski tiesisko pamatu.

Vienoti dzīvā ķēdē

Asamblejā radītā Baltijas padome ar pasauli turpmāk runāja mūsu triju tautu vārdā. Kopumā līdz neatkarības atjaunošanai notika septiņas Baltijas padomes sēdes. Tā bija Baltijas padome, kas aicināja 23.augustā veidot Baltijas ceļu, lai ar šo pasaulē nepieredzēto akciju atgādinātu, ka Baltijas valstis vēl arvien ir pirms 50 gadiem noslēgtā Ribentropa—Molotova pakta upuri.

23.augusta vakarā pulksten 19.00 no robežas līdz robežai 600 kilometru garumā Igaunijas, Latvijas un Lietuvas iedzīvotāji sadevās rokās, lai pasaulei apliecinātu "Mēs gribam atpakaļ savu neatkarību, savas valstis — brīvu Igauniju, brīvu Latviju, brīvu Lietuvu!" Baltijas ceļu filmēja simtiem žurnālistu, un to raidīja visas lielākās pasaules televīzijas kompānijas. Pēc šis akcijas Baltijas jautājums vairs nebija tikai politiķu un diplomātu lieta, tas ieguva plašu Rietumu sabiedrības atbalstu. Ieskatoties bibliogrāfijās ir statistiski redzams, kā pēc Baltijas ceļa pieaug publikāciju skaits par Baltijas valstīm.

Ārvalstu atbalsts

Baltijas ceļa gājēji teica cits citam: "Par brīvību — jūsu un mūsu!" Mēs prasījām cieņu pret nāciju tiesībām uz pašnoteikšanos, uz dzimto valodu, dzimto zemi. Tā bija Baltijas padome, kas pēc draudīgā PSKP CK 26.augusta paziņojuma par stāvokli Baltijas padomju republikās 31. augustā sapulcējās uz ārkārtas sēdi, lai vērstos pie citām PSRS tautām ar aicinājumu atbalstīt mūsu neatkarības centienus un nepieļaut Baltijas tautas kustību sagrāvi, īstenojot līdzīgu scenāriju kā 1956.gadā Ungārijā un 1968.gadā Čehoslovakijā. Baltijas padomes aicinājumā mēs vaicājām: "Krievu cilvēki, vai jūs būtu gatavi atteikties no līdzīgām tiesībām attiecībā uz Krieviju? Ukraiņi, vai jūs atteiktos no Ukrainas, gruzīni — no Gruzijas, tadžiki no Tadžikijas? Neviena tauta, ja tai jautātu, nebūtu ar mieru iekļauties lielvalsts sastāvā tāpēc, lai izkustu tajā un pazustu, lai pazaudētu jebkuras tiesības uz senču novēlēto zemi."

Mūs sadzirdēja. Maskavā, Ļeņingradā un citās PSRS lielākajās pilsētās notika atbalsta manifestācijas: mītiņi, parakstu vākšana, sabiedriskās organizācijas pieņēma simpatizējošus paziņojumus. Aktivitāte apliecināja, ka citu tautu nacionālās konsolidācijas process, kas tik bikli bija sācies pēc pārbūves un kura veicināšanā Baltijas tautas kustībām ir tik liela nozīme, ir kļuvis par nozīmīgu politisku spēku. 1989.gada augustā mums piederēja PSRS gaišāko prātu simpātijas. PSKP CK lēmums bija devis pretējo efektu — nevis mūs kompromitējis, bet gan heroizējis.

Pirmoreiz tik noteikti bažas par iespējamo notikumu attīstību pauda arī starptautiskās politikas smagsvari. Liela nozīme izrēķināšanās novēršanā bija ASV prezidenta Buša vēstulei Gorbačovam, kurā viņš aicināja izturēties pret Baltijas valstīm tikpat iecietīgi kā pret Poliju. Tā kā parlamentārieši ir brīvāki savu politisko simpātiju apliecināšanā nekā valdības, tad Baltijas tautas kustības saņēma atbalstu arī no dažādu valstu parlamentu deputātiem.

Baltijas tautas kustību sadarbības pamatā bija kopīgi mērķi un kopīga ideoloģija. Mēs stingri aizstāvējām nevardarbīgās pretošanās ceļu un miermīlīgu līdzekļu izmantošanu. Baltijas revolūcija ir iegājusi pasaules vēsturē kā dziesmotā revolūcija. Režīma aizstāvju pusē nav neviena baltiešu vainas dēļ cietušā. Vardarbības upuri bija mūsu pusē. Nekad neaizmirsīšu nogurušo sievietes balsi, kas 13.janvāra naktī atkal un atkal atkārtoja: "Jūs klausāties pēdējo brīvo Lietuvas radiostaciju!" Bija sācies 1991. gada asiņainais janvāris, kurā Viļņā un Rīgā gāja bojā 21 cilvēks un tika ievainots 341 cilvēks. Nežēlīgi 1991.gada 31. jūlijā tika noslepkavoti septiņi Lietuvas muitnieki. Šai bilancei vēl pievienojas trīs augusta puča upuri Rīgā.

Augusta pučs ļāva atzīt neatkarību

Kopš 1988. gada vasaras pirmajām tautas manifestācijām Igaunijā, Latvijā un Lietuvā Baltijas jautājums vairs nepazuda no pasaules preses slejām un televīzijas ekrāniem. Baltijas jautājums pakāpeniski iespiedās ērti līdzsvarotajā divu spēka sistēmu pasaulē, un Rietumu politiķi vairs nevarēja to ignorēt. Ko darīt ar mazajām Baltijas valstīm, kas 1990.gadā cita pēc citas deklarēja savi neatkarību? Sabiedriskā doma neatlaidīgi prasīja, lai valdības oficiāli atzīst mūsu neatkarību. Vien Islandei bija drosme to izdarīt. Pārējās valdības izvēlējās zelta vidusceļu. Klusēt un slepus atbalstīt, līdz 1991.gada augusta pučs visu atrisināja. Nu ar mums varēja atjaunot vai nodibināt diplomātiskās attiecības.

Šajā neskaidrajā divvaldības posmā Baltijas tautas kustību sadarbība turpinājās parlamenta un valdības līmenī. 1990.gada 12.maijā Tallinā A.Gorbunovs, V.Landsberģis un A.Rītels formāli atjaunoja 1934.gadā noslēgto Baltijas valstu savstarpējās saprašanās un sadarbības līgumu, kas vēsturē pazīstams kā Baltijas Antantes līgums. 26. maijā Rīgā notika pirmā atjaunotā Baltijas valstu ārlietu ministru konference. Tā tika likti pamati Baltijas Parlamentārajai asamblejai un Baltijas Ministru padomei. Baltijas valstu politiķi un diplomāti apvienoja savus spēkus, lai panāktu Baltijas valstu de facto atzīšanu. Īpaša nozīme šajā procesā bija sadarbībai starp mūsu valstu vēstniecībām, kas turpināja visus okupācijas gadus darboties Vašingtonā, Londonā un citur. Otrs ietekmīgs rīks bija sadarbība starp Ministru padomes pārstāvniecībām Maskavā, kas deva iespēju oficiālā līmenī intensīvi strādāt ar tur akreditēto ārvalstu diplomātiem. Īpaša pateicība pienākas Zviedrijas un Dānijas valdības finansētajiem Baltijas valstu informācijas centriem to galvaspilsētās.

Atgriešanās Eiropā ceļš

Baltijas asamblejas ietvarā Tallinas rātslaukumā notika plaša tautas manifestācija. Tajā rakstnieks Mati Hints formulēja Baltijas ceļa ideju: "Baltijas ceļš ir godīgu norunu meklēšanas ceļš starp Austrumiem un Rietumiem, tautu pašnoteikšanās tiesību ceļš. Nostāšanās uz šā ceļa atjaunotu cerības Baltijai un visai Eiropai. Baltijas tautas ir gatavas nostāties uz šā ceļa." Viņa vārdi atbalsojās mūsos, un mēs katrs zinājām, ka vienīgais Baltijas ceļš ir atgriešanās ceļš Eiropā. Šī atgriešanās nebija vajadzīga tikai mums. Tā visupirms bija vajadzīga Eiropai, tās stabilitātei un nākotnei. Lai nekad vairs Eiropu nesadalītu dzelzs priekškars un nevajātu bailes no kaimiņiem. Gandrīz piecpadsmit gadus vēlāk — 2004.gada gada 1.maijā — Baltijas ceļš beidzot ir piepildīts.

DIENA  2004. gada 23. augusts

  Atpakaļ Back  

 Sākumlapa Home