Režīma sabrukums. Atmoda

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Atpakaļ Back | Jaunumi News | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas || Prese |

 Sākumlapa Home

 

IELŪKOJOTIES SEVĪ

Mītiņš staļinisma upuru piemiņai

Otrdienas pašā pievakarē Rīgas centrā pie Politiskās izglītības nama notika Staļina terora upuru piemiņai veltīts mītiņš. Tas bija pulcinājis tūkstošiem ļaužu, arī citu Padomju Latvijas novadu pārstāvjus ieskaitot. Un man likās zīmīgi jau tas, ka mītiņa vieta tikusi izraudzīta tieši pie ēkas, kurā pirms divām nedēļām notika Rakstnieku savienības valdes Paplašinātais plēnums, jo šī bija vēl viena atklātības un demokrātisma mācībstunda. Patiesībā pusotras stundas, kas atklāti manifestēja atbalstu Mihaila Gorbačova politikai un izrakstīja, ja tā var teikt, vēl vienu kolektīvu mandātu partijas 19. konferences iespējami sekmīgākai norisei.

Pat pēkšņā lietus gāze nespēja retināt ļaužu pulku. Cilvēki to izturēja stoiski, tāpat kā izturējuši citi tūkstošreiz traģiskākus pārbaudījumus.

"Tā debess nogāž pār mums nevainīgo upuru asaras," teica kāda māmuļa.

Šīs pusotras stundas un tāpat brīži pēc tam pie Brīvības pieminekļa, Komunāru laukumā, pie Daugavas krasta un Brāļu kapos pie Mātes Latvijas liecināja par tautas aizturēto sāpi.

Ir jau taisnība, ka aizturētu sāpi grūti izrunāt. Tā laužas izkliedzama, jo klusēts bija gandrīz pusgadsimtu, sākot ar 1937., 1938., 1939., 1940. gadu un, visbeidzot, ar 1949. Tāpat ir taisnība, ka mums jāmācās ne tikai vārda, bet arī dzirdes brīvība, jo īsta demokrātisma apstākļos ne viena, ne otra no tām nemēdz būt vienvirziena. Pie tā jāpierod, arī mikrofona priekšā nostājoties. Arī tiem, kuri pieraduši runu tekstus iepriekš akceptēt. Un arī tiem vēl jāpierod, kuri tik lielas auditorijas priekšā uzstājas pirmo reizi.

Mītiņā izskanēja doma, ka "no runāšanas mums derētu pāriet pie konkrētiem darbiem", jo visapkārt ir iekrājušies darāmā kalni. Taču taisnība ir arī tiem, kuri vispirms rauga izsijāt domas, noteikt konkrētu ceļu virzienus. Lai mēs atkal nesapītos vecajos vai arī steigas pasviestajos jaunos valgos.

Nenoliegsim - arī šajā svētīgajā piemiņas brīdī gan plakātos, gan pārskaļi pateiktā vārdā vēl pavīdēja pa pretenzijai uz iedomātām paštaisnībām. Laikam neapjaušot, ka straujajā domu ritējumā itin neviens nedrīkstam dzīvot ar uztiepību, nedrīkstam izlemt to, par ko jāatbild visiem.

Skaidri redzēju, cik klusas gudrības un skumju sāpju pilnas bija sirmo māmuļu acis. Bija arī asaras. Varbūt kļūdos, bet man liekas, ka mītiņā būtiski pietrūka vismaz trīs minūšu ilga, dziļa klusuma brīža. Taču to var ari saprast. Gan ar spontāniem aplausiem, gan ar vienprātīgi augšup izsviesto roku mežu izteikdami kategorisku "nē!" pret jebkādu vardarbību, mēs nepārprotami balsojām par tagadējo rīcības izvēles iespēju sākumu. Un ar to caur pagātnes sūrmi pievēršamies tautu, mūsu republikas un visas Padomju zemes nākotnei, kuru lielā mērā izsvērs un pavērs partijas 19. konference.

Ir, protams, žēl, ka mītiņa dalībnieki pie Komunāru bulvāra apmales un citās malās nevarēja saklausīt oratoru teikto. Bet ar savām domām pie mums vērsās 17 ļoti dažādu sabiedrības slāņu pārstāvji. Un ir liela taisnība televīzijas žurnālistam Edvīnam Inkenam, ka, ieskatoties sevī dziļāk, staļinisma upuri patiesībā esam mēs visi. Ar tā melno zīmogu tieši vai netieši dvēselēs apzīmogoti. Un visi tagad karsti meklējam patiesību. Politiskais komentētājs Mavriks Vulfsons, luterāņu mācītājs Juris Rubenis, žurnāliste Irina Ļitvinova, LKP Centrālās Komitejas sekretārs Anatolijs Gorbunovs, rakstnieks Ēriks Hānbergs, pensionārs Indriķis Pinksis, Vides aizsardzības kluba pārstāvis Valdis Turins, partijas un padomju darba veterāns Eduards Berklavs, Jaunatnes organizāciju komitejas priekšsēdētājs Māris Baidekalns un visi citi bija izraudzījušies atšķirīgus vārdus, un atšķirīga bija ari balss intonācija. Taču kopdoma nepārprotami iznāca viena: mums ir jādara iespējamais, lai valstī izveidotu tādu pārvaldes mehānismu, kas nekad un nevienam liela vai vietēja mēroga diktatoriņam neatstātu ne mazāko iespēju uzurpēt varu.

Partijas ieturētais kurss uz atklātumu ir pavēris skatienam arī dziļu un nepievilcīgu aizu. Pārbūves norise liecina, ka pagaidām atrodamies šī atšķēluma vecajā, ēnu krastā. Un uz Komunāru parku pie Jēkaba Alkšņa, Jāņa Rudzutaka, Roberta Eidemaņa piemiņas vietām un tāpat uz Brāļu kapiem gājām ari pēc padoma: ko un kā labāk izdarīt, lai tiktu aizas viņā malā? Kādu tiltu un no kā būvēt, lai bez klaigāšanas un iespējami ātrāk katrs neatkarīgi no amata, kādā noliks tauta, varētu enerģiski strādāt un atklāti, godīgi skatīties cits citam acīs. Ir skaidrs, ka šī būve nedosies viegli, un otrdienas sēru mītiņu es sapratu kā vienu no stūrakmeņiem tās pamatos.

Par šīs pievakares un vakara svētīgajiem mirkļiem ir vērts pateikt paldies gan Vides aizsardzības kluba un Jaunatnes organizāciju komitejas aktīvistiem, gan laikrakstu "Padomju Jaunatne" (mītiņu vadīja redaktors Andrejs Cīrulis) un "Sovetskaja molodjož" redakciju ļaudīm. Viņi palīdzēja mums disciplinēti un ar pašcieņu bez piepalīgiem ielūkoties sevī, savā stiprumā un arī vājumā un daudz ko vairāk izprast.

I. BITE

P.S. Notika arī ziedojumu vākšana - savākti 44517 rubļi. Tiem, kuri vēlas tos papildināt, nauda jāadresē: Latvijas PSR Dzīvokļu, komunālās saimniecības un sociālās attīstības bankas Rīgas pilsētas norēķinu operāciju pārvaldei ar atzīmi "Staļinisma upuru piemiņai". Rēķins Nr. 000702902.

17.06.1988 LM

  Atpakaļ   Back  

 Sākumlapa  Home