Terora atplūdos, destaļinizācijā

Terora atplūdos, destaļinizācijā
Jānis Riekstiņš, Latvijas Valsts arhīva vecākais referents, — "Latvijas Vēstnesim"

Padomju Savienības komunistiskā partija un PSRS valdība plašas, ilgstošas un nežēlīgas represijas pret atsevišķiem cilvēkiem, sabiedrības slāņiem un pat pret veselām tautām uzskatīja par sava režīma funkcionēšanas un nostiprināšanas nepieciešamu apstākli, par savas varas nostiprināšanas pastāvīgi darbojošos instrumentu, beigu beigās — par sociālistiskās celtniecības būtisku likumsakarību.

Ar nolūku izolēt padomju režīmam svešus, sociāli bīstamus, aizdomīgus un citādi neuzticamus (īstus un izdomātus) elementus, kuru darbi un domas nevarēja veicināt “proletariāta diktatūras” nostiprināšanu, tika izdomāta un izveidota milzīga represiju sistēma, t.sk. arī PSRS Iekšlietu tautas komisariāta Sevišķā apspriede, tādi ārpustiesas surogāti kā “divnieki” un “trijnieki” un arī GULAG — Galvenā labošanas darbu nometņu pārvalde.

1948. gadā saskaņā ar PSRS valdības lēmumu tika izveidotas arī sevišķās nometnes ar daudz bargāku režīmu un daudz smagākiem darba un sadzīves apstākļiem. 1950. gada sākumā gulagā pavisam atradās 2 561 351 ieslodzītais (1 416 300 nometnēs un 1 145 051 kolonijās), no tiem 578 912 jeb 22,7% no kopējā skaita bija notiesāti pēc KPFSR Kriminālkodeksa 58. panta — par t.s. kontrrevolucionārajiem noziegumiem. Izsūtījuma nometinājumā un specnometinājumā bija aizdzīti 2 660 040 cilvēki. Tātad 50. gadu sākumā Padomju Savienības dažādās soda vietās pavisam atradās 5,5 miljoni cilvēku, to skaitā daudzi 1941. gada 14. jūnijā un 1949. gada 25. martā izsūtītie, kā arī citos gados represētie Latvijas iedzīvotāji.

1953. gadā pēc PSRS diktatora J.Staļina nāves Padomju Savienībā aizsākās t.s. Hruščova atkusnis, kura būtiska iezīme bija Staļina personības kulta seku pārvarēšana”, 1937.,1938. un citos gados izdarīto noziegumu atklāšana, apsūdzības lietu pārskatīšana un represēto personu reabilitācija.

1953. gada martā PSRS Augstākās Padomes Prezidijs pieņēma dekrētu “Par amnestiju”, saskaņā ar kuru no ieslodzījuma pirms termiņa tika atbrīvotas arī tās personas, kuras pēc politiskiem motīviem bija notiesātas uz laiku līdz pieciem gadiem. Represētos Latvijas iedzīvotājus šis dekrēts skāra maz, jo kara tribunālu, sevišķās apspriedes, kā arī citu iestāžu piespriestie soda termiņi bija daudz lielāki.

Notiesāto lietu pārskatīšanai tika izveidotas dažādas komisijas, un politieslodzīto skaits pamazām samazinājās. Vēlāk aizsākās arī specnometināto atbrīvošanas process. Tomēr, neraugoties uz dažādiem represīvā režīma liberalizācijas pasākumiem, vēl arvien stingri darbojās pārmantojamības princips — ilgus gadus plaši pielietotā cilvēku masveida represēšanas, nereti arī fiziskas iznīcināšanas prakse ne vien netika nosodīta, bet tāpat kā agrāk tika uzskatīta par svarīgu un nepieciešamu valdošā režīma politisku pasākumu. Par tādām runām, ka režīma pretinieku iznīcināšana, tautas vai tās daļas deportēšana ir genocīda noziegums, varēja nokļūt uz apsūdzēto sola.

Turpmāk publicētie dokumenti parāda tikai destaļinizācijas pašus pirmos visai piesardzīgos soļus. Tolaik par nelikumīgiem tika atzīti tikai “atsevišķi sociālistiskās likumības pārkāpšanas fakti” un “atsevišķas kļūdas” dažādu valdības lēmumu un represīvo iestāžu direktīvu izpildē. Bet par daudzu tūkstošu cilvēku arestu, spīdzināšanu, iznicināšanu un deportāciju atzīšanu par nelikumīgu, noziedzīgu rīcību vēl nebija ne runas. Arī šajā laikā tika pieņemti lēmumi, kuri represēto Latvijas iedzīvotāju likteni nevis atviegloja, bet gan padarīja vēl smagāku. Tā, piemēram, PSRS Augstākās Padomes Prezidija 1956. gada 10. marta dekrētā bija norādīts, ka “soda termiņus izcietušie lietuviešu, latviešu un igauņu nacionālisti, kuru ģimenes ar speciāliem valdības lēmumiem atrodas specnometinājumā, ir jānosūta pie ģimenēm”.

Saskaņā ar PSRS varas iestāžu norādījumu Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidijs 1957. gada 5. oktobrī pieņēma dekrētu, ar kuru sodu izcietušajiem “bijušajiem Latvijas buržuāziskās valdības vadītājiem, buržuāzisko politisko partiju un pretpadomju organizāciju vadītājiem, aktīvajiem latviešu nacionālistiskās pagrīdes dalībniekiem, kuri tika notiesāti un sodu ir izcietuši,” aizliedza atgriezties Latvijā. Par patvaļīgu atgriešanos Latvijā draudēja bargs sods — atkārtota izsūtīšana nometinājumā uz pieciem gadiem.

PSRS Augstākās Padomes Prezidija dekrēts par amnestiju

Maskavā, Kremlī
1953. gada 27. martā

Padomju sabiedriskās un valsts iekārtas nostiprināšanās, iedzīvotāju labklājības un kultūras līmeņa celšanās rezultātā, pieaugot pilsoņu apzinīgumam un viņu godīgai nostājai sava sabiedriskā pienākuma pildīšanā, nostiprinājusies likumība un sociālistiskā tiesiskā kārtība, kā arī ievērojami samazinājies noziedzību skaits valstī.

PSRS Augstākās Padomes Prezidijs uzskata, ka šādos apstākļos nav nepieciešams tālāk paturēt ieslodzījuma vietās personas, kuru noziegumi nav sevišķi bīstami valstij un kuras ar savu apzinīgo darbu pierādījušas, ka var atgriezties godīgā darba dzīvē un kļūt par derīgiem sabiedrības locekļiem.

PSRS Augstākās Padomes Prezidijs nolemj:

1. Atbrīvot no ieslodzījuma vietām un no citiem soda mēriem, kas nav saistīti ar brīvības atņemšanu, personas, kas sodītas ar ieslodzījumu līdz 5 gadiem ieskaitot.

2. Neatkarīgi no soda termiņa atbrīvot no ieslodzījuma vietām personas, kas sodītas par amatnoziegumiem, saimnieciskiem, kā arī militāriem noziegumiem, kas paredzēti KPFSR Kriminālkodeksa 193.–4. panta “a” punktā, 197.–7., 193.–74., 193.–15., 193–16. pantos un 193.–17. panta “a” punktā, kā arī citu savienoto republiku kriminālkodeksu attiecīgajos pantos.

3. Neatkarīgi no soda termiņa atbrīvot no ieslodzījuma vietām šādus notiesātos: sievietes, kurām ir bērni vecumā līdz 10 gadiem, un grūtnieces; nepilngadīgos vecumā līdz 18 gadiem; vīriešus, kas vecāki par 55 gadiem, un sievietes, kas vecākas par 50 gadiem, kā arī notiesātos, kas slimo ar grūtu, nedziedināmu slimību.

4. Personām, kas sodītas ar brīvības atņemšanu ilgāk nekā uz pieciem gadiem, samazināt soda termiņu uz pusi.

5. Izbeigt visas izmeklējamās lietas un tiesās neizskatītās lietas par noziegumiem, kas pastrādāti pirms šī dekrēta izdošanas:

a) par kuriem likumā paredzēta brīvības atņemšana uz laiku līdz 5 gadiem vai citi soda mēri, kas nav saistīti ar atrašanos ieslodzījuma vietās;

b) par amatnoziegumiem, saimnieciskiem un militāriem noziegumiem, kas minēti šī dekrēta otrajā pantā;

c) par noziegumiem, kurus pastrādājušas šī dekrēta trešajā pantā minētās personas.

Citās lietās par noziegumiem, kuri pastrādāti pirms šī dekrēta izdošanas un par kuriem likumā paredzēta brīvības atņemšana ilgāk nekā uz pieciem gadiem, ja tiesa atzīst par nepieciešamu noteikt kā soda mēru brīvības atņemšanu ne ilgāk kā uz pieciem gadiem, apsūdzētais atbrīvojams no soda; bet, ja tiesa atzīst par nepieciešamu noteikt kā soda mēru brīvības atņemšanu uz ilgāk nekā uz pieciem gadiem, sods samazināms uz pusi.

6. Dzēst sodāmību un atcelt vēlēšanu tiesību atņemšanu pilsoņiem, kas agrāk tiesāti un sodu izcietuši vai, pamatojoties uz šo dekrētu, pirms termiņa atbrīvoti no soda.

7. Neattiecināt amnestiju uz personām, kas notiesātas ar soda termiņu ilgāk par pieciem gadiem par kontrrevolucionāriem noziegumiem, sociālistiskā īpašuma izlaupīšanu, bandītismu un slepkavību ar iepriekšēju nodomu.

8. Atzīt par nepieciešamu revidēt PSRS un savienoto republiku krimināllikumus, paredzot aizstāt kriminālatbildību par dažiem amata un saimnieciskiem noziegumiem, noziegumiem, noziegumiem pret sabiedrisko kārtību un citiem mazāk bīstamiem pārkāpumiem ar administratīva un disciplināra rakstura sodiem, kā arī mīkstināt kriminālatbildību par atsevišķiem noziegumiem.

Uzdot PSRS Tieslietu ministrijai mēneša laikā izstrādāt attiecīgus priekšlikumus un iesniegt tos izskatīt PSR Savienības Ministru Padomei iesniegšanai PSRS Augstākās Padomes Prezidijam.

PSRS Augstākās Padomes Prezidija priekšsēdētājs K.Vorošilovs
PSRS Augstākās Padomes Prezidija sekretārs N.Pegovs

Cīņa, 1953. gada 28. marts

Izvilkums no PSRS Augstākās Padomes Prezidija priekšsēdētāja K.Vorošilova 1953. gada 12. decembra ziņojuma PSKP CK pirmajam sekretāram Ņ.Hruščovam par notiesāto lietu pārskatīšanu

PSKP CK pirmajam sekretāram

biedram Ņ.Hruščovam 1953. gada 12. decembrī

Laika posmā no šī gada septembra līdz novembrim ar PSRS ģenerālprokurora, PSRS Augstākās tiesas priekšsēdētāja, PSRS Iekšlietu ministrijas un PSRS Tieslietu ministrijas pārstāvju piedalīšanos mēs izskatījām 8874 iesniegumus par apžēlošanu, par cilvēkiem, kuri notiesāti ar brīvības atņemšanu uz dažādiem termiņiem. No šī skaita 1822 iesniegumiem PSRS Augstākās Padomes Prezidijs piemēroja apžēlošanu, bet 7052 iesniegumus atzina par noraidāmiem.

Bez tam bez apmierināšanas atstāti 23 228 iesniegumi par apžēlošanu, kuros personas notiesātas par kontrrevolucionāriem noziegumiem, bandītismu, apzinātu slepkavību un sociālistiskā īpašuma izlaupīšanu lielos apmēros. (..)

Prezidijā ienākušie 13 696 iesniegumi par to personu apžēlošanu, kuras notiesājuši savienoto republiku tiesu orgāni, nosūtīti izskatīšanai savienoto republiku Augstāko Padomju Prezidijiem. 22 685 iesniegumi un sūdzības par izmeklēšanas orgānu rīcību un tiesu spriedumiem nodoti izskatīšanai uzraudzības kārtībā PSRS Prokuratūrai un PSRS Augstākajai tiesai un 2818 iesniegumi — PSRS Iekšlietu ministrijai un PSRS Tieslietu ministrijai (..).

K.Vorošilovs

Bcnjxybr. 1998. 5–6. Ljrevtyns heccrjq bcnjhbb. c. 101, 102.

Izvilkums no PSRS Augstākās tiesas Kara kolēģijas priekšsēdētāja ģenerālleitnanta ‚epcova 1954. gada 13. februāra ziņojuma PSKP Centrālajai komitejai par notiesāto lietu pārskatīšanu

Slepeni
PSKP Centrālās komitejas Administratīvo Nr.003894
un finansu – tirdzniecības orgānu daļas 1954. gada 13. februārī

priekšniekam biedram A.Drozdam

(..) 1953. gadā Kara kolēģija izpētīja un apkopoja Kara kolēģijas praksi par 1952. gadu un 1953. gada pirmo pusi pēc KPFSR Kriminālkodeksa 58.–8. panta notiesāto lietās.*

Uzraudzības prakses apkopojums parādīja, ka kara tribunāli, īpaši Iekšlietu ministrijas karaspēka kara tribunāls, tika pieļāvuši daudz kļūdu. Šīs kategorijas lietu iepriekšējā un tiesas izmeklēšana tika veikta zemā līmenī, daudzās lietās tika pieļauta noziegumu nepareiza kvalifikācija un bija nepamatotas notiesāšanas gadījumi.

Tika arī noskaidrots, ka kara tribunāli izvirzīja nepietiekamas prasības izmeklēšanas orgāniem par lietu virspusīgu izmeklēšanu un nereti paši pavirši izmeklēja lietu materiālus tiesas sēdēs. (..)

PSRS Augstākās tiesas Kara kolēģijas priekšsēdētājs
justīcijas ģenerālleitnants Čepcovs

Tā laika KPFSR Kriminālkodeksa 58.–8., 17.–58.–8. un 19.–58.–6. panti paredzēja kriminālsodu par teroru pret padomju varas pārstāvjiem.

Notiesāto personu lietu pārskatīšanas komisijas priekšsēdētāja vietas izpildītāja J.Vēvera ziņojums par komisijas darbu

Slepeni
Latvijas Komunistiskās partijas Nr. K–1341
Centrālās komitejas sekretāram 1954. gada 21. decembrī

biedram V.Krūmiņam

Informācija par komisijas darbu, lai pārskatītu to personu lietas, kuras notiesātas par kontrrevolucionāriem noziegumiem un izcieš sodu ieslodzījuma vietās

Lietu pārskatīšanu komisija sāka 1954. gada 14. jūnijā. Laika posmā no 1954. gada 14. jūnija līdz 20. decembrim komisija savās 30 sēdēs izskatīja 2555 krimināllietas par tajās minētiem 5840 cilvēkiem ieslodzītajiem.

Par šīm lietām:

1) atcelti lēmumi ar pilnu reabilitāciju — 10 lietās par 12 cilvēkiem;

2) pārkvalificēts nozieguma sastāvs — 12 lietās par 37 cilvēkiem;

3) saīsināts soda termiņš — 707 lietās par 1600 cilvēkiem;

4) piemērots 1953. gada 27.marta dekrēts “Par amnestiju” — 136 lietās par 271 cilvēkiem;

5) atcelta izsūtīšana nometinājumā — par 1 cilvēku;

6) atteikta lēmuma pārskatīšana — 1689 lietās par 3919 cilvēkiem.

Augstāk minētais pārskatīto lietu skaits nav galīgs skaitlis, jo tās ir lietas, par kurām komisija ir pieņēmusi lēmumus, bet ir arī tādas, apmēram 400 lietas, kuras komisijas darba aparāts jau ir izskatījis, taču par kurām vēl ir jāuzraksta slēdziens un jāziņo komisijai.

Tik liels jau izskatīto, bet komisijai vēl nepaziņoto lietu skaits ir tādēļ, ka komisijas sekretariātam līdz šim nav pietiekams mašīnrakstītāju skaits (6 –7 cilvēki), kuras pastāvīgi strādātu komisijai un spētu pilnā mērā pārrakstīt uz mašīnas 29 komisijas darba aparāta cilvēku materiālus, kuri lietas izskata.

Uz 1954. gada 20. decembri komisijas aparātā strādā 4 pastāvīgas mašīnrakstītājas, no kurām viena ir aizņemta ar komisijas protokolu un atbilžu rakstīšanu iesniedzējiem.

Jautājumu par mašīnrakstītājām komisijai jau izskatīja Latvijas Komunistiskās partijas Centrālā komiteja, kur Drošības komitejas Baltijas dzelzceļa pārvaldes priekšniekam un Baltijas dzelzceļa līnījtiesas priekšsēdētājam tika ieteikts piešķirt komisijai mašīnrakstītājas. Latvijas KP CK lēmums nav izpildīts, no līnijtiesas mašīnrakstītāju nav pilnīgi, bet Drošības komitejas Baltijas dzelzceļa pārvalde mašīnrakstītājas atteicās piešķirt, paziņojot, ka viņi esot ar mieru komisijas materiālus rakstīt tikai pie sevis pārvaldē.

Tāds stāvoklis ar mašīnrakstītājām lielā mērā pazemina komisijas aparāta darba tempus kā kvantitatīvā, tā arī kvalitatīvā attiecībā pret lietu pārskatīšanu.

Šajā laika posmā komisija saņēmusi 2888 pilsoņu sūdzības un iesniegumus ar lūgumu par lietu pārskatīšanu. Lietas sakarā ar šīm sūdzībām tiek izskatītas pirmām kārtām, un atbilstoši komisijas pieņemtajam lēmumam tiek sniegta atbilde iesniedzējam.

Grūtības ar sūdzību izskatīšanu rodas arī tajā gadījumā, ja teksts ir izklāstīts latviešu valodā (tādu gadījumu ir ļoti daudz), un komisijas darba aparātā esošie 2 darbinieki, kuri pārvalda latviešu valodu, nav fiziski spējīgi izskatīt visas šīs sūdzības.

Jūtams kavēklis komisijas darbā ir arī tas, ka līdz šim laikam komisija no ieslodzījuma vietām saņem sarakstus par tur esošajiem ieslodzītajiem, kuri notiesāti Latvijas PSR teritorijā, kas nedod iespēju pilnīgi uzskaitīt to lietu un personu skaitu, kuras ir jāpārskata komisijai, un spiež izdarīt lieku darbu, uzrakstīt kartītes sakarā ar saņemtajām sūdzībām līdztekus sarakstiem un atzīmes kartotēkā pēc komisijas protokoliem.

(Uz 1954. gada 20. decembri ir saņemti saraksti par 13 000 cilvēku, bet pēc aptuveniem aprēķiniem ir nepieciešams tos saņemt par 45 000 cilvēku.)

Taču, neraugoties uz augstāk minētajiem būtiskajiem trūkumiem, komisija tomēr spēja sešos mēnešos izskatīt un pieņemt lēmumus 2555 lietās par 5840 cilvēkiem, no kurām tiesas lēmums tika izmainīts 858 lietās, kas sastāda 33,9% no kopējā izskatītā lietu skaita, un soda mērs samazināts 1920 cilvēkiem, kas sastāda 32,1% no kopējā notiesāto skaita, kuru lietas komisija ir izskatījusi.

Izlemjot jautājumu par soda mēra samazināšanu, komisija ņēma vērā, pirmkārt, ko notiesātais ir izdarījis, un vai nodarītajam atbilst viņam noteiktais soda mērs; otrkārt, ņēma vērā notiesāto sociālo izcelsmi un iemeslus, kas viņu pamudināja nostāties uz pretpadomju — kontrrevolucionārā ceļa. Pret tiem, kuri cēlušies no darbaļaudīm, kuri nebija parādījuši īpašu aktivitāti ienaidnieka labā vai daļēji izpirkuši savu vainu ar dienestu Padomju armijā un piedalīšanos kaujās pret vācu okupantiem, komisija izturējās mīkstāk, samazinot viņiem noteikto soda mēru atkarībā no lietas konkrētajiem apstākļiem līdz 10—5 gadiem, un aprobežojās ar faktiski izciesto soda termiņu.

Sprieduma izmaiņu lielākā daļa saistās ar tiesas noteiktā soda mēra samazināšanu. Tas ir saistīts ar to, ka tiesas daudzas gadījumos soda mēru ir paaugstinājušas, dažkārt nenosakot nekādas atšķirības starp aktīvajiem bandītiem, soda vienību dalībniekiem, diversantiem un kontrrevolucionāro organizāciju ierindas dalībniekiem vai pat viņu atbalstītājiem, kuru darbība izpaudās tikai tā, ka viņi dažas reizes apgādāja bandītus ar pārtikas produktiem.

Tiesas nereti kā vieniem, tā otriem piesprieda vienādi bargus soda mērus — brīvības atņemšanu uz 25 gadiem.

Nākas atzīmēt, ka pagaidām komisija nav sastapusi nevienu lietas falsificēšanas faktu.

Lēmumi, kā likums, visās izskatītajās lietās tika pieņemti visiem komisijas locekļiem vienbalsīgi.

Komisijas priekšsēdētāja vietā (Vēvers)

LVA, PA—101.f., 18. apr., 94.l., 14., 15., 16., 17. lp. Oriģināls. Tulkojums no krievu valodas

Notiesāto personu lietu pārskatīšanas komisijas priekšsēdētāja V.Ļipina ziņojums par komisijas darbu
Slepeni
Nr.K–712
1955.gada 6.aprīlī

Informācija par komisijas darbu, lai pārskatītu to personu lietas, kuras notiesātas par kontrrevolucionāriem noziegumiem un izcieš sodu ieslodzījuma vietās

Krimināllietu pārskatīšanas komisija savu darbu uzsāka 1954. gada 14. jūnijā.

Lai izskatītu un sagatavotu lietas izskatīšanai komisijā, tika saformēts darba aparāts 37 cilvēku sastāvā, no kuriem 35 cilvēki paredzēti lietu izskatīšanai un 2 cilvēki — komisijas sekretariātam. Darba procesā šis sastāvs samazinājās līdz 26 cilvēkiem, bez Latvijas KP CK piekrišanas, kura šo sastāvu bija apstiprinājusi.

Aizgājušie darbinieki ir šādu iestāžu darbinieki:

Latvijas PSR Valsts drošības komiteja:

1) Biedrs Baziļevs 3) Biedrs Pildanovs

2) Biedrs Prozorkins 4) Biedrs Hirnijs

Valsts drošības komitejas Baltijas dzelzceļa pārvalde:

1) Biedrs Starostins 2) Biedrs Volgins

Karaspēka daļas 90030 Valsts drošības komitejas sevišķā daļa:

Biedrs Šimkevičs

Līnijas prokuratūra:

Biedrs Pacenkins

Šajā laika periodā esošais darba aparāts, kurš izskata lietas, ilgstoša darba rezultātā, pētot lietu materiālus, sakarā ar lietu materiālu vienveidību samazina to izskatīšanas kvalitāti pēc būtības, kas rada vēlēšanos nomainīt darba aparātu.

Minētajā laika posmā komisija noturēja 42 sēdes, kurās izskatīja 4415 lietas par 9182 cilvēkiem.

Izskatīšanas rezultātā komisija pieņēma šādus lēmumus:

1) Par 20 lietu pārtraukšanu, ar pilnīgu reabilitāciju — par 23 cilvēkiem.

2) Pārkvalificēt nozieguma sastāvu 12 lietās — par 37 cilvēkiem.

3) Samazināt soda termiņus 1252 lietās — par 2469 cilvēkiem.

4) Piemērot 1953. gada 27. marta Dekrētu 207 lietās — par 388 cilvēkiem.

5) Atteikt lietu pārskatīšanu 2923 lietās par 6264 cilvēkiem.

No augstāk minētajiem faktiem ir redzams, ka komisija, izskatot lietas, vispusīgi izpēta kā to materiālus, tā arī notiesāto personību.

Spriedumu izmaiņu lielākā daļa raksturojas ar tiesas noteiktā soda samazināšanu.

To noteica tas, ka tiesas daudzos gadījumos soda mēru bija paaugstinājušas, nereti nenosakot nekādu starpību starp bandītiem, soda vienību dalībniekiem, diversantiem un kontrrevolucionāro organizāciju ierindas dalībniekiem vai pat to atbalstītājiem, kuru darbība aprobežojās ar bandītu apgādāšanu ar pārtikas produktiem, ko radīja radinieku jūtas. Tiesas nereti kā vieniem, tā otriem piesprieda vēl vienādi bargus soda mērus— brīvības atņemšanu uz 25 gadiem.

Izlemjot jautājumu par soda mēra samazināšanu, komisija ņēma vērā:

a) ko faktiski notiesātie ir izdarījuši, un vai noteiktais soda mērs atbilst nodarītajam;

b) notiesātā sociālo stāvokli un iemeslus, kuri viņu mudināja nostāties uz pretpadomju ceļa.

Pret tiem, kuri ir cēlušies no darbaļaudīm, kuri nav parādījuši sevišķu aktivitāti ienaidnieka labā vai daļēji savu vainu izpirkuši ar savu turpmāko dienestu Padomju armijā un piedalīšanos kaujās pret vācu okupantiem, komisija izturējās mīkstāk, samazinot soda mēru kā līdz 10 gadiem, tā arī līdz faktiski izciestajam termiņam vai līdz 5 gadu brīvības atņemšanai, piemērojot amnestiju.

Kā jau tika augstāk norādīts, izskatot notiesāto lietu materiālus, komisija uzskatīja par nepieciešamu pārtraukt 20 lietu ražošanu sakarā ar nozieguma sastāva trūkumu un nepierādāmību.

Nepieciešams atzīmēt, ka ražošanas pārtraukto 20 lietu vidū ir tādas lietas, kurās izmeklēšanas procesā tika pārkāpta sociālistiskā likumība, konkrēti:

1) 1941. gada februārī Baltijas sevišķā kara apgabala kara tribunāls pēc KPFSR Kriminālkodeksa 58.–6. panta 1. daļas (spiegošana) uz 15 gadiem katorgas darbos notiesāja 1921. gadā dzimušo Leonīdu Avguļēviču par to, ka viņš bijis Latvijas izlūkdienesta aģents.

Izskatot lietas materiālus sakarā ar jau sodu izcietušā Avguļēviča sūdzību, komisija konstatēja, ka Avguļēvičs ticis notiesāts nepareizi, jo izmeklētājs Zaplotins (tagad strādā Valsts drošības komitejas aparātā pie Latvijas PSR Ministru Padomes), kurš veica izmeklēšanu, tos dokumentus, kuri apstiprina Avguļēviča nevainību, no tiesas apzināti noslēpa, kā rezultātā L.Avguļēvičs ieslodzījumā nelikumīgi atradās 14 gadus un 6 mēnešus.

2) 1950. gada martā Latvijas PSR Iekšlietu ministrijas karaspēka kara tribunāls ar dažādiem soda termiņiem notiesāja Tunķeļa ģimenes locekļus, skaitā 7 cilvēkus. Notiesāto vidū bija arī nepilngadīgais, 1935. gadā dzimušais Jānis Tunķelis, kuram tika piespriests soda mērs — 10 gadi labošanas darbu nometnē par to, ka viņš 1944. gadā, būdams 9 gadus vecs, pēc tēva norādījuma nesa uz mežu pārtikas produktus saviem brāļiem, kuri tajā laikā atradās nelegālā stāvoklī, kā arī par to, ka vēlāk, kad tēvs un māte, baidoties no aresta par savu dēlu rīcību, aizgāja pie viņiem uz mežu, paņemot līdzi arī Jāni, kurš tur skaldīja malku un palīdzēja mātei gatavot ēdienu, bet ne ar kādu pretpadomju darbību nenodarbojās.

Izmeklēšanu veica Latvijas PSR Valsts drošības ministrija.

Augstāk minētais pārskatīto lietu skaits uz šo dienu nav galīgs, jo tās ir tās lietas, kurās komisija jau ir pieņēmusi lēmumu, bet ir vēl 540 komisijas darba aparāta izskatītās lietas, par kurām ir vēl nepieciešams uzrakstīt slēdzienu un ziņot komisijai.

Tik liels jau izskatīto, bet vēl komisijai nepaziņoto lietu skaits ir tādēļ, ka komisijas sekretariātā līdz šim nav pietiekoša skaita mašīnrakstītāju (6–7 cilvēki), kuras spētu pilnīgi nodrošināt 26 komisijas darba aparāta cilvēku materiālu pārrakstīšanu uz mašīnas (..).

Uz š.g. 7. aprīli komisijas aparātā pastāvīgi strādā 4 mašīnrakstītājas, no kurām viena ir aizņemta ar komisijas protokolu un atbilžu rakstīšanu iesniedzējiem, bet 3 raksta lietu materiālus.

Darba procesā ir konstatēts, ka katru dienu no darba aparāta mašīnrakstītājas saņem 54 dokumentus, bet mašīnrakstītāju aparāts dienā var uzrakstīt tikai 32 dokumentus, kā rezultātā katru dienu paliek neuzrakstīti 22 dokumenti.

Tāds stāvoklis ar mašīnrakstītājām lielā mērā atsaucas uz lietu izskatīšanas termiņiem un komisijas pieņemto lēmumu realizāciju par to personu lietām, kuras ir jāreabilitē.

Liels kavēklis komisijas darbā ir arī tas, ka līdz šim laikam komisijas sekretariātā strādā 2 cilvēki, kuru pienākumos ietilpst: komisijas darba aparāta pilnīga nodrošināšana ar darbu, materiālu sagatavošana komisijas sēdēm, izsniegto lietu uzskaite, sūdzību izskatīšana, atbilžu sagatavošana sūdzētājiem, kartotēkas kārtošana, lietu un protestu projektu nosūtīšana pēc piekritības, darba aparāta nodrošināšana ar kancelejas piederumiem, kā arī daudz kas cits, ko 2 cilvēki faktiski laikā nevar izpildīt, kaut vai ņemot vērā to, ka komisijas darba laikā sekretariātā ir saņemtas 6470 sūdzības un saraksti par 15 000 cilvēkiem, kuri ir noteiktā termiņā jāapstrādā un par kuriem ir jāuzraksta kartītes.

Izdarot pārbaudi par to, kā komisijas sekretariāts ir noslogots ar darbu, ir atzīts par nepieciešamu papildināt to ar trešo darbinieku, ar kura palīdzību komisijas sekretariāts spētu normāli izpildīt to pieaugošo darbu, kurš šajā laikā ir jāveic komisijas darba aparātam.

Ņemot vērā visu komisijas darba aparāta atbildību lietu izskatīšanā un to drīzākā pabeigšanā, kas ir uzskatāmi redzams no lielā skaita izmainīto spriedumu pārskatītajās lietās, kā arī no izskatīto lietu skaita, būtu vēlams izvirzīt šo jautājumu apspriešanai Latvijas KP Centrālajā komitejā un uzdot to orgānu priekšniekiem, no kuriem ir veidots darba aparāts, pilnīgi nokomplektēt to darbinieku skaitu, kurš tiem tika uzdots, un atsaukšanu izdarīt tikai, piešķirot nomaiņu.

Komisijas preiekšsēdētājs Ļipins

LVA, PA–101.f., 18.apr., 94.l., 6., 7., 8., 9., 10., 11.lp. Oriģināls. Tulkojums no krievu valodas

Atzīmes dokumentā:
b.Vasiļjevam
Ziņot CK sekretariātam.
28.VI 1955.g. Paraksts — nesalasāms
Jautājums skatīts Latvijas KP CK birojā
1955.gada 7.XII Paraksts — nesalasāms

Izziņa par lietu pārskatīšanu

1955.gada 10.aprīlī

Pavisam izskatītas — 5816 lietas par 11189 cilvēkiem.

No tām:

Pārtrauktas — 27 lietas par 31 cilvēku

Pārkvalificētas uz citu pantu — 18 lietas par 48 cilvēkiem

Samazināts sods — 1909 lietās par 3378 cilvēkiem

Pievienots Dekrēts — 518 lietās

Atstāts iepriekšējais spriedums — 3574 lietās par 7224 cilvēkiem.

Komisijas sekretariāta priekšnieks Arbuzovs

LVA, PA –101.f.18.apr., 94.l., 13.lp. Oriģināls. Tulkojums no krievu valodas.

PSRS Augstākās Padomes Prezidija dekrēts par to padomju pilsoņu amnestēšanu, kas 1941.—1945.gada Lielā Tēvijas kara periodā sadarbojušies ar okupantiem

Maskavā, Kremlī
1955.gada 17.septembrī

Pēc uzvaras Lielajā Tēvijas karā padomju tauta guvusi jaunus lielus panākumus visās saimnieciskās un kultūras celtniecības nozarēs un savas sociālistiskās valsts tālākā nostiprināšanā.

Ievērojot to, kā arī kara stāvokļa izbeigšanos starp Padomju Savienību un Vāciju un pamatojoties uz humānisma principu, PSRS Augstākās Padomes Prezidijs uzskata par iespējamu amnestēt tos padomju pilsoņus, kas 1941.—1945.gada Lielā Tēvijas kara periodā mazdūšības vai neapzinīguma dēļ iesaistīti sadarbībā ar okupantiem.

Lai dotu šiem pilsoņiem iespēju atgriezties godīgā dzīvē un darbā un kļūt par derīgiem sociālistiskās sabiedrības locekļiem, PSRS Augstākās Padomes Prezidijs nolemj:

1. Atbrīvot no ieslodzījuma vietām un no citiem soda mēriem personas, kas notiesātas ar brīvības atņemšanu līdz 10 gadiem, ieskaitot par palīdzību ienaidniekiem un citiem noziegumiem, kas izdarīti 1941.—1945.gada Lielā Tēvijas kara periodā un kas paredzēti KPFSR Kriminālkodeksa 58.–1, 58.–3, 58.–4, 58.–6, 58.–10, 58.–12.pantā un attiecīgajos citu savienoto republiku kriminālkodeksu pantos.

2. Uz pusi samazināt tiesas noteikto sodu personām, kas notiesātas uz vairāk nekā 10 gadiem par šā dekrēta pirmajā pantā minētajiem noziegumiem.

3. Neatkarīgi no soda laika atbrīvot no ieslodzījuma vietām personas, kas notiesātas par dienestu vācu armijā, policijā un speciālās vācu formācijās.

Atbrīvot no tālākas soda izciešanas personas, kas par šādiem noziegumiem izsūtītas trimdā un nometinājumā.

4. Amnestiju neattiecināt uz sodītajiem, kas notiesāti par padomju pilsoņu slepkavošanu un spīdzināšanu.

5. Izbeigt visas lietas, kas atrodas izmeklēšanā, kā arī lietas, kas tiesā vēl nav izskatītas, par noziegumiem, kuri pastrādāti 1941.—1945.gada Lielā Tēvijas kara laikā un paredzēti KPFSR Kriminālkodeksa 58.–1, 58.–3, 58.–4, 58.–6, 58.–10, 58.–12 pantā un attiecīgajos citu savienoto republiku kriminālkodeksu pantos, izņemot lietas par personām, kas norādītas šā dekrēta pirmajā pantā.

6. Atzīt par nesodītiem un atcelt tiesību atņemšanu pilsoņiem, kas atbrīvoti no soda uz šā dekrēta pamata.

Atzīt par nesodītām un atcelt tiesību atņemšanu personām, kas agrāk sodītas un izcietušas sodu par noziegumiem, kuri minēti šī dekrēta pirmajā pantā.

7. Atbrīvot no atbildības padomju pilsoņus, kas atrodas ārzemēs un kas 1941.—1945.gada Lielā Tēvijas kara periodā padevušies ienaidniekam gūstā vai dienējuši vācu armijā, policijā un speciālajās vācu formācijās.

Atbrīvot no atbildības arī tos padomju pilsoņus, kas pašlaik atrodas ārzemēs un kara laikā ieņēmuši vadošus amatus okupantu nodibinātajos policijas, žandarmērijas un propagandas orgānos, tai skaitā arī tos, kas pēckara periodā iesaistīti pretpadomju organizācijās, ja šie pilsoņi ar savu vēlāko patriotisko darbību dzimtenes labā izpirkuši savu vainu vai paši pieteikušies un savu vainu atzinuši.

Saskaņā ar pastāvošiem likumiem uzskatīt par vainu mīkstinošu apstākli, ja padomju pilsoņi, kas atradās ārzemēs un 1941.—1945.gada Lielā Tēvijas kara periodā pastrādājuši smagus noziegumus pret Padomju valsti, paši ierodas un atzīst savu vainu. Noteikt, ka šādos gadījumos tiesas noteiktais soda mērs nedrīkst pārsniegt piecus gadus trimdā.

8. Uzdot PSRS Ministru Padomei veikt pasākumus, lai atvieglinātu iebraukšanu PSR Savienībā padomju pilsoņiem, kas atrodas ārzemēs, kā arī viņu ģimeņu locekļiem neatkarīgi no to pavalstniecības, un palīdzētu viņiem iekārtoties darbā Padomju Savienībā.

PSRS Augstākās Padomes Prezidija priekšsēdētājs K.Vorošilovs
PSRS Augstākās Padomes Prezidija sekretārs N.Pegovs

Cīņa, 1955.gada 20.septembris

Izvilkums no PSRS Augstākās Padomes Prezidija komisijas

Latvijas PSR to personu lietu pārskatīšanai, kuras izcieš sodu par politiskiem, amata un saimnieciskiem noziegumiem ziņojuma PSKP Centrālās komitejas sekretāram A.Aristovam

PSKP Centrālās komitejas sekretāram biedram A.Aristovam

PSR Savienības Augstākās Padomes Prezidija komisija Latvijas PSR to personu lietu pārskatīšanai, kuras izcieš sodu par politiskiem, amata un saimnieciskiem noziegumiem, darbu uzsāka š. g. (1956. g. — J.R. ) 18. aprīlī.

Pavisam līdz 1. jūnijam izskatītas lietas par 876 cilvēkiem, pieņemti šādi lēmumi:

Pilnīgi reabilitēti, kā nepamatoti notiesāti — 3 cilvēki.

Atbrīvoti pirms termiņa, uzskatot par nelietderīgu soda tālāku izciešanu, — 498 cilvēki.

Samazināti soda termiņi — 173 cilvēkiem.

Spriedumi atstāti bez izmaiņām 192 cilvēkiem.

Atlikti lēmumi līdz lietas izpētei — 10 cilvēkiem.

Komisija izskatīja lietas par 45 cilvēkiem, kuri notiesāti par politiskiem noziegumiem, no kuriem kā nepamatoti notiesāti pilnīgi reabilitēti 2 cilvēki, uzskatot, ka nav lietderīga soda tālāka izciešana, pirms termiņa atbrīvoti 19 cilvēki, soda termiņi samazināti 10 cilvēkiem, spriedums bez izmaiņām atstāts 12 cilvēkiem, un atlikta jautājuma izlemšana līdz lietu saņemšanai no tiesu orgāniem 2 cilvēkiem.

(..)

Pirms termiņa (..) atbrīvotas tās personas, kuras vai nu nebija izdarījušas nopietnus politiskus noziegumus, vai arī bija izdarījušas parastus kriminālnoziegumus, kuri nepareizi tika kvalificēti kā politiski noziegumi.

Komisija samazināja soda termiņus tām personām, kuras, lai arī bija pareizi notiesātas par politiskiem noziegumiem, tika notiesātas ar pārlieku lieliem brīvības atņemšanas termiņiem.

Spriedumus bez izmaiņām atstāja attiecībā uz tām personām, kuras bija atmaskotas par piedalīšanos padomju cilvēku nošaušanā un spīdzināšanā padomju teritorijās vācu fašistu okupācijas laikā.

Pārskatot lietas par tām personām, kuras notiesātas par politiskiem noziegumiem, komisija nonāca pie secinājuma, ka tiesu instances, izskatot šīs lietas, neņemot vērā vainas pakāpi un izdarītā nozieguma raksturu, šabloniski piemēroja vienādus soda mērus, obligāti katram apsūdzētajam atņemot brīvību uz 25 gadiem. Tālāk ir noskaidrots, ka iepriekšējās izmeklēšanas procesā par šīm lietām apsūdzētie tika piekauti. (..)

Komisija pabeidza darbu lietu izskatīšanā par ieslodzītajiem, kuri tiek turēti republikas 5 cietumos un 4 nometņu nodaļās. (..)

N.Bisenieks /Matjušins/ Krūmiņš /Ļipins/ P.Plēsums

LVA, 290. f., 1. s. apr., 208. l., 6., 7., 8., 9., 15. lp. Oriģināls. Tulkojums no krievu valodas.

Izvilkums no Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidija sēdes protokola

Pilnīgi slepeni, Eks. Nr. 1

Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidija komisijas, to personu iesniegumu izskatīšanai, kuras atrodas nometinājumā pēc soda izciešanas, un viņu ģimeņu, kuras izsūtītas ar PSRS VDM (Valsts drošības ministrijas) Sevišķās apspriedes lēmuma un lūdz noņemt tās no specnometinājuma uzskaites, 1958. gada 6. februāra sēdes

Protokols Nr. 3

Piedalās:

Komisijas priekšsēdētājs — Latvijas PSR Ministru Padomes priekšsēdētāja vietnieks — biedrs V .K. Krūmiņš.

Komisijas locekļi: LPSR MP Valsts drošības komitejas priekšsēdētājs — biedrs J.J.Vēvers.

LPSR prokurors — biedrs V.I.Ļipins.

Latvijas PSR iekšlietu ministrs — biedrs I.D.Zujāns.

Latvijas PSR Augstākās tiesas priekšsēdētājs — biedrs B.A. Azāns. (..)

22. Klausījās: Marijas Andreja meitas Puzules, dzimušas 1908. g., iesniegumu par specnometinājuma atcelšanu.

M.A. Puzule izsūtīta no Abrenes apriņķa 1941. gadā kā sociāli bīstama elementa sieva. Viņas vīrs I. Puzulis agrāk bija aktīvs aizsargs un pagasta vecākais.

1940. gadā, kad Latvijā ienāca Sarkanās armijas karaspēka daļas, viņš mēģināja noorganizēt aizsargu grupu ar mērķi izrādīt pretestību Sarkanajai armijai.

Par izdarīto noziegumu 1941. gadā tika arestēts, bet 1942. gadā Sevišķā apspriede viņu notiesāja ar augstāko soda mēru. Spriedums izpildīts.

Nolēma: M.A. Puzules lūgumu atstāt bez apmierināšanas.

23. Klausījās: Ivana Jēkaba dēla Ivulāna, dzimuša 1896. g., iesniegumu par specnometinājuma atcelšanu viņa sievai Ivulānei Annai Jegora meitai, dzimušai 1910. g., meitai Marijai Ivana meitai Ivulānei, dzimušai 1931. g., dēlam Ivulānam Josifam Ivana dēlam, dzimušam 1933. g.; motivē ar to, ka Latvijas PSR Augstākās tiesas krimināllietu tiesu kolēģija viņu ir attaisnojusi un viņa lieta ir izbeigta, ko lietas materiāli apstiprina.

Nolēma: Jautājumu no izskatīšanas noņemt. (..)

27. Klausījās: Kazranas Spodras Andreja meitas, dzimušas 1934. g., iesniegumu par specnometinājuma atcelšanu viņai, viņas mātei Kazranai Idai Pētera meitai, dzimušai 1896. g., un māsai Kazranai Ritai Andreja meitai, dzimušai 1933. g.

Iesniedzēja, viņas māte un māsa tika izsūtītas no Liepājas apriņķa 1941. gadā kā sociāli bīstama elementa ģimene.

Iesniedzējas tēvam A.P. Kazranam līdz 1940. gadam piederēja kulaku saimniecība ar 30 ha zemes, 3 zirgiem, 10 govīm, viņš izmantoja 2 strādnieku algotu darbu, bez tam bija baznīcas kopienas loceklis.

1941. gadā Kazrans tika arestēts un, atrodoties labošanas darbu nometnē, 1942. gadā nomira.

Nolēma: Noņemt no specnometinājuma uzskaites Kazrans Spodru Andreja meitu, dz. 1934. g., Kazrans Idu Pētera meitu, dz. 1896. g., un Kazrans Ritu Andreja meitu, dz. 1933. g. (..)

29. Klausījās: Meržinska Aleksandra Friča dēla, dzimuša 1916. gadā, iesniegumu par specnometinājuma atcelšanu viņam, viņa sievai Meržinskai–Perkavai Veltai Jāņa meitai, dzimušai 1914. gadā, un mātei Meržinskai Kristīnei Jāņa meitai, dzimušai 1884. gadā.

Iesniedzējs un viņa māte izsūtīti no Jēkabpils 1941. gadā kā sociāli bīstama elementa ģimene, viņa tēvs Meržinskis Fricis Indriķa dēls, dzimis 1867. gadā, līdz 1940. gadam bija vilnas apstrādes darbnīcas īpašnieks un sastāvēja militāri fašistiskajā organizācijā "Aizsargi".

1941. gadā viņš tika arestēts un, atrodoties labošanas darbu nometnē, 1942. gadā nomira.

Iesniedzēja sieva Perkava V.J. izsūtīta no Jēkabpils apriņķa 1941. gadā kā sociāli bīstama elementa meita.

Viņas tēvs Perkavs Jānis Bērtuļa dēls, dzimis 1883. gadā, kurš līdz 1940. gadam bija aizsargu rotas komandieris un kulaku partijas "Zemnieku savienība" biedrs, tika arestēts un Kirovas apgabala tiesā notiesāts ar augstāko soda mēru.

Visi iesniedzēja ģimenes locekļi nometinājuma vietā tiek raksturoti pozitīvi.

Nolēma: A.F. Meržinska lūgumu atstāt bez apmierināšanas.

30. Klausījās: Pumpura Jūlija Dāvja dēla, dzimuša 1888. gadā, iesniegumu par specnometinājuma atcelšanu viņam un viņa sievai Pumpurei Hertai Jāņa meitai, dzimušai 1902. gadā.

Pumpurs J.D. 1941. g. bija pakļauts arestam kā aktīvs militāri fašistiskās organizācijas "Aizsargi" rotas komandieris, taču arestēts netika, jo līdz arestam paslēpās.

Tajā pašā gadā tika izsūtīta viņa sieva un bērni kā sociāli bīstama elementa ģimene. Palikdams uz laiku okupētajā teritorijā, J.D. Pumpurs bija aktīvs vācu varas izpalīgs, par ko viņš 1944. gadā tika arestēts un pēc 58.—1a panta tika notiesāts uz 10 gadiem labošanas darbu nometnē, pēc soda izciešanas Pumpurs tika nosūtīts uz ģimenes nometināšanas vietu, kur dzīvo arī pašreiz.

Nolēma: J.D. Pumpura lūgumu atstāt bez apmierināšanas.

32. Klausījās: PSRS IeM (Iekšlietu ministrijas) 4. specdaļas un Krasnojarskas novada izpildu komitejas iekšlietu pārvaldes 4. specdaļas attieksmi par specnometinājuma atcelšanu F.K. Valteram uz tā pamata, ka viņa sieva Elza Valtere 1957. gada 27. janvārī no specnometinājuma uzskaites ir noņemta.

F.K. Valters no 1927. gada līdz 1940.gadam bija militāri fašistiskās aizsargu organizācijas biedrs vada komandiera amatā. Viņš divas reizes bija apbalvots ar buržuāziskās valdības ordeņiem.

F.K. Valteram piederēja kulaku saimniecība ar 45 ha zemes, 4 zirgiem, 11 govīm, un viņš izmantoja 2 strādnieku algotu darbaspēku.

1941. gadā F.K. Valters tika arestēts un notiesāts uz 10 gadiem labošanas darbu nometnē. Pēc soda izciešanas viņš tika nosūtīts uz nometinājuma vietu.

E.A. Valtere no specnometinājuma uzskaites ir noņemta.

Nolēma: F.K. Valtera lūgumu atstāt bez apmierināšanas. (..)

34. Klausījās: Magdisona Osipa Moiseja dēla, dzimuša 1906.gadā, iesniegumu par specnometinājuma atcelšanu viņam un viņa sievai.

Iesniedzējs izsūtīts no Rīgas 1941. gadā kā sociāli bīstama elementa ģimenes loceklis.

Viņa sieva Magdisone S.J. līdz 1940. gadam vairākus gadus dzīvoja no bezstrādes ienākumiem, viņai piederēja veikals ar gada apgrozījumu 320 tūkstoš latu un peļņu 28 tūkstoši latu. Bez tam viņa izmantoja 6 strādnieku algotu darbaspēku. 1941. gadā viņa tika atrestēta un notiesāta uz 3 gadiem labošanas darbu nometnē, bet pēc soda izciešanas tika nosūtīta uz vīra nometinājuma vietu, kur dzīvo arī pašreiz.

Nolēma: O. M. Magdisona lūgumu atstāt bez apmierināšanas. (..)

52. Klausījās: Sļivkinas Minas Ābrama meitas, dzimušas 1891. gadā, un viņas meitas Sļivkinas Peras Zālamana meitas, dzimušas 1929. gadā, iesniegumu par specnometinājuma atcelšanu viņām.

Sļivkina M.A. un viņas meita izsūtītas no Daugavpils kā sociāli bīstama elementa ģimene.

Viņas vīrs Sļivkins Z.I. līdz 1940. gadam bija 1. kategorijas tirgotājs ar gada apgrozījumu 260 tūkstoš latu.

1941. gadā Sļivkins Z.I. tika arestēts un notiesāts uz 5 gadiem labošanas darbu nometnē.

1944. gadā slimības dēļ no ieslodzījuma atbrīvots un nosūtīts uz viņa ģimenes nometinājuma vietu.

1947. gadā Sļivkins Z.I. un viņa ģimene nelikumīgi atgriezās Rīgā, bet 1949. gada decembrī pēc Latvijas PSR Iekšlietu ministrijas lēmuma visa Sļivkinu ģimene tika nosūtīta uz agrāko nometinājuma vietu.

No iesnieguma ir redzams, ka ģimenes galva ir miris, divas meitas apprecējušās ar vietējiem iedzīvotājiem un no specnometinājuma uzskaites noņemtas, arī dēls students, no uzskaites ir noņemts, tādējādi specnometinājuma uzskaitē ir palikusi tikai iesniedzēja.

Nolēma: Sļivkinas M.A. lūgumu atstāt bez apmierināšanas. (..)

54. Klausījās: Poles Eleonoras Pētera meitas, dzimušas 1913. gadā, iesniegumu par specnometinājuma atcelšanu viņai.

Pole E.P. izsūtīta no Jēkabpils apriņķa 1941. gadā kopā ar diviem bērniem (bērni specnometinājuma uzskaitē nesastāv) kā sociāli bīstama elementa ģimene.

Iesniedzējas vīram Polim J. A.M. līdz 1940. gadam piederēja 50 ha zemes, 3 zirgi, 10 govis, un viņš izmantoja 3 strādnieku algotu darba spēku, sastāvēja par biedru kulaku partijā "Zemnieku savienība", kā arī bija aizsargu pagasta nodaļas priekšnieks.

1941. gadā Polis tika arestēts un notiesāts uz 10 gadiem labošanas darbu nometnē. Kā redzams no iesnieguma, Polis ieslodzījumā ir miris.

Nometinājuma vietā un darbā Pole tiek raksturota pozitīvi.

Nolēma: Noņemt no specnometinājuma uzskaites Poli Eleonoru Pētera meitu, dzimušu 1913. gadā.

(..) Komisijas priekšsēdētājs: V. Krūmiņš
Komisijas locekļi: J. Vēvers, V.Ļipins, I.Zujāns, B.Azāns

LVA, 270.f., 1.s., apr., 1204.l.,120., 130., 131., 132., 133., 134., 139., 140., 141. lp. Oriģināls. Tulkojums no krievu valodas

13.06.2001, 07.06.2001. Latvijas Vēstnesis Nr. 88, Nr. 91

atpakaļ uz Noziegumi pret cilvēci