Otrais pasaules karš

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Atpakaļ Back | Jaunumi News | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas| | Prese |

 Sākumlapa Home

 
Avīžnieki – karavīri
RIHARDS TREIJS

Viena no mazāk zināmām Otrā pasaules kara vēstures lappusēm saistās ar latviešu kara ziņotāju gaitām frontes abās pusēs. "Mājas Viesis" jau rakstīja par kara ziņotāju likteņiem Latviešu leģiona sastāvā (Ulda Neiburga rakstu "Latviešu kara ziņotāji" sk. "MV" 2005. gada 18. marta numurā). Šoreiz – par latviešu kara ziņotājiem frontes otrā pusē sarkanās armijas rindās.

Sešdesmit pieci gadi – tik ilgs laiks mūs šķir no 1941. gada 12. septembra, kad Mārtiņa Zaķa redakcijā Gorohovecā sāka iznākt padomju 201. latviešu strēlnieku divīzijas laikraksts "Latviešu Strēlnieks".

Lūk, kā laikraksta iznākšanas brīdi atcerējās tā pirmais atbildīgais sekretārs (vēlākais LPSR kultūras ministrs) Voldemārs Kalpiņš: "Te nu viņš ir mūsu priekšā, tas pirmais numurs. Nav jau nekas liels. Laikraksta "galviņa" salikta turpat frontes tipogrāfijā, un neviena bildīte neatdzīvina pelēko rindu klaju. Un tomēr tas ir mīļš un dārgs ikviena karavīra sirdij."

Divīzijas vadība piekomandēja "Latviešu Strēlnieka" redakcijai kara korespondentu (kara ziņotāju) grupu, kas darbojās līdz Rīgas ieņemšanai 1944. gada oktobrī. Pirmie avīzē jau 1941. gada septembrī sāka darboties Edgars Damburs, Kārlis Krauliņš, Jezups Laganovskis un Valdis Lukss. Viņiem dažādā laikā sekoja Arvīds Grigulis, Ignats Muižnieks, Fricis Rokpelnis, Anatols Imermanis un citi. Literātu pulciņu vadīja Latvijas Valsts universitātes profesors Voldemārs Jungs, kurš 1942. gada 24. martā krita kaujā pie Staraja Rusas. Ar tādu rakstnieku buķeti, lai arī vairāki no viņiem bija iesācēji, varēja lepoties reti kāds latviešu preses izdevums. Vēršoties pie lasītājiem, redakcija informēja, ka tā "savā darbā balstīsies uz plašu korespondentu tīklu". Autoru pulkā aicināja iesaistīties arī karavīrus, komandierus un politdarbiniekus no dažādām divīzijas vienībām.

Spožs bija arī avīzes poligrāfiķu sastāvs. Tipogrāfijas priekšnieks – bijušais Poligrāfiskās rūpniecības darbinieku arodbiedrības priekšsēdētājs Teodors Jansons, burtliči – bijušais Poligrāfijas tresta direktors Erenšteins, bijušais tipogrāfijas direktors Čuriļins un citi.

Uz savu risku un atbildību

Gorohovecas nometnes posmā – "miera laikā", kā mēdza teikt cīnītāji, iznāca divdesmit septiņi "Latviešu Strēlnieka" numuri. Tomēr jau 1941. gada 2. decembrī divīzijai pavēlēja doties uz pozīcijām pie Maskavas. "Latviešu Strēlnieks" sekoja karavīriem cieši pa pēdām. Par žurnālistiem kļuvušie rakstnieki pirmo "frontes" numuru, kas galvenokārt vēstīja par nacistu zvērībām okupētajos apgabalos, bija "sastiķējuši" turpat redakcijā. Priekšniecību tomēr tas neapmierināja. Pirmām kārtām vajadzēja rakstīt par ierakumos notiekošo. Lai maksā ko maksādams, redakcijai uz savu risku un atbildību bija jānodibina sakari ar pirmo līniju. Avīzes veidotājiem nekas cits neatlika kā pakāpeniski iemācīties arī to. Viņi "šaudījās" pa pulkiem, cenzdamies uzturēt kontaktus ar saviem korespondentiem.

1942. gadā avīze saņēma vērtīgu papildspēku – jauno žurnālistu Mavriku Vulfsonu, kurš 1940. – 1941. gadā bija strādājis par armijas avīzes "Sarkanais Kareivis" redaktora vietnieku. Voldemārs Kalpiņš vēlāk uzsvēra: "Šis cilvēks bija neatsverams divīzijas avīzes līdzstrādnieks. Cildinošo atzinumu viņš izpelnījās ar divām kaislībām. Viena no tām bija klausīties radio, otra – to vienmēr pārbūvēt un, pēc paša domām, nepārtraukti uzlabot. No pēdējās dažreiz tikai bija tā labuma, ka iznāca par ko pasmiet un pazoboties. Bet ar pliku roku Vulfsons nebija ņemams. Vecā kaste viņa rokās nekad nepārstāja skanēt. Turklāt Vulfsons mācēja tik ātri rakstīt, ka vārdu pa vārdam atstāstīja visu, kas teikts pārraidē. Tāds vīrs frontes apstākļos ir zelta vērts (..). Sākumā Vulfsons, vēlāk Osvalds Darbiņš ilgus gadus bija mūsu divīzijas "Leta" un informācijas birojs. Viņu dienesta pienākumos ietilpa visas svarīgākās ziņas nekavējoties paziņot priekšniecībai. Uz turieni skriedams, Vulfsons vēl paguva pateikt, ka mūsu divīzijai piešķirts gvardes nosaukums."

1943. gada vasaras vidū līdz armijai nonāca Galvenās politiskās pārvaldes direktīva par frontes avīžu darbu. Saskaņā ar speciālo pavēli arī katram kara žurnālistam bija jānokārto eksāmens vismaz rotas komandiera zināšanu apmērā. Arī "Latviešu Strēlnieka" darbinieki jauca un pētīja parastās šautenes un pistoles, ložmetējus un prettanku ieročus. Viņus redzēja darbojoties gar mīnmetējiem un dažāda kalibra lielgabaliem.

Skriešanās uz Latviju

Voldemāra Kalpiņa atmiņu grāmatā "Avīze – karavīrs" varam lasīt, kādā noskaņojumā un ar kādām emocijām 1944. gada jūnijā "Latviešu Strēlnieka" darbinieki šķērsoja Latvijas robežu: "Redakcijas ļaudis sāk traku skriešanos. Kurš pirmais nokļūs Latvijā? Neviens iepriekš nebija domājis, ko darīsim, sperot pirmos soļus uz Latvijas zemes. Viss, kas tagad notiek, notiek pats no sevis. Rakstnieki un burtliči, šoferi un redaktori vāļājas ar seju pa zaļo mauru, plēš to ar nagiem, un, sagrābuši saujā zemi, sviež to gaisā, cits citam virsū, bāž kabatās. Cits kliedz, cits ko sauc, cits skaļā balsī smejas, bet klusu nestāv neviens. Šai brīdī liekas aizmirsts viss cits. Ir tikai dārga mūsu dzimtenes zeme un mēs paši, kas pēc ilgiem gadiem varam atkal gulēt uz tās."

Arī dzimtenē "Latviešu Strēlnieka" žurnālisti ikdienā strādāja kopā ar pulkiem. Redakcija sadarbojās arī ar sanitāro mašīnu šoferiem un sanitāriem līdzbraucējiem. 1945. gada pavasarī Kurzemes kauju laikā avīzes redakcija darbojās kā labi iestrādājies mehānisms. Šo cīņu sākuma posmā tajā ienāca teicams darbinieks – Zālamans Eiduss – viens no divīzijas veterāniem, sens laikraksta draugs un atbalstītājs. Redakcijas darbu Zālamans pazina jau no pirmskara laika.

Otrā pasaules kara laikā "Latviešu Strēlnieka" redakcijas darbinieki kopā ar karavīriem nogāja apmēram četrus tūkstošus kilometru garu kaujas ceļu. Tas nebija viegls ne fiziski, ne morāli. Padomju presē, kā zināms, valdīja barga cenzūra. Vēl bargāka bija kara cenzūra. Avīžniekiem tādos apstākļos nebija viegli strādāt. Bet viņi strādāja, kā varēja un saprata, lai spalva tiešām līdzinātos durklim. Tabu, protams, vispirms bija tīri militāri jautājumi – divīzijas (vēlāk 130. latviešu strēlnieku korpusa) vienību dislokācija, skaitliskais sastāvs, apbruņojums. Nedrīkstēja norādīt "Latviešu Strēlnieka" redakcijas atrašanās vietu, ziņas par tipogrāfiju un avīzes metienu. 1956. gadā, kad gruzīnu nacionālā divīzija sadomāja protestēt pret Staļina personības kulta atmaskošanu, Kremlis likvidēja ne tikai šo nepaklausīgo karaspēka vienību, bet drošības labad arī pārējās līdzīgās, kuras pastāvēja dažās republikās, Latviju ieskaitot. Līdz ar to nevajadzīgs kļuva arī "Latviešu Strēlnieks", un tā piecpadsmit gadus ilgais mūžs bija beidzies.

Majas Viesis 15.09.2006

  Atpakaļ   Back  

 Sākumlapa   Home