Noziegumi pret cilvēci

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Atpakaļ Back | Jaunumi News | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas || Prese |

 Sākumlapa Home

 
Baltie krusti. Uzlasītās vēstules un plīvurs kapā
Līksma Bebre

Kapos nepazīstami cilvēki parasti viens otram jautājumus neuzdod. It īpaši tādā vietā kā Baltie krusti Meža kapos Rīgā. Vairāk nekā 40 gadus vairākums cilvēku izlikās neredzam, kā kāds tur tomēr noliek ziedus, un tikai šogad lielāko Baigā gada upuru kapulauku Latvijā beidzot sāks sakārtot kā vienotu ansambli Rīdzinieks Jānis Rivars, kurš gadiem ilgi pēta Meža kapu vēsturi, šo nerakstīto tabu ir uzdrošinājies pārkāpt un uzrunājis pie Baltajiem krustiem sastaptos. Lai cik grūti citādi ļoti taktiskajam J. Rivaram bijis pārtraukt kādu atceres brīdī, viņš uzskata, ka katra liecība par noslepkavotajiem ir visai tautai svarīga patiesība par Baigo gadu. 

Viņa iegūtie fotoattēli, cilvēku atmiņas un citas liecības par Balto krustu kapulaukā apbedītajiem ir kļuvuši par Okupācijas muzeja krājumu būtisku daļu. "Tieši Jānis Rivars atnāca uz Okupācijas muzeju, lai iestātos par virsapbedījumu pārtraukšanu un sāktu plašāku informācijas vākšanu par kapulauku. Pateicoties arī viņa aktivitātei un cilvēciskajai nostājai, ir tapis Balto krustu kapulauka sakārtošanas projekts, šajā piemiņas vietā 6. jūlijā notiek atceres brīži, noteikts tās statuss. Lielu atbalstu mums ar Jāni Rivaru sniedzis arī Rīgas Augšāmcelšanās draudzes mācītājs Guntis Kalme," sacīja Okupācijas muzeja piemiņas vietu programmas vadītājs, vēsturnieks un mākslas zinātnieks Rihards Pētersons.

Svarīga katra norāde

Kā zināms, Balto krustu kapulauks 60. gadu beigās tika nolīdzināts un šajā vietā sākti virsapbedījumi. Padomju gados gājusi zudībā kapulauka apbedījumu shēma. Apbedīto sarakstu Okupācijas muzeja darbinieki, aktīvi iesaistoties J. Rivaram, ir atjaunojuši, un "LA" to publicēja pērn 27. decembrī. Pēc raksta "Sakārtos Balto krustu kapulauku" Okupācijas muzeja darbinieki un J. Rivars no mūsu avīzes lasītājiem saņēmuši saraksta precizējumus un papildnorādes, kā arī vairākus kapulauka fotoattēlus. Saņemtā informācija nav un nemaz nevar būt sensacionāla, taču sākotnēji it kā pat maznozīmīga norāde var kļūt par aizsākumu jauniem meklējumiem vai apstiprināt un precizēt jau zināmo, uzsver J. Rivars.

Kapulaukā apbedīto Baigā gada upuru uzvārdi un dzimšanas dati pašlaik tiek salīdzināti ar oficiālajiem civilstāvokļa aktu datiem. Baigā gada upuru miršanas apliecībās ierakstīts nepārprotami: "Noslepkavots." Taču J. Rivaram, kurš lielāko mūža daļu strādājis projektēšanas darbā, ir mērķis uzzīmēt arī maksimāli precīzu kapulauka apbedījumu shēmu, kur redzams, kurā rindā un kad katrs apbedīts.

"Man dažreiz pārmet – kāpēc tas vajadzīgs! Vai nepietiek ar to, ka zināms – cilvēks ir apbedīts kapulaukā? Taču, ja iespējams noskaidrot, kur ir konkrētais kaps, kāpēc to neizdarīt? Tā ir cieņa pret cilvēku, un arī radiem un tuviniekiem būtu iespēja skaidri zināt vietu, kur nolikt ziedus," uzskata J. Rivars.

Divkāršais nāvessods

Pašlaik visprecīzākās ziņas ir par kapulauka izveides dienā – 1941. gada 6. jūlijā – apbedītajiem. 

Par ko viņi tika nogalināti? Apsūdzības bija ar baltiem diegiem šūtas. Par to liecina kaut vai fakts, ka 10 no nošautajiem sarakstā minēti divreiz un nāvessoda spriedēji to pat nebija pamanījuši.

Vairākums atzīti par sociāli bīstamiem, jo nomelnojuši padomju varu vai nicīgi izrunājušies par sarkano armiju. Dažam par apsūdzību kalpoja pat svecīšu dedzināšana kapos, jo tā viņi it kā signalizējuši vācu lidmašīnām.

Trīsdesmit septiņi no Centrālcietumā atrastajiem tā arī palika neatpazīti. Visiem nogalinātajiem, arī viņiem, pie kājas īkšķa tika piesiets numurs. Kapulaukā krusti bija pie katra kapa. Numuri uz tiem nebija kapu kopiņu secībā, bet gan tādā, kādā līķus atpazina jeb identificēja Centrālcietumā.

Kas bija nogalinātie? Visdažādākie cilvēki, atbild J. Rivars. Jānis Šīrmanis, piemēram, bija Saulkalnes dzelzceļa stacijas priekšnieks. 1941. gada 14. jūnijā, kad notika izvešana, izsūtītie pie stacijām vai pārbrauktuvēm, kur manīja cilvēkus, no vagoniem meta ārā zīmītes. J. Šīrmanis tās uzlasīja un atdeva sievai Martai, kas bija pastniece. Kad J. Šīrmanis otrā dienā ieradās darbā, viņa palīgs prasījis, kāpēc viņš zīmītes uzlasījis. Viņš atbildējis – kā gan citādi, uz tām taču ir adrese, tādēļ jānogādā adresātam. Ar to pietika, lai jau pēc dažām dienām J. Šīrmani uzaicinātu ierasties dzelzceļa pārvaldē. Kā stāstījusi Marta Šīrmane, neko ļaunu nenojauzdams, vīrs saģērbies labākajās drēbēs, aizbraucis un tā arī neatgriezies.

Jūnija beigās, izmantojot kara jukas, no Centrālcietuma dažiem ir izdevies izmukt, stāsta J. Rivars. Arī vienam no J. Šīrmaņa kolēģiem. Taču J. Šīrmanis palicis, jo baidījies, ka viņa aizmukšanas dēļ čekisti var izrēķināties ar sievu un abiem bērniem.

Šis dzīvesstāsts Meža kapu pētniekam ļauj vilkt paralēles ar paša likteni. No lopu vagona līdzīgi izmestu J. Rivara zīmīti labi cilvēki aizsūtīja viņa radiniekiem.

Daudz ziņu par Ēvaldu Lēvenu sniegusi viņa sievas krustmeita Laima. "Gads tikai pagājis, kopš viņš bija precējies, kad jau viņu nomaitāja… Dzīvesbiedre savu līgavas plīvuru viņam kapā pārklājusi. Viņš bija aizsargs, un ar to arī pieticis," stāsta J. Rivars.

Pārbauda katru pavedienu

Komunistiskā terora upuru kapuvietas Latvijā tika atrastas līdz pat 1944. gadam.

1941. gada jūlija beigās 11 nogalinātos atrada Babītes mežā. Starp nogalinātajiem atpazina bijušo kriminālpolicijas priekšnieku Jēkabu Silarāju, Dzelzavas pagasta aizsargu nodaļas priekšnieku Ādolfu Jozepu, robežsargu Augustu Nuķi, Pēteri Dāvi, Laimoni Doni, Andreju Paškovski, Ādolfu Rekšānu un akciju sabiedrības "Kūdra" direktora vietnieku Oto Cielēnu. Trīs atrasto vārdi ir precizējami. Nogalinātie piespiesti izrakt paši sev bedri, pēc tam nogalināti, un O. Cielēnam pirms paša nošaušanas kopkaps bijis jāaizrok.

Babītē atrastie vispirms apbedīti Piņķu kapos, bet Baltajos krustos pārapbedīti 1941. gada novembrī. Visticamāk, visi vienā no kapulauka rindām. J. Rivars lūdz sūtīt fotoattēlus, kas ļautu to precizēt, kā arī atsaukties bēru aculieciniekus.

Ziņas tiek gaidītas arī par Ulbrokā atrastajiem upuriem. Pašlaik nevar precīzi pateikt pat viņu apbedījumu rindu, jo nav saglabājusies neviena kapu zīme. Ulbrokā 23 nogalinātos atrada 1944. gada aprīļa beigās, astoņus no viņiem neatpazina. Identificēto vidū bija arī aizsargu organizācijas priekšnieks ģenerālis Kārlis Prauls un Latvijas armijas ģenerālis un Latvijas skautu prezidents Kārlis Goppers, kuru apbedīja Brāļu kapos. Pārējos 22 guldīja Balto krustu zemē. Kapulaukā apbedīti arī pie Krustabaznīcas, Brasas stacijas un citur atrastie.

J. Rivars uzskata, ka iegūt jaunas ziņas par apbedītajiem nav nemaz tik bezcerīgi. Lai gan daudz kas no dokumentiem un fotoattēliem padomju gados zudis, jo cilvēki baidījās glabāt liecības par čekistu noslepkavotajiem radiniekiem, tā laika fotoattēli joprojām atrodas. Nesen Okupācijas muzejam atdotas fotogrāfijas, kur redzams, kā ved pārapbedīt Babītē atrastos upurus. Tās atdevis viena pārapbedītā mazdēls. "Ir jāaicina cilvēki, lai viņi vērīgāk aplūko vecas fotogrāfijas dzimtu albumos," saka J. Rivars.

Lai iegūtu ziņas par Baltajos krustos apbedītajiem, J. Rivars gadiem ilgi gan Latvijas presē, gan trimdas tautiešu laikrakstos publicējis aicinājumus sūtīt fotoattēlus un atmiņas. Aizķeroties aiz vissīkākajiem faktu pavedieniem, viņš centies sazināties ar nogalināto tuviniekiem. Tā, piemēram, iegūtas ziņas par Ā. Jozepu, kad J. Rivars uzzināja, ka viņa radinieki dzīvo Austrālijā. Rīdzinieks sazinājās ar sev zināmajiem turienes tautiešiem, kas ievietoja sludinājumu Austrālijas presē. Ā. Jozepa radinieki atsaucās. Braucot uz Latviju, viens no J. Rivaram pazīstamajiem turienes tautiešiem atveda vērtīgu sūtījumu Okupācijas muzejam – fotogrāfijas, dokumentus, pat sarkanbaltsarkanas vainaga lentes no pārapbedīšanas brīža.

Taču J. Rivaru ļoti aizkustinājusi kāda cita vēstule, kas pievienota vienam no Balto krustu kapulauka fotoattēliem. "Mani piederīgie tur nav apbedīti, bet tāpēc manas sāpes nav mazākas par visu latviešu tautu," raksta kāda kundze. "Tas der arī par manu moto," piebilst J. Rivars.

Vērtēs pieminekļa maketu

Aprīļa sākumā Rīgas pieminekļu padomes pārstāvji kopā ar mākslas ekspertiem un pašvaldības pārstāvjiem vērtēs tēlnieka Jāņa Karlova veidoto Balto krustu kapulauka pieminekļa "Ēna" maketu, pastāstīja Rīgas domes Komunālā departamenta galvenā speciāliste būvprojektu jautājumos Anita Vītiņa.

Pērnā gada nogalē Kultūras ministrija Balto krustu kapulauku iekļāva valsts nozīmes kultūras pieminekļu sarakstā. Rīgas šā gada budžetā 25 000 latu paredzēti Balto krustu kapulauka pieminekļa izgatavošanai un ceremoniju laukuma iekārtošanai. Pēc tēlnieka ieceres pelēka granīta nopulētajā daļā ar smilšu strūklu padziļināti iegravēs Baigā gada upuru vārdus. Kā simboliska ēna no pieminekļa zemē gulēs melna granīta plāksne.

Kapulauku paredzēts sakārtot pēc arhitektes Martas Daugavietes projekta. Galvenā ieeja tajā tiks veidota no Jāņa Čakstes alejas puses.

Šovasar 6. jūlijā apritēs tieši 60 gadi kopš kapulauka izveides. Tēlnieks Jānis Karlovs atzina, ka būtu lieliski, ja šajā datumā piemineklis jau būtu uzstādīts, taču piebilda, ka monumenta izveidi nedrīkst sasteigt. "Labāk, lai piemineklis top vislabākajā līmenī, nevis izrādīšanai uz konkrēto dienu," viņš piebilda.

***

Meža kapu pētnieks Jānis Rivars un Latvijas Okupācijas muzejs joprojām lūdz sūtīt aculiecinieku atmiņas un ziņas par Balto krustu kapulaukā apbedītajiem, kā arī kapulauka agrāko gadu fotoattēlus. Muzeja adrese: Rīga, Strēlnieku laukums 1, LV–1050, muzeja tālrunis – 7212715. J. Rivara tālrunis – 7562748.

Latvijas Avīze  4. aprīlis, 2006

  Atpakaļ   Back  

 Sākumlapa  Home