Noziegumi pret cilvēci

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Atpakaļ Back | Jaunumi News | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas || Prese |

 Sākumlapa Home

 
Baltie krusti čekas upuriem 
Uldis Neiburgs

Pēdējā laikā sabiedrības uzmanības lokā nonākusi iecere izveidot piemiņas vietu komunistiskā režīma nonāvētajiem. Latvijas Okupācijas muzeja Piemiņas vietu programmas vadītāja Riharda Pētersona un Meža kapu pētnieka Jāņa Rivara vadībā risinās Baltajos krustos apbedīto Baigā gada upuru vārdu precizēšana un piemiņas vietas labiekārtošana I Meža kapos, par ko jau rakstīja "Latvijas Avīze". Šajā rakstā – vairāk par traģiskajiem notikumiem Rīgas Centrālcietumā un Balto krustu izveidi, kas notika tieši pirms 65 gadiem.

"… spriedumi izpildīti cietuma pagalmā"

Vācijas – PSRS kara sākumā Latvijas cietumos atradās 3772 ieslodzītie. 1941. gada 23. un 24. jūnijā viņus evakuēja uz Padomju Krieviju. Mūsdienās Krievijas Federācijas Valsts arhīvā apzinātajā LPSR Iekšlietu tautas komisariāta cietumu daļas priekšnieka Kārļa Grīnberga 1941. gada 10. septembra ziņojumā par LPSR cietumu evakuāciju varam lasīt, ka 1941. gada 25. jūnijā Rīgas Centrālcietumā (oficiāli – LPSR IeTK cietumā nr.1 – U. N.) palikušas tikai trīsdesmit piecas par krimināliem nodarījumiem sodītas personas. Turpmākajās dienās padomju drošības iestādes vēl aizturējušas daudzus "diversantus un kaitniekus", no kuriem 72 nonākuši Centrālcietumā. Tālāk dokumentā atzīmēts: "Kas attiecas uz vīriešiem cietumā nr. 1, tad daļa lietu tika pārskatītas un spriedumi izpildīti cietuma pagalmā. Tautas komisārs (domāts Alfons Noviks – U. N.) tam piekrita un pavēlēja pieļaut. Līķi aprakti."

Kā vēlāk pēc sarkanās armijas padzīšanas konstatēja tiesu medicīnas ekspertīze, "latviešu patrioti bija nošauti ar pistoli no neliela attāluma. Dažiem no tiem pistole bija piebāzta tieši pie galvaskausa, pie pieres. Pazīmes rādīja, ka daži nošautie pirms liktenīgā šāviena vēl spīdzināti". 1941. gada 27. jūnijā bija nogalināti 62 cilvēki, bet 28. jūnija naktī vēl trīsdesmit seši.

"Šustina saraksta" upuri

Sešdesmit divi no 98 upuriem, kurus atrada Rīgas Centrālcietumā 1941. gada jūlija sākumā, nāk no tā saucamā "Šustina saraksta", kura oriģināls glabājas Okupācijas muzeja krājumā. Tas ir dokuments ar 78 cilvēku vārdiem un LPSR Valsts drošības komisāra Semjona Šustina 1941. gada 26. jūnija "bēdīgi slaveno" rezolūciju: "Ņemot vērā sociālo bīstamību, visus nošaut."

Šo sarakstu atrada Centrālcietumā tūlīt pēc sarkanās armijas padzīšanas. Tas ļauj precizēt ne tikai bojāgājušo personības, bet ir arī spilgta liecība par šiem cilvēkiem izvirzīto apsūdzību absurdumu. Vairākus no viņiem apcietināja 1941. gada 23./24. jūnija naktī – viņu vienīgais "noziegums" bija Līgo svētku svinēšana.

Padomju drošības iestādes gan uzskatīja, ka 56 gadus vecais atvaļinātais Latvijas armijas pulkvedis Nikolajs Fogelmanis "savā pagalmā aizkūris ugunskuru, un līdz ar to veicinājis vācu aviācijas bumbu trāpījumus un objektu sagraušanu", bet Viktors Somovičs "uz ielas dziedājis fašistiskas dziesmas un izsmējis padomju iekārtu". Pazīstamais Latvijas skolu departamenta vicedirektors Arnolds Čuibe un viņa dēls arhitekts Arnolds Nikolajs Čuibe "vācu aviācijas uzlidojumu laikā tiem signalizējuši spiegošanas nolūkos", lai gan īstenībā savā aresta dienā 27. jūnijā viņi tikai stāvēja pie atvērta loga un smēķēja. Minna Elerbuša un Kazimirs Burneiko bija apsūdzēti par "fašistu svastikas" glabāšanu, bet "vācu armijas atbalstīšana" bija inkriminēta pat četriem ebrejiem Jāzepam Kaganam, Eduardam Genoham, Nisonam un Dinai Trubekiem. Viņus visus notiesāja pēc KPFSR Kriminālkodeksa 58. panta "par Dzimtenes nodevību", lai gan, būdami Latvijas pavalstnieki, par "PSRS pilsoņiem" viņi bija "kļuvuši" tikai pēc Latvijas okupācijas un inkorporācijas PSRS sastāvā 1940. gadā.

"Pasaulei vēstīs par čekistu šausmu darbiem…"

1941. gada 1. jūlijā Rīgas Centrālcietums izrādījās pamests, un pirmie aculiecinieki, kas tajā ieradās, ieraudzīja sirdi stindzinošus skatus ar vēl pēdējā brīdī steigā nogalinātiem cilvēkiem. Upuru apzināšanu Centrālcietumā vadīja bijušais Daugavpils apgabaltiesas izmeklēšanas tiesnesis Atis Grantskalns. 1953. gadā Č. Dž. Kerstena vadītajai ASV Kongresa izmeklēšanas komisijai viņš par šiem notikumiem paskaidroja, ka komunistu upuru atrašanu un identificēšanu sākotnēji veikuši paši latvieši, pārsvarā bijušie tieslietu sistēmas darbinieki, un tikai vēlāk šajā darbā iesaistījušies vācu okupācijas varas pārstāvji.

Okupācijas muzejam to apstiprinājis arī Ņujorkā dzīvojošais 94 gadus vecais latviešu jurists Nikolajs Siliņš, kurš 1941. gada 3. – 4. jūlijā Centrālcietumā protokolēja bojā gājušo cilvēku izrakšanu un identificēšanu: "Katru, kuru izraka, pienesa pie bedres malas, izvilka ārā, tad sanitāri ar rokām ķērās klāt, meklēja, vai uzvalkā nav kādi papīri, dokumenti, vai vēl kādas pazīmes. Ko nu atrada, es mēģināju ieprotokolēt, uzrakstīt (..), pēc tam skatīja zobu stāvokli un citas pazīmes (..) Bija grūts moments, kad nāca piederīgie, mēs visu dienu cietām no ļoti nejaukas trūdu līķu smakas. Tie, kuri bija pīpētāji, izlīdzējās ar smēķēšanu. Es nebiju smēķētājs, man bija jāiztiek, kā var. Kad atnāca arī jaunas meitenes, mātes, un kad tām bija jāpacieš tā smaka un viņas gāja starp līķu kaudzēm meklēt savus piederīgos, tas arī bija mums tāds grūts moments."

Laikraksts "Tēvija" 5. jūlija rakstā "Visai pasaulei vēstīs par čekistu šausmu darbiem Latvijā" ziņoja, ka vācu korespondenti nogalināto cilvēku mirstīgo atlieku fotouzņēmumus sūtīs uz Berlīni, lai par to informētu ārzemju sabiedrību. Šos uzņēmumus vēlāk bagātīgi izmantoja arī nacistu propagandas izdevuma "Baigais gads" (1942) ilustrēšanā. Vēsturniekam Kārlim Kangerim Vācijas Ārlietu ministrijas arhīvā Berlīnē ir izdevies atrast Centrālcietumā nogalināto cilvēku ekshumācijas dokumentu norakstus, kas vēl gaida savu detalizētu izpēti.

Baltie krusti Meža kapos

Baigā gada upuru bēres Meža kapos notika 1941. gada 6. jūlijā, jaunizveidotajā Balto krustu kapulaukā zemē guldot 79 cilvēku mirstīgās atliekas. Viņu izvadīšanu pēdējā gaitā vadīja arhibīskaps Teodors Grīnbergs un tajā piedalījās arī Teodora Reitera koris. Deviņpadsmit bojāgājušos viņu piederīgie apglabāja dzimtas kapos citās Latvijas vietās. 1941. gada novembrī Baltajos krustos no Piņķu kapiem pārapbedīja jau jūlijā Babītes mežā atrasto vienpadsmit nogalināto cilvēku mirstīgās atliekas.

1942. gada maijā notika Balto krustu labiekārtošana, atsevišķu kapu kopiņu vietā izveidojot divus lielus kopkapus un uzliekot jaunus krustu numurus. Baltajos krustos pārapbedīja arī 22 no 23 šosejas malā Ulbrokā 1944. gada aprīlī atrastajiem Baigā gada upuriem. Vienu no viņiem – ģenerāli Kārli Gopperu – svinīgi apglabāja Brāļu kapos, bet viņa sirdi dzimtas kapos Trikātā. Kara apstākļu dēļ neizdevās īstenot ieceri par kopīga šūnakmens pieminekļa uzstādīšanu visiem bojāgājušajiem.

Baltie krusti Meža kapos pastāvēja līdz 1969. gadam, kad tos novāca un virs padomju režīma upuru kapavietām sāka veidot jaunus apbedījumus, laika gaitā izveidojot 76 ģimenes kapavietas. Okupācijas muzeja rīcībā ir čikāgieša Artura Pormala 1968. gadā Latvijas apmeklējuma laikā izdarītie fotouzņēmumi, pašlaik pēdējās zināmās fotogrāfijas, kas tapušas neilgi pirms Balto krustu novākšanas.

Komunistiem nebija pieņemams ne tikai vācu okupācijas laikā iekārtotais kapulauks, kas atgādināja par čekas nogalinātajiem upuriem, bet arī tas, ka šajā vietā daudzi lika ziedus, godinādami mocekļu piemiņu. Arī vēlāk cilvēki turpināja likt ziedus un svecītes pie kādas resnas priedes kapu teritorijā, kuru gan vēlāk arī nozāģēja.

Lai iezīmētu un sāktu atjaunot Balto krustu kapulauku, 1990. gada 14. jūnijā šeit uzstādīja Lielo Balto krustu visu bojā gājušo piemiņai. 2005. gadā Kultūras ministrija Baltos krustus iekļāva Valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā. Pateicoties Rīgas domes finansējumam, pašlaik norisinās kapu labiekārtošana, kuru paredzēts pabeigt nākamajā gadā.

Majas Viesis 30. jūnijs, 2006

  Atpakaļ   Back  

 Sākumlapa  Home