Barikāžu desmitgadeStarptautiskajā konferencē
Konference, ko rīkoja Latvijas Republikas Ministru kabinets, Latvijas Zinātņu akadēmija un 1991.gada barikāžu dalībnieku atbalsta fonds, notika tai pašā Kongresu nama zālē, kur 1986.gada aprīlī rakstnieku kongresā pirmo reizi skaļi izskanēja prasība garantēt latviešu tautas konstitucionālās tiesības runāt un tikt saprastam savā tēvu zemē savā mātes valodā, 1988.gada jūnijā radošo savienību paplašinātajā plēnumā pirmo reizi atklātībai tika pausts par Molotova Ribentropa slepeno vienošanos un oktobrī svinīgi tika nodibināta Latvijas Tautas fronte, kam bija vistiešākais sakars ar Latvijas valstiskās neatkarības pasludināšanu 1990.gada maijā un tās nosargāšanu 1991.gada janvāra barikādēs.
Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidenta prof. Jāņa Stradiņa ievadvārdi konferences atklāšanā publicēti "Latvijas Vēstneša" 19.janvāra numurā. Profesors kopā ar Latvijas vēstnieci Francijā Sandru Kalnieti vadīja arī konferences pirmo daļu, kurā runāja Latvijas Republikas augstākās amatpersonas un viesi no Lietuvas, Igaunijas un Gruzijas. Piesakot Alberta Einšteina institūta (ASV) profesoru Džīnu Šārpu, sēdes vadītājs atzīmēja, ka cienījamā viesa grāmatas par Mahatmu Gandiju un darbi par dažādiem nevardarbīgās pretošanās jautājumiem ir pazīstami visā pasaulē un publicēti 27 valodās, daži arī latviešu valodā. Viņš profesoru aicināja uzrakstīt grāmatu arī par Baltijas tautu nevardarbīgās pretošanās pieredzi, varbūt salīdzinot to ar notikumiem Balkānos, kur pretošanās procesi notiek ļoti atšķirīgi.
Ar šīsdienas acīm barikāžu laika notikumus vērtēja Latvijas Tautas frontes vadītāji un jaunās Latvijas valsts pirmās amatpersonas. Par to, kā Latvijas neatkarība tika aizstāvēta Maskavas varas gaiteņos, runāja pirmajās alternatīvajās vēlēšanās no Latvijas ievēlētie PSRS tautas deputāti Marina Kosteņecka un Vilens Tolpežņikovs, kā arī Latvijas Republikas pastāvīgais pārstāvis Maskavā un vēlākais vēstnieks Krievijā Jānis Peters. Ārsta Vilena Tolpežņikova uzstāšanās daudziem sauca atmiņā to dienu pirms desmit gadiem, kad viņš PSRS tautas deputātu kongresu aicināja godināt Tbilisi traģēdijas upuru piemiņu un arī Maskavas varasvīri bija spiesti celties kājās.
Kā atzina visi konferences dalībnieki, barikādes tikai tāpēc varēja kļūt par efektīvu nevardarbīgas pretošanās fenomenu, ka tās aizstāvēja visa Latvijas tauta. Par barikādēm Liepājā un liepājnieku līdzdalību Rīgas barikādēs konferencē bija aicināts pastāstīt Liepājas teātra aktieris Jānis Kuplais. Viņam konferences dienā vajadzējis būt uz skatuves, bet to, par ko viņš būtu vēlējies runāt, varot izlasīt tikko iznākušajā barikādēm veltītajā grāmatā. Jāņa Kuplā stāstījumam grāmatas autori likuši virsrakstu "Mīlestība Rīgā un Liepājā". Varbūt pašas būtiskākās šai stāstījumā šķita rindas: "Tā lieta bija nopietni organizēta un tai bija nopietns atbalsts. Ja būtu saskrējuši Rīgā tāpat, bez atbalsta, nebūtu nekādas jēgas. Pateicoties tam, Rīga laikam izglābās, Latvija izglābās. Nebija pat problēmu, ja kaut ko vajadzēja, tad piezvana kaut kur un tas ir. Tur nebija jārēķina, kur es dabūšu, cik tas maksās. Vienkārši vajag! Tā arī teica jāved uz barikādēm, barikāžu večiem. Protams, arī sievām. Tas vienkārši bija tāds jēdziens barikāžu vīri, barikāžu veči, mūsējie. Galvenais jau pēc visa šitā nemēģināt visu salikt pa plauktiņiem. Tur nekas labs nesanāks. Tas zaudē jēgu, kad mēģina visu sistematizēt. Kas tad tur notika? To vajag būvēt no dzīvo aculiecinieku reālām ainām, tās arī stāstīs par to. Jo te cilvēks ieradās kā indivīds, tā nebija armija.
Ja padomāju par manu līdzdalību, tad, godīgi sakot, konkrēti savu vietu noteikt ir ļoti grūti. Toreiz bija tā ko vajadzēja, to darīja! Un tāpat Tautas fronte toreiz. Kurš gan nebija Tautas frontē, kuram tai laikā nebija Tautas frontes kartiņa? Braucot uz Rīgu, mēs nebraucām sargāt kaut kādu konkrētu valdību. Protams, tā bija mūsu valdība, bet brauca jau tās pašas Latvijas dēļ. Kad tagad viens otrs saka es otreiz uz barikādēm nebrauktu, man tā vien gribas iesaukties: Cilvēki mīļie! Nebrauktu jau valdību sargāt, brauktu Latviju sargāt! Tas jēdziens ir plašāks. Var jau būt nesaskaņas ar augstākstāvošām instancēm, bet tas jau nenosaka tavu attieksmi pret Dzimteni, savu tēvuzemi. Tāpēc tie tūkstoši, kas toreiz brauca, brauktu arī tagad."
Aina Rozeniece, "LV"nozares redaktore
Dažas no uzrunām zinātniskajā konferencē "Janvāra barikādes kā tautas pretestības forma totalitārajam režīmam un tās mācības" Kongresu namā 2001.gada 19.janvārī
Gruzijas Tautas frontes bij. priekšsēdētājs Nodars Natadze: Ar savu skatījumu uz pasauli
Edgars Savisārs: Un atkal mēs redzam šo 1940. gada piegrieztni
Barikāžu desmitgades pasākumu izskaņā svētdien "Ave Sol" koncertzālē notika Andra Slapiņa, Gvido Zvaigznes un Jura Podnieka atceres sarīkojums
Tas bija pieminēšanas, atcerēšanās un godināšanas vakars. Gaisma nāca no bērnu iedegtajām svecēm, un klāt bija Andra, Gvido un Jura tuvākie cilvēki. Kā ievadvārdos sacīja Ēriks Hānbergs, mūsu pašaizliedzīgo kinodokumentālistu vārdi ir paliekoši iegravēti vēsturē. Viņi ar neapstrīdamiem kinofaktiem parādīja, ka Baltijas valstis ir pilnvērtīgi nobriedušas neatkarībai un PSRS slepkavo brīvību, viņi pārliecināja pie saprāta turēties. Viņi mūs nosargāja. Vēl jāpasaka paldies ikvienam barikāžu dalībniekam, "arī tai māmiņai, kas vārīja ķilķenu zupu un alumīnija katliņā to siltu nesa Latvijas sargiem". Andra, Gvido un Jura tuviniekus jau desmito gadu uz atceres vakaru aicina Anitas Mellupes apgāds "Likteņstāsti", un zāle allaž ir pārpildīta. Daudziem palikusi atmiņā pati pirmā reize, vēl kopā ar Juri Podnieku. Tas bija skarbs laiks, kad cilvēki dzīvoja bailēs par rītdienu un tik daudz kā pietrūka. Gvido dzīvesbiedrei Daigai ar meitu Lauru un mazo Krišjānīti par stipro balstu un patvērumu kļuva pašas un vīra vecāki, Andra sieva Nata nebija paspējusi vīram paziņot priecīgo vēsti, ka viņu meitai Annai gaidāms brālītis vai māsiņa. Andrītis piedzima jau pēc tam, un viņa ar bērniem aizbrauca pie savējiem uz Maskavu. Bet "Likteņstāstu" redakcijas ļaudis centās pulcināt tos, kas ļoti vēlējās dalīties un kaut kā palīdzēt. Anita Mellupe atceras: "Pirmoreiz tikāmies Jāņa Akuratera muzejā Pārdaugavā. Cilvēku atsaucība bija milzīga. Mūsu sameistarotajās ziedojumu vācelēs daudzi varēja ielikt ne vairāk par veco rublīti. Materiālā izteiksmē tas nebija gandrīz nekas, bet tur līdzi nāca liela mīlestība. Ar mūsu kinovīru tuviniekiem, draugiem un kolēģiem kopīgi tika veidota atmiņu grāmata "Triju zvaigžņu atspīdums", ko apgāds "Likteņstāsti" izdeva 1994.gadā. Visi autori un redaktori strādāja bez jebkādas atlīdzības. Tāpat kā par savu mīlestības darbu šos atceres koncertus uzskata mūsu kori, mūziķi un skatuves mākslinieki. Gandrīz neiztrūkstoši visus desmit gadus tajos piedalījusies diriģente Māra Skride ar saviem dziedošajiem kolektīviem un visu mūsu mīļotā aktrise Elza Radziņa."
Sarīkojumu programmas tiek variētas, un šoreiz īpašu noskaņu vakaram piešķīra pianista Venta Zilberta atskaņotās Pētera Vaska barikāžu dienu impresijas un Jāņa Veismaņa vadītā Saulkrastu jauktā kora "Bangotne" sadziedāšanās ar vīru ansambli "Arājs" un Vidzemes jūrmalas meiteņu ansambli, kura dalībniecēm ir tikpat gadu, cik mūsu atdzimušajai valstij. Knuta Skujenieka "Lūgšana" ar Imanta Kalniņa mūziku skanēja tikpat diženi kā nesen Dziesmu svētkos, liekot zālei godbijībā celties kājās gluži kā Atmodas laikos, kad ar piecelšanos bijām raduši godināt katru izcilāku brīvības dziesmu. Oļģerts Šalkonis dzejas vārdos runāja par mūsu atbildību nākamības priekšā, atgādinādams Ausekļa viedo uzmundrinājumu: "Kas mēs būsim, to mums zināt būs!" Elza Radziņa atšķīra savu Andreja Eglīša dzejas kladīti, kurā tik daudz dziļas, patiesas dzimtenes mīlestības un vīrišķīgas ticības Latvijas nākotnei. Kā šī atceres vakara un visas mūsu barikāžu desmitgades kvintesenci aktrise lika izjust dzejnieka vēl trimdas gados rakstītās rindas:
"Ir tādas vātis, kuras tautai mūžos nesadzīs vienmēr kāds svešinieks tās kājām mīs. Vienmēr kāds zieds pie siržu mīlestības nāvē sals, tik nesakiet, tā nesakiet, ka tas būs mūsu gals.
Tā bij. Tā ir. Kas saskaitīs, cik asiņainu pēdu mūsu zemē mīts, bet nenokaujams tautas dveselē arvienu izaust rīts."
Ir patiesība, ka dzimteni mīlēt nevar iemācīties ne no grāmatām, ne kādiem patriotiskiem pasākumiem. Tomēr šādi svētbrīži nevar palikt bez atbalss. Varbūt mazais Andris Slapiņš ikdienā neatcerēsies to pacilātību, ar kādu viņš kopā ar visiem šai vakarā dziedāja "Dievs, svētī Latviju!", bet aizmirst viņš to neaizmirsīs. Tāpat kā uz barikāžu laika pirmklasnieku Raiti Runci neizdzēšamu iespaidu atstājusi piemiņas grāmata "Triju zvaigžņu atspīdums". Savas pārdomas par šo laiku viņš izteicis desmitgades izdevumā "Barikādes. Latvijas mīlestības grāmata": "Īpaši tuva man ir Andra Slapiņa doma, kuru viņš esot teicis tēvam savā nāves dienā 1991.gada 20.janvārī: "Ja es to visu neuzņemšu filmā, tad pēc mums neviens nezinās, kāds bija 1991.gada janvāris Rīgā. Katrs varēs notikumus interpretēt, kā gribēs. Patiesība būs vienīgi kino. Kādreiz tā būs milzu vērtība."
Man jāapgūst šī milzu vērtība kinodokuments par janvāra dienām. Man kā jebkuram cilvēkam ir spēja iedot dzīvību svecītei un atcerēties. Kā degot ik mirkli svecīte kļūst īsāka, tā atmiņas ar katru brīdi var kļīūt gaistosākas. Svece izdeg un atmiņas izkūp. Bet es varu iedegt jaunu sveci.
Domāju, ka savas četrstāvu skolas visos logos 18.novembra vakarā iedegto svecīšu gaismā es saskatīšu arī Triju Zvaigžņu atspīdumu. Varbūt kādā logā blakus degs trīs liesmas viena augstāk, divas zemāk, veidojot Brīvības pieminekļa trīs zvaigžņu kopu. Man tajā būs arī 1991.gada janvāra dienu Latviešu Cilvēku gaisma..."
Aina Rozeniece, "LV"nozares redaktore 21.01.2001
Kopā ar savu tuvāko cilvēku draugiem un domubiedriem kā ik gadu Daiga Zvaigzne ar dēlu Krišjāni (tepat zālē ir arī viņas māmuļa, bet meitai Laurai šai dienā ir koncerts Valmierā), Anna un Andris Slapiņi ar savu māmiņu Natu, vectēvu Heinrihu un krusttēvu Jāni Slapiņu
Foto: Valdis Paeglis© Latvijas Vēstnesis, 23.01.2001; Nr. 12 (2399),25.01.2001, 14 (2401)