|
Izsūtījumā: kam bērni - tam bēdas Vēlreiz par 1949. gada deportācijas atviļņiem Ar 1949.gada 25.marta deportāciju klajš genocīda
noziegums tika izdarīts pret visiem izsūtītajiem, taču, kā liecina arhīva
dokumenti, vissmagākajos apstākļos Sibīrijas "mūža nometinājumā"
nokļuvuši gados veci, slimi un vientuļi cilvēki, kā arī bērni. Izsūtīšanas
direktīvajos dokumentos bija norādīts, ka bērni vecumā līdz 16 gadiem
netiekot izsūtīti, bet viņi "sekojot saviem vecākiem." Taču
1949.gada 25.martā daudzus bērnus izsūtīja kā bez tēva un mātes, tā arī
citiem tuviniekiem. Savukārt ne mazums bija gadījumu, kad vecāki tika izsūtīti,
bet bērnus izsūtīšanas brīdī neatrada. Tiklīdz bērni izsūtījuma vietā
sasniedza 16 gadu vecumu, viņus uzņēma specnometināto uzskaitē un viņiem
PSRS Iekšlietu ministrijas speckomandantūrās iekārtoja izsūtīto personas
lietas un pakļāva specnometinājuma režīmam. Izvilkums no Lucijas Poķes autobiogrāfijas Autobiogrāfija Lucijas Kārļa m. Poķis dzim. Ritenieks (..) 1938.g.8.okt. apprecējos ar lauksaimnieku Eduardu Jāņa d. Poķi un pārnācu pie viņa uz dzīvi Ilzenes pag. Siveciem. Saimniecību apstrādājām saviem spēkiem. 1939.g. mums piedzima pirmais dēls Imants, 1941.g. dēls Gunars, 1943.g. meita Vija un 1945.gadā meita Līga.1949.g. martā vīrs aizbrauca uz Rīgu saimnieciskās darīšanās. Pa šo laiku tad arī mani ar bērniem un vīramāti, un viņas māsu (kuras dzīvoja pie mums un abām bija vairāk nekā 80 gadu) izdzina no mājām, tukšām rokām, pat apģērbties nepaspēju kā pienākas, jo 30 min. laika naktī ir daudz par maz, lai apģērbtu četrus mazus bērnus un pati apģērbtos, pie tam vēl uztraukums. Bez tam cilvēki, kas mūs izdzina no mājām, man pat neteica, ka varu ko līdzi ņemt. Uz jautājumiem, kas ir, kur mūs sūtīs, vai vēl dzīvosim, paraustīja tikai plecus. Tagad dzīvojam Amūras apg. Tigdas rajona Sivaku 16 km. Tā kā šurp atbraucu bez vīra un bez jebkādiem līdzekļiem, tādēļ pārcietām grūtu bada laiku. Biju viena strādātāja, bet septiņi ēdāji. Strādāju palīgsaimniecībā, izpeļņa bija vairāk par 130 rbļ. mēnesī. Vasarā nomira vīramāte. Vīrs, uzzinājis, kur mēs atrodamies, septembrī ieradās pie mums. Skaitījās brīvs pilsonis, noslēdza līgumu un strādāja mežā pie vagonu lādēšanas. Nopelnīja labi, un sākām atkal pamazām iekārtot savu dzīvi. Nopirkām arī kazu. Tad 1951.g. 16.septembrī vilciena katastrofā no smagiem ievainojumiem nomira mans vīrs un bērniem tēvs un apgādnieks. Paliku atkal viena dzīves strupceļā ar četriem bērniem, kuri visi iet jau skolā. Sāku strādāt bērnu silītē par nakts sargu ar 130 rbļ. mēnesī, pēcāk vēl pieņēmu turpat arī saimniecības vadītāja vietu, tad gan kopā skaitījās 280 rbļ., bet, atskaitot obligāciju, saņēmu 250 rbļ. mēnesī. Bet tad atkal bija jāstrādā dienu un nakti, bet savi bērni iet skolā nepabaroti, neapkopti. Tādēļ biju spiesta atteikties no šī darba un palikt pie savas saimniecības. Mums ir 12 sotkas zemes un 2 slaucamas kazas. Valsts bērniem maksā par visiem 181 rbļ. 25 kap. pensijas mēn. Ar to gan pietiktu maizei, ja visi kopā dzīvotu, bet vecākais dēls mācās Sivakos skolā 5.kl. (mūsu skolā ir tikai 4 kl.). Pensijas pietiktu tikai viņam vienam, bet ar ko lai iztiek pārējie bērni? Esmu pārdevusi visu, bez kā vien var vēl dzīvot, lai tik varētu bērnus vadīt skolā, jo darbam viņi vēl ir par jauniem. Ar katru dienu mans dzīves mezgls savelkas arvien stingrāk un trūkst izejas. Pati slimoju ar sirdskaiti (..) 1953.g. 25.septembrī. LVA, 1894.f., 1.apr., 4970.l., 25., 25.a , 26., 26.a, 27., 27.a lp. Oriģināls. Tulkojums no krievu valodas. Izsūtītā Elijāsa Bokiša iesniegums PSRS Augstākās Padomes Prezidija priekšsēdētājam No specizsūtītā latvieša Iļjas Mihaila dēla Bokiša, dzīv. Tomskas apgabala Tuganskas rajona Ošgovskas ciema kolhozā "Iskra" Iesniegums
Manā ģimenē ir šādi
locekļi: 1) Es, Bokišs Iļja Mihaila dēls, dzimis 1894.gadā, 2) mana sieva
Bokišs Anastasija Klementa meita, dzimusi 1910.gadā, 3) mana meita Bokiša
Vera Iļjas meita, dzimusi 1929.gadā. 4) mans dēls Bokišs Vladislavs, dzimis
1932.gadā, 5) mana meita Bokiša Valentīna Iļjas meita, dzimusi 1934.gadā. J.Bokišs LVA. 1894.f., 1.apr. 10433.l., 24., 24.a, 25.lp. Oriģināls. Tulkojums no krievu valodas. Uz šā iesnieguma uzlikta rezolūcija: "Atteikt." Valentīna Bokiša tika aizturēta Novosibirskā un par bēgšanu notiesāta. Pēc atbrīvošanas no Vorkutlaga viņu atkal nosūtīja specnometinājumā pie pārējiem ģimenes locekļiem. Jevgeņija Podnieka lūgums aizvest pie viņa Latvijā palikušos bērnus Latvijas PSR Augstākās Padomes priekšsēdētājam 1949.gadā es, Jevgeņijs Ādama dēls Podnieks, dzimis 1921.gadā, kopā ar sievu Mildu Jāņa meitu Podnieku, dzimušu 1922.gadā, tiku izsūtīts no Alūksnes apriņķa Annas pagasta uz Tomskas apgabala Parabelas ciemu, kur dzīvoju arī patlaban. Taču sakarā ar to, ka mani bērni Podnieks Skaidra, dzimusi 1943.gadā, un Podnieks Zigrīda, dzimusi 1946.gadā, atradās ciemos pie vecāsmātes un vecātēva Abrenes apriņķa Liepnas pagasta Briežudārza sādžā, viņi palika tur un dzīvo arī tagad. Viņu vecāmāte Vilhelmīne Reiņa meita Prazdnicāne vairs nav dzīva: viņa nomira 1952.gada 3.aprīlī, bet vecaistēvs Jānis Dāvida dēls Prazdnicāns ir jau 69 gadus vecs un nav spējīgs nodrošināt sevi ar visu nepieciešamāko un uzturēt un audzināt manus bērnus. Tamdēļ es lūdzu Jūs parūpēties par to, lai manus bērnus atsūtītu pie manis. Lūdzu Jūs izskatīt manu iesniegumu un apmierināt manu lūgumu pēc iespējas drīzāk, tamdēļ, ka mani bērni paliek bez iztikas līdzekļiem un bez tam tur viņiem nav iespējas mācīties skolā: īsi sakot, nav kam viņus audzināt. Lūdzu neatteikt šo lūgumu. J.Podnieks LVA, 1894.f., 1.apr., 3099.l., 37., 37.a lp. Oriģināls. Tulkojums no krievu valodas. Turpinājums - seko
![]() 19.08.2004 |