Noziegumi pret cilvēci

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Atpakaļ Back | Jaunumi News | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas || Prese |

 Sākumlapa Home

 
Antonijs Bīvors "Berlīnes krišana 1945"

Apgāds “Atēna” izdevis angļu vēsturnieka Antonija Bīvora (Antony Beevor) grāmatu “Berlīnes krišana 1945” (“Berlin –– The Downfall 1945”), kuru no angļu valodas tulkojusi Silvija Brice.

“Berlīnes krišana 1945” pirmo reizi tika publicēta 2002. gadā Lielbritānijā un neilgā laikā kļuva par vienu no lasītāju un vēstures pētnieku pieprasītākajām vēstures grāmatām pasaulē. Līdz šim tā publicēta jau 25 ārzemju apgādos.

Sarkanajai armijai bija daudz, par ko atriebties, kad 1945. gada janvārī tā beidzot sasniedza Trešā reiha robežas. Politiskie virsnieki nemitīgi uzsvēra karavīriem, kādus briesmu darbus pastrādājis vērmahts un SS. Rezultātā sāka plosīties tāda atriebība, kādu vēsture vēl nebija pieredzējusi, –– tanku kolonnas ar kāpurķēdēm sašķaidīja bēgļu kolonnas, notika masveida izvarošana, laupīšana un postīšana. Simtiem tūkstošu sieviešu un bērnu nosala vai tika noslepkavoti, jo nacistu partijas vadoņi, atteikdamies atzīt sakāvi, bija aizlieguši evakuēt civiliedzīvotājus. Vairāk nekā septiņi miljoni bēga uz rietumiem, prom no Sarkanās armijas šausmām.

Ne visiem bēgļiem bija vienāds liktenis. Daži piedzīvoja drausmīgas ciešanas, citus glāba laimīgs gadījums. Padomju karavīri spēja izturēties pret vācu sievietēm un bērniem gan ar negaidītu augstsirdību, gan ar neiedomājamu cietsirdību. Šo morālo haosu bija radījis titānisks konflikts starp diviem tirāniem, kurus neinteresēja savu sekotāju un padoto liktenis. Nacisti sūtīja pret padomju tankiem arī pusaudžus, kuri devās pašnāvnieciskā uzbrukumā ar divriteņiem; kad Sarkanā armija ielenca Berlīni, SS vienības pilsētā nošāva vai pakāra ikvienu, kas neatradās savā postenī.

Hitlers, savā bunkurā pa pusei zaudējis prātu, izdeva nesakarīgas pavēles, gigantiskā lielummānijā apņēmies lemt reiha galvaspilsētu bojāejai, ja bojā jāiet pašam. Tikmēr Staļins bija gatavs likt uz spēles jebkuru daudzumu savu karavīru dzīvību, lai tikai ieņemtu Berlīni pirms amerikāņiem. Jauni dokumenti no Krievijas arhīviem, izmantoti šajā grāmatā, pirmo reizi parāda, ka padomju vadonim bijis ārkārtīgi spēcīgs motīvs, lai šādi rīkotos.

Antonijs Bīvors, balstoties uz jauniem, nereti satriecošiem materiāliem no bijušās PSRS, Vācijas, ASV, Lielbritānijas, Francijas un Zviedrijas arhīviem, ir rekonstruējis to, ko pieredzēja miljoniem cilvēku, piedzīvojot murgam līdzīgo Trešā reiha sabrukumu. “Berlīnes krišana 1945” stāsta par lepnumu, muļķību, fanātismu, atriebību un nežēlību, kā arī par neticamu nelokāmību un pašuzupurēšanos.

A. Bīvors sāka savu karjeru kā profesionāls virsnieks. Viņš ir sarakstījis vairākas dokumentālas grāmatas, kuru vidū ir “Spānijas pilsoņu karš”, “Britu armijā”, “Krēta –– cīņa un pretošanās”, “Parīze pēc atbrīvošanas, 1944––1949” un “Staļingrada” (1998), kas šobrīd pārdota vairāk nekā 1,1 milj. eksemplāru un kurai piešķirta Semjuela Džonsona balva dokumentālās literatūras žanrā, Volfsona Vēstures balva un Hotorndena Literatūras balva.

“A. Bīvora grāmata ir veltīta vienai no nozīmīgākajām Otrā pasaules kara vēstures lappusēm. Padomju propaganda šo savu uzvaru pār nacismu vēlāk atspoguļoja vienveidīgi un tendenciozi gan masu medijos, gan vēstures literatūrā, gan skolu mācību grāmatās. Latvijā divas pēckara paaudzes ir skolotas padomju tendenciozās propagandas garā. Kāda patiesībā bija Sarkanās armijas “varonīgā misija Eiropas atbrīvošanai no nacisma”? To spilgti apliecina A. Bīvora grāmatā “Berlīnes krišana 1945” aprakstītie notikumi. Sarkanā armija ieņemtajā Berlīnē rīkojās nevis kā atbrīvotāji, bet gan kā uzvarētāji, kuri vardarbībā pret vācu civiliedzīvotājiem apliecināja savu uzvaras prieku.

A. Bīvora grāmata ir zinātniski populāra, viegli lasāma, sarakstīta vispārcilvēcisku tradīciju un demokrātisku vērtību garā,” par šo grāmatu saka vēsturnieks Ainārs Bambals.


Pierast pie kara
Kāpēc gan bija vajadzīga cīņa par Berlīni?

Antonija Bīvora grāmatā " Berlīnes krišana" aprakstītais laiks mums kļuvis par tālu, baisu teiku, kur pārspīlējumi bieži aizsedz realitāti.

Antonijs Bīvors centies šo realitāti atsegt, piemēram, ziņodams par pārspīlējumiem, kas izplatījās toreiz: abas puses pārspīlēja pretinieka nežēlību un zaudējumus, arī atsevišķi cilvēki iedomājās likteni briesmīgāku, un šī romantizēšana nevietā bija traģiska, jo liktenis jau tāpat bija briesmīgs un absurds. Arī pats Antonijs Bīvors vismaz vienā epizodē ļāvies pasakaini baisā laika valdzinājumam – viņš stāsta par ģenerāli Vladimiru Krjukovu, kurš pēc kara tika arestēts, un kā iemeslu tam min to, ka vakariņās pie Georgija Žukova «.. pirmais tosts netika pacelts par biedru Staļinu.» Autors nepiemin, ka Krjukovs bija viens no padomju vērienīgākajiem marodieriem (to savā dienasgrāmatā pieminējis arī Jānis Grīnvalds) un par to arī tika tiesāts.

Tomēr ne tas ir pārsteidzošākais, ko var atrast Bīvora grāmatā. Krievu rakstnieks Viktors Suvorovs savā grāmatā Uzvaras ēna jautā, kāpēc gan bija vajadzīga cīņa par Berlīni. Vācija karu bija zaudējusi, Berlīnē aplenktie spēki nespētu izlauzties, pēc kāda laika tiem atliktu izvēlēties saprātīgāko – padoties. Antonijs Bīvors it kā dod izskaidrojumu – Staļins gribēja ieņemt pilsētu, lai neļautu to izdarīt rietumu sabiedrotajiem, gribēja iegūt vācu kodollaboratoriju Berlīnes priekšpilsētā Dālemā. Tomēr tas viss jau bija iegūts, aplencot pilsētu. Antonija Bīvora loģiskais izklāsts nespēj attaisnot visa notikušā nejēdzību. Grāmata ir bieza un rūpīgi uzrakstīta; milzums faktu uzmanīgi vākti un pēc iespējas objektīvi likti kopā, veidojot plašu vēstījumu un neveidojot no tā nekādas teorijas, gandrīz nepaužot personīgo viedokli un reti izvirzot problēmas. Dažviet ieraugāmi pētījumā neiederīgi autora romāniskas iejušanās situācijā gadījumi («..viņa prātoja, cik gan ilgi tas [pianīns pussagrautā mājā] tur vēl atradīsies, pirms nogāzīsies lejā, gruvešos.» – atsauces uz aculiecinieces vēstījumu nav), bet tie vēl pastiprina skrupulozā stāstījuma radīto iespaidu par bezkaislīgu, atsvešinātu filmu.

Un šī filma ir dīvaina. Berlīnes ielās staigā kamieļi, aplencēju skaļruņi aplenktajiem spēlē sēru mūziku, ģenerālpulkvedis baidās iziet no štāba, ja ir divdesmitais datums, Berlīnes aizstāvji tērpušies franču formastērpos, telefoni zvana paši no sevis, kāds jauns cilvēks, cenzdamies izdzīvot, sešpadsmit stundas spēlē klavieres. Pēc tam viņam tomēr bija jāmirst, tāpat kā beidzās karš, un cilvēki dzīvoja tālāk. Mums grūts un grūti izturams ir jautājums, kā cilvēki dzīvoja šajā dīvainajā laikā, kad krita Berlīne. To laiku var raksturot kā neizbēgamu notikumu, kā absurda agonisku kulmināciju vai lappusi vēsturē, bet realitātē tās bija cilvēku dzīves un nekas cits; vēsture neko nejūt, tie ir cilvēki, nevis vēsture, kas piedzīvo notikumus. Mēdz teikt, ka dzīve visur un vienmēr ir vienāda, un, ka loģika vienmēr ir stipra. Bet pat kara racionālākā daļa – kaujas operācijas – cīņā par Berlīni bieži kļuva traģiski muļķīga. Armijas apšaudīja savējos, komandieri bieži vadījās nevis pēc loģikas, bet personiskajām ambīcijām, un par kritušajiem jautāja: «Cik sērkociņu nodega?» vai: «Cik zīmuļu nolūza?» Cilvēka dzīvība bija tikai viena no devalvētajām vai deformētajām vērtībām. Agrāk skaidrais vairs tāds nebija. Vācu virsnieki nesaprata, kā nekļūt par gļēvuļiem – vai dodoties bezcerīgā cīņā, vai nepakļaujoties neprātīgajām pavēlēm. Vācu sievietes sāka uztvert vīriešus kā vājo dzimumu. Zēni abās pusēs kļuva veci. Sievietes dzīvoja starp šausmām un aizmiršanos. Intelektuāļu darbība ieguva baisu un savādu nozīmi. Dzejnieki nav slepkavas, bet slepkavas klausās viņu vārdus. Annas Ahmatovas dzejolis Drosmes stunda ir situsi tika pārfrāzēts kā Atriebības stunda ir situsi. Iļjas Ērenburga vārdi jau tāpat bija gana tieši: «Nogalini vācieti – tā ir tavas mātes lūgšana. Nogalini vācieti – tas ir tavas krievu zemes sauciens. Nešaubies! Neatlaidies! Nogalini!» Vairs nav pamudinājuma cīnīties par brīvību vai taisnību, par cilvēka mērķi pasludināta slepkavība, un tas nav apspriežams, jo to lūdz māte. Arī Ērenburgs kļuva par pārspīlējumu upuri – viņam tika piedēvēts pamudinājums uz masu izvarošanām. 

Paradoksālā kārtā humānāku lomu nekā vēlākais disidents Ērenburgs spēlēja galma dzejnieks Konstantīns Simonovs, bet arī viņa vārdi ieguva savu kara laika jēgu. Pēc kāda Simonova dzejoļa radās dziesma, un «sarkanarmiešiem tā iedvesa pa pusei reliģisku māņticību: ja meitene glabā uzticību, tad karavīrs paliek dzīvs». Literāti beidzot tiešām bija guvuši varu, kura bija ārpus viņiem pašiem. Tāpat kā kaut kas bija pārņēmis tos, kuri šos vārdus dzirdēja, viņiem nācās dzīvot laikmetu griežos, viņiem nācās pielāgoties šim laikam. Un pielāgošanās bija naids, izmisums, nāve, un droši vien tā bija tā pati parastā dzīvošana, tikai realizēta krīzes apstākļos, cilvēki tāpat bija alkatīgi, ja bija ko ņemt, vardarbīgi, ja bija upuris, žēlsirdīgi, ja spēja ieraudzīt žēlojamo, dzejnieki tāpat rakstīja dzejoļus un karjeristi sacentās savā starpā. Grūti pateikt, vai tas liecina par labu vai par sliktu cilvēkiem, bet galu galā viņi pierada arī pie kara. Jau citur citēts fragments no kādas berlīnietes dienasgrāmatas: «Šie ir savādi laiki. Mēs redzam vēstures tapšanu, notikumus, kas reiz būs ietverti vēstures grāmatās. Tomēr, tajos dzīvojot, viss izšķīst sīkās raizēs un bažās.» Šajos vārdos blakus liktenim veltītam pārmetumam jūtams arī laikabiedra mulsums par nespēju izjust sevi kā vēstures daļu, neērtu sajūtu par pieradumu pie diženi baisā. Berlīnieši pierada pie savas die Stunde Null, tautā radās jauni nosaukumi Berlīnes kvartāliem, piemēram, Štēglica (Steglitz) pārtapa par steht nichts – «nekas nestāv», «drīz nomelnējušās [tanku] bruņas tika aplīmētas ar paštaisītām afišām, kas piedāvāja deju stundas..» un pat, pirms beigušās kaujas, «bērni uz lēzena jumta spēlē karu», kā viņi droši vien darītu arī tad, ja būtu vienmēr dzīvojuši mierīgā un sakārtotā pasaulē. Tā laika cilvēkus visus nevajadzētu vērtēt ne kā kara kropļus, ne likteņa sistus nabadziņus. Abas nostājas ir vienlīdz diskriminējošas. Viņi bija tādi paši cilvēki kā mēs, un nedz viņu atbildība bija lielāka, nedz mūsu atbildība ir mazāka.

Jānis Joņevs 2003-05-26


Amazon.co.uk: At a glance: Berlin: the Downfall, 1945
Antony Beevor
The official website of Antony Beevor, author of 'Berlin - The Downfall 1945' ...
Book Talk - 11/1/2003: Berlin: The Downfall 1945. ..

Berlin: The Downfall 1945 - smh.com.au

Jenny Crwys-Williams, literally yours, book reviews, Antony ...

Politico's Bookshop
. Title: Berlin, the Downfall 1945 Author: Antony Beevor Publisher: Penguin Books
Year: 2002 ISBN: 0670886955 Pages: 528
Berlin: The Downfall 1945, by Anthony Beevor

  Atpakaļ Back  

 Sākumlapa Home