Noziegumi pret cilvēci

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Atpakaļ Back | Jaunumi News | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas || Prese |

 Sākumlapa Home

 
Kurzemes bēgļu laivas uz Zviedriju

Nacistu okupētajā Latvijā darbojās nacionālās pretošanās kustības organizācija "Latvijas Centrālā padome" (LCP), kuras pirmais priekšsēdis bija Latvijas Universitātes profesors Konstantīns Čakste.

Viens no lielākajiem LCP darbības panākumiem bija bēgļu laivu satiksmes noorganizēšana starp Kurzemes piekrasti un Gotlandes salu, kurā lielu ieguldījumu deva šā gada 31.martā viņsaulē aizgājušais Latvijas Centrālās padomes Ārzemju delegācijas sekretārs Leonids Siliņš. Vienlaikus ar šīm laivām uz Zviedriju tika nosūtītas ziņas, informējot rietumvalstis par patieso stāvokli okupētajā Latvijā. Laivu akcijas uzdevums bija pārcelt uz Zviedriju kustību veidojošo politisko partiju pārstāvjus ar viņu ģimenēm, taču aizvesti tika arī daudzi Latvijas iedzīvotāji, kuri par organizāciju pat neko nezināja.

Atšķirībā no privāto zvejnieku laivu īpašniekiem Centrālās padomes laivas bēgļus pārcēla uz Zviedriju bez maksas. Privātās laivas diemžēl uz Zviedriju pārveda tonnām pārtikas produktu, ko zviedru ierēdņi konfiscēja un iznīcināja. Cik daudz bēgļu būtu varējis aizbraukt šo pārtikas tonnu vietā!

No dienesta vācu armijā, nacistu okupācijas varas represijām, gaidāmā padomju režīma un kara šausmām cilvēki bēga gan ar maziem kuģīšiem, gan buru laivām, gan prāmjiem, gan velkoņiem un pat airu laivām. Neitrālā Zviedrija tobrīd bija visdrošākā patvēruma vieta mūsu reģionā. Kāds latviešu bēglis zviedru avīzei "Gotlands Folkbladet" trāpīgi sacīja, ar ko atšķiras padomju un nacistu režīma pārstāvji: "Tikai ar to, ka vācieši savām dūrēm uzmaukuši baltus cimdus."

Lieki piebilst, ka ceļš pāri jūrai bija ļoti bīstams un bēgļu laivas, tāpat kā abi okupācijas režīmi, uz visu mūžu sašķēla daudzas Latvijas ģimenes.

Sāka "W Austrālija"

Pirmā privātā bēgļu laiva ar nosaukumu "W Austrālija", kurā bija četri vīri, 1942.gada 23.decembrī izbrauca no Ventspils un 24.decembrī ieradās Slitē (Gotlande). Arī 1943.gadā tikai trīs privātās bēgļu laivas no Ventspils un Lielirbes sasniedza Zviedriju.

1943.gada 15.oktobrī Stokholmā tika nodibināta Zviedru-latviešu palīdzības komiteja, kura bija vienīgā oficiālā iestāde, kas varēja palīdzēt latviešu bēgļiem, un tā daļēji aizstāja 1940.gada augustā slēgto Latvijas sūtniecību. Zviedru-latviešu palīdzības komitejas priekšsēdētājs bija Latvijas goda konsuls Stokholmā no 1937. līdz 1940. gadam Juhans Emanuels Sande, un līdzekļus savai darbībai tā ieguva no ziedojumiem.

Sākot ar 1944.gada janvāri, Centrālā padome uzsāka regulāru laivu satiksmi starp Gotlandi un Kurzemi. Visplašākos apmērus tā sasniedza 1944.gada otrajā pusē. Liepāja un tās apkārtne bija stipri apsargāta, tāpēc pārvadātāji koncentrējās Ventspils jūrmalā. Protams, braucieni uz Latviju nevarēja notikt bez zviedru izlūkdienesta ziņas. Attiecīgās zviedru iestādes Gotlandē deva laivu braucējiem māju, kur dzīvot, ēdienu un degvielu laivām. Par pārējo vajadzēja rūpēties pašiem. Alga nevienam netika maksāta.

1944.gada 22.janvārī ASV prezidents F.D.Rūzvelts nodibināja Kara bēgļu pārvaldi, kuras uzdevums bija palīdzēt glābt cilvēkus no nacistu okupētajām zemēm. Arī Latvijas sūtņiem 1944.gada jūnijā izdevās no šīs pārvaldes dabūt 50000 zviedru kronu, kas, protams, nebija liela summa.

Viss balstījās uz laivinieku drosmi

Centrālās padomes laivu organizētāji abos Baltijas jūras krastos bija bijušais Latvijas sūtnis Zviedrijā Voldemārs Salnais, Centrālās padomes vadītājs Otrā pasaules kara nogalē Kurzemē Valdemārs Ģinters, padomes Ārzemju delegācijas sekretārs L.Siliņš, inženieris Arturs Arnītis, elektromehāniķis Kārlis Ernests Frišenfelds un citi. Tikpat liela nozīme bija arī bēgļu laivu pārvedējiem - parasti gados jauniem jūrniekiem un zvejniekiem Pēterim Paulam Jansonam, Andrejam Spādem, Žanim Fonzovam, Ērikam Tomsonam un citiem braucējiem. Visus laivu apkalpes locekļus diemžēl nav iespējams pieminēt, kaut gan viņi to būtu pelnījuši.

Centrālās padomes dalībniece Valentine Lasmane savā grāmatā tēlaini un reizē trāpīgi apraksta bēgļu laivu apkalpes locekļus:

"Par šiem jaunekļiem runāja toreiz kā par mītiskām būtnēm, kas vadīja laivas no sapņu zemes Zviedrijas, savāca gaidītājus tumsas un šausmu krastā un nogādāja viņus drošībā. Vedēju īstos vārdus nezināja. Dēvēja viņus segvārdos, ja vispār tos piesauca vārdos. Viņiem akli paļāvās... Nevienam nenāca prātā apšaubīt laivu vadītāju lietpratību un laivas piemērotību. Laiva simbolizēja glābiņu un drošību. Laivas vadītāji bija kā sargeņģeļi. Cilvēks, ticis uz laivas, bija atbrīvojies no visām zināmām briesmām un nezināmās viņš atvairīja gluži instinktīvi."

Ko neizdarīja nacisti, pabeidza boļševiki

Viens no visvairāk leģendārajiem Centrālās padomes dalībniekiem, kurš aktīvi iesaistījās bēgļu laivu pārcelšanā un informācijas pārvešanā, bija Eduards Andersons. Viņš 1937.gadā kļuva par jūrnieku un līdz 1940.gadam strādāja par matrozi uz tirdzniecības kuģiem. 1943.gada pavasarī Rīgā beidza jūrskolu un strādāja uz upes tvaikoņa "Rostok" par matrozi, bet 1943.gada 5.novembrī, lai izvairītos no iesaukšanas vācu armijā, nelegāli aizbrauca no Lielirbes uz Zviedriju un 6.novembrī ieradās Gotlandē. Šajā laivā bija astoņi cilvēki, to skaitā arī Alfrēds Šveicers un P.P.Jansons. 1944.gada janvārī E.Andersons ar L.Siliņa starpniecību iesaistījās Centrālās padomes slepenajā laivu satiksmes organizēšanā. Eduards Andersons kara laikā piedalījās daudzos braucienos pāri Baltijas jūrai gan kā sakarnieks, pavadot zināmu laiku vācu okupētajā Latvijā un pēc tam atgriežoties Zviedrijā, gan kā laivas tehniskā personāla darbinieks, pārvadājot bēgļus no Latvijas uz Gotlandi. Kara laikā viņam veicās, jo nekad nenonāca nacistu rokās. Diemžēl 1945.gada oktobrī viņu Latvijā arestēja padomju represīvie orgāni un 1947.gadā sodīja ar nāvi.

Bija arī kolaboracionisti

Nacisti izrēķinājās gan ar notvertajiem laivu braucējiem, gan ar viņu ģimenes locekļiem, kuri bija palikuši Latvijā. Diemžēl arī daļa vietējo kolaboracionistu palīdzēja vācu okupantiem nepieļaut Latvijas iedzīvotāju bēgšanu uz Zviedriju.

Lūk, viens no daudzajiem kara laika atgadījumiem.

Lai izvairītos no dienesta vācu armijā, Ventspils apriņķa Dundagas pagasta Sīkraga ciema Vecklāvu māju iedzīvotājs Armands Cerbahs slēpās no nacistu okupācijas varas iestādēm jau kopš 1944.gada jūlija beigām. 1944.gada augustā viņam kopā ar diviem citiem Sīkraga ciema zēniem - savu brālēnu Eduardu Lauri Cerbahu un Eināru Jaunupi - neizdevās izbraukt uz Zviedriju no apmēram 10 km attālumā esošā Ventspils apriņķa Ances pagasta Lielirbes ciema. Ejot mājās, viņi jūrmalā ieraudzīja divus jātniekus - vācu virsnieku un kādu vietējo latviešu pakalpiņu, kuri jāja viņiem pretī. Zēni metās krūmos jūrmalas kāpās, bet abi jātnieki šāva uz viņiem, taču par laimi netrāpīja. Krūmos jātnieki neuzdrošinājās doties, un tādējādi bēgļi izvairījās no apcietināšanas.

Otrais bēgšanas mēģinājums izrādījās laimīgs - 1944.gada 12.septembrī plkst. 2 naktī visi trīs zēni ar E.Andersona vadīto laivu izbrauca no Lielirbes uz Zviedriju. Kad cēlās ar mazo laiviņu pie lielās, jūra bija ļoti vētraina, tāpēc aizbrauca mazāk cilvēku, nekā laiva varēja uzņemt - 19 pieaugušie un divi bērni, jo daudzi bēgļi baidījās tādā laikā sēsties laivā un palika krastā. Laivas enkurs bija kaut kur aizķēries un to nevarēja izcelt, tāpēc A.Cerbahs ar savu nazi pārgrieza tauvu. Šo nazi viņš vēl tagad Gēteborgā glabā sev par piemiņu no tiem laikiem.

A.Cerbahs, kāpjot no mazās laivas lielajā, pazaudēja vienu kurpi. Otru kurpi viņš tāpēc pats iesvieda jūrā un Gotlandē ieradās basām kājām. Būdami zvejnieku puikas, viņi palīdzēja stūrēt laivu uz Zviedrijas krastiem, tādējādi dodot laivas apkalpes locekļiem iespēju atpūsties. Jau laivā E.Andersons cienāja puišus ar zviedru maizi un desu, bet Zviedrijā iedeva viņiem dažas kronas.

Vienā reizē vislielāko bēgļu skaitu - 266 cilvēkus - pārveda laiva "Zvejnieks" no Dundagas pagasta Žocenes ciema. Brauciens ilga no 1944.gada 8. līdz 10. oktobrim.

Vajāšanas

Situācija krasi mainījās 1945.gada sākumā. Lauka žandarmērija, Drošības policija un citi nacistu varas represīvie orgāni nepārtraukti vajāja Centrālās padomes aktīvistus, kuri organizēja bēgļu laivas uz Zviedriju. Nacisti aizliedza meklēt patvērumu Zviedrijā un bēgļus, kas devās uz turieni, uzskatīja par antihitleriskās koalīcijas valstu spiegiem. 1945.gada pirmajos mēnešos žandarmērija rūpīgi apsargāja Baltijas jūras piekrasti, tāpēc padomes vadības pārstāvji organizēja bēgļu evakuāciju no Kurzemes, izsūtot pretī laivas no Gotlandes. Taču tas arī bija bīstami, un līdz maijam izdevās noorganizēt tikai vienu veiksmīgu braucienu no Zviedrijas uz Kurzemi, tas notika 1945.gada 7.martā. Pārējie braucieni no 1945.gada janvāra līdz maijam izrādījās nesekmīgi, un laivas atgriezās Zviedrijā bez bēgļiem. Kurzemē esošajiem Centrālās padomes locekļiem savukārt vispār neizdevās sadabūt nevienu laivu, ar kuru varētu pārcelties uz Zviedriju. Tādējādi laivu satiksme starp Latviju un Gotlandi, kas 1944.gada otrajā pusē tika samērā sekmīgi organizēta, 1945.gada sākumā pārtrūka.

Beidzot ceļš vaļā?

1945.gada 8.maijā - nacistiskās Vācijas kapitulācijas dienā - Ventspils pilsētas komandants oficiāli atļāva izbraukt uz Zviedriju visiem, kas vien to vēlējās. Tiesa, atļauja tika dota pēc ilgas vilcināšanās, bet aizkavētā izbraukšana lielākajai daļai bēgļu vēlāk jūrā izrādījās liktenīga, jo tikai dažas laivas sasniedza Zviedrijas krastu, bet pārējās Baltijas jūrā aizturēja padomju kara flotes ātrlaivas.

Rīdzinieks Gunārs Veisbergs, kurš kara beigās atradās netālu no Ēdoles, nacistiskās Vācijas kapitulācijas dienā kopā ar māti - ārsti Martu Veisbergu ar mazo bānīti aizbrauca uz Ventspili un aizgāja uz ostmalu. Tur viss gāja pa gaisu. Ostā bija haoss. Vācu armija plēsās un ņēmās. Ar vieglajām mašīnām bija sabraukuši vācu virsnieki, kuri sēdās kuģos. Vietējie iedzīvotāji savukārt izlaupīja atstātās mašīnas un pēc tam vēl ilgi tirgojās ar iegūtajām mantām.

G.Veisbergs ar māti uzkāpa uz kuģa "Strēlnieks". Bija notikusi sabotāža un kuģa motors nedarbojās, tāpēc cits kuģis "Rota" to paņēma trosē. Uz "Strēlnieka" un "Rotas" bija vairāki simti cilvēku. Cilvēki uz "Strēlnieka" satupās - citi uz klāja, citi lejā. Pūta dūšīgs vējš. Brauca visu nakti. No rīta virs kuģiem riņķoja padomju kukuruzņiks, bet pēc tam parādījās ātrlaivas un apstādināja kuģus. "Strēlnieku" jūrā padomju ātrlaivas nogremdēja, bet tā pasažierus pārsēdināja uz "Rotas". Cilvēkus, kurus pārsēdināja uz padomju ātrlaivām, aizveda uz Klaipēdu. Padomju ātrlaivas lika "Rotai" atgriezties Ventspilī un pašas aizbrauca. Uz kuģa bija runāšana, vai klausīt pavēlei, jo ātrlaivu tuvumā vairāk nebija, tomēr kapteinis neuzdrošinājās neklausīt un atgriezās Ventspilī. "Rota" peldēja arvien dziļāk ūdenī, un, atgriežoties Ventspilī, tai ūdens bija līdz bortiem. Ventspilī visi atbraucēji izklīda, jo pilsētā tobrīd nebija nekādas varas - nacistu vara bija kritusi, bet padomju vara vēl nebija nodibināta.

Veiksmīgāki nacistiskās Vācijas kapitulācijas dienā bija braucieni no Liepājas un Pāvilostas.

Vēl 1945.gada 13.maijā no Sārnates izbrauca laiva ar 17 bēgļiem, kas nonāca Zviedrijā tikai 17.maijā.

Vismaz 4500 paglābto

No 1944.gada janvāra līdz 1945.gada maijam Centrālā padome izmantoja apmēram 30 laivu, ar kurām tika atvests vairāk kā 2000 cilvēku. No Latvijas uz Zviedriju arī ar apmēram 130 privātajiem peldošajiem līdzekļiem atbrauca vairāk kā 2000 bēgļu. Precīzu skaitli grūti noteikt tāpēc, ka zviedru varas iestādes bieži bēgļiem nepieskaitīja bērnus, kuri jaunāki par 16 gadiem. Katrā ziņā Latvijas bēgļu skaits Zviedrijā nebija daudz lielāks par 4500 cilvēkiem un nekādā gadījumā nepārsniedza 5000.

Neskatoties uz visiem trūkumiem un nepilnībām, bēgļu laivu satiksmes noorganizēšana starp Kurzemes piekrasti un aptuveni 160 km attālumā esošo Gotlandes salu bija viens no lielākajiem Centrālās padomes darbības panākumiem, jo tādējādi daudzi cilvēki paglābās no abām okupācijas varām. Dzintars Ērglis, vēstures zinātņu doktors, Latvijas Universitātes Latvijas Vēstures institūta pētnieks

Kurzemes vārds, 10. maijs 2005

  Atpakaļ Back  

 Sākumlapa Home