Par Latvijas iedzīvotāju došanos bēgļu gaitās uz Vāciju 1944. gada vasarā "Mājas Viesis" jau ir rakstījis (sk. K. Kangeris. Latvijas pavalstnieki kara laika Eiropā, 19.04.2003.). Vēsturnieks Kārlis Kangers izteicis viedokli, ka uzskats par brīvprātīgu došanos bēgļu gaitās aiz bailēm no otrreizējās padomju okupācijas, kas iesakņojies daudzu trimdinieku apziņā, ir tikai daļa no patiesības. Īstenībā izbraukšanas pamatā bija vāciešu plānota un organizēta evakuācijas akcija. Tas ir radījis vairāku "Lauku Avīzes" lasītāju iebildumus un apgalvojumus, ka par šiem notikumiem patiesi var spriest tikai to aculiecinieki. Paturot katram laikabiedram tiesības pašam izvērtēt pārdzīvoto, būtu tomēr pārāk vienkāršoti ap 200 000 Latvijas iedzīvotāju nonākšanu Vācijā Otrā pasaules kara noslēgumā atainot vienīgi kā brīvprātīgu došanos bēgļu gaitās. Par to liecina arī cilvēku ķeršana Rīgas ielās 1944. gada oktobra pirmajā nedēļā, kas plašākai sabiedrībai mūsdienās ir palikusi mazāk zināma.

Vācu evakuācijas plāni

Plānošana, kā aiziet no Baltijas telpas, sākās jau līdz ar frontes svārstībām armiju grupas "Nord" frontes iecirknī 1944. gada sākumā. 1944. gada 6. jūlijā Vācijas valdība, vadoties no politiskiem un saimnieciskiem apsvērumiem, piekrita uzņemt Trešā reiha teritorijā 1,5 miljonus igauņu un latviešu. Pasākuma ARLZ (decentralizēšana, evakuēšana, paralizēšana, nopostīšana) ietvaros bija izstrādāti sīki plāni, kas noteica arī trīs evakuējamo kategorijas: C3 – personas un to ģimenes, kas bija "izcēlušās ar savu uzticību vācu vadībai", C2 – dažādu arodu speciālisti un to piederīgie, C1 – leģionā un citās vācu militārās vienībās iesaistīto piederīgie. Latviešu organizēta izbraukšana uz Vāciju sākās 1944. gada jūlija beigās — augusta sākumā. Lai izbrauktu, vajadzēja virkni atļauju, tajā skaitā vācu drošības policijas un darba pārvaldes piekrišanu. Vīrieši līdz 48 gadu vecumam sākotnēji nedrīkstēja atstāt Latviju. Lai gan masveida evakuācijas plānus izstrādāja kustībai mierīgos apstākļos 3 — 4 nedēļu laikā, tie neīstenojās, jo 1944. gada 19. septembrī sākusies armiju grupas "Nord" atkāpšanās no Igaunijas notika lielā steigā un sarkanās armijas apdraudēta. Domstarpības radīja pretrunas starp vācu armijas vajadzībām un civilo iestāžu prasībām, jo armijai bija atņemtas svarīga darbaspēka izmantošanas iespējas un bēgļu kolonnas varēja traucēt tās atkāpšanos. 1944. gada 29. septembrī SS obergrupenfīrers Fridrihs Jekelns, kuru Hitlers bija iecēlis par pilnvaroto Ostlandes iedzīvotāju apzināšanā un izmantošanā, atcēla visus iepriekšējos izbraukšanas ierobežojumus, bet no 5. oktobra prombraucējiem vairs nevajadzēja izbraukšanas atļaujas. Neskatoties uz to, izceļošanas aktivitāte nebija pietiekama, jo latvieši līdz pēdējam neatmeta cerības par savas dzimtenes aizstāvēšanu vai arī vienkārši nevēlējās no tās aizbraukt. Sekoja cilvēku ķeršana Rīgas ielās 1944. gada 5.—7 . oktobrī un viņu piespiedu nosūtīšana uz Vāciju.

Cilvēku ķeršana Rīgas ielās

Piespiedu pasākumi, lai nodrošinātu evakuāciju no Rīgas, sākās jau oktobra pirmajās dienās. Vācu un latviešu policija apstaigāja mājas, deva pavēles sapakot mantas, atņēma pārtikas kartītes, izlika cilvēkus no dzīvokļiem. Lai iebaidītu iedzīvotājus, vācu žandarmērija 5. oktobrī uzsāka brutālas cilvēku ķeršanas akcijas. Ielenca veselus kvartālus, aizturēja vīriešus, retāk sievietes. Ignorējot viņu dokumentus, cilvēkus konvoja pavadībā nogādāja Rīgas pilī. Daugavmalā viņus gaidīja nosūtīšanai uz Vāciju paredzētie kuģi. Tos, kuri atteicās kāpt uz kuģiem Andrejostā, piespieda ar varu. Kuģu tuvumā nevienu nelaida. Ostā bija sapulcējušās daudzas sievietes un bērni, kas gribēja vismaz atvadīties no saviem vīriem un tēviem un nodot viņiem pārtikas un drēbju sainīšus, bet vācu žandarmi bez žēlastības dzina visus prom un neļāva satikties. Tajā pašā laikā Eksportostā dienu un nakti — salā un lietū — gaidīja latvieši, kas uz Vāciju gribēja doties labprātīgi. Līdzpaņemtās mantas salija un bojājās, pārtika izbeidzās un cilvēki bija tuvu izmisumam. Daudzi devās atpakaļ uz mājām, bet žandarmi viņus aizturēja un nosūtīja pie iepriekš saķertajiem.

Viens no aizturētajiem, organizācijas "Tautas palīdzība" vadošs darbinieks Osvalds Freivalds, 6. oktobra notikumus aprakstījis šādi: "Mani Aspazijas un Brīvības bulvāra stūrī apturēja vācu žandarms un pavēlēja iet apstādījumos. Jutos par tādu aizturēšanu pārsteigts un rādīju savas apliecības, bet žandarms uz tām pat nepaskatījās. Uz apstādījumu celiņiem bija sapulcināti vairāki simti aizturēto. Pēc kāda laika visus aizturētos kolonnās pa četri, žandarmu ielenktus, aizveda uz pili un iedzina pils pagalmā. Tur priekšā bija jau vairāki simti cilvēku, kā nu katrs siltā rudens dienā bija izgājis uz ielas, daudzi pat bez svārkiem un cepures; daudzi netīrās darba drēbēs, pat skursteņslauķi ar saviem darba rīkiem un pastnieki ar vēstuļu somām. Arvien nāca klāt jauni simti līdzīgu likteņa brāļu, tā ka drīz vien pat pakustēties vairs nebija iespējams. Pagāja stunda, otrā, trešā, bet nekādu pārmaiņu. Tad lielajā barā parādījās dažas sievietes. Tās bija nākušas meklēt savus vīrus vai tuviniekus. Tās laida iekšā, bet vēlāk jaunākās vairs nelaida laukā".

Laikraksts "Tēvija" 7. oktobrī rakstīja: "Šodien Rīgā policijas orgāni veica plaša mēroga darba apliecību pārbaudi. Pie tam konstatēja, ka daudzi darba apliecību īpašnieki, kas nodarbināti dzīvei svarīgos uzņēmumos, jau kopš dienām savās darba vietās nestrādā. Tos tagad iesaistīs karam svarīgā darbā Vācijā. Visi darba apliecību īpašnieki tiek uzaicināti atkal atgriezties savās darba vietās, jo pretējā gadījumā tos aizturēs. Šodien darbā iesaistīto mantas viņu piederīgie var nodot vēlākais līdz rītdienai, sestdienai, plkst. 14, ar skaidru uzrakstītu uzvārdu un vārdu Rīgas pilī. Ieteicams bez siltām drēbēm, segām, mazgāšanās, bārdas skūšanas, ēdienu piederumiem dot līdzi arī rezerves apavus. Šo sevišķam darbam nozīmēto piederīgie var no Rīgas aizceļot kopā. Dzīvot kopā Vācijā šinī sevišķā gadījumā pagaidām tomēr nebūs iespējams."

Sabiedrības sašutumu par iedzīvotāju sagūstīšanu Rīgas ielās parāda arī tās pašas dienas ieraksts ģenerāļa Jāņa Kureļa grupas dienasgrāmatā: "Šī ziņa izsauc smagu depresiju latviešos. Ka daudzi bēg no boļševikiem, to zina visi, bet viņi dara to kā brīvi ļaudis. Šādu vergu ķeršanu pie mums ir pastrādājuši ne tikai boļševiki, bet tagad arī vācieši. Vai tiešām mums jāuzņemas izmisuma cīņa pret šo drausmīgo izturēšanos, izredzes nav. Tā ir apzināta provokācija! Saķerto skaitu oficiāli novērtē ap 5300 personām, kas transportējamas ar kuģiem. Vācieši, tāpat kā krievi, piekopj tukšas zemes politiku. Lai kas notiek, tauta nedrīkst savu zemi atstāt, un noziedzīgi domā tie "latvieši", kas visas tautas evakuāciju uzskata par izvairīšanos no Sibīrijas vai nāves, jo Vācija esot tuvāk par Sibīriju."

Lai gan Latviešu leģiona ģenerālinspektors Rūdolfs Bangerskis iepriekš bija paziņojis, ka visiem latviešiem labāk ir braukt uz Vāciju un atgriezties kaut vai pēc 30 — 40 gadiem nekā palikt boļševiku okupētajā Latvijā, viņš tomēr protestēja pret šādām brutālām cilvēku medībām Rīgā, velkot paralēles ar 1941. gada 14. jūnija notikumiem. Sarunā ar R. Bangerski un pulkvedi Arturu Silgaili, kuri bija ieradušies vizītē pie F. Jekelna, pēdējais taisnojās, ka Vācija neesot Sibīrija un tur ģimenes varēšot sameklēt savus piederīgos. Viņš esot darījis visu iespējamo, lai atvieglotu latviešu izceļošanu, bet aicinājumi to darīt brīvprātīgi neesot devuši panākumus, kuģi uz Vāciju esot aizgājuši pustukši. Ja tagad nerīkosies, tad vēlāk, kad Rīgu apšaudīs boļševiki, apstākļi būs vēl sliktāki. Armijas vadība nevarot atļauties atstāt ienaidniekam karadienestam derīgus vīriešus un darba spējīgas sievietes. Simtiem pilsētnieku 6. un 7. oktobrī saņēma Rīgas Darba pārvaldes pavēstes ar uzaicinājumiem pa jūras ceļu doties uz jaunajām darba vietām Austrumprūsijā, nepakļaušanās gadījumā draudot bargi sodīt. Pēc dažām dienām cilvēku ķeršanu uz ielām tomēr izbeidza un atsevišķās vietās (Nacionālajā teātrī un citur) sapulcinātos, kuri vēl nebija nosūtīti uz Vāciju, izdevās atbrīvot.

Vācu drošības iestādes bija aizturējušas arī sešdesmit septiņus gadus veco Latvijas armijas ģenerāli Jāni Franci, kurš, lai panāktu savas dzīvesbiedres atbrīvošanu no apcietināšanas, bija spiests meklēt R. Bangerska štāba palīdzību. Laikraksts "Deutsche Zeitung im Ostland" 6. oktobrī rakstīja, ka policija, pārmeklējot kādu dzīvokli Duntes ielā 28, ir atklājusi slepenu sabotāžas materiālu noliktavu. Vainīgo nošāva, pārējos ēkas iemītniekus izlika no dzīvokļiem, bet pašu māju nodedzināja. Īstenībā dzīvokļa īpašnieks bija denuncēts par Maskavas radiopārraižu noklausīšanos. Pēc latviešu leģiona pulkveža Aleksandra Lasmaņa sniegtajām ziņām, 1944. gada oktobrī Rīgā aizturētos 28 vīriešus sevišķā SS kara tiesa ar SS obergrupenfīreru Jekelnu un SS šturmbanfīreru Resleru priekšgalā bija sodījusi ar nāvi kā dezertierus. To apstiprina arī piecdesmito gadu beigās tagadējās Saeimas ēkas pagrabā (kara laikā tur atradās F. Jekelna štābs) uz sienām atrastie pirmsnāves uzraksti, no kuriem pēdējais bija datēts ar 1944. gada oktobri un vēstīja par trīspadsmit latviešu notiesāšanu uz nāvi.

Lai gan 1944. gada 5. — 7. oktobrī Rīgas ielās saķerto cilvēku skaits dažādos latviešu trimdas avotos tiek aplēsts līdz 6000 (pēckara padomju izdevumos pat varam atrast ziņas par Valsts ārkārtējās komisijas saskaitītiem 76 215 oktobra sākumā no Rīgas uz Vāciju spaidu kārtā aizvestajiem), daudzi no aizturētajiem pēc pārbaudes un viņu darba devēju pieprasījuma tika atbrīvoti un Vācijā nonāca, iespējams, tikai ap 1200 —1500 cilvēku no oktobra pirmajā nedēļā Rīgā aizturētajiem. Pēc tiesas prāvas jeb "mazās Nirnbergas" Rīgā 1946. gada 3. februārī Uzvaras laukumā pakāra septiņus nacistiskās Vācijas okupācijas varas pārstāvjus. Divus no viņiem – augstāko SS un policijas vadītāju Ostlandē F. Jekelnu un Rīgas kara komandantu ģenerālleitnantu Zigfrīdu Paulu Rufu padomju tiesa cita starpā apsūdzēja arī par cilvēku ķeršanas organizēšanu Rīgas ielās 1944. gada oktobrī un nosūtīšanu darbos uz Vāciju.

Latvieši Vācijā

Iebraucot Vācijas teritorijā, latvieši bija pakļauti identitātes un veselības pārbaudei speciālos "uztveršanas punktos", bet vēlāk viņus nometināja un iesaistīja darbos Meklenburgas, Pomerānijas un Šlēsvigas-Holšteinas apgabalos, arī Dānijā un Sudetijā. Austrumu ministrijā Berlīnē izveidoja speciālu latviešu pārstāvniecību "Lettische Leitstelle". Kopumā Vācijā nonāca ap 200 000 latviešu. Izvērtējot latviešu došanos bēgļu gaitās Otrā pasaules kara beigās, būtu jāņem vērā arī "Latviešu kartotēkas" Kurzemē 1945. gada janvārī sastādītā slepenā pārskata rindas: "Izceļotāji bija pārliecībā, ka boļševiki okupēs visu Latviju. Uz Vāciju tie devās bez sevišķām ilūzijām par sagaidāmiem dzīves un darba apstākļiem. Liela daļa Vidzemes iedzīvotāju ātrās vācu atiešanas dēļ nespēja evakuēties vai uzskatīja evakuāciju par nenozīmīgu, jo vācu atkāpšanos un rīcību atkāpjoties (laupīšanu un ēku izpostīšanu) uzskatīja par nodevību pret latviešu tautu. Šā uzskata dēļ neevakuējās samērā liela daļa Rīgas iedzīvotāju. Izceļoja uz Vāciju galvenā kārtā pilsētu iedzīvotāji, atlikušie, kas savas dzīvesvietas atstāja, evakuējās uz Kurzemi.

Latviešu evakuāciju uz Vāciju propagandē kā latviešu tautas dzīvā spēka glābšanu, presē to uzsver arī latviešu amatpersonas. Tā kā evakuācija pēdējā laikā notiek ar varu, pretēji evakuējamo gribai, tad šāda centība, ko vācieši līdz šim latviešu dzīvā spēka glābšanā nav parādījuši, radījusi uzskatu, ka notiek pretējais – latviešu dzīvā spēka sagatavošana iznīcībai. Evakuācija uz Vāciju latviešu tautas novērtējumā nav nodrošinājums tautas dzīvajam spēkam, bet notiek Vācijas savtīgos nolūkos."

Neapšaubāmi, lielāko daļu bēgļu aizbraukt no dzimtenes motivēja bailes no otrreizējās padomju okupācijas, bet tajā pašā laikā šādu pārliecību ar propagandas palīdzību veicināja arī brūkošā vācu okupācijas vara, jo tas sakrita ar viņu evakuācijas un "zemes tīrīšanas" plāniem, kas latviešu sabiedrībai toreiz tā arī palika tuvāk nezināmi. Cilvēku ķeršanas akcija Rīgas ielās 1944. gada oktobra pirmajā nedēļā to tikai apstiprina.

2003. gada 03. oktobris