Noziegumi pret cilvēci

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Atpakaļ Back | Jaunumi News | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas || Prese |

 Sākumlapa Home

 
Bēgšana no Lietuvas
Viesturs Avots

Lietuvas neatkarības dienā

Lietuva bija pirmā no Baltijas valstīm, kad tā 1918. gada 16. februārī pasludināja savu neatkarību, un pirmā, kas to zaudēja, — sarkanā armija Lietuvā iesoļoja 1940. gada 15. jūnijā, bet Igaunijā un Latvijā — 17. jūnijā. Taču Lietuva bija vienīgā no Baltijas valstīm, kuras prezidents nepaļāvās uz okupantu žēlsirdību. Atšķirībā no Kārļa Ulmaņa un Konstantīna Petsa Antans Smetona bēga.

Acīmredzot Lietuvai bija lemts pirmajai būt okupētai tādēļ, ka tas ļāva nogriezt atkāpšanās ceļus uz Vāciju Latvijas un Igaunijas valdībām un bruņotajiem spēkiem. 1940. gada 6. jūnijā pēc PSRS ārlietu komisāra Vjačeslava Molotova aicinājuma Maskavā ieradās Lietuvas premjers Antans Merķis, kuram nācās uzklausīt pārmetumus par viņa valsts ārpolitiku un preses "neobjektivitāti", atspoguļojot notikumus PSRS, taisnoties par robežincidentu, kurā lietuvieši esot "nolaupījuši un spīdzinājuši" padomju karavīrus, kas bija vistīrākie meli. Velti Merķis pēc atgriešanās atcēla Lietuvas iekšlietu ministru un Drošības departamenta direktoru. Maskavu tas vairs neinteresēja.

Lūk, ko 13. jūnijā no Viļņas uz Rīgu ziņoja Latvijas sūtnis Lietuvā Ludvigs Sēja: "Nav šaubu, ka Maskavai patiktu Lietuvas kabineta demisija. Uzkrīt arī tas, ka Merķis Maskavā uzņemts ārkārtīgi vēsi. Viņam nav parādīta ne vismazākā viesmīlība. (…) ELTA (Lietuvas Telegrāfa aģentūra) komunikē sakarā ar Merķa pārbraukšanu gan sastādīts diezgan optimistiski un mēģina radīt iespaidu, it kā Maskavā domstarpības noregulētas. Tomēr ļaudis tas nav pārliecinājis. Baumas par dažādām Maskavas prasībām klīst joprojām."

Valsts zaudēta

15. jūnija rītā ELTA jau nācās ziņot, ka Lietuvas ārlietu ministrs Urbšis no Molotova naktī saņēmis ultimātu, uz kuru bija jāatbild līdz plkst. 10 rītā pēc Maskavas laika. Molotova ultimātā bija paziņots, ka padomju karaspēks pāriet Lietuvas robežu 15. jūnijā pulksten 15 un dodas virzienā uz valsts nozīmīgākajiem punktiem: Viļņu, Kauņu, Raseiņiem, Panevēžu, Šauļiem. Par citiem karaspēka izvietošanas punktiem vienošanās bija jāpanāk tās pašas dienas vakarā. Vienlaikus bija prasīta valdības demisija un atsevišķu valsts amatpersonu izdošana. Nakts sēdē valdība nolēma pieņemt visas PSRS prasības un atkāpties. Mēģinājums sastādīt jaunu valdību ģenerāļa Raštiķa vadībā cieta neveiksmi, jo Maskava paziņoja, ka vēlas, lai jaunās valdības sastāvu apspriež ar to. Lietuvas vadītāju vēstījums lietuviešu tautai bija: "Lai novērstu pārpratumus un konfliktus, Lietuvas valdības orgāni pavēl lietuviešu armijai un iedzīvotājiem nelikt padomju karaspēka kustībai ceļā šķēršļus."

Jau 15. jūnija pēcpusdienā PSRS karaspēks tuvojās Latvijas robežām. Lietuvas prezidents Antans Smetona, sapratis, ka valsts zaudēta, naktī uz 16. jūniju devās trimdā uz Vāciju. Jāpiezīmē, ka atšķirībā no Latvijas prezidenta K. Ulmaņa Lietuvas valsts vadītāja pilnvaras bija mazākas un par rīcību viņš nevarēja lemt vienpersoniski. Juridiski prezidents varēja dot pavēli armijai pretoties un izsludināt karastāvokli, taču tad vajadzēja premjera un armijas komandiera Raštiķa parakstus. Tos abi negrasījās dot. PSRS agresiju Smetona apturēt nevarēja, taču svarīgi, ka viņš ar saviem parakstiem arī neakceptēja valsts okupāciju un iekārtas izpostīšanu. Valsts vadītāja pienākumus nācās uzņemties premjeram Merķim. Jau no viņa mutes radiouzrunā Lietuvai atskanēja vārdi: "Padomju Savienības armija ieradusies pie mums kā draudzīga sabiedroto armija. Mūsu iekšējās, sabiedriskās, kulturālās, saimnieciskās un politiskās lietas ar to nevar tikt skartas."

Prezidentam trimdā sekoja kara ministrs ģenerālis Musteiķis un citi valsts un armijas ierēdņi, vairākas armijas vienības. Nacistiskā Vācija piekrita sniegt patvērumu Smetonam, bet liedza viņam jebkādu politisko darbību. Berlīne palika kurla pret Maskavas prasībām izdot lietuviešu politiķi. Bijušajam prezidentam ļāva izceļot uz Šveici un tālāk uz ASV.

Politiķu neizlēmība

Smetona kara gados publicēja savas atmiņas, kuras propagandas nolūkos izmantoja vācu prese un 1943. gada rudenī arī laikraksts "Tēvija". Protams, kara cenzūra memuāros ir manāma, tomēr tie atklāj, cik naivi, egoistiski un brīžiem gļēvi bija lietuviešu politiķi, kad nācās pieņemt svarīgu lēmumu. Tiesa, tie īpaši neatšķīrās no kolēģiem Igaunijā un Latvijā.

Atmiņās Smetona raksta, ka vēl divas nedēļas pirms padomju iebrukuma Valsts aizsardzības padome bija nolēmusi pretoties visiem spēkiem, pat ja cerību uz uzvaru nav nekādu, bet krīzes rīcības plāna tā arī nebija. Tāpat kā skaidrības, cik ilgi un vai vispār armija būtu spējīga efektīvi pretoties. Bija skaidrs ka kādam nāksies pakļauties. Tikai kam — Vācijai vai PSRS?

Kā noprotams no prezidenta atmiņām, viņam jau divas dienas pirms okupācijas bijis skaidrs, ka jābēg, tādēļ lūdzis sievu sagatavot visu ceļam nepieciešamo. Liktenīgā Ministru kabineta sēde pēc PSRS ultimāta saņemšanas sākās ap pulksten diviem 15. jūnija naktī un ilga līdz rītam. Smetonam bija jārunā pirmajam un viņš klātesošajiem atgādināja par agrāko apņemšanos pretoties un valdības došanos trimdā armijas aizsegā. Vairākums klātesošo klusējis, kamēr aizsardzības ministrs Musteiķis un satiksmes ministrs Masiļūns atbalstījuši vienīgi pasīvo pretošanos. Domas dalījušās arī jautājumā pieņemt vai noraidīt PSRS ultimātu. Premjers, Musteiķis un armijas vadība sliecās uz tā pieņemšanu. Vienīgais, par ko ministri spēja vienoties, bija valdības demisija un jauna ministru kabineta veidošana ģenerāļa Raštiķa vadībā, jo Molotovs ģenerāli reiz nosaucis par vīru "kam PSRS var uzticēties".

Valdības neizlēmība radīja apjukumu arī valsts militārajā vadībā, jo armijas komandierim ģenerālim Vitkauskam starp pulksten astoņiem un deviņiem rītā 15. jūnijā bija jādod komanda ģenerālštābam par attiecīgu rīcību. Sešos no rīta vēl nekas nebija skaidrs. Galu galā Musteiķis ierosināja formulējumu, ka Lietuva protestē pret ultimātu, taču to pieņem, jo neredz citu izeju. Arī pret šādu formu dažiem radās iebildes, līdz Maskavas virzienā aizceļoja lakoniska telegramma: "Valdība piekrīt." Kad kļuva skaidrs, ka Molotovs nepiekrīt pat Raštiķa kā premjera kandidatūrai, pēdējās cerības kaut kā saglābt Lietuvas suverenitāti sabruka.

Ja ticam Smetonas atmiņām, tad Merķis, kam prezidenta prombūtnes laikā bija jāpilda valsts galvas pienākumi, sākotnēji piekritis plānam braukt uz ārzemēm, bet pēc tam visādi kavējis viņa aizbraukšanu un pat sācis atrunāt no tās, sakot: "Bez jums šeit būs ļoti grūti. Nebrauciet, palieciet. Būs labāk!" un mudinot pagaidīt vakaru. Tikmēr ziņa, ka dienā ar lidmašīnu ieradīsies viens no tuvākajiem Berijas līdzgaitniekiem un Molotova pilnvarotais pārstāvis Dekanozovs, Smetonam likusi pasteigties. Kā zināms, Dekanozovs bija atbildīgais par Lietuvas iekļaušanu PSRS, kamēr Latvijā rīkojās Višinskis, bet Igaunijā — Ždanovs.

"Noteikti neatgriezīšos…"

Un tā, paņēmis līdzi Lietuvas Bankas doto čemodānu ar lielāku summu ārvalstu valūtās, kas bija domāta trimdas valdības darbības finansēšanai ārzemēs, Lietuvas prezidents 15. jūnijā plkst. 16.40 vairāku automašīnu kortežā izbrauca no Viļņas. Tika nolemts lieki nevilcināties un doties uz Austrumprūsijas robežu. Vakarā Kibartu pilsētā Smetona satikās ar sievu un ģimeni un tur bēgļiem pievienojās arī citas lietuviešu amatpersonas ar savām ģimenēm. Vakariņojot prezidentam no Kauņas divas reizes zvanīja premjers Merķis, izmisīgi lūdzot atgriezties. Radies iespaids, ka premjeram kāds stāv līdzās un viņu skubina. Kļuva skaidrs, ka jābēg pēc iespējas ātrāk, bet, kad automašīnas ap plkst. 23 sasniedza robežu pie Širvintas tilta, izrādījās, ka tā ir slēgta.

"Ģenerālis (aizsardzības ministrs Musteiķis) izkāpa no automašīnas un pavēlēja sargiem: "Laidiet cauri prezidentu!" Sargi, turot ieročus šaušanas gatavībā, atbildēja "Stāt!"," raksta Smetona. Vēlāk noskaidrojās, ka robežjoslas priekšnieks dienas laikā bija saņēmis priekšniecības pavēli nevienu pāri nelaist, bet Musteiķis tomēr bija spējis iekļūt Vācijas teritorijā, atstājot prezidentu Lietuvā. Situāciju glāba Antana Smetonas dēls, kurš atrada kādu policistu, kas savukārt sameklēja pavadoni "vecāku vīru (..) kreklā, rīta kurpēs un mētelī, šķiet, uzceltu no gultas". Visas mantas bēgļiem bija jāatstāj pie robežpunkta. "Vīrs mūs aizveda pie upes. Atvadījāmies no mūsu labdariem, novilku kurpes un pārgājām šauro seklo upi. Tad sakārtojām apģērbus un soļojām Eidkūnu virzienā," tā Lietuvas atstāšanu ar rūgtumu apraksta galvenais šo notikumu varonis. Pirmā vācu amatpersona, kuru Smetona un viņa pavadoņi satika, bija kāds virsleitnants. Interesanti, ka pat Vācijas pusē eksprezidentu agrā 16. jūnija rītā viesnīcā uzmeklēja Lietuvas valdības delegācija, kas atkal mēģināja viņu pierunāt atgriezties Kauņā. Neveiksmīgi. "Paskaidroju, ka pret Maskavas varu būtu bezspēcīgs. Mani ar varu piespiestu parakstīt dokumentus, kas iznīcinātu Lietuvas neatkarību. (..) Teicu, ka noteikti neatgriezīšos."

Latvijas Avīze, 2004. gada 16. februāris

Antans Smetona gāja bojā 1944. gada 9. janvārī mīklainos apstākļos Klīvlendā ASV. Lietuvas eksprezidents nosmaka dūmos, kad aizdegās māja, kurā viņš dzīvoja kopā ar dēla ģimeni. Stāsta, ka viņš esot ieskrējis degošajā namā, lai glābtu sabuļādas kažoku, bet neatgriezies. Nav izslēgts, ka ugunsgrēku Smetonu mājā organizēja padomju specdienesti.

  Atpakaļ Back  

 Sākumlapa Home