Noziegumi pret cilvēci

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Atpakaļ Back | Jaunumi News | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas || Prese |

 Sākumlapa Home

 

Beigu sākums 
Bens LATKOVSKIS

1985. gada 10. marts Rīgā bija pavasarīgi saulaina diena. Sniegs togad vēl nebija nokusis un temperatūra turējās zem nulles. No rīta, ieslēdzot televizoru, sirds ietrīsēja, kā tas parasti notiek, saskaroties ar kaut ko līdz tam nezināmu. Lai gan sēru melodijas programmā pieteiktā raidījuma vietā vairs nebija pārsteigums, šoreiz tās izraisīja nervus kairinošas sajūtas. Tās liecināja par pārmaiņām. Par ļoti cerīgām pārmaiņām.

Jaunībā cilvēkiem dažkārt ir tieksme aizrauties ar lietām, kurām nav nekāda praktiska izmantojuma. Tolaik man bija netipisks un zināmā mērā pat riskants hobijs. Biju aizrāvies ar vēlmi pēc dažiem uz āru nākošiem signāliem saprast, kas notiek Maskavas melnajā kastē, proti, Kremļa koridoros. Cītīgi lasīju laikrakstu Pravda un rūpīgi vēroju, kādā secībā politbiroja locekļi ieņem vietu partijas kongresu prezidijā vai stāv Mauzoleja tribīnē, pieņemot parādi Sarkanajā laukumā.

Atšķirībā no situācijas 1982. gada novembrī, kad pēc Leonīda Brežņeva nāves kremļologu vidū nebija drošas pārliecības par varas mantinieka vārdu, šoreiz novērotāju vidū valdīja diezgan liela vienprātība – nākamais Kremļa saimnieks būs Mihails Gorbačovs. Turklāt jaunākā PSKP CK politbiroja locekļa kļūšana par partijas ģenerālsekretāru nozīmēja ne vien varas personāla maiņu, bet arī valsts attīstības kursa maiņu. Tas, ka kaut kas ir jāmaina, bija vairāk vai mazāk skaidrs gandrīz visiem.

Maskava ēdīs raķetes 

Pagājušā gadsimta astoņdesmitie gadi politikā sākās ar pārmaiņu priekšnojautām. 1980. gada vēlēšanās ASV uzvarēja bijušais aktieris, pārliecināts antikomunists Ronalds Reigans. Viņa oficiālais priekšvēlēšanu lozungs bija Make America the great country again – atjaunosim Amerikas varenību! Viņa neoficiālais priekšvēlēšanu sauklis bija – mēs piespiedīsim Maskavu sviesta vietā ēst raķetes! 

Padomju Savienība bija smagā ekonomiskā depresijā. Rietumos ražotas džinsu bikses maksāja apmēram tikpat, cik mēnesī vidēji saņēma padomju strādnieks. Svarīgākās pārtikas preces – gaļa, desa, sviests, krējums – bija nopērkamas vienīgi pēc ilgas stāvēšanas rindās. Taču ekonomiskās grūtības nebija galvenais, kas izraisīja alerģisku reakciju Kremlī valdošajiem gerontokrātiem. 

Problēmas radīja sabiedrībā arvien pieaugošā neticība ideoloģiskajiem uzstādījumiem. Savulaik Hruščovs 1961. gadā PSKP XXII kongresā apsolīja, ka pēc divdesmit gadiem valstī būs uzcelts komunisms. Šo viņa neapdomīgo solījumu astoņdesmito gadu sākumā centās nepieminēt. Ne tikai tāpēc, ka Brežņeva laikos Hruščova vārda piesaukšana nepiederēja pie labā toņa. Drīzāk iemesls bija meklējams citur. Komunisma vīzija šķita vēl neskaidrāka un tālāka nekā pirms divdesmit gadiem. Pareizāk sakot, tā bija atmesta kā nepiepildāma. 

PSRS stratēģiskais mērķis bija mainījies. Tas vairs nebija komunistiskās sabiedrības uzcelšana visā pasaulē, bet stratēģiskā līdzsvara noturēšana. Šajā situācijā priekšplānā izvirzījās cits jautājums. Kas būs tie cilvēki, kuri nodrošinās lielvalsts statusa saglabāšanu? 

Slimnieku apokalipse

PSRS galvenajā vadības orgānā – PSKP CK politbirojā – darbojās vīri krietni virs septiņdesmit. Astoņdesmito gadu sākumā Brežņeva fiziskā nevarība jau kļuva nomācoša. Arvien aktuālāks kļuva jautājums par viņa pēcteci. Ekspertu secinājumi bija mulsinoši. Brežņevs atklāti ģenerālsekretāra amatam pozicionēja savu vienaudzi, ar astmu smagi slimo Konstantīnu Čerņenko. Vēl divas dienas pirms Brežņeva nāves, 1982. gada 8. novembrī, visi lielākie PSRS laikraksti publicēja bildi no Oktobra revolūcijas svinību demonstrācijas Sarkanajā laukumā, kur smaidošs Čerņenko stāv blakus Brežņevam, abi kā divi labākie draugi.

To, ka par Brežņeva bēru komisijas vadītāju (atbilstoši padomijas varas mantošanas tradīcijām galvenais bērētājs kļūst par nākamo valsts vadītāju) tika iecelts Jurijs Andropovs, tikai daļēji varēja uzskatīt par pārsteigumu, jo Čerņenko veselības stāvoklis novērotājus darīja piesardzīgus par viņa spējām uzņemties valsts vadību. Tomēr arī Andropova veselība nebija no spožajām. Viņam nefunkcionēja nieres un divas reizes nedēļā bija nepieciešams veikt dialīzes procedūru.

Lai arī Rietumu sovjetologi Andropovu mēdza dēvēt par intelektuāli, kurš orientējās modernajā mākslā, izprata simfoniskās mūzikas burvību un lasīja Borisu Pasternaku, man šāds vērtējums šķiet mazliet izskaistināts. Andropovs līdz matu galiņiem bija sistēmas produkts, un viņa ierosinātā darba disciplīnas uzlabošanas kampaņa tam ir labākā ilustrācija. Atceros, 1983. gada ziemas brīvdienās biju aizbraucis uz Maskavu, un turienes citkārt pārpildītie lielākie universālveikali – CUM un GUM – bija tikpat tukši kā tagad Armani veikals Rīgā. Ieejot ēdnīcā, pārdevēja neprasīja, ko vēlos pasūtīt, bet indīgā balsī jautāja – kāpēc neatrodos darbā? 

Dažu gadu laikā vecišķais politbirojs zaudēja vai pusi no saviem locekļiem – Pelše, Brežņevs, Suslovs, Ustinovs, Andropovs, Čerņenko cits pēc cita tika apglabāti pie Kremļa sienas. Piecdesmitgadīgā Mihaila Gorbačova katapultēšanās no Stavropoles apgabala partijas sekretāra kabineta uz pilntiesīga politbiroja locekļa krēslu bija padomju augstākās varas sistēmai neraksturīga. Citi, piemēram, Solomencevs, Dolgihs vai Demičevs, vairāk nekā desmit gadus bija politbiroja locekļa kandidāta statusā un tā arī nekad nekļuva par pilntiesīgiem politbiroja locekļiem.

Privilēģiju arguments

PSRS varas mašinērijā notika paaudžu maiņa. Vecos partijniekus, kuru pasaules uzskats veidojās vēl Staļina laikā, nomainīja tie, kuri bija pieraduši pie nomenklatūras nodrošinātajām privilēģijām, kuri ne reizi vien bija bijuši Rietumos un kuri neloloja veltas cerības par sociālisma vēsturiskajām priekšrocībām. Sociālisms, viņuprāt, bija labs tāpēc, ka ļāva pašiem salīdzinoši labi dzīvot.

Man nav šaubu, ka Gorbačovs ticēja sociālismam un droši vien tic tam vēl tagad. Taču viņam bija stipri vienkāršots priekšstats par valstī notiekošo. Trīsdesmit gadu atrodoties nomenklatūras amatos, cilvēks nevarēja neatsvešināties no sabiedrības, kuru pārvaldīja.

Pirmais, ko uzsāka Gorbačovs pēc nākšanas pie varas, bija antialkohola kampaņa. Tas, ka alkoholisms bija smagi iedragājis padomju sabiedrību, nebija noslēpums. Taču Gorbačovs nevarēja un negribēja redzēt šīs parādības iemeslus. Viņš izvēlējās cīnīties ar sekām. Pats Gorbačovs alkoholu gandrīz nemaz nelieto un no dzērieniem dod priekšroku pienam. Lai arī šodien Gorbačova antialkohola kampaņa visbiežāk izraisa nievīgus smīnus, jāatzīst, ka alkohola patēriņš un alkohola izraisīto psihožu skaits šajā laikā ievērojami samazinājās. 

Nākamais Gorbačova jājamzirdziņš bija cīņa ar bezstrādes ienākumiem. Šī cīņa gan pārdzīvoja ļoti savdabīgu metamorfozi un pēc nepilna gada pārvērtās par savu pretmetu – proti, kooperatīvu kustību, kas pēc būtības legalizēja uzņēmējdarbību Padomju Savienībā.

Gorbačovs kā PSRS vadītājs 1987. gada februārī apciemoja arī Rīgu. Līdz tam vienīgi Hruščovs bija viesojies Latvijā 1959. gadā. Interesantākā epizode no Gorbačova vizītes gan saistās ar viņa sievas Raisas Maksimovnas viesošanos Ādažu bērnudārzā, kur viņa ar lielu izbrīnu atklāja, ka vietējie bērni visai vāji prot krievu valodu.

Lakstīgalas dzied Maskavā

Tolaik Krievijas presē visai plaši tika atmaskotas staļinisma zvērības, taču Latvijas oficiālajos medijos ne par kādu nacionālo atmodu vēl nebija ne runas. Tāpēc Gorbačova vizīte Latvijā notika pēc visiem padomju priekšrakstiem un nekādi negaidīti izlēcieni nebija iedomājami. Tiesa, drīz vien pēc Gorbačova ciemošanās toreizējais LKP CK pirmais sekretārs Boriss Pugo tika pārcelts uz Maskavu, bet viņa vietu ieņēma neizteiksmīgais Jānis Vagris. 

Šīs kadru pārmaiņas radīja varas centru pārbīdi Latvijas kompartijas vadībā. Vagris nostājās reformatoru Anatolija Gorbunova un Ivara Ķezbera pusē. Pēc manas pārliecības, Alfrēds Rubiks sākotnēji atbalstīja Gorbačova reformas, taču jau 1987. gada vidū nojauta, ka tās kļūst nekontrolējamas un iekārtu iznīcinošas. Viņš, Alberts Klaucēns un Vitālijs Soboļevs bija galvenie reformu pretinieki Latvijā. Viņi regulāri sūdzējās Gorbačovam un brīdināja par separātisma noskaņu pastiprināšanos Latvijas sabiedrībā. Tagad var visai droši teikt, ka Gorbačovs Baltijas valstu vēlmi pēc pilnīgas neatkarības īsti neizprata līdz pat 1991. gada augusta pučam. Spriežot pēc intervijām, saprast, kāpēc dažas tautas vēlas mainīt lielas valsts identitāti pret mazas, bet savas valsts identitāti, viņš īsti nav spējis arī līdz šim.

Līdz 1987. gada vidum perestroikas avangardā bija žurnāls Ogoņok un laikraksts Moskovskije novosti. Latvijas mediji bija kusli un bailīgi. Situācija radikāli mainījās 1987. gada vidū, kad vispirms 14. jūnijā un pēc tam 23. augustā notika cilvēktiesību aizstāvēšanas grupas Helsinki 86 rīkotās demonstrācijas pie Brīvības pieminekļa. Lai arī masu medijos šīs demonstrācijas tika atainotas kā ļauno imperiālistu sarīkotas provokācijas, lūzums masu apziņā bija iestājies. Sabiedrība pēkšņi saprata, ka par sava viedokļa paušanu nevienu pie sienas neliek un uz Sibīriju nesūta. Tas, kas notika tālāk, jau bija tikai likumsakarīgi. 

Perestroikas inerce

Jau 1987. gada novembra PSKP CK plēnumā iezīmējās kompartijas šķelšanās. No vadošiem amatiem tika atcelts Boriss Jeļcins, un partijā pārsvaru guva reformu pretinieku spārns, kura redzamākais pārstāvis bija Jegors Ļigačovs. Gorbačovs, kaut formāli ieturēja neitrālu pozīciju, faktiski nostājās ļigačoviešu pusē. Tas arī nākotnē izšķīra viņa likteni. Jeļcins nevarēja viņam piedot to, ka šajā laikā Gorbačovs viņu pameta likteņa varā, un tad, kad pats kļuva par Krievijas prezidentu, darīja visu, lai mazinātu Gorbačova varu.

Viens no būtiskiem perestroikas sasniegumiem bija faktiska cenzūras atcelšana, un deviņdesmito gadu sākumā PSRS vārda brīvība bija lielāka nekā vairākumā postpadomju valstu tagad. Pēc Gorbačova domām, tā sauktā glasnostj aprobežosies ar atsevišķu trūkumu kritiku un vēstures pārvērtēšanu. Taču izrādījās, ka plašsaziņas līdzekļi arvien biežāk sāka apšaubīt pašas sociālistiskās sistēmas pastāvēšanas nepieciešamību. Lai arī Gorbačovs joprojām runāja par "padomju tautas vēsturisko izvēli par labu sociālismam", sabiedrībā arvien skaļāk izvirzījās jautājums par sistēmas maiņu, kas faktiski arī notika pēc 1991. gada augusta puča un vēlākā PSRS sabrukuma.

Kaut arī Gorbačovs vienmēr bija pret neatkarības piešķiršanu Baltijas valstīm, tieši viņa 1985. gadā iesāktā perestroika sāka tos vēsturiskos procesus, kuru rezultātā Latvija atguva neatkarību. 


VIZĪTKARTE

Mihails Gorbačovs

- Dzimis 1931. gada 2. martā Stavropoles novadā zemnieku ģimenē.
- Jau 16 gadu vecumā (1947) par augstu labības nokūlumu, strādājot ar kombainu, ieguvis Darba Sarkanā Karoga ordeni 
- 1950. gadā beidzis vidusskolu ar sudraba medaļu un tajā pašā gadā iestājies Maskavas Valsts universitātes Juridiskajā fakultātē 
- 1952. gadā iestājies PSKP 
- Kopš 1955. gada atbildīgos amatos Stavropoles novada komjaunatnes organizācijās 
- 1962. gadā pārgājis strādāt partijas darbā
- 1966. gada septembrī tiek iecelts par Stavropoles pilsētas partijas komitejas pirmo sekretāru
- 1970. gada aprīlī iecelts par Stavropoles novada partijas komitejas pirmo sekretāru
- 1971. gadā kļūst par PSKP CK locekli
- 1978. gadā kļūst par PSKP CK sekretāru, kurš atbildīgs par agrorūpnieciskajiem jautājumiem
- 1979. gadā ievēlēts par PSKP CK politbiroja locekļa kandidātu
- 1980. gadā kļūst par PSKP CK politbiroja locekli
- 1985. gada martā kļūst par PSKP CK ģenerālsekretāru
- 1990. gada martā Tautas deputātu kongress Gorbačovu ievēl par pirmo PSRS prezidentu
- 1991. gada 25. decembrī viņš paziņo par savu demisiju un noliek PSRS prezidenta pilnvaras
- 1992. gadā nodibina Starptautisko sociālekonomisko un politisko pētījumu sabiedrisko fondu (Gorbačova fonds)
- 2000. gada martā ievēlēts par Krievijas apvienotās sociāldemokrātiskās partijas līderi
- Nobela prēmijas laureāts (1990). 

Sieva – Raisa Maksimovna – mirusi 1999. gadā. Meita – Irina 

Neatkarīgā Rīta Avīze  12. marts, 2005

  Atpakaļ Back  

 Sākumlapa Home