Noziegumi pret cilvēci

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Atpakaļ Back | Jaunumi News | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas | Prese |

 Sākumlapa Home

 
Dieva zemes sagrāve
Aivars Beika

Pēc Latvijas un Krievijas miera līguma parakstīšanas 1920.gadā Sibīrijas latviešu kolonistiem radās iespēja iegūt Latvijas pavalstniecību un atgriezties neatkarīgajā Tēvzemē. Tomēr. pildot KK(b)P vadības norādījumus, latviešu komunisti, vietējo varas iestāžu atbalstīti, izvērsa plašu darbību pret viņu atgriešanos Latvijā. Tādēļ no Lejas Bulānas tikai nedaudzi iesniedza dokumentus Latvijas pavalstniecības optēšanai, to skaitā arī Jēkaba Dripes un Jāņa Kopštāla ģimenes.

Būtiskas izmaiņas notika divdesmito gadu beigās, kad sākās kolektivizācija. Lejas Bulānā, kuras auglīgo zemi latvieši sauca par Dieva zemi, starp 406 saimniecībām (1934. gadā) bija arī tādi saimnieki, kuriem 1abāk patika turēt rokās šņabja glāzi nevis ark1u, vai arī pasēdēt uz soliņa. nevis līkņāt druvā vai kūtī. No tā gan saimniecības nezēla, bet viņi skaitījās trūcīgie zemnieki un tātad — pareizā šķira un padomju varas balsts.

Divdesmit pieci šādi saimnieki vietējo komunistu ietekmē 1929.gada novembrī bija izteikuši piekrišanu stāties komūnā, bet ciema padome, kurā pārsvarā bija vidēji turigie zemnieki, valdības norādes šajā jautājumā realizēt nesteidzās. Tādēļ komunisti V.Murevskis un J. Jaunrodziņš sāka kampaņu laikrakstā Sibīrijas Cīņa, apsūdzot ciema padomes locekļus, vietējās patērētāju biedrības, kredītbiedrības, pašpalīdzības komitejas vadītājus par padomju varas kaitniekiem. budžiem un viņu aģentiem, pieprasot tīrīšanu. Ar augstāk stāvošo varas iestāžu atbalstu J. Jaunrodziņam izdevās iztīrīt patērētāju biedrības priekšnieka krēslu un iesēsties tur pašam, tomēr zemnieku noskaņojumu izmainīt neizdevās. Tikai 1930. gada februārī un martā Sibīrijā notikusī turīgo zemnieku masveida deportācija uz darba labošanas kolonijām ziemeļu un austrumu virzienā, uz specpārvietoto darba ciematiem (trudposjolki), kuri pa šiem neapdzīvotās vielas bija jāuzceļ, skāra arī Lejas Bulānas saimniekus un iebaidīja cilvēkus. To pastiprināja tautas tiesas izbraukuma sēde, kurā izskatīja 13 zemnieku «lietas».

Pēc šiem pasākumiem 1930. gada martā 47 saimniecības izveidoja komūnu Cīņa, bet tās organizēšanas aktīvistiem brāļiem Jānim un Jēkabam Andersoniem nošāva suni, nozaga govi un. kamēr viņi bija sapulcē, arī gaļu un saimniecības lietas.

Lai sekmētu kolektivizācijas izpratnes nostiprināšanu, šī paša gada beigās tiesāja par labības sagādes plāna neizpildīšanu vēl divus turīgos zemniekus.

Jau pēc gada komūnā visā spilgtumā parādījās sociālistiskās lielsaimniecības priekšrocības. Pavasara sējas plānu komunāri izpildīja par 104%, un rajons viņus prēmēja ar manufaktūru 200 rubļu vērtībā. Jāsaka. ka arī turpmākajos gados Sibīrijā kopsaimniecību labākajiem strādniekiem viens no galvenajiem apbalvojumu veidiem bija daži metri auduma. Bet ar ražas novākšanu gāja daudz grūtāk. Komūnā sapūdēja ap 100 centneru siena. Brīvībā klejojošie zirgi postīja sakrautās siena kaudzes.

1931. gadā Sibīrijā atkārtojās turīgo zemnieku masveida deportācijas. 1932. gadā Lejas Bulānā izveidojās otra kopsaimniecība Sarkanais oktobris. Bet joprojām vairākums zemnieku bija viensētnieki.

Līdz 1933. gada marta sākumam 50 bulānieši jau atradās Sibīrjas darba labošanas kolonijās. Lielā jauncelsme Sibīrijā prasīja papildu vergu darbaspēku. Pilnīgu Bulānas represēto skaitu kolektivizācijas laikā nav izdevies noskaidrot.

1933. gadā represēto bulāniešu skaitam piepulcējās arī Sarkanā oktobra priekšsēdētājs Juris Kadaks. Sakarā ar to, ka kolhozniekiem par izstrādes dienu viņš atļāva izmaksāt 5 kilogramus labības (blakus esošajā Cīņā, kas no komūnas bija pārtapusi par kolhozu, par izstrādes dienu maksāja 250 gramus labības), viņu notiesāja uz 10 gadiem «par valsts mantas izsaimniekošanu». Pēc pārsūdzēšanas piesprieda trīs gadus «par nolaidīgu attieksmi pret darbu».

Turpmākajos ciema padomei piesūtītajos dokumentos skaidri saskatāmi norādījumi lietot visas metodes, lai pabeigtu kolektivizāciju, bet attiecībā uz kopsaimniecībām — valdītu izteikta administrēšana.

6. septembrī RIK priekšsēdētājs Tokarevs piesūtīja jaunu dokumentu Lejas Bulānas ciema padomei. Tajā norādīts, ka viensētnieki nav izpildījuši pirmā termiņa labības nodošanas plānu, un izteikta prasība panākt plāna izpildi. sagatavot materiālus par šiem zemniekiem un nosūtīt tos uz RIK, lai uzliktu sodu un nodotu tiesai. Izpildes termiņš — viena diennakts. Viensētniekiem bija jāpadodas. Daži bēga ar zirgu uz citiem rajoniem, dažus notiesāja. daži, pametot iedzīvi. devās ar kājām uz pilsētu, pārējie lūdza uzņemt kopsaimniecībā, bet visos gadījumos ilgā un sūrā darbā sastrādātais bija jāatdod par velti. Kolektivizācija Lejas Bulānā bija uzvarējusi.

Tomēr pārdzīvojumi šai nelielajai latviešu saujiņai Lejas Bulānā, tāpat kā visai latviešu diasporai Sibīrijā. ar kopsaimniecību izveidošanu nebeidzās. Masu terora politika kulmināciju sasniedza 1937. un 1938. gadā. Kopsaimniecībās ar varu sadzītajām zemnieku materiālajām grūtībām pievienojās masveida fiziskā iznīcināšana. Apcietināšanas notika naktīs, un cilvēkus ņēma grupām. Vienus no pirmajiem apcietināja skolotājus Ernstu Hermani, Viktoru Ozoliņu, Viktoru Zirni un vēl dažus, arī skolas direktori Austru Teteri. Viņas mājā, izdarot kratīšanu apcietināšanas brīdī, atrada «kompromitējošus» materiālus. Proti, vēstuli no brāļa Latvijā un fotogrāfiju ar brāļa māju, kurai otrā pusē latviešu valodā bija rakstīts: «Ja atbrauksi, dzīvosi šādā mājā.»

Kādā no pēdējām apcietināšanas reizēm milicis bija iegājis ciema padomē, kur atradās tās priekšsēdētājs Pēteris Zirnis un kopsaimniecības priekšsēdētājs J. Andersons. Milicis teicis: «Plāna izpildei vajag vēl vienu cilvēku. Tu, Zirni, esi vietējā valdība. tāpēc paliec, bet tu, Anderson, ģērbies un brauc līdz.»

Minusinskas muzejā 1937. un 1938. gadā represētajiem veltītajā stendā ir minēti 68 bulānieši, iznīcinātā Miķeļa Zaura meita Paulīna savā iesniegumā reabilitācijas komisijai min aptuveni 80 cilvēkus. bet 1990./1991.mācību gadā Lejas Bulānā strādājusī skolotāja Tamāra Heidemane ir noskaidrojusi, ka represēto skaits ir ap 100. No tiem atgriezās daži, bet Vili Blanku un Mārtiņu Gūtmani arestēja otrreiz.

  Atpakaļ Back  

 Sākumlapa Home