Noziegumi pret cilvēci

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Atpakaļ Back | Jaunumi News | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas | Prese |

 Sākumlapa Home

 
AIVARS BEIKA

SIBĪRIJAS LATVIEŠI - 30. GADU POLITISKĀ TERORA APSTĀKĻOS

Politiskais terors, kas PSRS trakoja 30. gados, bija loģisks turpinājums lielinieku politikai, kuru viņi realizēja jau varas sagrābšanas un nostiprināšanas laikā,

Jau 1919. gada 11. aprīlī pēc Dzeržinska ierosinājuma VCIK pieņēma lēmumu par piespiedu darba nometnēm, «darba skolu», ko var uzskatīt par Gulaga dzimšanas dienu, jo pirmo reizi likumdošanas ceļā noteica koncentrācijas nometņu pastāvēšanu, kaut pašas nometnes radās jau 1918. gada vidū. Turpmāk tās kļuva par politiskā terora neatņemamu sastāvdaļu.

Nedaudz vēlāk, 1919. gada 20. jūnijā, ar VCIK dekrētu rajonos, kur bija kara stāvoklis, Viskrievijas Ārkārtējā Komisija (VĀK) ieguva tiesības pārņemt no vispārējās tiesvedības lietas un vainīgos sodīt līdz pat nošaušanai par plaša diapazona politiskiem un ekonomiskiem «pārkāpumiem». Sibīrijā ārkārtējais stāvoklis saglabājās līdz 1920. gada beigām.

Līdz 1921. gada 19. decembrim VĀK bija tiesības kontrolēt visu personisko korespondenci. Pēc tam tikai korespondenci, kuru sūtīja uz ārzemēm, bet iekšējo korespondenci ierobežotā apjomā.

Lai apspiestu zemnieku sacelšanos pret padomju varu, 1920. gada 25. augustā Sibīrijas Revolucionārā komiteja slepenā pavēlē uzdeva izveidot guberņu un apriņķu «troikas», kuru sastāvā iekļāva attiecīgā administratīvā iedalījuma VĀK un revolucionārās komitejas vai padomju izpildkomitejas (kur tās bija izveidotas) priekšsēdētājus un kara komisāru. To uzdevums bija bez žēlastības izrēķināties ar padomju varai nepakļāvīgajiem. «Ja izrādītos», — draudēts pavēlē arī pašiem «troiku» dalībniekiem, — «ka troika pavirši vai nepietiekamas revolucionāras izturētības dēļ nav izmantojusi visus spēkus un līdzekļus cīņai ar sacēlušamies, tad tā atbild ar visu likuma bardzību par nepietiekami enerģisku Padomju varas aizstāvību.»(Krasnojarskas novada Valsts arhīvs (KNVA). —49. f., 1. apr., 2. I., 5. Ip.)

Šie un vēl citi dekrēti un pavēles tieši skāra arī tos vairāk nekā 47 000 latviešus, kuri šajā laikā atradās Sibīrijā.

Jau 1919. gada beigās pēc Sarkanās Armijas atgriešanās Sibīrijā apcietināja piecus Latviešu Nacionālās Padomes locekļus, nošāva bijušo Barnaulas kara apgabala komandieri ģenerālmajoru Reini Bisenieku, virsniekus Vilupu, Mūku, Jansonu, ierēdņus Krastiņu un Vimbu.

Daudzi latvieši nokļuva padomju cietumos un koncentrācijas nometnēs. Tikai 1920. gada aprīli vien, pēc nepilnīgām ziņām, Krasnojarskas cietumā bija septiņi, bet 1. koncentrācijas nometnē — 17 latvieši.

1921. gada 17. oktobri, pēc Latvijas vēstniecības Maskavā ievāktajām ziņām, no 892 Krievijā apcietinātajiem Latvijas pilsoņiem izdevies atbrīvot tikai 219. Bet šis ziņas nebija pilnīgas un apcietināto skaitā nav latviešu kolonistu, kas bez pavalstniecības optācijas neskaitījās Latvijas pilsoņi.

1922. gada februāri Latvijas konsuls Omskā E. Leķis ziņoja vēstniecībai Maskavā, ka no bēgļu vilciena Novonikolajevskā (Novosibirskā) izsēdināti un apcietināti līdz 40 latviešu virsnieku, bet Omskas 2. koncentrācijas nometnē ir līdz 30 no bēgļu vilciena izsēdinātu latviešu. Astoņpadsmitgadīgais Voldemārs Viducis apcietinājumā sašauts.

Smagi cieta arī Sibīrijas latviešu zemnieki, jo, kā 1922. gada janvāri rakstīja konsuls E. Leķis, pārtikas nodoklis no zemniekiem tiek piedzīts bez žēlastības. Lai neatstātu ģimeni bez apgādnieka, zemnieki atdod visu, jo provincē «čekas» ir un paliek vienīgais patvaldnieks un priekš tām iestādēm nekādi dekrēti nav rakstīti.» Pārtikas repartīcijas un pārtikas nodokļa savlaicīga neizpildīšana noveda koncentrācijas nometnēs un cietumos arī latviešu zemniekus.

Realizējot politisko teroru, Krievijas varas iestādes maz rēķinājās ar cilvēku pilsonību, ārvalstu diplomātisko misiju protestiem.

1921. gada 13. septembri Maskavā Latvijas vēstniecībā tika iesniegta vēstule ar lūgumu to nodot Latvijas Satversmes sapulces priekšsēdētājam J. Čakstem. Vēstules autors raksta par šausmīgo stāvokli, kurā atrodas Latvijas pilsoņi Krievijā, kas »ierēdņu noziedzīgo rīkojumu dēļ tiek mērdēti mitrajos pagrabos, «minimumam ēdiena porcija ir stipri par mazu, lai uzturētu cilvēka dzīvību. No provinces cietumiem atsūtītie atklāj tādas ainas, no kurām klausītājiem burtiski jānobāl un kuras atgādina viduslaiku inkvizīcijas šausmas un mežonības. Viss tas prasa, lai par to visu tiek kliegts, lai visa tauta zina, kas notiek blakus valstī zem sarkanā karoga, nakts tumsas un biezu mūru segas.»(Latvijas Valsts vēstures arhīvs (LWA). — 2574. f., 2. apr., 26. I., 40. Ip.)

1921. gada 17. oktobri, pēc Latvijas vēstniecības Maskavā ievāktajām ziņām, no 892 Krievijā apcietinātajiem Latvijas pilsoņiem izdevies atbrīvot tikai 219. Bet šis ziņas nebija pilnīgas un apcietināto skaitā nav latviešu kolonistu, kas bez pavalstniecības optācijas neskaitījās Latvijas pilsoņi.

1922. gada februāri Latvijas konsuls Omskā E. Leķis ziņoja vēstniecībai Maskavā, ka no bēgļu vilciena Novonikolajevskā (Novosibirskā) izsēdināti un apcietināti līdz 40 latviešu virsnieku, bet Omskas 2. koncentrācijas nometnē ir līdz 30 no bēgļu vilciena izsēdinātu latviešu. Astoņpadsmitgadigais Voldemārs Viducis apcietinājumā sašauts.

Smagi cieta arī Sibīrijas latviešu zemnieki, jo, kā 1922. gada janvāri rakstīja konsuls E. Leķis, «pārtikas nodoklis no zemniekiem tiek piedzīts bez žēlastības. Lai neatstātu ģimeni bez apgādnieka, zemnieki atdod visu, jo provincē «čekas» ir un paliek vienīgais patvaldnieks un priekš tām iestādēm nekādi dekrēti nav rakstīti.»(Latvijas Valsts vēstures arhīvs (LWA). — 2574. f.. 2) Pārtikas repartīcijas un pārtikas nodokļa savlaicīga neizpildīšana noveda koncentrācijas nometnēs un cietumos arī latviešu zemniekus.

Realizējot politisko teroru, Krievijas varas iestādes maz rēķinājās ar cilvēku pilsonību, ārvalstu diplomātisko misiju protestiem.

1921. gada 13. septembri Maskavā Latvijas vēstniecībā tika iesniegta vēstule ar lūgumu to nodot Latvijas Satversmes sapulces priekšsēdētājam J. Čakstem. Vēstules autors raksta par šausmīgo stāvokli, kurā atrodas Latvijas pilsoņi Krievijā, kas «ierēdņu noziedzīgo rīkojumu dēļ tiek mērdēti mitros pagrabos, «minimuma» ēdiena porcija ir stipri par mazu, lai uzturētu cilvēka dzīvību. No provinces cietumiem atsūtītie atklāj tādas ainas, no kurām klausītājiem burtiski jānobāl un kuras atgādina viduslaiku inkvizīcijas šausmas un mežonības. Viss tas prasa, lai par to visu tiek kliegts, lai visa tauta zina, kas notiek blakus valstī zem sarkanā karoga, nakts un biezu mūru segas.» LWA. — 2574. f., 2. apr., 26. I., 40. lp.

Latvijas konsuls Omskā E. Leķis 1922. gada 15. jūlijā, ziņojot vēstniecībai Maskavā par politiskajām represijām un nelikumībām pret latviešiem Sibīrijā, norādīja: «Konsulāta sarakstei ar Sibīrijas revolucionāro komiteju par apcietinātiem latviešiem līdz šim bija tikai viens mērķis... radīt iespaidu, lai augstākais soda mērs netiktu pieprasīts un izpildīts." Atsevišķos gadījumos to arī sasniedza. Tā, piemēram, 1922. gada 30. jūnijā VCIK ar telegrammu pieprasīja nāves soda izpildes atlikšanu sešiem latviešiem Sibīrijā un izmeklētāja slēdziena kopijas izsūtīšanu.

Diemžēl latvieši bija arī lielinieku politiskā terora realizētāju pusē. Krasnojarskas guberņas VĀK komisijā Cīņai pret kontrrevolūciju, spekulāciju un amata noziegumiem no pieciem cilvēkiem trīs bija latvieši: komisijas priekšsēdētājs J. Lepse, locekļi J. Bankovičs un Vigants. Vienā no sēdēm šī komisija notiesāja latviešus brāļus R. un J. Šironus un F. Rubeni par pretpadomju darbību — katru uz 5 gadiem ieslodzījumā.

Bet Ačinskas apriņķa milicijas priekšnieks Eduards Stasēns 1920. gada 22. oktobra naktī piedzēries milicijā nošāva piecus apcietinātos. No rīta atnākušais vietējais milicis (arī apriņķa VK(b)P komitejas loceklis) bija konstatējis, ka viens no E. Stasēna šautajiem apcietinātajiem ir vēl dzīvs. Milicis dzirdējis, ka ievainotais vaidējis: «Piebeidz mani.» Paņēmis cirvi un sašķaidījis ievainotā galvu.

Paskaidrojumā par naktī notikušo E. Stasēns raksta: «Atzīstu savu vainu pret republiku, bet tikumiski neciešu no tā, ka iznicināju piecus neliešus. Labprāt stāšos tas varas tiesas priekša, ko uzskatu par savu, un labprāt izcietīšu jebkuru sodu, bet visu laiku jutīšu, ka par pieciem parazītiem un proletariāta revolucionārās iekārtas grāvējiem ir kļuvis mazāk. Vienīgā mana vēlēšanās, lai mani tiesā Čeka kā revolūcijas pats uzticamākais un kaujinieciskākais sargs.» (KNVA. —448. f., 2. apr., 165. I., 34.—35. lp.)

Pēc šāda «varoņdarba» guberņas revolucionārais tribunāls ir izdevis izziņu, ka neiebilst līdz E. Stasēna lietas pilnīgai noskaidrošanai viņa strādāšanai guberņas čekā.

1923. un 1924. gadā, kad: 1) jaunās ekonomiskās politikas apstākļos izmainījās tiesiskā bāze; 2) rietumu sabiedrība rīkoja skaļus demaršus; 3) koncentrācijas nometnēs ierīkotās darbnīcas nespēja konkurēt ar brīvo darbaspēku, — daļu šo nometņu klusi slēdza.

Sekoja pirmais politiskais atkusnis līdz 1928. gadam, kad turīgo zemnieku paraugprāvas ievadīja lielo kolektivizācijas procesu, kas savukārt radīja Gulagu. Izveidojās Apvienotās valsts politiskās pārvaldes (AVPP) darba labošanas nometnes (DLN), kur sākumā novirzīja ar trīs un vairāk gadiem sodītos, un Iekšlietu Tautas komisariāta (IeTK) darba labošanas kolonijas (DLK). 1934. gadā AVPP iekļāva IeTK sastāvā un visas nometnes nonāca IeTK pakļautībā.

Uz šīm nometnēm tika sūtīta zemniecības izglītotākā, spējīgākā daļa, kuru padomju historiogrāfijā apzīmēja par kulakiem jeb budžiem.

Jau 1928. gada sākumā, motivējot ar labības valsts iepirkuma plāna nepildīšanu, Sibīrijā sākās turīgo zemnieku aresti un tiesu paraugprocesi. Vieni no pirmajiem apcietināto skaita iekļuva arī Krasnojarskas apvidus Ujāru rajona Borisovas ciema latviešu kooperatīva «Ausma» priekšsēdētājs Bambītis, zemnieks Liepiņš, Nikoļskas ciema patērētāji biedrības priekšsēdētājs Šepers un virkne citu turīgo latviešu. Kooperatīvu «Ausma» apsūdzēja par to. ka tas ar savu darbību traucējis valsts iepirkuma iestādēm veikt savu uzdevumu, jo iepircis labību par zemniekiem izdevīgākiem noteikumiem.

Ekonomiskā un politiskā terora procesam attīstoties, turīgo zemnieku individuāli aresti 1930. gada ziemā pārauga turīgās zemniecības masveida deportācijās. ŠI pasākuma idejiskā sagatavošanā piedalījās arī VK(b)P Sibīrijas novada pirmais sekretārs Roberts Eihe, kas 1930. gada 27. janvārī novada partijas aktīva sanāksmē nerādija: «Pēc mūsu domām. Tādi budži sūtāmi uz ziemeļiem — uz Narīmu un Turuhanskas koncentrācijas nometnēm. Otru budžu daļu varēs izlietot darba kolonijās... Mēs taisīsim Tomskas-Jeņisejas ceļu, taisīsim caur neapdzīvotiem rajoniem. Lai iet uz turieni budži, lai pastrādā dažus gadus, citus neizsūcot, bet pēc tam palūkosimies, kas būs no viena vai otra budža iznācis,»

Pirmā deportācija Sibīrijā notika 1930. gada februāri un martā. Izsūtāmos iedalīja trīs kategorijās:

Pirmās kategorijas turīgos zemniekus nosūtīja uz koncentrācijas nometnēm, otrās kategorijas zemniekus uz koncentrācijas nometnēm vai tālākām specpārvietoto nometnēm, trešās kategorijas — uz specpārvietoto nometnēm. Pēdējās veidoja ne tuvāk par 35—50 verstīm no apdzīvotām vietām.

Katra deportētā ģimene varēja ņemt līdzi pārtiku diviem mēnešiem, 1 zirgu ar aizjūgu (tas bija iespējams tikai tiem, kurus transportēja tikai ar pajūgiem); 3 izkaptis, 2 sirpjus, 2 lāpstas, 1 zāģi, 2 cirvjus, pa trīs ģimenēm 1 arklu, pa četrām ģimenēm — 1 ecēšas, pa divdesmit saimniecībām — 1 kalēja un 1 galdnieka instrumentu komplektu. Zvejas piederumiem ierobežojumu nebija. Bet šo noteikumu ievērošana bija atkarīga no to cilvēku subjektīvās rīcības, kas šo pasākumu veica. Dokumenti liecina, ka deportācijas laikā tā realizētāji, dažādu motīvu vadīti, patvarīgi bija paplašinājuši izsūtāmo ģimeņu skaitu, ņirgājušies par šiem nelaimīgajiem cilvēkiem, piekāvuši viņus, atņēmuši apģērbu, sīkas vērtslietas, pēc tam nolaupījuši oficiāli konfiscētās mantas.

Otrā masveida deportācija notika 1931. gada jūlijā. Neraugoties uz iepriekš izsūtītu cirkulāru vietējām VK(b)P komitejām par to, ka pieļautās vardarbības izsūtīšanas laikā nedrīkst atkārtoties, tomēr apvidus prokuroru ziņojumi Sibīrijas novada prokuroram liecina, ka tās tomēr atkārtojās. Tā, piemēram, no Novoselovas rajona nepamatoti bija izsūtītas 28 ģimenes, no Ujāru un Partizanskas rajoniem deportēti bez pārtikas, siltā apģērba utt.

Šajās divās deportācijās cietušo latviešu skaitu pagaidām noteikt nav izdevies, jo deportēto reģistrācijas biezajos sējumos Omskas arhīvā tautība ir uzrādīta tikai krieviem, bet aiz pārējo uzvārdiem ir ieraksts «Nacionālais mazākums» . Dažas ziņas ir par atsevišķām kolonijām. Tā, piemēram, pirmās deportācijas laikā no Ujāru rajona Ostrovas kolonijas izsūtīja septiņas latviešu ģimenes, to skaitā 52 gadus vecā Eduarda Voita sešu bērnu ģimeni, 41 gadu vecā Jāņa Roņa trīs bērnu ģimeni, 43 gadus vecā Jāņa Avotiņa trīs cilvēku ģimeni u. c.

1936. gadā Ujāru rajona padomes izpildu komitejas (turpmāk RIK) pārskatā pēc Taimenskas latviešu ciema padomes apsekošanas aktā rakstīts: «Ciema teritorijā agrāk bijis ievērojams skaits ekonomiski spēcīgas viensētu saimniecības, kurās izmantots algots darbaspēks. Diezgan liela šo saimniecību daļa ieskaitīta kulakos un izsūtīta.» (KNVA. — 1386. f., 1. apr., 41. I., 32. lp)

Ņemot vērā, ka Sibīrijas novadā pēc 1927. gada veiktās daļējās uzskaites turīgo zemnieku bija 6,7%, bet, pēc autora aprēķina, latviešu kolonijās 20. gadu beigās caurmērā — 12 līdz 15%, tad secinājumus nav grūti izdarīt, vēl jo vairāk — zinot Sibīrijas vadošo darbinieku vidū izplatīto uzskatu, ka latvieši dzīvo ievērojami labāk, ēd ievērojami labāk nekā krievi un visi ir turīgi (budži).

Deportēto transportēšana uz nometnēm 1930. gada ziemā notika ar vilcienu un pajūgiem, bet nākamā gada vasarā arī ar kuģiem. No mājām izrauto cilvēku pārdzīvojumi turpinājās ceļā. Tā, piemēram, Ačinskas apvidus Bjurļanskas rajona turīgos zemniekus transportēja uz Krasnojarskas apvidus Manas rajona nometnēm. Bet, neaizvestus līdz galam, tos pameta pie Manas rajona robežas, Šī rajona pilnvarotais 1930. gada 10. marta ziņojumā raksta, ka pie rajona robežas atrodas līdz 700 ģimenēm, kas katru dienu prasa pajūgus ceļa turpināšanai. Tai pašā laikā pajūgi vajadzīgi arī vietējo turīgo zemnieku aiztransportēšanai. Ne visi zirgi spēja izturēt tālo ceļu, jo trūka siens un auzas, ar ko deportācijas organizētāji nebija nodrošinājuši.

«Puse zirgu ir bez kājām no kulaku transportēšanas aiz purva,» (Omskas apgabala Valsts arhīvs (OAVA). — 28. f., 1. apr., 280. l.,957.1p.) — bija rakstīts no Taras rajona Jegorovas ciema Sirbašinas, Vasisa un Augšbebru latviešu kolonijām. Bez tam garāmbraucošo pajūdznieku zirgi bija noēduši šo koloniju iedzīvotajiem daudz lopbarības, bet izsūtītajiem bija izdalīti ievērojami pārtikas krājumi. Latvieši un arī vietējie zemnieki izturējās ar līdzjūtību pret komunistu diktatūras upuriem.

Vienlaikus ar turīgo zemnieku deportāciju atslogoja arī pārpildītos cietumus. To kontingenta ievērojamu daļu veidoja ekonomiskās nodevas nenomaksājušie un klaušas neizpildījušie zemnieki, latvieši, kuri aktīvi iestājās par atgriešanos Latvijā, kā arī neapmierinātie ar padomju varu. Šajā nolūkā Sibīrijas novada padomes izpildu komitejas (turpmāk SnIK) administratīvā daļa 1930. gada 3. martā izdotajā rīkojumā Nr. 785/s (burts «s» nozīmēja slepeni, bet «ss» pilnigi slepeni) lika no PSRS Eiropas daļas atsūtītos cietumniekus novirzīt uz darba labošanas nometnēm, bet tos sibīriešus, kas apņēmās nedēļas laikā sevi nodrošināt ar nepieciešamo inventāru, pārtiku, lopbarību un kopā ar ģimeni uz paša rēķina izbraukt uz nozīmēto izsūtījuma vietu pa noteikti nospraustu un stingri kontrolētu maršrutu, — atbrīvot šī pasākuma veikšanai. Velnišķīga izdoma! Atbrīvot valsti no transportēšanas izdevumiem, vēl panākt arī apcietināto ģimenes locekļu brīvprātīgu nonākšanu nebrīvē un vergu darbaspēka rindās!

Visu iepriekšminēto pasākumu būtība bija turīgās zemniecības kā kolektivizācijas galvenā sabiedriskā pretspēka iznicināšana, baiļu sindroma radīšana zemniecības psihē vieglākai tās ietekmēšanai un virzīšanai, kopsaimniecību ekonomiskā nostiprināšana ar ražošanas līdzekļiem, kas bija konfiscēti sodītajiem un deportētajiem. Pēdējo apstiprina arī VK(b)P Krasnojarskas rajona komitejas instruktora Otto Millera teiktais: «Ja mēs pratīsim viņus (turīgos zemniekus — A. B.} pārspēt, nospiest, ja tikai mēs pratīsim labi veikt kulaku likvidāciju, tad līdzekļi mums būs.»(Novosibirskas apgabala PSKP arhīvs (NAPA). — 2. f., 1. apr.. 4109. I., 87. lp)

Par vispārējiem deportāciju apmēriem var spriest kaut vai pēc tā, ka uz Narīmas apvidus diviem rajoniem (Kolpaševas un Kargasoksas) vien bija izsūtīti 130 000—135 000 turīgo zemnieku jeb «specpārvietoto» (pēc dokumentiem).

Narīmas novadā vispār visos sešos rajonos kopā bija 94 000 pastāvigo iedzivotāju. Kargasoksas rajonā šajā laikā dzīvoja tikai 2 888 pamatiedzivotāji — ostjaki, kuri pēc specpārvietoto iemitināšanas atstāja savas dzimtās vietas un bēga uz citurieni. Viens ļaunums radīja citu. Turīgās zemniecības iznicināšanas dēļ cieta arī ziemeļu mazās tautas.

Omskas apgabala 13 rajonos bija 120 darba ciemati izsūtītajiem turīgajiem zemniekiem.

Gan darba labošanas nometņu, gan darba labošanas koloniju un «specpārvietoto darba ciematu» loma PSRS ekonomikā strauji pieauga, jo ieslodzīto darba spēku izmantoja liela mēroga saimniecisko objektu celtniecībā, rūpniecisko izejvielu ieguvē raktuvēs un taigās, dažādu saimniecisko organizāciju palīgražošanā tām pakļautajos bezstatūtu lauksaimniecības arteļos un sovhozos.

Izsūtīto zemnieku «lauksaimnieciskai iekārtošanai» PSRS TKP vairākiem Sibīrijas novadiem 1931.—1932. gadā piešķīra naudas līdzekļus. No tiem daļu saņēma RSnlK Tautas izglītības nodaļa, Veselības aizsardzības nodaļa, Zemes pārvalde un citas organizācijas kā neatgriezeniskus līdzekļus izsūtījuma vietu iekārtošanai, bet daļu līdzekļus paredzēja kā aizdevumu deportētajiem sēklas, lopu, lauksaimniecības inventāra, būvmateriālu iegādei. 10% no aizņēmuma bija jāatmaksā jau 1932. gada beigās, 40%— 1933. gadā, bet 30% — 1934. gadā.

Tomēr VK(b)P un VĻKJS nomenklatūra, AVPP, IeTK un padomju birokrātija nekautrējās iedzīvoties arī uz šo līdzekļu rēķina. RietumSibīrijas Soczembankas pārvaldnieks 1933. gada 5. februāra dokumentā Nr. 0-34/s ziņo RSnIK priekšsēdētājam F. Grjadinskim, ka pārbaudē konstatēts haoss IK struktūru darbā. Nav nekādas uzskaites par piešķirto līdzekļu sadali, nav kontroles pār to izmantošanu. To pašu konstatējušas bankas filiāles rajonos. Banku šī līdzekļu izsaimniekošana uztrauca tāpēc, ka ir jau 1933. gada sākums un vēl nav ienākuši aizdevumu 10%. Līdzatvesto mājlopu un lauksaimniecības inventāra likteni noteica tā saimnieciskā organizācija, kuras rīcībā nodeva izsūtītos cilvēkus.

Tiem, kas bija sevi parādījuši kā centīgus un prasmīgus darba rūķus, visu bez atlīdzības atņēma, aizsūtīja uz neapdzīvotu vietu un labvēlīgi piešķīra naudas aizdevumu jaunu zemju apgūšanai, dzīves uzsākšanai, atļaujot pat celt individuālās mājas izsūtīto pašu iekārtoto baraku ciematos pēc darba un brīvdienās.

Austrumsibīrijas VK(b)P, IK un AVPP vadītāju kopīgi parakstītajā un visām attiecīgajām rajonu iestādēm izsūtītajā pilnīgi slepenajā cirkulārā par deportēto stāvokli izsūtījuma vietās bija atzīts, ka «specpārvietoto iekārtošana ir ārkārtīgi slikta». Pēc norādēm par aizdevuma piešķiršanu lopu, inventāra iegādei un citām bija arī prasība atraut jaunatni no vecāku kontrrevolucionārās ietekmes. Šajā nolūkā ražošanā bija jāveido speciālas jaunatnes brigādes. Tās «jāiesaista darba (nevis sociālistiskā) sacensībā un trieciennieku kustībā», un tām «jāpiestiprina politiskie vadītāji no šis saimnieciskās organizācijas partijas un komjauniešu vidus».

Lielāka ieslodzīto daļa bija nodarbināta kolonijas ārējās ražošanas filiālēs: ķieģeļu cepļos, kūdras ieguvē un pārstrādē, kaļķu ieguvē, lauksaimniecības fermās, kokmateriālu sagatavošanā.

Lai spētu uzņemt strauji pieaugušo represēto skaitu, 1933. gada sākumā tika veikti plaši sagatavošanas darbi. RSnIK prezidija sēdē 1933. gada 10. martā pieņēma lēmumu Nr. 4883 par darba koloniju celtniecības plānu dekādes laikā, par jaunas kolonijas celtniecību Kuzbasa rajonā un iesāktās Novosibirskas kolonijas celtniecības nobeigšanu divu mēnešu laikā. Bez tam izveidoja komisiju Gredzena vadībā ar RSn prokuratūras, tiesas, milicijas un AVPP pārstāvjiem, kurai vajadzēja izstrādāt pasākumus cietumu kārtējai atslogošanai.

Tai pašā sēdē RSn IK prezidijs nosodīja vairāku rajonu, to skaitā arī Abakanas, Karatūzas, Novokuskovskas vadību, kur dzīvoja arī lielāks skaits latviešu, par to, ka tās pēdējā laikā nav atklājušas nevienu jaunu turīgo zemnieku saimniecību. Tādēļ novada finansu nodaļai divu dekāžu laikā bija jāapseko šie rajoni, jāatklāj turīgo zemnieku saimniecības un pēc to iekļaušanas un apstiprināšanas attiecīgos sarakstos trīs dienu laikā jāpiedzen visi attiecīgie maksājumi. Pildot augstāko varas iestāžu prasību, Karatūzas rajona izpildu komiteja 1933. gada 17. martā nosūtīja savam pilnvarotajam Lejas Bulānā Alifirovam 15 veidlapas, kurās bija jāieraksta attiecīgs skaits turīgo zemnieku un kuras nākamajā dienā personiski jānogādā RK.

Bez šaubām, dažu dienu laika nomaksāt visus stipri palielinātos nodokļus reāli nebija iespējams, un tādējādi nometnēm tika nodrošināts kontingents un palielinājās ražošanas līdzekļu daudzums kopsaimniecībās.

Izvēršoties iedzivotāju represijām un sociālisma objektu celtniecībai, PSRS TKP 1933. gada 20. aprīlī lēmumā Nr. 775/146-s par AVPP darba nometnēm uzdeva PSRS zemes TK ierādīt Sibīrijas nometņu vadībai jaunas zemes platības, bet RietumSibīrijas novada zemes pārvaldei līdz l. jūnijam tajās bija jāveic zemes ierīcība jauno nometņu ierīkošanai 1933. gadā paredzētajam izsūtāmo kontingentam.

1933. gada 1. aprīli RSnIK pieprasa palielināt upju kuģu skaitu Obas upē, lai varētu pārvest šajā gadā virs plānotā vēl 300 000 specpārvietoto (tātad ziemeļu nometņu kontingentu plānoja) uz Narīmas novadu pa Obu un tās pietekām. Bet RSn prokurora vietnieks pilnīgi slepenā ziņojumā 1933. gada 29. jūnijā Nr. 951-ss RSnlK priekšsēdētājam F. Grjadinskim raksta, ka VK(b)P CK un TKP, lai uzlabotu ieslodzīto apstākļus, ar 1933. gada 8. maiju ir noteikušas, ka apcietinājuma vietās uz katru tur atrodošos jābūt 2 m2, bet novadā ir tikai 1,1 m2. Bez tam nav nodrošinātas pat visminimālākās sanitārās prasības.

Neraugoties uz nometņu un tur ieslodzīto skaita pieaugumu, visus pieprasījumus pēc brīvā darbaspēka, piemēram, Sibīrijas ceļu būvē, apmierināt pagaidām nevarēja.

Vairāku objektu būvniecība, kur strādāja ieslodzītie, tika turēta lielā slepenībā. Tā, piemēram, Sibīrijas latviešu avīzes «Sibīrijas Cīņa» un «Taisneiba» saņēma RietumSibīrijas novada Galvenās literatūras un izdevniecību pārvaldes 1933. gada 15. jūlija pavēli Nr. 145-s, kurā kategoriski aizliedza publicēt jebkādu informāciju par sešu dzelzceļa līniju (norādot konkrēti — A. B.) celtniecību.

Arī Austrumsibīrijas VK(b)P birojs jau 1931. g. 23. jūlijā bija spiests atzīt, ka šajā novadā ir ārkārtīgi slikti izsūtīto saimnieciskie un sadzīves apstākļi, medicīniskā palīdzība un pilnīgi netiek veikts nekāds kultūras un izglītības darbs. Daudzās DLN un DLK lielākā vai mazākā skaitā bija arī latvieši. Tomskas apvidus DLN bija Mārtiņš Hiršs, brāļi Akselis un Aleksandrs Lehmusi, kuru tēvu Jāni Lehmusu nošķīra un nosūtīja uz Turuhanskas nometni, Aleksejs Mika, Ignats Galvvidis, Jānis Cīrulis, Jānis Einbergs, Antons Eniņš un citi; Krasnojarskas apvidus DLK: Oskars Baltais, Andrejs Mālnieks, Emma Dauguls un citi latvieši.

No Lejas Bulānas vien līdz 1933. gada martam 50 zemnieki bija nosūtīti uz šim nometnēm, to skaitā Nikolajs Kļaviņš, Andrejs Graudiņš, Mārtiņš Lasis, Jēkabs Tomans, Pēteris Vilks u. c.

Bez Sibīrijas latviešiem daudzās nometnēs bija arī izsūtītie latvieši no citām PSRS dalām, piemēram, turīgie latviešu zemnieki no Mogiļevas apvidus Šatarkino un Miņejevkas ciemiem — Vilis un Milda Eizengraudi, Antons un Eda Rudziši, no Bobruiskas apvidus Tabugas — Mārtiņš un Anna Kazaki u. c. Tikai Cainskas rajonā vien starp izsūtītajiem bija ievērojams skaits latviešu no Baltkrievijas kolonijām.

Līdz 30. gadu vidum DLN un citas ieslodzījumu vietās nonāca daļa latviešu zemnieku, kas nebija piespiežami stāties kopsaimniecībās. Tā, piemēram, latviešu ciemos Tjažinskas rajona Borokovskā un Krivošeinas rajona Maļinovskā 1935. gada 1. janvāri bija attiecīgi vēl 65% un 59,9% viensētu. Pavasarī viensētniekiem uzlika lielus sējas plānus. Kas tos neizpildīja, tos tiesāja, un tādējādi kolektivizācijas rādītāji uzlabojās. Tāpat nometnēs nonāca latviešu zemnieki, kas pārdeva lopus, inventāru, sēklas labību pirms iedzišanas kopsaimniecībā. Turpat nokļuva arī tie, kas bija iestājušies kopsaimniecībās, bet, nesamierinoties ar saimniecības bezatlīdzības zaudēšanu, mēģināja gūt kaut nelielu kompensāciju nelegālā veidā. Taras rajona VK(b)P sekretārs 1933. gada 25. oktobri ziņoja, ka Jegorovas ciema latviešu kopsaimniecībā «Imūns» priekšsēdētājs organizējis kontrrevolucionāru grupu, kurā bijuši trīs kulaki. Viņi izvirzījuši mērķi izsaimniekot inventāru, piejāvuši atpalicību lauksaimniecības kampaņu laikā. Pašreiz šī grupa ir apcietināta. (OAVA. — 940. f., 3. apr., 26. I., 80. lp.)

Šis kategorijas cilvēku īpatsvars pieauga pēc 1932. gada 7. augustā pieņemtā PSRS CIK un TKP likuma, kas visniecīgāko kopsaimniecību īpašuma piesavināšanos uzskatīja par smagi sodāmu noziegumu. Lūk, daži pārkāpumi un piespriestie sodi: par četru litru piena paņemšanu — brīvības atņemšana uz 2 gadiem; par auzu piesavināšanos astoņu rubļu vērtībā — brīvības atņemšana uz 2 gadiem; par putās saskrieta zirga dzirdināšanu ar aukstu ūdeni, no ka it kā zirgs nobeidzies, — 10 gadi; graudu vedējam, kas izbraucis no rīta, bet nevis iepriekšējā vakarā, kā licis priekšsēdētājs, — 2 gadi. Par šādiem un tamlīdzīgiem noziegumiem sociālisma triecienceltnēs vergoja no Vengerovas rajona Jānis Kukulis, brāļi Kučāni; no Karatūzas rajona Ādams Prikulis, Dronis u. c. Kopā ar viņiem sodu izcieta arī vairāki latviešu kopsaimniecību priekšsēdētāji, kuri par katru cenu necentās vai arī nespēja izpildīt bieži nepamatoti lielās valsts nodevas.

Tā, piemēram, Karatūzas rajona Lejas Bulānā kopsaimniecības «Sarkanais Oktobris» priekšsēdētāju Juri Kadaku 1933. gadā notiesāja uz 10 gadiem ar formulējumu «par valsts mantas izšķērdēšanu», bet pēc pārsūdzēšanas — uz 3 gadiem «par bezatbildīgu attieksmi pret darbu». Šādu sodu viņš saņēma tāpēc, ka izmaksāja par izstrādes dienu 5 kg labības, bet nenorēķinājās pilnībā ar valsti. Bet Lejas Bulānas kopsaimniecībā «Cīņa» pēc visu nodevu nokārtošanas varēja izmaksāt strādājošiem tikai 250 g labības par izstrādes dienu. Starp notiesātajiem kopsaimniecību priekšsēdētājiem bija Jāzeps Cīrulis no Vengerovas rajona lauksaimniecības arteļa «Sarkanais Latgalietis», Jānis (Ivans) Dzalba no Ačinskas rajona lauksaimniecības arteļa «17. partijas kongress», Jānis (Ivans) Kalniņš no Taigas rajona lauksaimniecības arteļa «Gaisma», Švirksts no Jurginskas rajona lauksaimniecības arteļa «Latgalietis» u. c.

Sodīti tika arī tie kopsaimniecību priekšsēdētāji, kas nenodrošināja rūpniecību ar vajadzīgo strādnieku skaitu. Apsūdzība skanēja: «... negrib organizēt darbu un augstus darba tempus, lietot maksimālās izstrādes normas, pilnībā izmantot sieviešu darbu un tādējādi izbrīvēt darbaspēku rūpniecībai.»

1936. gadā Ujāru rajonā tiesai tika nodoti pavisam seši lauksaimniecības arteļu priekšsēdētāji, divi priekšsēdētāja vietnieki un 22 brigadieri.

Jāatzīmē, ka rajonu vadība, izvēloties kopsaimniecību priekšsēdētājus, vadījās no šķiriskuma principa un tieši tādēļ daļa priekšsēdētāju nokļuva uz apsūdzēto sola, jo daudziem trūcīgiem zemniekiem, kurus izvirzīja vadība, nebija ne lauksaimniecisko zināšanu, ne organizatorisko iemaņu, ne darba tikuma.

Par sodīto plašo diapazonu RSn 1935. gada rudeni tikai labības novākšanas un sagādes laikā liecina RSn tiesas priekšsēdētāja A. Ostrovska atskaite.

Nodarbošanās 1935.gada 25. septembrī 1935. gada 5. novembri
Notiesāti pavisam no tiem lauksaimniecības 1411 2825
arteļu amatpersonas to skaitā lauksaimniecības 243 371
arteļu priekšsēdētāji brigadieri MTS darbinieki 37 121 8 71 178 12
lauksaimniecības arteļu ierindas biedri 281 427
viensētnieki 780 1773
to skaitā turīgie 306 536

Par noziegumu uzskatīja lauksaimniecības tehnikas bojāšanos ražas novākšanas laikā, sliktu kvalitāti graudaugu novākšanā un graudu zudumus, graudu bojāšanos kuļot un glabājot, labības zagšanu un labības nodevu neizpildīšanu. Pēdējā bija galvenā apsūdzība viensētniekiem, pret kuriem vērsās visā likuma bardzībā. 1936. gada 21. janvāri IeTK RS pārvaldes priekšnieka vietnieks vācietis Veizāgers raksta RSn tiesas priekšsēdētājam, ka «apcietināto skaits ar katru dienu pieaug», bet novada tiesu darba tempi nenodrošina iepriekšējās izmeklēšanas cietumu atslogošanu, un tie visi ir pārpilditi. (Novosibirskas apgabala Valsts arhīvs (NAVA). — 47. f., 3. )

Realizējot Ļeņingradas apgabala AVPP izstrādāto «Orientieri latviešu nacionālistu centra lietā», kurā tika apmeloti Padomju Savienībā dzīvojošie latvieši spiegošanā, diversiju rīkošanā pret PSRS, «lai gāztu padomju iekārtu», (Hofrāte A. Staļina mafijas upuri // Latvijas vēsture. — 1991. — Nr. 2.—70. lpp.) kuru cirkulāra veidā izsūtīja visām AVPP daļām visā PSRS, kopš 1936. gada arī Sibīrijā pieauga politisko prāvu skaits pret latviešiem. Viena no pirmajām zināmajām šajā gadā bija pret Krasnojarskas depo remonta ceha priekšnieku Jezupu Breidaku. Viņu apvainoja kontrrevolucionāras organizācijas izveidošanā un vadīšanā ar mērķi «graut padomju valsts varenību». Viņam piesprieda nāvessodu. Tajā pašā «Krasnojarskij Rabočij» 1936. gada 28. marta numurā bija publicēta informācija, ka Kemerovas raktuvēs, izmeklējot kontrrevolucionāru grupas lietu, J. Drobņa lieta izdalīta īpaši.

Tūkstošiem nelaimīgo latviešu nonāca Sibīrijas DLK. Par dzīves apstākļiem tajās vēl pirms masu iznicināšanas slūžu pilnīgas atvēršanās 1937. gadā var spriest pēc Sibīrijas prokuroru pārbaudes braucienu atskaitēm 1936. gadā.

RSn prokurors J. Barkovs 1936. gada 8. februāri slepenā ziņojumā Nr. 77-s RSn IK priekšsēdētājam F. Grjadinskim par Prokopjevskas DLK raksta, ka barakās ir antisanitāri apstākļi — «ūdens pat dzeršanai nepietiek». «Ūdens un ziepju trūkuma dēļ ieslodzītie nemazgājas. Temperatūra barakās — no 8° līdz 12° C. Priekš 2778 kolonijā esošiem cilvēkiem ir 1749 lāviņas. 1029 ieslodzītie guļ vai nu pa diviem uz vienas lāvas, vai uz grīdas. Matraču ir tikai 1319, bet segu tikai 805,»

Ir konstatēti rupjas patvaļas akti pret ieslodzītajiem (rupjība, piekaušana utt.) no apsardzes un atbildīgo dežurantu puses. «Nakti no 21. uz 22. janvāri sargs Sivko ar ieganstu, ka jāpārmeklē 30 cilvēku ieslodzīto brigāde, tiem «pēc ogļu kraušanas sasvīdušiem licis nogulties sniegā un noturējis tā 20—25 minūtes». (NAVA.—47.f.,3.apr.,49..)

J. Barkova ziņojuma turpinājumā raksturots stāvoklis Staļina darba labošanas kolonijā: «ieslodzītie galīgi nav nodrošināti ar apaviem un apģērbu. Apģērbu kolonijā gandrīz pavisam neizsniedz, un vairumam ieslodzīto tas ir tik neapmierinošs, ka tie nevar iziet darbā ziemas laikā. Apavu vietā kolonijā izsniedz vīzes, bet, tā kā nekādus kājautus nedod, tad ieslodzītie šim mērķim izlieto visādas lupatas no pašu veļas un apģērba. Tā kā apgāde ar apģērbu un apaviem bija galēji neapmierinoša, decembri un janvāri apsaldējās 58 ieslodzītie.» 1935. gadā kolonija mantu iegādei bija izlietojusi 56 000 rubļu, bet Sibīrijas DLK pārvaldei ieskaitījusi tīro peļņu 2,27 milj. rubļu. Ziņojumā vēl atzīmēts, ka «veļu ieslodzītajiem neizsniedz, bet personisko veļu kolonija nenodrošina ar mazgāšanu».

Kolonijā ir viens ārsts, ieslodzītais, kam dienā jāpieņem no 180 līdz 250 cilvēku, un stacionārā vēl ir 25 slimnieki. Ēdnīcā nav krūzīšu un tēju dzer no šķīvjiem. Katli ēdienu gatavošanai nav alvoti, tie ir izrūsējuši. Ēdienu gatavošanu neviens nekontrolē.  J. Barkova pārskata noslēgumā paradīti apstākļi Starokuzņeckas cietumā, kur apcietinātos ēdina ar saldētiem kāpostiem un ūdeni, jo līdzekļu trūkuma dēļ eļļu un zivis neizsniedz. Cietuma priekšnieka vietnieks spiež ieslodzītās sievietes kļūt par mīļākajām.

Sibīrijas nometņu prokurors Miņins, pārbaudot «revolucionārās likumības ievērošanu» no 1936. gada 16. līdz 19. novembrim IeTK pārvaldes pakļautībā esošajā Taigas DLK, raksta, ka stipri nepietiek veļas. ievērojamam skaitam ieslodzīto nav gultas veļas, un cilvēki guļ uz kailām nārām vai netīras grīdas. «Sakarā ar to, ka nav veļas apmaiņai, ka nepietiek ūdens un ziepju, cilvēki pirti nemazgājas vai mazgājas ļoti reti. Nav speciālu telpu virsdrēbju un apavu žāvēšanai, dzīvojamā telpa ir ārkārtīgi antisanitārā stāvokli. Tas viss ir radījis lielu utainību.»

Tālāk teikts, ka nepietiek sadzīves priekšmetu un nav pat mazgāšanās ierīču. «Vienu ēdamkaroti un krūzīti izmanto 20—30 cilvēku, uz 2—3 cilvēkiem ir viena bļodiņa. Maltītes ieslodzītie ietur no pulksten 5.00 līdz 6.00 rītā un no pulksten 18.00 līdz 19.00 vakarā. Strādā bez pusdienām 10—11 stundas.»

Būtiskas izmaiņas politiskā terora politikā notika 1937. gadā, kad pēc VK(b)P CK plēnuma no 23. februāra līdz 5. martam pārgāja uz nepieredzēti liela mēroga masveida represijām. Šo pasākumu galvenie cēloņi bija šādi.

1. Ekonomisko plānu izgāšanās. Kaut arī ar lielu pacēlumu valsti atzīmēja otrās piecgades pirmstermiņa izpildi, tomēr faktiskie sasniegumi stipri atpalika no oficiāli paustajiem. Skaļi izreklamētās, kā arī klusi topošās sociālisma dižceltnes kā vampīri prasīja atkal un atkal jaunus upurus. Tādēļ tika pastiprināts jau izplatītais «ienaidnieka tēls, tas padarīts masveidīgs. Sabiedriskā doma par to tika pārliecināta, radot teorētisku pamatojumu par šķiru Cīņas saasināšanos sociālisma celtniecības apstākļos. ienaidnieka tēla modelēšanai ļoti parocīgi kļuva cittautieši, it īpaši nacionālo grupu pārstāvji, kuru pamatnācija dzīvoja patstāvīgās valstis. Viņiem ticamāk varēja inkriminēt graujošu darbību pret PSRS, spiegošanu ārvalstu labā un citus grēkus. Tādējādi paplašinājās ienaidnieku tēla galerija, kurā ietilpa ne tikai iekšējie (kaitnieki, turīgie zemnieki), bet arī ārējie (nacionālisti, sazvērnieki, diversanti, teroristi) ienaidnieki.

2. Nežēlīgā cīņa par personisko karjeru dažādos VK(b)P un valsts varas struktūru līmeņos. Tāda parādība raksturīga totalitāriem režīmiem vispār, bet komunistu varas gaiteņos tā sasniedza līdz šim nepieredzētus apmērus un nežēlību.

3. Pieaugošā masu neapmierinātība. Arhīvos tagad pieejami čekas pilnīgi slepenie ziņojumi Rietumsibīrijas novada VK(b)P pirmajam sekretāram R. Eihem par politisko stāvokli. Tie ļauj iepazīt reālo sabiedrības noskaņojumu, par kuru līdz šim oficiālā propaganda centās radīt tai vēlamo priekšstatu.

1936. gada 14. februāri IeTK RS valsts drošības galvenās pārvaldes priekšnieka vietnieks, valsts drošības vecākais majors Zaļpeteris pilnīgi slepenā ziņojumā R. Eihem par stāvokli līdz 1936. gada 10. februārim apraksta dažādu rajonu bijušo sarkano partizānu politisko noskaņojumu un citē daudzu izteicienus. Sibīrietis E. Tružiks teicis: «Kas tā par varu, tā ir laupīšana. Aizņēmumus izdomājuši. Ko nopelni, to arī atdod. Sacīja, ka pēc paša vēlēšanās varēs palīdzēt valstij, bet tagad katru mēnesi ar varu atņem naudu. Lai velns parauj tādu varu. Muļķi mēs bijām, iekarojām sev iznīcību. Jau aizņēmumi vien ir apnikuši, bet cik vēl pārējie nodokļi. Droši vien arī nodokļos nomiršu.»

P. Šiskuns, trūcīgais zemnieks, viensētnieks, bijušais partizāns: «Es esmu gatavs tagad atkal karot, jo apnikusi šī draņķīgā padomju vara. Es nevaru to ciest, un tāpat visi uz to skatās. Kolhozā neiešu.»

F. Nadutkins: «Padomju vara spiež ar dažādiem nodokļiem. Labību atņem ar varu. Visi neapģērbti, basām kājām, bet, kurš ir pie varas, tas staigā tīrs. Kolhoznieki strādā kā zirgi, bet visi izbadējušies un pliki.» (NAVA.—47.f.,3.apr.,56.1., 118—119. lp.)

Zaļpēteris steidz mierināt, ka no 15 605 Rietumsibīrijā dzīvojošajiem bijušajiem partizāniem tā ir noskaņots absolūtais mazākums, t. i. tie, kas nākuši no sociālismam svešiem sabiedrības slāņiem. Šeit gan ziņojuma autors nonāk pats ar sevi pretrunā, jo, piemēram, jau citētais P. Šiskuns ir trūcīgais zemnieks.

Arī Taras apvidus IeTK pārvaldes operatīvā sektora priekšnieks, valsts drošības vecākais leitnants Stilve 1937. g. 23. oktobri ziņo priekšniecībai, ka latviešu trūcīgais zemnieks Jānis (Ivans) Bankovskis no Vozņesenskas ir teicis: «Mums pašreiz notiek vēlēšanas. Vai tad tās ir vēlēšanas? Ar tām tikai jauc cilvēkiem galvas. Vai tad viņi pielaidīs pie varas mūsu brāli (zemniekus — A. B.)? Kā viņi (komunisti — A. B.) valdīja valsti, tā arī visi šie paklīdeņi paliks savās vietās, bet ar mums šeit piņķerējas. Jeb, lūk, šogad izdomājuši trockismu. Manuprāt, cilvēkus ievajadzējās darbiem un ņem visus, netaupot ne jaunus, ne vecus. Mūsu valdītāji kļuvuši zvēriski, droši vien tāpēc, ka jūt savas valdīšanas beigas. Es, kaut arī trūcīgais, šo varu necienu un tāpēc kolhozā nestājos...» (Omskas apgabala PSKP arhīvs (OAPA). — 940. f., 4. apr., 13.1., 110. lp.)

Bet visspilgtāk Sibīrijas zemnieki, to skaitā arī latvieši negatīvo attieksmi pret padomju varas pasākumiem laukos izteica ar savu attieksmi pret darbu kopsaimniecībās, kur masveidā bija vērojama neieinteresētība darbā, bezsaimnieciskums, zema darba kvalitāte pretstatā darbam zemnieku personīgajās saimniecībās.

Masu represiju mašīnai upuru piegādāšanā liela loma tika ierādīta vietējām komunistu organizācijām. Lai tās spētu veikt savu nepateicīgo uzdevumu, VK(b)P nomenklatūra visu laiku lielu uzmanību pievērsa savu rindu šķiriskai tīrībai un disciplīnai, taču tā vēl pastiprinājās, pieaugot partijas realizētajai prettautiskajai politikai. Šīs organizācijas rindas galvenokārt papildināja ar strādniekiem un trūcīgajiem zemniekiem, t. L, mazizglītotiem un bieži strādāt mazgribošiem cilvēkiem, pārvērta tās par paklausīgu instrumentu nomenklatūras politikas realizēšanai. To centās sasniegt ar biedru ideoloģisku apstrādi, privilēģijām un stingru disciplīnu, tādējādi veidojot idejiskus fanātiķus, ar kuriem varēja manipulēt idejas vārdā vajadzīgajā virzienā, un paklausīgus izpildītājus, kuriem ideju aizstāja varas apziņa pacelties dažādos līmeņos pāri citiem, kā arī mantiski labumi. Bet no pārējiem viņi atbrīvojās daudzo partijas tīrīšanu laikā.

Par šādu pasākumu konkrētām izpausmēm spilgti liecina arī fakti no latviešu komunistu dzīves. Jau 1930. gada februāri rietumtautu nacionālo grupu vadošo komunistu sanāksmē VK(b)P Sibīrijas novada komitejas nodaļas vadītājs Leonids Paparde (īstajā vārdā Kārlis Miške) nopietni pārmeta, ka daudzi partijas biedri laukos dejo ar turīgo zemnieku meitām. Ļeņina dienās ar viņām iedzer un ka tādu gadījumu esot daudz. Par dejošanu izteica tikai mutisku aizrādījumu, bet precēšanos ar citas šķiras pārstāvi 30. gadu vidū vērtēja daudz nopietnāk. 1937. gada sākumā Vengerovas rajona partijas komitejas komisija, pārbaudot sūdzību par Timofejevkas latviešu nepilno vidusskolu, konstatē, ka skolas direktors Antons Jurēvičs 1935. gadā ir apprecējies ar bijušā tirgotāja Salenieka meitu.

1937. gada 5. septembri plašā ziņojumā no Suhonojas VK(b)P rajona komitejas (RK) instruktors N. Vasiļjevs lūdz VK(b)P Ujāru rajona pirmo sekretāru iedarboties uz čekas priekšnieku Kuzminihu, lai tas ātrāk atsūta apsolīto savu cilvēku «vietējās buhariniešu trockistu bandas» atmaskošanai, kuras nelielus pavedienus viņš ir sataustījis. Tiek sniegtas ziņas par vairāku cilvēku politisko pagātni un tagadni. Tā, piemēram, Jārums un Otto Markuss esot atbalstījuši kolčakiešus, bez tam pēdējais «slēpjot kontrrevolucionāru literatūru, cara ģīmetnes un klusībā veicot pretpadomju aģitāciju». Otto brālis Voldemārs (Vladimirs) «bijis notiesāts par Taimenskas kolhoza sagraušanu (bez rajona vadības sankcijas pārdeva vairākas kopsaimniecības govis), bet tagad norīkots par dzirnavu mašīnistu». Fermā un dzirnavās strādā kopsaimniecības priekšsēdētāja Eduarda Lielauša radinieki. «Lūdzu ar šo mana ziņojuma daļu iepazīstināt biedru Kuzminihu, pievienojot tai vēl to, ka pats Lielausis nāk no kulaku saimniecības, kaut kā izkūlies no izsūtīšanas un pēdējais iestājies kolhozā. Būdams ciema padomes priekšsēdētājs, ticis notiesāts par kulaku slēpšanu." Ziņojuma turpinājumā tā autors raksta, ka «vadības attieksme pret krieviem un igauņiem ir kā pret kalpiem. Ar nacionālismu šeit slimo spēcīgi, un tas ir jāņem vērā.» Bet nobeiguma teikts, ka bijušā Ujāru RIK priekšsēdētaja Aleksandra Timmermaņa draugu kolčakieti Edgaru Apsīti Krasnojarskas novada tiesas speciālā kolēģija notiesājusi uz 10 gadiem.

Kas tad ietilpa speciālajā kolēģijā? Tajā bija priekšsēdētājs un pieci locekļi, un viņi saņēma par 10 līdz 30 procentiem paaugstinātu atalgojumu. Krasnojarskas novada tiesas speciālajā kolēģijā, kurā viens no locekļiem bija Jūlijs Timmermanis, nevienam no kolēģijas locekļiem nebija vairāk par 4 klašu izglītību, un tikai viens no viņiem bija beidzis 3 mēnešu juridiskos kursus. Tas, protams, nebija šķērslis cilvēku likteņu lemšanā.

Bet VK(b)P Ujāru RK instruktors N. Vasiļjevs pēc mēneša, 12. oktobri raksta jaunu ziņojumu, jo čeka pārslodzes vai sociālismā pastāvošā slinkuma dēļ ne vienmēr reaģēja pietiekami ātri. «Ziņoju par nepieciešamību izravēt un iznicināt šņācošos riebekļus kolhozā «Jaunais Darbs». Manā un priekšsēdētāja Lielauša klātbūtnē dzirnavu mašīnists V. Markuss teica: «VK(b)P biroja lēmums 8. septembri ir kaitniecisks, jo — ko nozīmē labību stirpot jebkuros laika apstākļos. Tas ir pieņemts, lai iznicinātu kolhoza labību.» Tālāk Markuss paziņoja burtiski sekojošo:

«Kaut nemaisītos kolhozu lietās un ļautu tiem brīvi pašiem saimniekot.» Citiem vārdiem sakot, nost ar komunistiem un padomēm, uz tādu pusi sliecās viņa teiktais. Bet, ja, Lielausim piebalsojot, viņš to tik drosmīgi saka, tad kas gan notiek viņa paša un kolhozniekos. IeTK nepieciešams par šo faktu parūpēties un nenogulēt, jo kontrrevolūcija ir zaudējusi mēra sajūtu.» Ziņojuma nobeigumā rakstīts: «Aizbraucis ziņošu vēl par daudz ko. Lūdzu piespiest IeTK pamatīgāk pievērsties Suhonojai.

Čeka ilgāk nesnauda, un vairāki desmiti suhonojieši izgaist Gulaga nometnēs. Bet ar to vēl briesmas nav pāri. 1938. gada 17. martā VK(b)P Ujāru RK instruktors M. Ivaņņikovs un partijas uzskaites sektora vadītāja A. Zaiceva ziņo par «Jaunā Darba» jauno priekšsēdētāju Jāzepu (Josifu) Janševski un lasāmmājas vadītāju Alīdu Kupči.

J. Janševskim Latvijā dzīvo 2 brāļi, 2 māsas un tēvocis, kuri izbraukuši uz turieni 1918.—1919. gadā un ar kuriem notika sarakste līdz 1927. gadam. «Janševskim ir draudzīgas attiecības ar Suhonojas patērētāju biedrības rēķinvedi Jāni (Ivanu) Tiltiņu, kas saņem vēstules un fotogrāfijas no ārzemēm, t. L, no Latvijas. Tiltiņš brigādes sapulces laikā rādija kolhozniekiem vēstuli, kur bija rakstīts: «Pie mums dzīve ir daudz labāka nekā pie jums, jūs dzīvojat kolhozā un mokaties."

A. Kupčes virs V. Markuss ar brāli Otto atbalstījuši baltgvardus un slēpuši viņus padomju varas laikā, viņiem bijušas draudzīgas attiecības ar turīgiem zemniekiem Lielaušiem. Tie visi, tāpat kā viņas brālis Kamenskā, ir arestēti kā tautas ienaidnieki, bet A. Kupčes otrs brālis un tēvocis dzīvo Latvijā. Ar viņiem līdz 1927.—1928. gadam ir bijusi sarakste. «A. Kupče sistemātiski apspriežas ar to tautas ienaidnieku sievām, kuri ir arestēti.» (KNPA.—73.f., l.apr., 357. I., 121.1p.) Tā ar šo krievu komunistu pūlēm, piepalīdzot vietējiem kangariem, apcietināja 68 Suhonojas latviešus. Starp tiem bija Otto un Jānis Zideri, Arnolds un AIberts Repši, Juhans un Eduards Lielauši, Jēkabs Jēgermanis, Elmārs Grava, Arvids Stipnieks un citi. Atgriezās tikai viens — Mārtiņš Egle. VK(b)P Ujāru instruktoru šķirisko modrību apliecina daudzi viņu ziņojumos RK sekretāriem minētie fakti. Instruktors Pitercevs 1937. gada 10. septembri pēc Kamenskas latviešu kolhoza apmeklējuma raksta, ka traktoristu vienību veido 4 brāļi Golšmiti. Divi vecākie — Aleksandrs un Valfrīds — strādā par traktoristiem, bet divi jaunākie — par piekabinātājiem. Viņu sociālā izcelsme ir no turīgiem zemniekiem. Kopsaimniecības priekšsēdētājam tas ir zināms, bet viņš neiebilst pret Golšmitu strādāšanu par traktoristiem.

«Uz kolhoza zīmoga ir tautas ienaidnieka Rudzutaka vārds. Kolhoza priekšsēdētājs varēja pats iedomāties nogriezt no zīmoga tautas ienaidnieka vārdu. Es ieteicu aizsmērēt Rudzutaka vārdu,» turpināja Pitercevs. (KNPA.—73.f., l.apr., 333.1.,276. lp.)

Bet no Taimenskas latviešu ciema instruktors M. Ivaņņikovs 1938. gada janvāri varēja mierīgi ziņot: «Ciema padomē nav pilnīgi neviena cilvēka. Viss ciema padomes sastāvs arestēts.» (KNPA.—73.f., l.apr., 357. l.,71.lp.)

Daudzu to rajonu VK(b)P komitejas, kuros dzīvoja latvieši, savos 1937. un 1938. gada darba pārskatos atzīmēja, ka atmaskotas latviešu nacionālistu grupas.

Muromcevas rajona Omskas apgabala VK(b)P RK :--atskaitē par darbu no 1937. gada aprīļa līdz 1938. gada maijam bija teikts: «Latviešu kontrrevolucionārā organizācija bez sacelšanās organizēšanas veica spiegošanu Latvijas labā, bija saistīta ar Latvijas konsulu Maskavā, nodarbojās ar kaitniecību un teroru.» Tā bija tradicionālā apsūdzība latviešiem. Bet pārskata turpinājumā norādīts, ka kopsaimniecības iepriekšējais priekšsēdētājs Mengots, līdzšinējais priekšsēdētājs Vilde un kāds Siliņš apsūdzēti VK(b)P kandidāta nogalināšanā, kas esot atmaskojis minēto cilvēku kaitniecisko darbību. Bez tam Mengotu apsūdzēja par to, ka kopsaimniecībā 1937. gadā neesot zirgu dabiskā pieauguma, jo grūsnās ķēves jūdzot pajūgos valsts nodevu graudu vešanai.

Grūti spriest, cik patiesa ir apsūdzība, kas saistīta ar slepkavību, bet attiecībā uz ķēvju izmešanos ir pilnīgi skaidrs, ka graudu savlaicīgas neaiztransportēšanas gadījumā kopsaimniecības priekšsēdētājam daži gadi DLK bija tāpat nodrošināti.

VK(b)P Sedeļriikovas RK pārskatā par iepriekšminēto laika posmu rakstīts, ka atmaskota latviešu kaitnieku grupa Jegorovas ciema padomē. Daļa no šis spiegu un trockistu grupas pat pamanījušies ielavīties partijā.

Kā izpētījusi 1990./91. mācību gadā strādājošā Latvijas skolotāja Tamāra Heidemane, Karatūzas rajona Lejas Bulānā 1937.—1938. gadā represēti ap 100 cilvēku. Apcietināšanas notika naktīs un cilvēkus ņēma pa grupām. Kā vienus no pirmajiem apcietināja skolotājus Ernstu Hermani, Viktoru Ozoliņu, Viktoru Zirni u. c., arī skolas direktori Austru Teteri.

Viņas māja, izdarot kratīšanu apcietināšanas bridi, atrada «kompromitējošus» materiālus: proti, vēstuli no brāļa Latvijā un albumā fotogrāfiju ar brāļa māju, kurai otrā pusē latviešu valodā bija rakstīts: «Ja atbrauksi, dzīvosi šajā mājā.»

Kādā apcietināšanas reizē milicis bija iegājis ciema padomē, kur atradās tās priekšsēdētājs Pēteris Zirnis un kopsaimniecības priekšsēdētājs Jānis Andersons. Milicis teicis: «Plāna izpildei vajag vēl vienu cilvēku. Tu, Zirni, esi vietējā valdība, tāpēc paliec, bet tu, Anderson, ģērbies un brauc līdzi.»

1937. gadā masveida cilvēku arestos kā pirmie cieta 1) vēl neiznīcinātie viensētnieki, kā, piemēram, Andrejs Vildavs un Pēteris Kravalis Suhonojā, kuri, kā rakstīts ziņojumā VK(b)P RK, «veic demoralizējošu darbu kolhoznieku vidū»; 2) latviešu inteliģence, kura totalitārisma apstākļos gribēja strādāt godīgi. Ujāru rajona IeTK rajona nodaļas priekšnieks Kuzminihs, rajona partijas sapulcē informējot par arestētajiem ienaidniekiem, raksturo viņu «pārkāpumus». Skolotājs Lizjānis, izplatot Valsts aizņēmumu, vienai kolhozniecei teicis: «Tu tici konstitūcijai? Tā tak ir parasts papīrs, par kuru daudz trokšņoja.» Skolotājs Kuģis vadījis politnodarbības no aizliegtas grāmatas. «MTS agronoms Mežrags atsūtījis vēstuli agronomam Kiričenko, prasot paziņot, kāda ir ražība viņa iecirkņa kolhozos. Tam nav gadījuma raksturs. Ienaidnieks darbojas viltīgi.»

Šo kompromitējošo informāciju piegādāja jau minētie VK(b)P rajonu instruktori, atsūtītie partorgi, vietējie partijas un komjaunatnes aktīvisti.

Uz Tomskas apgabala Krivošeinas rajonu atsūtītais partorgs ziņo, ka Mališevskas skolā «pedagogiem nav padomju noskaņojuma, skolnieki dzied pretpadomju dziesmas», bet direktors Mozulis brauc pie viensētniekiem, dzer kopā ar viņiem un draudējis kolhoza priekšsēdētājam ar ieroci. (Tomskas apgabala PSKP arhīvs (TAPA). 1 F\d In162. I., 84.lp)

Sevišķu aktivitāti «ienaidnieka» atklāšanā demonstrēja atsevišķi partijas un komjaunatnes censoņi. Tā, piemēram, Ujāru rajona Borisovas ciema komunists Vilis Strazdiņš, 1937. gada rajona partijas biedru sapulcēs vairākkārt uzstājoties, izklāsta savus «nopelnus», ka «ziņojis, kur pienākas» par kaitnieciski veiktu sēju, par bijušo kolčakieti un citiem momentiem. Vēlāk kāds cits, iespējams, bija «ziņojis, kur pienākas» par V. Strazdiņu, jo arī viņu pašu apcietina. Starp citu, tāds liktenis piemeklēja daudzus cīnītājus pret šķiras ienaidniekiem.

Kopš 1937. gada rudens, pēc avīzes «Taisneiba» redaktora Aleksandra Eisuļa apcietināšanas, redaktora vietas izpildītājs Grauba izmantoja vietējos korespondentus laukos, lai iegūtu informāciju par tur notiekošo un vajadzīgo pēc tam nosūtītu Novosibirskas čekai. Starp padomju ideoloģijas apmātajiem komjauniešiem, kas regulāri sūtīja savas cilvēku iznīcinošās korespondences "Taisneiba", jāmin Pāvels Čevers, Pēteris Keišs, Antons Rudzusiks un citi. Pēdējais savā korespondencē 1937. gada 6. decembrī raksta: «5. decembri NKVD ar saknēm izrāva 10 tautas riebīgus sulaiņus.» Autors uzskaita šos nelaimīgos cilvēkus un raksturo katra noziegumu. Turpinājumā teikts: «Šie pievestie 10 riebīgie tārpi ilgus gadus tormozēja kolhozu kulturālas un turīgas dzīves augšanā. Vēl daudz palika riebīgu tārpu, kurus ātrākā laikā NKVD orgānam vajag izraut ar saknēm.» (NAVA. — 859. f., 1. apr., 276. ]., 211 —212. lp.) Un A. Rudzusiks min konkrētus cilvēkus.

Pāvels Čevers 1937. gada 4. novembri raksta, ka visu kaitniecību Ačinskas rajona Okuņevas ciema padomes kolhozā «Austra» nav iespējams aprakstīt, jo »kolhoznieku nodarbojās ar kaitniecību. Par priekšsēdētāju ielīdis bijušais individuāli apliktais (turīgos zemniekus aplika ar individuālo, ievērojami augstāku nodokli — A. B.) Aleksandrs Putna un strādā jau otro gadu. Par brigadieri — Donats Sarkans, tāpat vecākais zirgkopis — individuāli apliktā dēls Jānis Struja.» Autora apsūdzības turpinājumā norādīti kaitējumi kopsaimniecībai, to skaitā «kolhozs savām vajadzībām kāva lopus un ādas nenodeva valstij, bet iztaisīja kolhozā un pārdeva kolhozniekiem par 25 rbļ. gabalā. Saka, ja nodos valstij, pašiem būs jāstaigā kailām kājām."

Pēteris Keišs no Ačinskas rajona Okuņevas ciema padomes lauksaimniecības arteļa «17. partijas kongress» 1937. gada 8. decembri redakcijai atsūtījis korespondenci «Izravēsim šķiras ienaidniekus ar saknēm», kura informē, ka viņu kolhozā ir kapitālisma sulaiņi, piemēram, Jānis Kotuns ar dēlu Jezupu. Abi 1930. gadā veda aģitāciju pret kolektivizāciju (dēls nosēdēja 3 gadus). Viņi saka, ka cara laikā bija labāk.  Šādus aģitatorus salasīja MKVD. Bet viņiem bija palīgi.  Šos totālās izsekošanas un izspiegošanas apstākļus izmantoja arī personigo rēķinu kārtošanai. «Taisneibas» redakcijas darbinieks, komunists Josifs (Jāzeps) Meikšāns 1937. gada 16. septembri vēstulē no Maskavas raksta, ka viņš šodien uzzinājis par redaktora A. Eisula apcietināšanu un izsaka apmierinātibu, ka beidzot Eisulis saņems pēc nopelniem. Tālāk J. Meikšāns turpina: «Tagad man kļūst pilnīgi skaidrs, ka viņš kaitēja kopā ar Veru Daškevicu, neskatoties uz ārējiem stridiem. Tāpēc šodien pat es rakstīšu uz VK(b)P Frunzes RK visu, kas man tagad liekas par V. Daškevicu.»2 Šeit jāpiebilst, ka pirms tam V. Daškevica bija uzrakstijusi negatīvu recenziju par J. Meikšāna sarakstito latgaliešu valodas ābeci.

Radot vispārēju baiļu atmosfēru, izmantojot cilvēku viszemākās tieksmes, komunistiskā partija realizēja genocidu prettautu, tai skaitā pret latviešu diasporu Sibīrijā.

Diemžēl tēmas šodienas izpētes līmenis vēl nedod iespēju precizi noteikt 30. gadu politiskā terora apstākļos kopējo iznīcināto latviešu skaitu Sibīrijā. Tas ir nākotnes darba uzdevums.


«ĻISENCI» (Materiālus savākusi Tamāra un Amis Heidemaņi, sakārtojusi un tulkojusi no krievu valodas Vaira Strautniece.)

Jau no 20. gadu sākuma «lišencu» rangā tika cilvēki, kuri bija zaudējuši vēlēšanu tiesības, bijušie baltgvardu oficieri un daļa cara ierēdniecibas, bet 30. gados, it īpaši jau kopš 1929. gada sākuma par «lišenciem» kļuva sevišķi liels skaits zemniecibas. Visiem šiem cilvēkiem bija inkriminēts 15. pants.

Atšifrējot sīkāk, redzams:

15a: par nolīgta darbaspēka izmantošanu;

15b: zemkopji, kuriem bez zemes iecirkņa vēl pieder arī saimnieciska ražotne (piemēram, miltu dzirnavas, putraimu maltuves, sviesta mašinas utt.);

15v: cilvēki, kas blakus zemkopibai nodarbojas arī ar lopu, lauksaimniecibas produktu uzpirkšanu un pārdošanu kā amatu;

15g: personas, kas «verdzina apkārtējos iedzivotājus, sistemātiski tiem izsniedzot lietošanā lauksaimniecibas mašinas, lopus vai ko citu, kā arī izsniedzot kreditus uz verdziskiem noteikumiem». Pie ši panta dažkārt pieskaita arī tirgoņus-uzpircējus, bijušos oficierus, bijušos policijas aģentus, kulta darbiniekus;

15d: bijušie policijas aģenti un apkalpotāji, atsevišķā žandarmu korpusa un apsardzes nodaļu darbinieki, cara patvaldibas nama locekļi un vaditāji;

15m: garīdznieki un garīgās aprūpes darbinieki.

Krievijas PFSR Konstitūcijas 69. paragrāfā tajā laikā šiem cilvēkiem arī nebija tiesibu vēlēt un tapt ievēlētiem

Nr.p.k.

(Uzvārds, vārds Isa uzziņa par cilvēku Nodarboš. Piemēr. pants Gads
16. DRONE Katrīne Dz. 1905. g. Lejas Bulānā zemniece viņa sieva 1929
17. VITOVSKIS Kristians Dz. 1887. g, Lejas Bulānā zemnieks 15a,b ekspluatators 1929, izsūt. 1930
18. BONDERS Andrejs   zemnieks 15a . 1930
19 VITNERS Jānis Semjona d. zemnieks 15a,g 1930
20 KALNIŅŠ Mārtiņš Jura d. zemnieks 15a, 1930
21 KĻAVINŠ Nikolajs Jāņa d. zemnieks 15a 1930
22. KRAUZE Dāvids Kristiana d.   zemnieks 15a 1930
23. PURMANS Pēteris Jēkaba d   zemnieks 15a.b 1933
24. TOBIASS Pēteris Miķeļa d. zemnieks 15g 1929
26. UZBEKS Hermanis Kristiana d.   zemnieks 15 a 1929
27. UZBEKS Jānis Kristiana d.   zemnieks 15a 1929
28. ŠMIDTS Hercs Andreja d.   zemnieks 15 a 1929
29. ŠMIDTA Lize Pētera m. zemniece 15 a 1929
30. LASIS Mārtiņš Dz. 1896. g. Lejas Bulānā. Kulaks zemnieks ekspluatators 1931
31. LASE Linda Dz. 1901. g. Lejas Bulānā. Kulaka sieva zemniece ekspluatatora 1931
32. VITOVSKIS Miķelis Dz. 1895. g. Lejas Bulānā. Kulaks zemnieks ekspluatators 1931
33. VITOVSKA Emilija Dz. 1897. g. Lejas Bulānā. Kulaka sieva zemniece ekspluatatora sieva 1931

1937.—1938. g. represētie.

Nr. p.k. (Uzvārds, vards, tēva v. Īsa uzziņa par cilvēku Arestēts Notiesāts Spriedums IzpildĪts
1. ABIKS Valdis Jēkaba d. Dz. 1905. g. Latvijā, bezpart., 1931. g. izst. no komj., vid. izgl., strād. L. Bulānas latv. skolā par skolotāju L.B. 9. XII 1937 13.1 1938 nošaut 2.11 1938
 

 

ANDERSONS   Jānis Jāņa d. Dz. 1907. g. L. Bulānā, bezpart., no 1932. līdz 1934.g.—VK(b)Pb.kand., vid. izg]., strād. par lasāmmājas vaditāju L.B. bezpart., no 1932. līdz 11. XII 1937 13. I nošaut 2.11
3. ANDERSOnS Jēkabs Jēkaba d. Dz. 1884. g. L. Bulānā, bezpart., 1920.—1930. g. bijis VK(b)P biedrs, L. B k-za «Cina» pr-js L.B.19.1 1938 16. IV 1938 nošaut 11. V 1938
4. BRODERS Jūlijs Aleksandra d. Dz. 1907. g. L. Bulānā, strād. k-zā «Cīņa» par kolhoznieku   16. IV nošaut 11. V 1938
5. BŪDA Vilis Pētera d. Dz. 1908. g. L. Bulānā, strādājis k-zā «Cīņa» L.B.20. XI] 1937 2.11 1938 nošaut 26.11 1938
6. BŪDA Mārtiņš Dz. 1893. g. L. Bulānā, L. B. 13.1 1938 nošaut 2. 11 1938
7. BŪDA Andrejs Dz.1895.g. XII 1937 13.1 1938 nošaut 2. 11 1938
8. BŪDA   Aleksandrs Dz. 1904. g. L. Bulānā, strādājis savā personiskajā saimniecĪbā L.B. 29. XI 1937 13.1 1938 nošaut 2.11 1938
9. BŪDA Jānis  Jāņa d. Dz. 1907. g. Jermakovskas raj. «Būdās' (viensētā), dzivojis L. Bulānā, 2. XI 1937 2. XII 1937 10 gadi ieslodz.  
10. GOBA Konstantins  Augusta d. Dz. 1912. g. Jarcevas raj., bezpart., bijis komjaunietis, izslēgts 27.09.37. kā strād. par skolotāju, atbrivots 1.12.37. sakarā atbrivots 1.12.37. L.B.28. XI  1937 13.1 1938 nošaut 2.11 1938
11. HERMANIS Ernests Dz. 1910. g. Orlas apg. Zukova raj., bezpart., skolotājs L.B. 11. XII  1937 13.1 1938 nošaut 2.11 1938
12. ZEIKANDS Jēkabs Friča d. Dz. 1883. g. L. Bulānā, LB. 13. 1 1938 nošaut 2.11 1938
13. KAULIŅŠ Mārtiņš Reiņa d. Dz. 1882. g. L. Bulānā, strādājis k-zā «Cīņa» par priekšsēdētāja v. L.B. 20.1 1938 16. IV 1938 nošaut 11.V 1938
14. KALNINŠ Roberts Mārtiņa d. Dz. 1900. g. L. Bulānā, turpat dzivojis, strād. par nolikt. pārzini 1937 2. 11 1938 nošaut 26.11 1938
15. KALNINŠ Augusts Mārča d. Dz. 1894. g. L. Bulānā, turpat dzivojis līdz arestam, strādājis k-zā «Cīņa» par namdari 1937 13.1 1938 nošaut 2. 11 1938
16. KALMIŅŠ Jānis Dz. 1903. g. L. Bulānā 1937 2.11 1938 nošaut 26.11 1938
17. KALNIŅŠ Jēkabs  Mārtiņa d. Dz. 1893. g. L. Bulānā, līdz arestam dziv. Artemovskas raj. Kuzmovkā, strād. par vezumnieku ar savu zirgu 1937 2.11 1938 nošaut 26. II 1938

 

Nr. p.k. (Uzvārds, vārds, tēva v. Īsa uzziņa par cilveku Arestēts Notiesāts Spriedums Izpildits
18. KAZAKS Mārtiņš Jāņa d. Dz. 1893. g. L. Bulānā, 7. XII 1937  Kolhoznieks k-zā «Cīņa» L. B. 7. XII 1937 13.1 1938 nošaut 2. II 1938
19. KAZAKS Jēkabs Jāņa d. Dz. 1883. g., strādājis par mežzini Karatūzā 7. XII 1937 13.1 1938 nošaut 2.11 1938
20. KA'ZAKS Eduards Dz. 1917. g. L. Bulānā. Strādājis L.B. 7. XII 1937 13.1 1938 nošaut 2.11 1938
21. RUNCIS Aleksandrs Dz. 1903. g. L. Bulānā, 20. V 1938 nošaut 31. VII 1938
22. RUNCIS Jānis Mārtiņa d. Dz. 1915. g., strādājis par meža cirtēju Enrupa iecirkni 20. 1 1938 16. IV 1938 nošaut 11. V 1938
23. RUNCIS Jānis Ernesta d. Dz. 1896. g. L. Bulānā, 18.I 1938 16. IV 1938 nošaut 11.V 1938
24. RUNCIS Mārtiņš Ernesta d. Dz. 1889. g., strād. par meža cirtēju Enrupa iecirkni 20.1 1938 16. IV 1938 nošaut 11.V 1938
25. UZBEKS Ērmanis Dz. 1907. g. L. Bulānā, dziv. Artemovskas raj. Kuzmovkā, strād. par zirgu pārzini 16.1 1938 16. IV 1938 nošaut 11. V 1938
26. UZBEKS Jānis Krišjāņa d. Dz. 1913. g. L. Bulānā, dziv. Artemovskas raj. Kuzmovkā, strād. par vezumnieku 16.1 1938 16. IV 1938 nošaut 11.V 1938
27. CINIS Jēkabs Jēkaba d. Dz. 1905. g. L. Bulānā, apvainots par kontrrevolucionāru darb. un sacelšanās organ. XII 1937 13.1 1938 nošaut 2.11 1938

 

Nr. p.k. (Uzvārds. vārds, tēva v. Īsa uzziņa par cilvēku Arestēts Notiesāts Spriedums Izpildits
28. CINIS Valdis Dz. 1902. g,, apvain. par XII 13. 1 1938 nošaut 2. 11 1938
  Jēkaba d. kontrrevolucion. darbibu un sacelšanās organizēšanu 1937
29. TOBIASS Pēteris Augusta d. Dz. 1905. g. L. Bulānā. Apvainots, ka bijis kontrrevolucionāras sacelšanās organiz. biedrs 21. XII 1937 2.11 1938 nošaut 26.11 1938
30. KĻAVINŠ Miķelis Dz. 1914. g. L. Bulānā. Arestēts Artemovskas raj. 1937 15. IV 1938 nošaut 26.11 1938
31. Kauliņš Aleksandrs Mārtiņa d. Dz. 1907. g. L. Bulānā, kolhoznieks, arī skolas sargs 20.1 1938 16. IV 1938 nošaut 11.V 1938
32. KĻAVINŠ Voldemārs Jāņa d. Dz. 1906. g. L. Bulānā, arestēts Artemovskas raj. k-zā «Čkalovo» 1937   nošaut 5. XI 1938
33. BLANKA Vilis Gotliba d. Balikas zelta raktuvēs (pēc pirmās izsūtišanas)  

 

 

 

 

 

 

 

34. BUDA Valters Mārtina d. Dz. 1907. g. L. Bulānā. Pārdevējs Minusinskas «Krastorgā» (pēc pirmās izsūtišanas) 23. 1 1938   nošaut 11.V
35. VIZINGERS Eduards Teodora d. Dz. 1906. g. 1938  

 

10 gadi katorgā miris Magadanā 1943
36. VIZINGERS Teodors Dz. 1909. g. Arestēts kā raktuvju «Nemir» uzraugs (Ustj-Abakanā (pirmā izsūt. vieta) 1938 19.V 1938 10 gadi katorgā atbriv. 1948
37. VĪZINGERS Pēteris Teodora d. Dz. 1911. g. L. Bulānā. Arestēts Ustj-Abakanā (pirmā izsūt. vieta) 1938   10 gadi katorgā miris 1943 Magadanā
38. VIZINGERS Jānis Dz. 1898. g. L. Bulānā, arestēts (Ustj-Abakanā (pirmā izsūt. vieta) 1938   10 gadi katorgā miris 1943 Magadanā

Bez tam no ciema ļaužu atmiņām, vēstulēm, arhīva dokumentiem u. c. noskaidrots, ka represijās cietuši arī šādi Lejas Bulānas latvieši, par kuriem šobrid vēl nav atrastas dokumentālas ziņas un kuri vēl nav reabilitēti.

39. Petersons Martiņš Pētera d.
40. Pētersons Eduards Mārtiņa d.
41. Pētersons Jēkabs Pētera d.
42. Pētersons Augusts Pētera d.
43. Pētersons Kārlis
44. Pētersons Juris
45. Remenovs Rūdolfs
46. Rozentāls Alberts
47. Simonaitis Aleksandrs Jāņa d.
48. Simonaitis Jānis
49. Spēriens Jānis
50. Skipenaitis Marks
51. Skipenaitis Timofejs
52. Šeniņš Eduards
53. Sreiners Jorģis
54. Sreiners Aleksandrs
55. Šreiners Fricis
56. Šreiners Juhans
57. Stipnieks
58. Tetere Austra (skolas direktore)
59. Timma Nikolajs
60. Turks Aleksandrs
61. Vende Rūdolfs
62. Vende Jēkabs Gustava d.
63. Vende Jūlijs
64. Veide Mārtiņš Kārja d.
65. Veide Eduards Kārļa d.
66. Veide Jānis Kārļa d.
67. Veroms Kārlis
68. Vitauskis Kristaps
69. Vitauskis Miķelis
70. Vitauskis Jānis Kristapa d.
71. Zaurs Miķelis
72. Zirnis Viktors (skolotājs)
73. Zirnis Pēteris Miķeļa d.

74. Zeinogs Pēteris Mārtiņa d.
75. Zeinogs Jānis
76. Zeinogs Vilis

  Atpakaļ Back  

 Sākumlapa Home