- Politiskās kaislības Latvijā nerimās arī pēc jūsu izsūtīšanas 1959. gadā. Visi trumpji it kā nonākuši jaunā LKP vadītāja Arvīda Pelšes rokās, taču 1960. gada 15. decembrī tapa vēstule: “Pilnīgi slepeni. PSKP CK Komitejai. 1959. gada 7. un 8. jūlijā Latvijas KP CK 7. plēnums, apspriežot jautājumu par nopietniem trūkumiem un kļūdām darbā ar kadriem un nacionālās politikas īstenošanā republikā, atmaskoja bijušo vadošo darbinieku grupu, kas Latvijā īstenoja buržuāziski nacionālistisku politiku…Apspriežot septiņgades plāna projektu, viņi uzstājās pret partijas ģenerālo līniju, kas virzīta uz smagās rūpniecības attīstību, viņi uzstājīgi pieprasīja atteikties no vagonu būves un dīzeļu būves rūpnīcu paplašināšanas Latvijas PSR, kā arī palielināt kapitālieguldījumus vieglajā un pārtikas rūpniecībā, kuras produkcijai galvenokārt jātiek patērētai republikā. Kā vienu no motīviem pret smagās rūpniecības attīstību viņi izvirzīja to, ka jaunu uzņēmumu celtniecība un veco paplašināšana prasīs ievest darbaspēku no citām republikām, kas novedīs pie nelatviešu īpatsvara pieauguma Latvijā… Latvijas KP CK sekretārs Pelše.”

- Tad es jau biju Krievijā. Manu ierosmju jeb tā saucamās ‘berklaviešu’ politikas dēļ gandrīz 500 cilvēku pazemināja amatos. Piemēram, tūlīt pēc manis noņēma Rīgas pilsētas galvu - garo Arnoldu Deglavu, noņēma komjaunatnes CK pirmo sekretāru, noņēma avīzes Padomju Jaunatne redaktoru, aizsūtot uz Bausku, noņēma arodbiedrību priekšsēdētāju Indriķi Pinksu, aizsūtot uz Tukumu nodarboties ar ceļu būvi, Edgaru Mukinu, kuru biju rekomendējis par Valsts Plāna priekšsēdētāja vietnieku, aizsūtīja uz Liepāju par korķu fabrikas direktoru... Nomainīja daudzus manis rekomendētus atbildīgos darbiniekus.

- Interesanti aplūkot arī PSKP CK aparāta reakciju uz Pelšes ziņojumu un ierašanos Maskavā: “Latvijas KP CK lūdz atsaukt no republikas un izmantot darbā citās valsts vietās LKP biedrus Krūmiņu, Ņikonovu, Dzērvi, Mukinu u.c. Kā zināms, norādītie darbinieki pagātnē patiešām pieļāvuši nopietnas nacionālistiska rakstura kļūdas, par ko viņi visi - izņemot biedru Ņikonovu -noņemti no vadošajiem amatiem un daži nosūtīti uz mazāku darbu. Nodaļā detalizēti aplūkots Latvijas KP CK priekšlikums, piedaloties Latvijas KP CK sekretāriem biedriem Pelšem un Gribkovam. Sakarā ar to, ka Latvijas KP CK vēstulē minētās personas savā laikā jau sodītas, nodaļa jautājuma nostādni par norādītās 9 cilvēku grupas atsaukšanu no Latvijas caur PSKP CK uzskata par nepareizu. Ja Latvijas KP rīcībā ir konkrēti fakti attiecībā uz kāda minētā komunista nepareizu uzvedību, tad tā konkrēto jautājumu var izskatīt partijas kārtībā, un nepieciešamības gadījumā atsevišķus darbiniekus var pārvest no Rīgas uz republikas rajoniem pēc saviem ieskatiem… PSKP CK Savienoto Republiku Partijas orgānu nodaļas vadītāja vietnieks V. Čurajevs. 1961. gada 10. janvārī.” Kas īsti tajā brīdī notiek Latvijā un Maskavā?

- Visā Padomju Savienībā notiek pārkrievošanas politika. Lietuvieši saņēma līdzīgus apvainojumus, taču Lietuvā nenotika varas nomaiņa, jo tur partijas pirmais sekretārs bija Sniečkus, kārtīgs lietuvietis. Viņš 2. pasaules karā Lietuvas teritorijā pat bija partizānu vienības vadītājs. Savukārt, Pelšem, Kalnbērziņam vai abiem diviem Rubeņiem no latvieša nebija nekas. Sniečkusam bija saglabājusies lietuvieša apziņa. Abi Rubeņi bija Savienības latvieši - Vitālijs Rubenis bija strādājis laukos uz ziemeļiem no Maskavas - Ribinskas rajona avīzē. Viņi bija precējušies ar krievu sievām. Tāpat arī Kalnbērziņš un Pelše Latvijā apprecēja jau otrās sievas. Krievijā viņu sievas bija notiesātas. Te, lūk, arī jautājums - kāpēc vīrus, kuri strādāja politikā, netiesāja, ja bija notiesātas viņu sievas?

Vīri nodeva sievas?
- Acīmredzot. Katrā ziņā viņi neprotestēja.

- Vai bija priekšnoteikumi, kas pat Latvijas vadošo komunistu aprindās itin nepopulārajam Pelšem ļāva veikt lielo izrāvienu - nostāties LKP priekšgalā?
- Kāpēc Pelšem bija tik liela vara? Es nezinu to radniecības pakāpi, bet zinātāji saka, ka Suslova sieva bija Pelšes radiniece. Suslovs vienmēr PSKP CK ieņēma otrā sekretāra pozīciju, un īstenībā viņš ilgus gadus bija PSRS ideoloģijas un politikas noteicējs. Ģenerālsekretāra amatu viņš nekad nepieņēma, pat netiecās pēc tā. Pēc Staļina nāves pirmie sekretāri nomainīja viens otru, bet Suslovs arvien palika otrais sekretārs - tas, kas nosaka krievu ideoloģiju.

- Cik zinu, jūs, būdams radikālas nacionālistiskas partijas LNNK dibinātājs, tomēr joprojām uzskatāt, ka sociālistiskā sistēma ir dzīvotspējīga?
- Pieļauju sekojošo - ja sociālisma celtniecību uzsāktu īstenot Vācijā, domāju, šī sabiedriskā sistēma tur iekarotu savu paliekošo vietu. Tā kā sociālisms savu tā saucamo uzvaras gājienu uzsāka tik neizglītotā, tumsonīgā zemē kā Krievija, kur demokrātija nekad nav eksistējusi, tas nespēja sevi rekomendēt kā derīgu valsts iekārtu. Līdz ar to degradējās pati sociālisma ideja. Krievijā nekad nav bijis sociālisms - tas bijis tikai karogs, ar ko var aizsegt visu, ko vien vēlies. Īstenībā visu laiku - lai arī zem komunisma karoga -īstenota Krievijas imperiālistiskā politika.

- Vēlreiz atgriežamies pie radio Svoboda izteiktā apgalvojuma - jūs kļuvāt par galveno cietušo tāpēc, ka Pelšes grupa gribēja nobīdīt malā bīstamu sāncensi?
- Nē, Pelše pie varas varēja tikt arī manā klātbūtnē - es jau nespēju nodrošināt vairākumu. Protams, norisinājās arī cīņa par varu, jo Pelše gribēja kļūt par Latvijas pirmo sekretāru. Bet to patiešām varēja panākt arī bez manas izsūtīšanas, taču viņi baidījās, ka man ir daudz piekritēju - arī partijā. 1959. gada LKP CK plēnums Skolas ielā - brīdī, kad viens no tribīnes mani kritizēja, Savienības latvietis Jānis Vēveris - tolaik Valsts Drošības komitejas priekšsēdētājs - ar starpsaucienu pārmeta runātājam, ka viņš agrāk mani esot slavējis, bet nu apmetis kažoku uz otru pusi. Es ierosināju pieņemt lēmumu par nepieciešamību mācīties latviešu valodu visiem, kuri strādā apkalpojošā sfērā. Un, lai tie nebūtu vienīgi tukši vārdi, pasvītroju, ka divi gadi ir pietiekami ilgs laiks, lai valodu varētu apgūt sarunāšanās līmenī. Pēc diviem gadiem attiecīgo iestāžu vadītājiem jāizlemj jautājums - vai tāds cilvēks var turpmāk strādāt par, teiksim, pārdevēju vai pastnieku. Šo lēmumu pēc manas iniciatīvas vēlāk pieņēma arī partijas CK birojs. Tāpēc jau Pelše bija uztraucies - pat CK birojā pieauga manis atbalstītāju skaits - bieži vien pieņēma nevis Kalnbērziņa vai Pelšes, bet gan manu priekšlikumu. Pelšem parādījās bailes, ka es faktiski varu pārņemt politiskās līnijas noteikšanu. Es netiecos pēc amatiem, bet gan pēc pareizās līnijas - lai šeit būtu latviska Latvija. Kaut arī kompartijas vadībā.

- Viens no galvenajiem jūsu atstādināšanas iemesliem bija Rīgas pieraksta sistēmas izmainīšana. Bija pat tāda statistiskā nedēļa, kuras laikā vairāk cilvēku izrakstījās no Rīgas, nekā saņēma pierakstu. Vai arī šodien - ja būtu galvaspilsētas vadītājs - jūs pieturētos pie 50. gados ieviestās pieraksta sistēmas?
- Es ierobežotu ne tikai pierakstīšanu, bet arī gādātu, lai vismaz daļa iebraucēju dotos mājās. Un to var panākt ar starptautisko organizāciju palīdzību. 1949. gadā Ženēvas Konvenciju parakstīja arī PSRS, un tās tiesību pārņēmēja, starp citu, ir Krievija. No šīs Konvencijas izriet, ka visiem, kuri Latvijā iebraukuši okupācijas laikā, jāatgriežas mājās - kā tas notika ar vāciešiem Skandināvijas valstīs pēc 2. pasaules kara beigšanās. Izņēmums - ja attiecīgā valsts vēlas viņus labprātīgi paturēt. Kāpēc šo Konvenciju nepilda? Tāpēc, ka Latvijas valdība nekur - arī ANO - ar šādu prasību nav vērsusies. Pārāk daudz bijušo padomju funkcionāru vēl pie varas…

15. janvāris 2005