Saruna ar Eduardu Berklavu

 2000.gada 7.aprīlī "Latvijas Vēstneša" redakcijā

Tautas manifestācijā Mežaparkā 1988.gada 16.jūlijā: Eduards Berklavs (trešais no kreisās)

Mežaparkā 1988.gada 7.oktobrī, uzrunājot tautas manifestācijas dalībniekus

 

 

 

 

 

 

 

- Tuvojoties 10. gadadienai kopš neatkarības atjaunošanas, aizvien biežāk domājam par tautas Trešo atmodu. Bet kas bija  tās priekšvēstneši?

- Pēc manām domām, Latvijā nav bijis tāda laika, kad tautā nebūtu pastāvējusi zināma pretestība. Varbūt tie bija atsevišķi cilvēki, kāda neliela grupiņa, bet atbilstoši iespējām un atbilstoši apstākļiem pretošanās ir bijusi vienmēr. Attiecībā uz to jauno, lielo uzliesmojumu, ko tagad saucam par Trešo atmodu, es vienmēr, lai kur arī runātu, ar cieņu atzīmēju tās masveidīgās organizācijas, kuras radās jau pirms Nacionālās neatkarības kustības, ko uzskata par vienu no pirmajām organizācijām. Tāds bija Vides aizsardzības klubs. Tā organizētajos mītiņos piedalījās tūkstoši. Un viņi nerunāja tikai par dabas glābšanu vai saudzēšanu. Runāts tika par visiem jautājumiem. Es savā laikā zvanīju Arvīdam (Vides aizsardzības kluba prezidentam Arvīdam Ulmem - Red. piez. ), vai es arī varu piedalīties kādā mītiņā Arkādijas parkā. Viņš atbildēja: "Mēs tevi labprāt te redzētu!" Un, kad es jautāju, ko tur drīkst runāt, viņš sacīja: "Mēs ne no kā nebaidāmies! Katrs var runāt, ko tikai grib. Mums nekas nebūs par stipru." Tāds bija Arvīds. Bet Vides aizsardzības klubs nebija vienīgā organizācija. Jāatceras kaut vai grupa "Helsinki ’86". Šī grupa nebija tik plaša, tā nebija tā iecerēta. Bet es viņus vienmēr esmu uzskatījis par drosuļiem, kas pirmie uzdrošinājās aicināt tautu iziet ielās. Sākums bija Bastejkalnā. Pēc tam - pie Brīvības pieminekļa. Tas viņiem ir neatņemams nopelns, neatņemams gods.

Diemžēl vēlāk arvien vairāk pietrūka saskaņotības. Un nopulgojošajam apgalvojumam, ka tur, kur ir pieci latvieši, rodas trīs partijas, ir zināms pamats. Te man jāpārlec mazliet tālāk un jāsaka, ka "Diena" un "Neatkarīgā Rīta Avīze" nesen izsludināja mani par jaunas partijas dibinātāju. Tā nav taisnība. Es neesmu vairs tik naivs un tik tuvredzīgs, lai ķertos pie jaunas partijas dibināšanas.

Kā toreiz rīkojos es pats? Kad atgriezos no Vladimiras apgabala un strādāju Rīgas elektromašīnu rūpnīcā, es nevarēju tā vienkārši palikt no visa malā un neko nedarīt. Tā kā man nebija iespēju publicēties vai tribīnē kāpt, es meklēju cilvēkus, kam tādas iespējas bija. Griezos pie tiem cerīgākajiem. Rakstīju vēstules - gan Ojāram Vācietim un Imantam Ziedonim, gan Ēvaldam Valteram, Jānim Streičam, Aloizam Brenčam, Raimondam Paulam, Kārlim Sebrim, Ansim Epneram. Dažiem, kam es visvairāk uzticējos, parakstījos ar vārdu, uzvārdu un adresi, citiem parakstījos ar svešu uzvārdu, bet adresi uzdevu pareizu, jo cerēju saņemt atbildi. Vēl citiem nerakstīju ne savu vārdu, ne adresi. Reaģēja vēstuļu saņēmēji dažādi. Bija tādi, kas pateica paldies, bija tādi, kas ar mani tikās, piemēram, Imants Ziedonis. Mēs tikāmies vēl nelegālos apstākļos. Bija tādi, kas teica paldies, bet tikties baidījās. Es viņus pārāk nenosodu. Bija tādi, kas vēstuli nodeva Valsts drošības komitejai, piemēram, Jānis Peters. Vēstule bija rokrakstā, rakstīta ar cimdiem rokās, un rakstītājs nebiju es. Cilvēks, kas to rakstīja, ar daudz ko riskēja. Es viņa vārdu nevienam neesmu teicis, pat savai sievai ne. Šajās vēstulēs nebija aicinājuma iet ar dakšām uzbrukumā vai kaut ko spridzināt. Tur bija vienkārši aicinājums nedarīt neko tādu, kas dara ļaunu mūsu tautai. Ne aktierim vajag uzņemties katru lomu un priecāties par katru lomu. Katrreiz vajag padomāt, vai tas nav pret mūsu tautu, tautas godu. Tāpat ar filmām. Es rakstīju arī Jānim Peteram, kas toreiz vadīja Rakstnieku savienību un bija partijas centrālās komitejas loceklis. Viņam bija lielas iespējas. Es Peteru arī paslavēju par to publikāciju, kur viņš rakstīja, ka Vecrīgā esot pagājušos gadsimtos liktas durvis, kuru eņģes vēl tagad turas un ārā nekrīt, bet jaunās mājas vēl dažreiz neesot nobeigtas, kad durvis jau gāžas ārā. Tā bija laba publikācija. Bet manu vēstuli viņš bija nodevis Rakstnieku savienības partijas organizācijas sekretāram, un tas nākamajā dienā to aiznesa uz Drošības komiteju. Vēlāk tika sacerēta četru sējumu lieta, lai mani tiesātu. Kad lietu pārtrauca un izbeidza manu pratināšanu, man tika dota iespēja ieskatīties šajos sējumos. Es redzēju, ka tur ir arī vēstule, ko biju rakstījis Peteram. Mana paraksta tur nebija, bet eksperti atzina, ka tām vēstulēm, kas bija nonākušas čekas rokās ar manu parakstu, ir tas pats autors. Ekspertiem es neko nevaru pārmest, tā tiešām bija. Bet tas bija viens no apsūdzības pierādījumiem. Es arī būtu tiesāts, ja tieši tajā laikā Ženēvā nebūtu paredzēta Padomju savienības un ASV prezidentu pirmā satikšanās. Gorbačovs bija teicis, ka Padomju savienībā vairs neviens cilvēks netiek represēts par savu pārliecību. Viņš jau nu negribēja tāda štrunta Berklava dēļ teikt, ka ir samelojies. Savu jau viņi bija zināmā mērā panākuši - es gulēju 1. slimnīcā ar infarktu, kad man atnesa paziņojumu, ka mana pratināšana tiek pārtraukta, jo lieta ir izbeigta. Tas bija noticis ne pierādījumu trūkuma dēļ, bet gan sakarā ar notikumiem pasaulē.

- Jau drīz pēc neatkarības atjaunošanas izskanēja pārmetumi, ka tiek sagrauti kolhozi, iznīcināta vietējā rūpniecība. Arī jūs par to vairākas reizes esat izteicies. Bet kā tad varēja saglabāt lielās lauku kopsaimniecības, ja bija jāatdod īpašniekiem zeme un nolaupītā manta?

Piecdesmit gadi kolhozu sistēmā lauciniekus acīmredzot bija noveduši tiktāl, ka lielum lielajam vairumam kooperācija šķita galīgi nepieņemama. Savukārt attiecībā uz rūpniecību politiķi, arī no LNNK, aicināja: sagrausim lielo rūpniecību, kurā strādā galvenokārt cittautieši, tie visi aizbrauks projām, un mums sāksies labāka dzīve. Rūpniecība tika sagrauta, bet cittautieši projām neaizbrauca.

Es kā cilvēks, kas beidzis augstāko partijas skolu un lasījis marksisma–ļeņinisma pirmavotus, varu teikt, ka Ļeņina darbos kolhozi nav minēti, tos izgudroja Staļins. Ļeņins runā par lauksaimniecības kooperāciju.

Domāju, ka īpašumu - zemi un lopus - vajadzēja atdot. Bet var taču organizēt kaut ko līdzīgu mašīnu koplietošanas punktiem, turklāt kooperācijas formas var būt dažādas. Apvienojoties kooperatīvā, atdot kādu govi, zirgu, atsperecēšas, pļaujmašīnu vai kartupeļu rokamo mašīnu - ar to mūsdienās vēl ir par maz. Ir jāpērk kāda lielāka tehnika, tā varētu būt kopīga kādām desmit saimniecībām. Nav jau teikts, ka kooperatīvam jābūt vairākiem tūkstošiem hektāru zemes, tie var būt dažāda lieluma.

Pilsētās, manuprāt, vispirms vajadzēja nomainīt kadrus, lai komunistiskās partijas partorgs nejaucas iekšā ar saviem noteikumiem. Atsevišķas nozares, kur bija metālietilpīgi uzņēmumi, varbūt tiešām vajadzēja slēgt. Bet Latvijā bija attīstīta elektrotehnika, radiotehnika, sadzīves ķīmijas ražošana, smalkmehānika, kur vajadzīgs kvalitatīvs darbs. Šīs nozares vajadzēja saglabāt.

Es, protams, neņemos pateikt recepti, kā kurā vietā vajadzēja rīkoties. Taču domāju, ka atstāt izlaupīšanai un izpostīšanai rūpniecības uzņēmumus, - tas bija noziegums. To nedrīkstēja pieļaut. To, kas bija saglabājams, vajadzēja pārprofilēt, varbūt sašaurināt, bet visu ražošanu nevajadzēja aizlaist postā.

Valdība saka, ka tai ar tautsaimniecību nav nekādas darīšanas, un neko arī nedara. Taču valsts un pašvaldību pārvaldes štati ir daudz lielāki nekā tolaik, kad valdība izlēma, kur kādu pogu ražot un kur un kad ko sēt. Taču lieta ir ne tikai štatos un algās. Tik liela starpība starp zemāko un augstāko algu diez vai pasaulē vēl kur ir. Nezinu arī nevienu valsti, kur trīs četru gadu laikā cilvēks ar savu darbu var kļūt miljonārs. Godīgā ceļā to nevar izdarīt.

Būtu jāievieš diferencēti nodokļi. Tam, kas guvis lielāku peļņu, varētu būt arī procentuāli augstāks nodoklis. Tā tas ir lielākajā daļā valstu, bet pie mums ir otrādi. Formāli visas partijas ir deklarējušas, ka atbalsta sīko un vidējo ražotāju, bet faktiski dara pretēji.

Es jau nemaz nerunāju par neprofesionalitāti.

Esmu bijis sociāldemokrātu jaunatnes organizācijas biedrs un biju pazīstams ar vairākiem sociāldemokrātu deputātiem. Piemēram, Andreju Veckalnu, bezdarbnieku jautājumu kārtotāju visos Latvijas pastāvēšanas gados. Tautā "Laimas" pulksteni pat kādreiz sauca par Veckalna pulksteni, jo tur bezdarbnieki esot satikušies, uzsākuši demonstrācijas, gājienus uz Grīziņkalnu. Vēl var minēt Miķeli Rozentālu, Voldemāru Bastjāni, Kristapu Eliasu, Ansi Rudevicu. Katrs bija Eiropas līmeņa profesionālis savā nozarē. Mums Saeimā un valdībā it kā visi ir kompetenti visos jautājumos, bet īstenībā - nav kompetenti nevienā. Profesionālās kompetences līmenis ir ļoti zems.

Kāda ir izeja, kā to Saeimu ievēlēt citādu, - tas ir visgrūtākais jautājums.

- Jā, angļiem ir teiciens: katrai tautai ir tāds karalis, kādu tā pelnījusi. Mums ir tāda Saeima, kādu esam ievēlējuši.

- Mēs esam latvieši, tāpēc droši varam kritizēt latviešus. Es teiktu, ka latvieši ir kļuvuši nožēlojami tuvredzīgi un lētticīgi, ātri aizmirst pāridarījumus. Un tagad tauta jau nonākusi tiktāl, ka vispār netic tam, ka var būt augšupeja. Tauta vairs netic nevienai partijai. Nu vai tad tā ir, ka Latvijā nav godīgu cilvēku? Tā taču nav! Domāju, ka tie godīgie un kompetentie ir pārāk kautrīgi, viņi nepiedāvā savu kandidatūru. Lasot avīzes, es katrā atrodu ļoti prātīgus problemātiskus rakstus. Piemēram, par vēstures un ekonomikas jautājumiem raksta Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes docents Aivars Straume - norāda konkrētus ceļus, kādus varētu iet Latvija. Ir arī citi autori, taču viņus neņem vērā. Nemaz.

Es jau nemaz nerunāju par zinātni, kas ir nolaista līdz nullei. Zinātnei nedod neko. Tas ir varoņdarbs, ja kāds zinātniskais institūts vēl strādā.

Kā iesaistīt godīgus un gudrus cilvēkus? Ar šo jautājumu sastopos arī pats, plānodams savus darbus. Jau teicu, ka es partiju nedibinu. Pēc avīzēs publicētā paziņojuma, ka es dibinot jaunu partiju, man zvanīja no visām malām un jautāja: "Kur var pieteikties?" Kādu vakaru, tas bija 3.februāris, piezvanīja kultūrvēsturnieks Romāns Pussars un teica: "Eduard, nu tad mēs 5.februārī Tehniskās universitātes zālē sasaucam konferenci." Es jautāju: "Kas par konferenci?" "Nu, partiju dibināsim! Ko tu brīnies?" viņš saka. "Tu taču nāksi to atklāt un teiksi ievadvārdus!" Atteicu, ka nedz atklāšu, nedz vadīšu, un tikai tad, kad būšu noklausījies kādus desmit runātājus, izteikšu arī savu viedokli. Bija atnākuši vairāk nekā divi simti cilvēku, un pusi no tiem es pazinu, tie ir godīgi cilvēki. Viņi ir tie, kas ar notiekošo nav mierā un meklē kādu izeju. Visi zina, ka Berklavu iebaidīt nevar, arī nopirkt ne, nu - varbūt viņš kaut ko varēs izdarīt. Es viņiem teicu: "Paldies, ka esat atnākuši, bet nevajag to saukt par partijas dibināšanas konferenci. Sakiet, ka sanācām kopā, lai dalītos domās." Nebija jau arī ne programmas, ne statūtu.

Vēl par to, ko es gribu darīt. Manis parakstītajā atklātajā vēstulē, par ko jau minēju, par apvienošanos ir tikai viens teikums: "Vai nav pēdējais laiks latviešiem apvienoties vienā lielā nacionālpatriotiskā apvienībā?" Taču nav jāsāk ar apvienības veidošanu, jo mums nav iespēju runāt ar tautu. Jāatrod veids, kā var runāt ar tautu. Aizbraukt uz katru pagastu nav iespējams. Ir vajadzīga sava tautas avīze, nevis kādas partijas avīze. Neatkarīga tautas avīze ar nacionālpatriotisku ievirzi. Jāmeklē redaktors. Varētu būt, piemēram, Zigmunds Skujiņš, Māra Zālīte vai Atis Skalbergs. Bet viņiem ir katram savs darbs.

Mēs ar Ati Skalbergu bijām uzaicināti un aizbraucām uz Bauskas 1.vidusskolu. Tur ir brīnišķīgi jaunieši. Skolā tika organizēta triju dienu nometne, uz kuru bija uzaicināti 17 vidusskolu pārstāvji, pa divi trīs skolēni no katra Latvijas reģiona. Jau pirmās dienas pēcpusdienā notika darbs grupās. Piemēram, bija diskusija par tematu " Kas ir latvietis?". Katrs izteica savas domas par to, kāds ir latvietis un kādam viņam vajadzētu būt. Bet vispārējais nometnes moto bija "Saules koku meklētāji".

- Ko jūs teicāt - kas ir latvietis?

- Tā ir cilvēku grupa, kas apdzīvo konkrētu teritoriju un, kopā dzīvojot, ir izveidojusi savas tradīcijas, kultūru un valodu. Tā ir tauta, kas mīl šo zemi un ir gatava to aizstāvēt.

- Kā jūs savu saules koku meklējat?

- Teicu, ka tas vispirms ir jāmeklē sevī. Saules koks - tas vispirms jāmeklē sevī. Tie mērķi, ko sev sprauž. Kā tu centies pēc sava ideāla, pēc visa gaišā. Kā mēs katrs gribam sevi veidot, savu ģimeni, māju, valsti. Kādā mērogā katrs to var un grib. Detaļās katrs redzējums atšķīrās, bet kopumā pretrunu nebija.

Bauskas 1.vidusskolas direktore Anta Rudzīte ir saistīta arī ar neatkarības kustības pirmsākumiem. Šī skola bija viņas pirmā darbavieta pēc institūta beigšanas. Tad viņa mācījās aspirantūrā Maskavā, pēc atgriešanās tika iecelta ministrijā par instruktori, taču tas darbs viņai nepatika. Aizgāja strādāt uz Fizkultūras institūtu par vecāko pasniedzēju, mācīja pedagoģiju un psiholoģiju. No turienes viņu, lielākoties manu grēku dēļ, piecdesmitajos gados divas reizes uz īsu laiku apcietināja, izslēdza no partijas un atbrīvoja no darba.

- Vai viņu netiesāja galvenokārt par to, ka viņa "Pravdā" rakstīja par latviešu valodu?

- Nē, viņu tiesāja ne tikai par valodu. "Mēs ar viņu sastrādājāmies jau diezgan ilgi. Es biju tas rakstītājs, bet viņa deva pārrakstīt uz kādas nelegālas rakstāmmašīnas. Savukārt pārrakstītāja melnajā tirgū pārdeva grāmatas, pornogrāfiju vai klasiku - nezinu, un viņa ar to iekrita. Kad kļuva zināms, ka viņa dzīvo turpat, kur Rudzīši, un ka es pie Rudzīšiem un Rudzīši pie manis bijām pastāvīgi viesi, un ka Rudzīte deva viņai pārrakstīt ar manu roku rakstītus rakstus, tad sākās kratīšanas, apcietināšanas utt.

- Ko jūs gribētu novēlēt mūsdienu jaunatnei?

- Lai mūsu jaunatne necenstos visur akli atdarināt Rietumus. Tas lētais un ārišķīgais pielīp ātri, bet ir tikai ārišķīgs tukšums. Gan tā stīgu raustīšana, gan roku plaukšķināšana, gan frizūras. Negribētos, lai mūsu jaunieši to akli kopē. Jaunatnē tagad vērojama milzīga tieksme par visām varītēm tikt uz ārzemēm. Un bieži vien šie jaunie cilvēki tur arī paliek uz dzīvi. Pārāk masveidīgi tas varbūt vēl nav, bet tāda tendence sāk iezīmēties. Rodas pat jautājums - vai ir vērts tik ļoti sekmēt mūsu jauniešu izglītošanos ārzemēs. Domāju, ka Rietumu vispārizglītojošā sistēma mums neder. Tā nav tā ideālākā. Piemēram, Kanādā, sākot jau ar vidusskolas klasēm, nemaz nav obligātās programmas.

Un vēl es novēlētu, lai latviešiem būtu vairāk censoņu, kas nebaidās no grūtībām. Pats arī esmu bijis tāds mazs censonis. Esmu laukstrādnieces piektais bērns, un mēs katrs no kādiem astoņiem gadiem esam gājuši maizi pelnīt, lai ziemā varētu apmeklēt skolu. Septiņus gadus gāju ganos pie svešiem saimniekiem. To, kas bija jādara, darīju, un to, kas bija pielīgts, to arī saņēmu. Tā ka novēlu mūsu jaunatnei nebaidīties no darba. Dzīvē nav tikai izpriecas un atpūta. Dzīve sastāv no pienākumiem, katram vecumam atbilstošiem un pa spēkam esošiem. Lai mātēm izdodas saviem bērniem ieaudzināt pienākuma apziņu!

- Daudz runā par vēstures baltajiem plankumiem. Gan jau tie ir bijuši arī šajā pēdējā desmitgadē. Kādas ir jūsu domas?

- Nevarētu teikt, ka man ir kāda papildu informācija, ko citi nezina. Es vados pēc principa, piemēram, kaut vai par čekistiem - ja man nav noteiktu pierādījumu, es šo vārdu nelietoju. Jo lielāks apvainojums un lielāks noziegums nevar būt kā tas, ka apzināti strādājis čekas dienestā, tas ir, ļaunprātīgi darījis postu savai tautai. Jā, zinu atsevišķus cilvēkus, kas ir bijuši čekisti un kas teica: "Mēs savu apakšpulkvedi aizsūtījām uz Tautas fronti par vienu no redzamākajiem darbiniekiem." Bet es jau to nevaru pierādīt.

Un vēl. Es nedomāju, ka katrs, kas bijis Komunistiskās partijas biedrs, šodien ir nederīgs cilvēks. Turklāt es to saku ne tikai tāpēc, ka pats esmu bijis šīs partijas biedrs. Taču ir svarīgi tas, vai cilvēks, kas bijis Komunistiskās partijas biedrs, ir izdarījis secinājumus.

Es, piemēram, kļūdījos, nosaukdams Viļa Lāča rakstu par kainisku rakstu, tas bija jūdaisks raksts. 1959.gadā žurnāla "Kommuņist" augusta numurā Vilis Lācis, rakstot par Hruščova reformu auglīgo iedarbību uz Latvijas ekonomikas attīstību, pēkšņi divās rindkopās stāsta, ka viņa bijušais vietnieks Eduards Berklavs piekopis politiku, kas vērsta uz Latvijas atdalīšanu no Padomju savienības. Un norāda, ka tā būtu bijusi katastrofa Latvijas tautsaimniecībai. Es biju tā pārskaities, ka tūlīt tapa pretraksts. Es rakstīju: "No visiem sitieniem, ko esmu saņēmis, man vissāpīgākais ir tas, ka es neredzēju, ka jums ir divas sejas,- viena kā rakstniekam tautas priekšā, otra - kā dienesta personai Maskavas kungu priekšā."

Un kas notika? Raksts nonāca partijas kontroles komisijā. Kad jau gadu biju pavadījis Vladimirā, tiku izsaukts uz partijas kontroles komisiju. Inspektors sniedza garu ziņojumu, bija ierosināts mani izslēgt no partijas. Inspektors kā pirmo pierādījuma dokumentu man nolika priekšā vēstuli Vilim Lācim.Viņš jautāja: "Kāpēc jūs to saucat par kainisku rakstu?" Es teicu: "Bībeli gan neesmu lasījis, sevišķi ticīgs neesmu bijis. Bet visa kulturālā sabiedrība zina, kas ir Jūdass un Kains. Zina, ka tāds cilvēks ir gatavs apmelot sev tuvu cilvēku savtīgos nolūkos. Un tāds ir Lācis." Šīs apspriešanas laikā Maskavā sūdzības uzturētājs bija Augusts Voss, toreizējais Komunistiskās partijas ideoloģiskais sekretārs. Tiesa, daļa no tiem briesmīgajiem apvainojumiem, kas figurēja Latvijā, tur vairs netika izvirzīti. Mani apsūdzēja, ka esmu aizliedzis Rīgā pierakstīt iebraucējus no citurienes, ka esmu administratīvā kārtā piedraudējis, ka visiem jāprot latviešu valoda, un ka kompetentus krievu tautības kadrus - partijas biedrus, esmu aizstājis ar nekompetentiem latviešiem.

Bet tādas baltās vietas, kas vēl nav izgaismotas, droši vien arī mums ir. Piemēram, par maz tiek runāts par sasniegumiem pirmās Latvijas Republikas divdesmit gados. Pirmajā pasaules karā Latvijā bija vairāk postījumu nekā Otrajā pasaules karā. Bet pirmās republikas laikā visās apriņķa pilsētās tika uzceltas banku mājas, pasta mājas, vesela rinda dzelzceļa staciju, skolas. Domāju, ka vajadzētu vairāk stāstīt par to, kas tika izdarīts šajā īsajā laikā. Un kas tagad pirmajos desmit gados ir uzcelts!

- Bet arī toreiz galvenā celtniecība notika Latvijas otrajā desmitgadē. Tātad mums atliek vēl cerēt.

- Jā, Ulmaņa laikā. Ja būtu tāds vadonis kā Kārlis Ulmanis, es būtu par diktatūru. Lai gan - man pret Kārli Ulmani ir personīgas pretenzijas. Ja nebūtu noticis 1934. gada apvērsums un nebūtu likvidētas visas organizācijas, arī Kuldīgas avīze "Kurzemnieks", kurā es biju vienīgais algotais darbinieks, es nebūtu kļuvis par komunistu. Bet toreiz sociāldemokrātu jaunatnes organizācijas darbā Kuldīgā bija iesaistījušies arī pagrīdes komjaunieši. Viņi, protams, neafišējās, viņi meklēja auditoriju. Taču, kad tika slēgta sociāldemokrātu organizācija, viņi mani mudināja: "Nu, Eduard, vai tad tiešām mēs neko vairs nedarīsim?" Tā es iekūlos pagrīdes komjauniešu organizācijā.

- Kur un kā jūs iepazināties ar savu nākamo dzīvesbiedri?

- Sarkanarmijā bija īpaša nodaļa, kuras uzdevumos ietilpa psiholoģiski ietekmēt pretinieka karavīrus - graut un demoralizēt ienaidnieku cīņas garu. Tā kā mana nākamā sieva Margarita labi prata vācu valodu, arī viņa bija šajā nodaļā.

Nodaļas vajadzībām tūlīt aiz pirmajām līnijām būvēja bunkurus - klāja divas vai trīs baļķu kārtas, kuras atdalīja zemes slānis. No šī patvēruma tad tika uzrunāts pretinieks, caur ruporu kliedzot "Hitler kaputt!". Vai arī apšaudīja vāciešu ierakumus no mazkalibra mīnmetējiem: mīnām izņēma kaujas lādiņu, atstāja tikai detonatoru, ielika iekšā skrejlapiņas vācu valodā un šāva pāri frontes līnijai, lai pretinieks lasa.

Kādā no šādām reizēm es arī iepazinos ar savu nākamo sievu. Draudzējāmies visu kara laiku, pēc tam apprecējāmies. Viņa atsāka ķīmijas studijas.

Es vēl divus gadus mocījos armijā, tas man briesmīgi nepatika, jo uzliktie pienākumi bija viena vienīga slaistīšanās, laika vilkšana - jutu, ka politdarbinieks armijas komandierim ir pat traucēklis taktiskajā mācībās, jo visur bija jāiet līdzi.

Piekritu atgriezties komjaunatnes darbā, kaut arī to negribējās darīt. Tas atkal ir garš stāsts, kā mani izsauca uz Maskavu, kā lika pārņemt lietas no Indriķa Pinkša, kam tas darbs īsti neveicās. Es gan iebildu: ja jūs domājat, ka ar mani komjaunatnes darbs uzreiz uzplauks, tad tas var nenotikt, ja blakus nebūs citu, uz kuru atbalstu varu cerēt, bet kas pašlaik vēl ir armijā. Maskavieši solīja man vajadzīgos vīrus demobilizēt. Es nosaucu Vili Krūmiņu, Paulu Dzērvi, Zāmuelu Eidusu, vēl kādu minēt kautrējos. Rīgā jau priekšā bija pavēle par mūsu demobilizāciju. Tā atkal iekļuvu tajā nelaimē - komjaunatnes darbā, no kā nemaz tik lēti nevarēja tikt vaļā. Kaut domstarpības mums sanāca arī tolaik.

Es jau tad biju ticīgs komunists. Un nevarēju ciest to, kas notika praksē. Biju iedomājies, ka tā ir tikai atsevišķu cilvēku, kaut arī augstāku vadītāju, nevis visas partijas vaina. Vēl nevarēju apjēgt, ka to nosaka partijas programma - mazo tautu iznīcināšanu un pārkrievošanu utt. Domāju, ka tā ir atsevišķu cilvēku vaina. Tikai vēlāk, kad izstrādāja jauno kompartijas programmu, kur bija runa par tādu formulējumu kā padomju tauta, atjēdzos. Ilgi tas gāja...

Bet mana sieva jau sen to zināja. Viņa nāca no citas vides. Es biju dzimis laukstrādnieku ģimenē, audzis bez tēva un mātes gudrības. Māte bija lasīt iemācījusies no baznīcas dziesmu grāmatām, ielauzījusies parakstīties, vairāk viņa nekā neprata, es nekādu gudrību no vecākiem nedabūju. Tā man ceļu vajadzēja meklēt pašam.

Ir nācies lasīt, ka esmu nodevis savas jaunības ideālus. Es atkal domāju, ka tas ir normāls process - dzīvē viss attīstās, cilvēks augu mūžu mācās... Tad jau iznāk, ka viņam jāpaliek bērna prātā, ka tiek noliegta iespēja mainīties, augt. Ar to gribu pateikt - es neuzskatu, ka ikviens, kas bijis komunistiskajā partijā, ir nederīgs cilvēks. Tur tomēr bija ļaudis ar lielu pieredzi sabiedriski politiskajā darbā. Tie, kas tur nebija, - viņiem šīs pieredzes nav.

To savulaik ļoti pareizi pateica Dainis Īvāns, kad viņu ievēlēja par Tautas frontes priekšsēdētāju un pirmajā sēdē viņam vajadzēja ieteikt, ko vēlēt valdē: "Man nav ne vecās pieredzes, ne jaunās, tāpēc man valde jāveido tā, lai būtu gan tie, kam ir vecā sabiedriskā darba pieredze, gan jaunie..." Un pareizi viņš darīja. Arī es no Latvijas Nacionālās neatkarības kustības biju Tautas frontes pirmās valdes sastāvā.

Kas no tā visa iznāca? To drīz vien varēs izlasīt Tālava Jundža sastādītajā grāmatā, kas drīzumā nonāks pie lasītājiem, tur būs arī mans raksts par 4. maija deklarāciju.

Vēl par to uzskatu maiņu. Presē plaša intervija bija manai kādreizējai domu biedrenei un, var teikt, pat draudzenei Palmirai Lācei - vēl nesen viņa man krita ap kaklu. Droša sieva, savulaik gāja pāri robežai uz Abreni utt. Un šajā intervijā ir vesela sleja, kurā viņa apgalvo, ka es 1949. gadā, būdams augsts partijas amatvīrs, gandrīz vai esmu krāvis izsūtāmos vagonos... Tik skaidri gan tas tomēr nav pateikts, bet saprast tā var. Un tagad es nopulgojot kustību, kas mēģina Latvijā labot manis pastrādātās nelaimes. Bet es no 1948. līdz 1951. gadam nebiju Latvijā - mācījos Maskavā. Tas gan viņu nav traucējis - savu ir pateikusi un cauri.

Un nevaru taču noliegt, ka līdz piecdesmito gadu vidum biju pārliecināts komunists. Biju stulbs un daudz ko arī neredzēju. Bet to esmu atzinis un pateicis pats.

Jau pieminēju, ka man radās domstarpības ar augstāko priekšniecību. Kāds piemērs. Tolaik, kad biju Latvijas komjauniešu pirmais sekretārs, uz Rīgu no plašās Krievzemes devās ļoti daudzi. Atbraucēji pilsētas kanālmalā uzvedās kā savās mājās zaļumos - noklāja brezenta gabalu, uz kura bija uzkodas un šņabis, zālājos spēlēja bumbu, plūca ziedus. Sākumā mēģinājām šo sērgu apkarot caur sapulcēm. Nelīdzēja. Tad publicējām atmaskojošas fotogrāfijas presē. Nekādu rezultātu. Sava amata dēļ biju Latvijas Augstākās padomes prezidijā, neatceros, vai man bija arī balss tiesības. Tur sēdēja pazīstami godīgi cilvēki - Fricis Deglavs, vecais strēlnieks Pēteris Plēsums, arī rakstnieks Andrejs Upīts. Es viņus pierunāju, ka vajag kādus pāris cilvēkus par apstādījumu bojāšanu notiesāt. Vienojāmies, ka šie postītāji tiks notiesāti, par to izziņos visas avīzes, bet pašus vaininiekus pēc diviem mēnešiem klusi atbrīvos... Jo Augstākās padomes prezidija pārziņā bija arī notiesāto apžēlošana.

Tā arī izdarījām. Vienam iedeva gadu, otram laikam trīs gadus ieslodzījumā. Un tad man zvanīja no Maskavas: vai tā tiešām ir taisnība, ka ar jūsu atbalstu cilvēkus par ziedu noplūkšanu uz gadiem liek cietumā? Atbildēju, ka taisnība gan. Un izstāstīju šo gadījumu priekšvēsturi un to, ka notiesātie jau atbrīvoti. Bet Rīgas apstādījumu postītprieks līdz ar to arī citiem bija kā ar roku noņemts. Maskavā to saprata.

Taču to nepieņēma uz Latviju atsūtītie partijas darboņi, Maskavas ielikteņi - kompartijas otrais sekretārs, arī orgbiroji, kas bija izveidoti, lai kontrolētu, kas te notiek. Reiz pat Latvijas kompartijas otrajam sekretāram Ivanam Ļebeģevam pateicu, ka viņš vēl nav visa partija, bet ir tikai amatvīrs... Stulbs jau es toreiz biju. Teicu: nemaz nevar droši pateikt, kurš no mums savā sirdī ir tuvāks partijai - es tajā iestājos Kalnciema katorgā, bet jūs partijā iestājāties, kad jums naudu maksāja...

Citreiz atkal Maskavas augstu viesu klātbūtnē tam pašam Ivanam Ļebeģevam acīs pateicu, ka nevajag aprunāt savu amata priekšteci par sarkano muižnieku, kam netālu no Lielupes stacijas piederējušas divas dzīvojamās mājas, dārzs un siltumnīca, kas viss bijis nodrošināts ar diennakts apsardzi, jo tagad to visu taču izmanto pats Ļebeģevs... Naivs es, protams, biju. Un Ļebeģevs uzreiz mēģināja atspēlēties: vai jūs zināt, kāpēc viņš man uzbrūk - tāpēc, ka es esmu krievs, bet viņš ir latvietis. Viņš mani neieredz...

Ar šīm epizodēm gribu parādīt, ka tolaik es vēl ticēju partijai. Un cīnījos pret amorālu, negodīgu rīcību un netaisnību.

- Vēl pirms Latvijas neatkarības atjaunošanas jums izdevās nokļūt arī ārzemēs. Kā tur tolaik uzņēma Eduardu Berklavu?

- Paši pirmie ar mani tikties gribēja amerikāņi. Bet viņi nedaudz nokavēja - tur vajadzēja ielūgumu, garantiju par veselības apdrošināšanu un vēl kādus papīrus. Kanādieši viņus apsteidza, tāpēc vispirms devos pie viņiem.

Kanādā mani sagaidīja Guntis Siliņš, pie viņa es arī apmetos. Tas bija pirms 1989. gada 18. novembra. Bet viņam nemaz tik viegli negāja - bija saplānoti pasākumi, kur drīkstu iet, un tādi, kur nedrīkstu, jo es tomēr skaitījos bijušais komunists.

Pašā 18. novembrī svinīgajā sanāksmē Toronto universitātē par galveno runātāju bija uzaicināts arhibīskapa Arnolda Lūša dēls. Pirms tam es nolasīju referātu Latviešu centrā par 1959. gada notikumiem Latvijā, biju kā goda viesis arī baznīcā, kur arī runāju. Ko iesākt ar sarīkojumu universitātē? Neiet vispār? Sazinājāmies ar galveno runātāju, kas bija visai izbrīnīts, ka Eduards Berklavs jautā, vai iet uz 18. novembra svinīgo sarīkojumu Toronto universitātē. Tad jau varot runāt abi divi. Tā arī bija. Bet pirms tam bija Kanādas latviešu gada sapulce, kur skaistu referātu par latviešu valodu trimdā nolasīja Māra Trapāne.

Man deva vārdu tikai apsveikumam. Es atļāvos pasacīt ko vairāk. Pēc tam manu runu universitātē tūdaļ pieprasīja avīzes "Latvija Amerikā" redaktors Aleksandrs Kundrats.

Vēlāk runāju vēl ne vienā vien latviešu centrā Amerikā. Reizēm klausītāji izdarīja arī visai neparastus secinājumus. Viņi teica: "Nu, kas tad tur Latvijā, tādi pakalpiņi vien ir palikuši..." Nācās atbildēt: "Ja nu mēs visi būtu tik lieli patrioti kā jūs, ja visi būtu aizbraukuši no Latvijas... Kur jūs tagad to Latviju meklētu?" Iestājās klusums. Teicu, ka tā nedrīkst izvirzīt jautājumu. Atgādināju arī - esmu kā Latvijas Nacionālās neatkarības kustības priekšsēdētājs nosūtījis vēstuli trimdas avīzēm, ka mēs gaidām jūs Latvijā, tagad nu ir tā iespēja. Jūs visu laiku stāstījāt radioraidījumos, ka gaidāt to brīdi, kad varēsit atgriezties dzimtenē. Tagad tāda iespēja ir. Atzinos, ka saprotu - tas nav tik vienkārši, ir iekārtota dzīve, ir krustu šķērsu dibinātas ģimenes, ir sapirktas mājas utt. Un tomēr mēs jūs gaidām, jūs mums esat vajadzīgi.

Kas no tā visa iznāca, ir zināms. Lielākoties trimdinieki atbrauca kārtot savu zemes īpašumu jautājumus. Tie, kas atgriezās un bija kādos amatos, vairums nevarēja iedzīvoties. Un ne tikai tāpēc, ka viņus slikti arī uzņēma. Nekas nesanāca Jānim Trapānam aizsardzības ministra postenī, tāpat Vitai Tēraudai ekonomikas ministra krēslā vai Jānim Ritenim Labklājības ministrijā. Nekas nesanāca, nevarēja. Nevar tā uz reizi iestrādāties, es nemaz viņiem to nepārmetu. Un Aristīds Lambergs savukārt arī tur nav bijis nekāds veiksmīgais celtnieks. Vai kā Joahims Zīgerists - atbrauca ar domu, ka viņš Latvijā būs Valsts prezidents.

Tāpat arī Aivars Jerumanis kandidēja. Starp citu, ar savu atteikšanos viņš mani iegāza. Man tolaik bija cits Valsts prezidenta kandidāts. Un es biju sarunājis, ka šo manis ieteikto kandidatūru atbalstīs arī Latvijas Zinātņu akadēmija un Rakstnieku savienība. Jo bija domāts, ka pirmās dienas balsošana beigsies ar diviem kandidātiem, no kuriem neviens negūs uzvaru - nesavāks 51 balsi. Un tad būtu jāmeklē trešais. Bet Aivars Jerumanis atteicās, aizbrauca prom...

Es jau varētu nosaukt tolaik izraudzītā Valsts prezidenta kandidāta vārdu, bet nedrīkstu to darīt bez viņa piekrišanas, tāpēc lai paliek. Tepat Latvijā jau viņš ir. Daudzu pazīts un godāts. Tāda nu reiz tā dzīve ir.

- Jūs savā grāmatā esat apsolījis, ka tai būs turpinājums. Varbūt jau rakstāt to?

- Jā, tāds nodoms man bija, vieglprātīgi to esmu arī apsolījis. Bet izveidojās tādi apstākļi, ka darbu nevarēju turpināt. Tam visam pārvilka svītru manas sieviņas slimība un aiziešana. Tas notika janvārī. Tagad ir tāda sajūta, it kā man gabals būtu atrauts. Marga visu mūžu man daudz un nesavtīgi palīdzējusi, sevišķi kad man grūti klājies. Tajos astoņarpus gados, kad atrados izsūtījumā Vladimirā, saņēmu no viņas vismaz tūkstoš vēstuļu, kuras visas esmu saglabājis. Atvaļinājumā un dažreiz arī brīvdienās viņa brauca pie manis. Lai iekrātu brīvdienas šiem braucieniem, Marga savu pamatdarbu strādāja pat naktīs. Viņa nekurnēdama panesa visas daudzās pārestības, ko nācās ciest, kad mani notiesāja un izsūtīja. Margai, kas bija tik apdāvināta ķīmiķe mikrobioloģe, neļāva izstrādāt un aizstāvēt disertāciju, un viņai bija jāsamierinās ar jaunākās zinātniskās līdzstrādnieces niecīgo algu, kas bija 82 rubļi mēnesī. No šiem grašiem viņa vēl regulāri sūtīja man paciņas ar pārtiku, jo Vladimirā ar produktiem bija ļoti bēdīgi. Tur laukos tolaik no govs izslauca četrus piecus litrus piena dienā un veikalos gadiem ilgi nebija nopērkami ne piena produkti, ne gaļa. Tā nu iznāca, ka Vladimirā es pat fiziski izdzīvoju, lielā mērā pateicoties Margas rūpēm, kaut gan viņa pati nereti aiz naudas trūkuma mēneša beigās pārtika no maizes un piena. Es no viņas sūtītajām pārtikas kastītēm biju pat sameistarojis krietnu grāmatu plauktu.

Es briesmīgi pārdzīvoju to, ka dzīves laikā nepaguvu viņai par visu labo pienācīgi pateikties. Viņai manis dēļ ir nācies daudz ciest. Es bieži vien nebiju pietiekami iejūtīgs, reizēm izturējos pat netaisni. Tajā laikā, kad vēl fanātiski kalpoju komunisma idejām, es pat pieļāvu domu, ka sievas jaunākā māsa Biruta, kas pilnīgi bez vainas tika divas reizes tiesāta un uz ilgiem gadiem ieslodzīta moku lēģeros, tomēr kaut kādā ziņā bija "nogrēkojusies" pret pastāvošo kārtību. Es pret viņas likteni paliku labākajā gadījumā neitrāls. Margai tas, protams, bija ļoti sāpīgi. Viņa daudz agrāk par mani saredzēja padomju iekārtas nejēdzības, valdošo netaisnību un varmācību un daudz agrāk par mani saprata, ka visam notiekošajam nav nekāda sakara ar tām taisnības idejām, kas tika sludinātas.

Marga bija daudz gudrāka un labāka par mani. Viņai bija plašs interešu loks un daudz vaļasprieku. Viņa prata rozes kopt, es nezinu, kā es tagad tām pieiešu. Mājās viņa spēja koncentrēties uz saviem darbiem jebkuros apstākļos, vai tur bija ieslēgts televizors vai spēlēja radio. Man turpretim nepieciešams pilnīgs miers un klusums, lai varētu rakstīt. Margai bija arī kolekcionāres gars. Viņa krāja pastmarkas, ir kādi trīsdesmit albumi, sakārtoti pēc visiem filatēlijas noteikumiem. Un ļoti viņai patika daiļslidošana, šos raidījumus nekad nelaida garām. Par Latvijas un pasaules daiļslidotājiem Margai ir vesela kartotēka, tūkstošiem kartīšu. Tur ir ziņas par visām sacīkstēm un čempionātiem. Visu daiļslidošanas ābeci viņa bija tik labi apguvusi, ka labāk par tiesnešiem varēja likt atzīmes. Margas vēlēšanās bija, lai viņas krātā kartotēka nonāktu pie daiļslidotājiem. Es tagad nemaz nezinu, kam tieši lai to nododu.

- Mums ir ļoti labs Sporta muzejs. Varbūt parunāt par šo lietu ar muzeja direktori Dzintru Grundmani?

- Es būtu ļoti pateicīgs. (Tūlīt pēc šīs tikšanās redakcijai bija saruna ar Grundmanes kundzi. Kā jau varēja sagaidīt, viņu šī ziņa ļoti iepriecināja.)

Jā, es nekad nepratu būt tik labs pret savu sieviņu, kāda viņa bija pret mani un arī pret citiem cilvēkiem. Par to man jādomā katru dienu. Bet to grāmatu es varbūt tomēr kādreiz uzrakstīšu.

© Latvijas Vēstnesis 13.04.2000  Nr. 131/132 (2042/2043) 

atpakaļ uz Noziegumi pret cilvēci