Noziegumi pret cilvēci

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Atpakaļ Back | Jaunumi News | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas | Prese |

 Sākumlapa Home

 

“Savā nodabā, savā novadā”
Ilgoņa Bērsona dienas grāmatas pirmā daļa, kas rakstīta 1950.gadā.

Bērsonu ģimene bija starp tiem 43 tūkstošiem Latvijas cilvēku, kurus no dzimtenes izrāva 1949. gada 25. marta deportācijas

Aleksandra Pelēča lasītava pateicībā par grāmatu dāvinājumu izdevusi Ilgoņa Bērsona dienas grāmatas pirmo daļu, kas rakstīta 1950.gadā.

Šīm jaunības gadu piezīmēm, kas rakstītas pēc vecāku un citu tuvāko cilvēku izvešanas, autors devis nosaukumu “Savā nodabā, savā novadā”, un par ceļavārdiem grāmatai var uzskatīt dzejoli, ko viņam veltījis Aleksandrs Pelēcis, kura dzīves ceļš tāpat veda cauri Sibīrijas lēģeriem.

Kā autentisku laikmeta liecību nododot dienasgrāmatu atklātībai, Ilgonis Bērsons ievadā licis vēstuli lasītājiem:

“Piecdesmito gadu sākumā nekāds vīrietis vēl nebiju.

“Tants puiks” — tā par mani un brālēnu Leopoldu teica tāmnieki. Mēs abi, Talsu vidusskolas skolēni, dzīvojām tantes Ievas Gērkes aprūpē Laidzes ielā sešpadsmit.

Josifa Staļina režīma laiks manu ģimeni bija izārdījis. 1948.gada 26.novembrī tēvu Jāzepu Bērsonu, Talsu apriņķa Zentenes pagasta Mežgrēzu saimnieku, sauktu par kulaku, apcietināja, 15.decembrī Talsos par lauksaimniecības nodokļa pilnīgu nenomaksāšanu notiesāja uz vienu gadu un ieslodzīja nometnē Vecumnieku pagastā. 1949.gada 25.martā māti Natāliju Bērsoni, brāļus Tālivaldi un Imantu no Mežgrēzām deportēja. Es tiku sveikā cauri, jo atrados Talsos — vairāk nekā divdesmit kilometrus no mājām. Tālivaldis ceļā izbēga, kādu laiku slēpās no padomju varas. Māti un jaunāko brāli, piektās klases skolnieku, izsūtīja uz Tomskas apgabala Šegarkas rajonu. Sibīrijā bija nometināti arī Leopolda Dansona māte un divi brāļi, tāpat mūsu vecāmāte. Apcietinājumā ārpus Latvijas atradās mans krusttēvs, mātesbrālis Artūrs Lipsts...

Izsisti no dzīves ierastajām sliedēm, mēs centāmies cits citam palīdzēt, taču visvairāk vajadzēja tikt galā pašiem.

Ilgonis bieži sarunājās ar sevi — vakaros skolas burtnīcās rakstīja dienasgrāmatu “Pārdomu un atziņu lappuses” (1950.gada 10.jūnijs — 9.augusts). 10 burtnīcas un viena lapu kopa cauri baismīgiem gadiem ir saglabāti. Tagad, to visu pārlasot, saku sev: “Nu — dulls!” Rakstīdams pretpadomju domas, es taču pakļāvu apcietināšanas briesmām ne tikai sevi, bet arī savus tuviniekus, tāpat skolas biedrus un daudzus citus. Mierinājums ir tikai viens: toties esmu saglabājis laikmeta liecību.

Pusgadsimts pagājis, un iedrošinos (tā ir pavisam cita drosme!) šīs lappuses atvērt lasītājiem. Dienasgrāmatu publicēšanai sagatavojot, atmetu nost daudzus sīkumus, mazliet palaboju stilu (jo tolaik rakstīju steigā — lai neviens neredzētu). Būtība — pašatklāsme ir saglabāta.

Dažām personām tagad nomainīju iniciāļus. Tāpēc ka neesmu pārliecināts, vai vienmēr esmu spējis pateikt patiesību, vai neesmu kādu apvainojis. Ir taču sava daļa iedomu un piedomu. Būdams literatūras kritiķis, agrāk rakstīto tagad vērtēju kritiski. Vietumis grūti saprast, ko esmu gribējis no sevis un citiem. Ir daudz pašpārliecinātības, naivitātes, didaktikas, arī duālisma. Taču savu pagātni vairs nevaru un arī nedrīkstu pārtaisīt.”

Pirmais ieraksts — pēc deviņpadsmitās dzimšanas dienas: “Man apkārt sirsnīgākie skolas draugi, visi priecājas par mani kā jubilāru, arī es cenšos šovakar būt jautrs. Taču piecpadsmit minūtes pirms divpadsmitiem mani tā sagrābj sāpīgas domas par mātes dzīvi, ka izeju laukā, lai nomierinātos. Atspiežos pret žoga kārtīm, un manā acu priekšā kā kinolentē paslīd garām viss mans dzīves gājums un pēkšņi apstājas pie tagadnes. Ko pašreiz izjūt māte, kas šķirta no dzimtenes un sava lolojuma — no dēla? Zinu: mātei norit asaras, visu pašreizējo pārdomājot. Vai reiz nenāks kāda vara, kas izbeigs manas mātes, visu svešumā esošo māšu, tēvu, dēlu un meitu moku ceļu?”

Māte, Sibīrija, pārestības sajūta — tas viss ir klāt daudzās dienasgrāmatas lappusēs. Daži lakoniski ieraksti par ikdienu piecdesmito gadu Latvijā: “Braucu uz tēva mājām. Cik pazīstami bija kādreiz šie lauki! Tagad viss svešāks, mainījis izskatu. Dārzs un sēta aizauguši. Pamesta dzīve.” Vai: “Riebums mani sagrābj, kad lasu LTA informāciju par Aviācijas dienu. Tukša lielīšanās un slavināšana. Viss, kas pieder mums (PSRS), ir liels, varens, nesatricināms. Visur esam pirmie. Ik pēc dažiem teikumiem tik piemetina — Staļins un boļševiku partija.” Pēc kāda klases biedra apmeklējuma radušās aizdomas, ka tas nācis kaut ko izlūkot: “Ko var zināt. Komjaunietis ir. Jāpiesargās, ja negribi kļūt par upuri.” Tāpēc prieks par atklājumu attiecībā uz citu: “B.B. nav sarkans. Vakar viņš man rādīja Staļina ģīmetni pie sienas un teica — redzi, kā Staļinam spīd deguns!” Ilgonis dzied Talsu kultūras nama jauktajā korī, un šī viņam ir arī Dziesmu svētku vasara. Arī te savas laika zīmes. Pēc svētkiem Valdemārpilī: “Jau gājiena laikā katrs izvairās nest “skolotāja” (proti, Josifa Staļina) ģīmetni. “Puiši, uzmanieties, ka neuzliek nest to veci! Vairāk izklīstiet, nestāviet vienkopus!” Un, kad “vecis” ir nogādāts uz estrādes, atkal viņu izlamā kā lieku krāmu. Lai gan šī rīkošanās ir tīri stihiska, tā tomēr pauž tautas īsto nostāju, un to es gribu redzēt.” Pēc svētku gājiena Rīgā: “Atkal tā pati sērga — neviens negrib nest Staļina ģīmetni. (..) Tikai akls vai aizsapņojies cilvēks var noticēt mūsu skaistajai šodienai.”

Galvaspilsētā jaunais censonis ar bijību raugās uz Rakstnieku savienības namu, cerot ieraudzīt iznākam pa tā durvīm kādu “gara un interešu tuvinieku”, un, ejot garām Latvijas Universitātei, domā: “Vai pēc gada varēšu pārkāpt šīs zinību ēkas slieksni, lai pildītu lolotos sapņus — studēt filoloģiju?” Un arī šāds ieraksts: “Patīkami klausīties lielpilsētas skaļajā troksnī. Cilvēku daudz, viņu sarunas savijas vienā ilgstošā dārdoņā. Bet, ieklausoties dziļāk, sadzirdu, ka šī skaņa nav vairs tik dzidra un viengabalaina kā agrāk. Tur ir klāt krievu valodas piejaukums. Ak, sirmā Rīga, tev atkal jāpieredz pārkrievošanas laiks! Vadošajās vietās krievi, latvietis it kā noslīd zemāk viņu vidū. Latvietis spiests runāt krieviski, tādēļ Rīga izskatās pēc krievu pilsētas.”

“Kāpēc Z. mani nemīl? Esmu raksturā pārāk skarbs, bet tas izpaužas tad, kad redzu Z. aizejam kopā ar citu. Manī dvesmo doma: ja neveiksies mīlas druvā, strādāšu ar vēl lielāku degsmi mākslas tīrumā.” Ir jau arī H., ir B.U. un B.D., bet visas domas, ilgas un sirdēsti — tikai Z. dēļ. Var to tagad lasīt ar smaidu, bet deviņpadsmitgadīgā jaunekļa tirdīgajos jautājumos, domās un atziņās var arī redzēt veidojamies nākamo vīru — uzticīgu ģimenes dzīvē un mērķtiecīgu literatūras zinātnē un pētniecībā.

Ilgonis Bērsons jau kopš vidusskolas pirmā gada aizrautīgi strādājis literatūrvēstures darbā. Šajā 1950. gada vasarā viņš izmēģina spēkus žurnālistikā, strādājot rajona avīzē “Padomju Karogs”. Nosūta “Padomju Jaunatnei” rakstu “Izbeigt latviešu valodas kropļošanu”, kas gan netiek publicēts. Dienasgrāmatā: “Viegli varētu kļūt par korespondentu, ja drīkstētu pilnīgi atklāti rakstīt par tautas patieso dzīvi. To nevar. Drīkstu rakstīt tikai par padomju dzīvei piedienīgo. Man būs jāspēlē liekuļa loma. Bet cita ceļa nav. Es gribu pašreiz apgūt korespondenta prasmi, lai vēlāk kļūtu par rakstniecības darbinieku. Vākšu materiālus par tautas īsto dzīvi, ceru tos izmantot vēlāk. (..) Ja tā turpināšu, man būs neskaitāmu faktu krājums, uz kura balstoties varēšu darboties. (..) Redakcijas pažobelē uzeju vecus laikrakstus. Mani aizrauj tas, līdzko redzu tur kādus rakstus par literatūru. Tos pievācu. Ir neapslāpējamas alkas pēc literatūras.”

Ar savu aizrautīgo un rūpīgo dzīves un literatūras faktu krāšanu un prasmīgo likšanu lietā Ilgonis Bērsons ir krietni bagātinājis latviešu literatūrvēsturi un cēlis tautas nacionālo pašapziņu. Par to — esejiste un literatūrzinātniece Saulcerīte Viese: “Pamatojoties vienīgi uz faktiem, drošiem un pārbaudītiem faktiem, Ilgonis Bērsons kļuvis par neapstrīdamu autoritāti. Viņam runāt pretī vienkārši nav iespējams. Pat Grigulis neriskēja viņu apstrīdēt. Protams, padomju laikos nevarēja panākt to, ko nevarēja. Viņš prasmīgi kārtoja kritikas un literārā mantojuma gadagrāmatu “Varavīksne”. Un daudz ko viņš prata panākt. Gan attiecībā uz Čaka “Mūžības skartajiem”, gan trimdas literatūru. Viens no pirmajiem viņš sāka runāt par PSRS represēto literātu reabilitēšanu, cēla dienas gaismā visus noklusētos un nospiestos. Daļu no saviem pētījumiem viņš tagad ietvēris grāmatā “Deviņi likteņi”. Man Ilgonis Bērsons ar saviem saprātīgajiem komentāriem palīdzēja Aspazijas Kopoto rakstu veidošanā. Kopā ar Pēteri Bauģi viņš izveidoja Jāņa Jaunsudrabiņa Kopotos rakstus, sarakstīja par viņu biogrāfisku apceri, sastādīja bibliogrāfiju. Tas bija liels notikums. Visu mūžu tik raženi un pašaizliedzīgi strādājot, Ilgonis Bērsons nav pat pacenties tikt pie kāda oficiāla zinātniskā grāda. Īsts literatūrvēstures un zinātnes līdumnieks!”

Aina Rozeniece, “LV” nozares redaktore

Dienasgrāmatas lappuses:

28.augusts. Bet kas tad ir prieks? Ir divējādi prieki. Viens — seklais uzdzīves prieks, kas izpaužas viesībās (visbiežāk), otrs — mākslas prieks. Masas cilvēks var iztikt bez otrā prieka, ja tikai viņam papilnam dod uzdzīves priekus. Mākslinieks vairāk mīl otro prieku, lai gan retais iztiek bez pirmā, jo mākslinieks arī taču cilvēks vien ir.

Kā es mīlu mākslas prieku! Kas gan man var būt dārgāks par brīdi, ko pavadu mākslas veldzē. Ja es atrastu draugu, ar kuru kopā pārspriestu literatūras jautājumus, — tas būtu jo sevišķi vērtīgs prieks. Daļēji esmu to atradis. Runājot ar Jaunbelzēju, es degtin degu mākslas uguņu priekā.

 29.augusts. Aizeju uz skolu, kur runāju ar Kotānu (vēstures skolotājs). Nolemju šogad vēl vairāk sadraudzēties ar skolotājiem, dziļāk ieskatoties viņos kā cilvēkos, ne tikai kā skolotājos. Ir vērtīgi spriest kopā ar cilvēkiem, kas gudrāki nekā es.

30.augusts. Pēdējo dienu redakcijas darbā. Visu dienu domāju, vai redaktors man dotu (ja es prasītu) avīzes “Literatūra un Māksla” numurus, kas nomesti pieliekamajā istabā.

Jūtu, ka ar dienasgrāmatas rakstīšanu esmu veidojis savu raksturu — neatlaidību, pastāvīgu strādātgribu. Ja kādreiz neesmu paspējis pierakstīt kaut vai visniecīgāko, esmu nemierīgs, neapmierināts.

 1. septembris. Pirmo dienu un pēdējo gadu skolā.

Redzu Z. sasveicināmies, bet runājam maz, divatā nemaz. Ir plaisa starp mums.

Runāju ar Spriņģi (vācu valodas skolotāja, mākslinieka Jēkaba Spriņģa dzīvesbiedre). Viņa mudina mani stāties komjaunatnē. Zinu: tad ceļš vaļā uz zelta vai sudraba medaļu un līdz ar to uz Filoloģijas fakultāti. “Vai tad manas klases piecpadsmit skolēni labprāt iestājās?” viņa nosaka. “Un vēl nav zināms, ja laiki mainās, kura puse uzvarēs.”

Palieku tīri domīgs. Galva tā kā reibst. Būt komjaunietim? Nē! Bet, ko darīšu tad, ja nekur netikšu?

Aprunājos ar Tanti. Viņa mierina, ka būšot labi — krievs neuzvarēšot. Ak, kaut būtu kāda mīļa sirds, kas man tagad palīdzētu izšķirties! Arī Jaunbelzējs saka: būs tā jokaini, ja būsi komjaunietis. Tādēļ: nē! Vismaz pagaidām.

No mātes 1.septembra vēstules (to saņemu 15.septembrī): “Ir jau otrais rudens, dzērves lido kāsī un aizlidos, kur patīk, bet es — nekur. Mūža noziedznieks, un par mani noteicējs ir daudz dumjāks cilvēks nekā es. Mēs esam sešas slaucējas — trīs latvietes, trīs krievietes. Viena no tām ir brigadiere un uz mani ne visai labi skatās. Tādēļ, ka ārsts un fermas priekšnieks mani slavē par tīrību un darbu.

Esam veseli. Imantiņš šodien aizgāja pirmo dienu uz skolu. Pēdējā klasē (pamatskolā), un, kā būs tālāk, to zina Dievs. Tālis savā vēstulē bija rakstījis, lai apskatot, kā sviestiņš stāvējis. Nevarēju iedomāti4es, ka tur iekšā ir papa sūtītie skūpsti (papīra nauda, sviestā ieslēpta tāpēc, lai kāds kontrolieris to nepiesavinātos), pie beigām atradu. Ir gājis mitrums iekšā, tīrīju gan, redzēs, var būt, ka ies. Citu reizi lieciet sausākā vietā. Es paciņas saņemu pilnā kārtībā un bez kontroles.

Novēlu Tev labas sekmes skolā un darbā, ar uzslavu nobeigt pēdējo klasi. Lai Tavas cerības piepildās, bet ievēro: ne viss, ko dzīvē vēlas, piepildās. Skolu nobeigsi, iesi augstskolā, būsi reiz dienās vīrs. Labi, ka ar H. izbeidzi, es jau domāju: tā Tev un tavai dzīvei nav piemērota. Un var būt, ka šoreiz Z. tevi atstāj, jo tu atstāj H., un ka būs pavisam cita, vārdā kuru Tu vēl nezini.

Sveicini visus, kas par mani rūpējas, mīļi jo mīļi veco Tanti. Ja Tev kādreiz trūkst padoma, prasi viņai.”

 17.novembris. Atkal daži (pieci) mūsu klases skolēni lēni spiežas komjauniešu rindās. Lielāko tiesu — apstākļu dēļ. Bet mēs — “Latvieši” — vēl patiksim malā, dzīvosim uzsaukdami:

 Daugavas vanagi,
Sasauksimies,
Kas vēl dzīvi
Esam palikušies.

Pacilāta sajūta apzinoties, ka rīt 18.novembris.

 18.novembris. “Svēts mantojums šī zeme mūsu tautai/ Un svētīts tas, kas drošs par viņu krīt.” (Jāņa Norviļa un Leonīda Breikša dziesmas “Vakarjunda” sākumrindas).

Esi sveicināts, 18.novembra rīts! Sveicini arī Tu visu latviešu tautu un jo sevišķi tos, kas nav mūsu vidū, kas min stepes zāli.

Velti — jūs, varmākas, nekad nesalauzīsiet latviešu tautas patriotisko garu, tas reiz izlauzīsies visā pilnībā uz āru, un tad birs atmaksas krusa pār jūsu galvām.

Manī saviļņojums šodien! Apkampjamies ar Frici (mans draugs un skolasbiedrs Fricis Jaunbelzējs).

“Amerikas Balsī” piemin Latvijas pastāvēšanas 32.gadadienu, jo tur, t.i., ASV, ir arī latvieši, un ASV rūpējas par apspiestās tautas, latviešu tautas, atbrīvošanu. Tikai dusmas, ka nevaru visu skaidri dzirdēt (raidījumus traucēja ar īpašiem trokšņiem). Stāsta par Latvijas attīstības vēsturisko gaitu. Un tomēr, lai vai cik dzirdu, manī kvēlo prieks: taču arī par mums, latviešiem, runā.

Līvija Vēbere par mani dienasgrāmatā šai dienā raksta šādus vārdus: “Agrāk domāju, ka Bērsons ir ļoti nopietns, bet šodien uzzināju pavisam ko citu. Skolotāja Zīriņa lūdza palīdzēt nokārtot programmu izgatavošanu, jo Ilgonis neko nebija darījis. Tad es dabūju šodien izrikšoties. Alksnis pa politinformācijas laiku rasēja, bet Ilgonis spēlēja “kuģīšus” ar meitenēm. Kad runāju ar viņu par kādu steidzīgu lietu, tas pēkšņi sauc Verai: “Cik tu esi jauka meitene!” Redzams, ka nākošais rakstnieks nepildīs sabiedriskus pienākumus.”

Reģa vārdi
Ilgonim Bērsonam

Par tīriem graudiem smejas
tikai ģeķis,
Kas neatšķir no rudziem
pelavas —
Bet Tev, kas esi sava laika reģis,
Darbs visu grūtākais
ir veicams tas.

Tev tēvu sētuve ar sēklu jānes,
Kur zeme auglīga, ne klints.
Jo līdums līdumnieku
nepiemānīs,
Ja senču zintis sējējs labi zin.

Var mēness jauns vai vecs
aiz eglēm spīdēt,
Bet Tev tavs tīrums jāsēj tā,
Ka druvā dadžiem rudzus
neiznīdēt,

Un tāpēc saki reģa vārdus klāt!
— Audz, mana labība,
ar deviņvārpu!
Lai dzirnakmeņi
baltā gaismā kūp! —
Pēc tīriem graudiem
vērtēs mūsu darbu,
Pēc labās maizes, kura nesadrūp!
09.05.80.

© Latvijas Vēstnesis,  26.03.2002  Nr. 47 (2622) 

  Atpakaļ Back  

 Sākumlapa Home